Gundars Pļavkalns

JOZEFA MISTĒRIJAS

 

Tu redzēsi, ka nekas nav beidzies. Grāmatas atvēršanas brīdī viss sagriezīsies un pārvērtīsies. Laiki sajuks, savā starpā saplūdīs domas un īstenība, pagātne un nākotne, sapņi un nomods. Sāksies kaut kas līdzīgs Bābelei, kuŗu patiesībā iespējams pārvaldīt un vadīt.

[Pauls Bankovskis. Laiku grāmata. Rīga: Karogs, 1997. 81. lpp.]

 

Šie vārdi attiecas uz Bankovska Laiku grāmatā bieži pieminēto dzelteno grāmatiņu, bet apmēram tikpat labi tie pārstāv šī 168 lappušu biezā, rūpīgi un visumā glīti izdotā romāna visraksturīgākās iezīmes. Ja to lasa steidzīgi un mazliet pavirši, tas var līdzināties, teiksim, murgu un dažviet nenozīmīgu atmiņu sajaukumam. Lai gūtu kādu skaidrību, lasītājam jālūko uzmanīgi un lietišķi minēt autora sagudrotās mīklas; ne ikkatram izdosies orientēties uzburtajā Bābelē. Šai ziņā maz palīdzēs apgāda dziļdomīgais norādījums, ka autors piedāvā spēles ar laika noslēpumu un ka šis romāns spoguļo tipiskus autora intelektuālās pieredzes kontrapunktus.

Patiesībā laikam gan ir tā, ka Bankovskis, iztēlē rotaļādamies ar tagadni, pagātni, nākotni, tīšām mulsina lasītāju, mēģinādams radīt svešādi rēgainu gaisotni. Tā lasītājam nākas sastapties ar vairākiem Jozefiem, kas reizē ir un nav viens un tas pats Jozefs (un var asociēties ar kādu Kafkas romānu). Uzrodas arī vairākas Telmas un divas Esmeraldes. Darbība bez jebkāda brīdinājuma pārsviežas no viena laikmeta uz otru, no vienas personas uz otru.

Darbības galvenie apveidi tomēr ir drīzāk vienkārši, nekā sarežģīti. Var izlobīt, ka latvju cilmes sieviete Telma 20. gadsimta 80-to gadu sākumā iecerējusi ceļot laikā ar dīvainas grāmatas palīdzību. Viņa lūko sameklēt grāmatu iespiešanai un iesiešanai piemērotus trīsdesmito gadu materiālus un tos izlietot „smalka viltojuma” īstenošanai, proti, it kā trīsdesmito gadu sākumā izdotās brošūras darināšanai. Telmai palīdz 60-tajos gados dzimušais jauneklis Jozefs, kas gan ļoti skeptiski novērtē Telmas pasākumu. Taču arī viņam, tā sakot, pielīp Telmas trakums. Jozefam un zināmā mērā arī pašai Telmai par brīnumu grāmatas viltošana izdodas. Autora radītajā sapņu īstenībā sākas Telmas iecerētā ceļošana. Šķiet, ka Telma šādos ceļojumos iegūst vēl citu − nu jau biezāku – „Viltus grāmatu” darināšanai piemērotus materiālus un saražo veselu blāķi šādu it kā daudz agrākos gados izdotu sacerējumu. 90-to gadu vidū Telma parādās vilcienā blakus jaunam, 70-to gadu vidū dzimušam muzikantam vārdā Jozefam un pierunā šo jaunekli, kam viņa šķiet itin pievilcīga, grāmatas uz kādu laiku paglabāt pie sevis. Jozefs drīz izkāpj no vilciena, nesdams savu ģitāru un Telmas iedoto polietilēna maisu ar grāmatām, apsēžas uz autobusa pieturas soliņa, izvelk no maisa pa grāmatai un kādas lappuses izlasa. Dzelteno brošūru, ko Telma likusi noglabāt atsevišķi un aizliegusi atvērt, viņš neiedrīkstas lasīt. Pēc kāda laika uzrodas trīs huligāni un Jozefu briesmīgi piekauj. Kad viņš atgūst samaņu, par viņu rūpējas šokēta un drusku apjukusi padsmitniece vārdā (protams!) Telma. Vēlāk izrādās, ka Jozefs neticamā kārtā nokļuvis 60-tos gados un gandrīz vairs neko neatceras par 90-tiem gadiem. Viņā it kā sāk ieplūst cita identitāte − viņš nu it kā būtu 60-to gadu hipijs, ko Rīgā (bet ne kādas dzelzceļa stacijas tuvumā) brutāli apstrādājuši hipiju nīdēji, starp citu izpostīdami viņa garmataino frizūru. Jozefa ģitāra ir salauzta, bet, šķiet, tā nav 70-to gadu vidū dzimušā Jozefa ģitāra. Abi Jozefi ir gaužām necili rokgrupas dalībnieki − basģitāristi. Telma, zinādama, ka viņas vecāki un brālis nav mājās, aizdabū sadauzīto un apdullušo Jozefu uz savu dzīvokli, izģērbj viņu pilnīgi kailu, nomazgā vannā un pēc tam aizved uz šķūnīti, kur ir saliekama gulta. Telma iepazīstina Jozefu ar savu brāli Richardu, kas arī ir hipijs. Vēlāk Telma un Jozefs sāk mīlēties. 60-to gadu Latvijā Jozefam šis tas liekas pazīstams, jo ar „padomju kultūru” viņš iepazinies bērnībā. Telma lasa Jozefam uzticētu grāmatu, kuŗā 60-tajos gados dzimušais Jozefs stāsta par sevi un to Telmu, kas darinājusi dzelteno brošūru. Vilcienā sastaptā Telma ir tumšmate, bet kādas „Telmas Zorgenfrei” sacerētā grāmatā gan 70-tajos dzimušais Jozefs, gan 60-to gadu padsmitniece Telma atrod starp lappusēm ieliktu „zeltainu cirtu”, kas pilnīgi atbilst padsmitnieces matiem, lai gan viņas frizūra nav ne mazākā mērā iebojāta. Sveši ļaudis pēc kāda laika varmācīgi piesavinās Jozefam uzticētās grāmatas, bet Telmai izdodas paturēt dzelteno brošūru un sējumu ar pelēcīgiem vākiem, kuŗā stāstīts par brošūras darināšanu. Jozefs aiziet dzīvot mežā, kur viņu bieži apmeklē Telma. Lai gan viņi viens otrā iemīlējušies, dzīve neliekas diezcik cerīga. Beidzot Telma iedrošinās atvērt arī dzelteno brošūru, pareģodama Jozefam, ka viss „putrosies un grozīsies kā lielā un iepriekš neredzētā Bābelē, kuŗas atrašanās vieta meklējama mūsu galvās”. Šie notikumi risinās aplūkojamā romāna pirmajā daļā, kuŗas virsraksts ir „Grāmatu grāmata”.

Seko „Kaŗa grāmata”. Šai nodaļā par savu pieredzi izsakās 20-tajos gados dzimis Jozefs, kas atceras savu bērnību neatkarīgajā Latvijā un stāsta, kā viņa dzīvi ietekmējis totalitārais režīms pēc tam, kad Latviju okupējuši nedraudzīgi kaimiņi, un par saviem armijas motociklista un vēlākā dezertieŗa piedzīvojumiem. Polijā viņš iepazinies ar gaišmatainu pusžīdieti vārdā (atkal!) Telmu, kas viņam iedod dzeltenu brošūru, piekodinādama, ka to drīkst atvērt vienīgi tad, ja „ļoti, ļoti vajag”. Bez tam Jozefs iepazīstas ar Esmeraldi, kas izskatā līdzinās Telmai, un ar vienacainu bibliotēkāri, kas ir Esmeraldes laulenis. Vēsture šai nodaļā radikāli pārveidota: Padomija un Hitlera Vācija gandrīz kļuvušas par vienu valsti un pakļāvušas sev visu Eiropu, izņemot Britāniju. Kaŗš 1945. gadā nevis beidzies, bet gan sācies. Pirms kaŗa visus Eiropas žīdus un čigānus ar Staļina laipnu atļauju aizved uz Sibiriju (nevis uz Aušvicu un citām vēsturē pieminētām iznīcināšanas nometnēm). Okupētajā Latvijā sludina gan ateismu, gan rasismu. Romāns noslēdzas ar apjomā niecīgu, abām iepriekšējām nodaļām pieskaņotu „Beigu grāmatu”. Šoreiz Jozefs nav ne muzikants, ne dezertieris, bet gan pacients iestādē, kas aprūpē gara slimniekus. Izrādās, ka tagad viņš sevi uzskata par ierindas motociklistu un vēlāko dezertieri (ar ko lasītājs iepazinies „Kaŗa grāmatā”). Jozefs tomēr ir bijis muzikants arī „reālā dzīvē” („Viņi nepaguva ierakstīt savu pirmo kompaktdisku”), bet to viņš laikam pilnīgi aizmirsis. Viņu apmeklē kāda Esmeralde, taču viņš gaida Telmu un ar Esmeraldi nerunā. Esmeralde viņam iedod „dzeltenu, apbružātu brošūru”. Jozefs klusē, bet sāk steidzīgi šķirstīt lappuses, it kā meklēdams kaut ko svarīgu. Lasītājs var iztulkot abas iepriekšējās nodaļas kā traka cilvēka fantāzijas, var pieņemt, ka smadzeņu satricinājums vai nervu sabrukums licis Jozefam ieslīdēt psīchozē. Skaidrs, ka Jozefa ķermenis atrodas „trako mājā”, bet viņa psīche klejo citā laikā un pa citām vietām. Dzelteno brošūru viņš droši vien redzējis un kaut kādā veidā uzskatījis par ļoti nozīmīgu, pirms viss sācis „putroties un grozīties”. Esmeralde, kas izskatā atgādina vienu no Telmas variantiem, parādās iepriekšējās nodaļās, bet galu galā Jozefs no viņas ir pilnīgi novērsies un ilgojas vienīgi pēc Telmas. Esmeraldei viņš joprojām ir „neaizmirstams”, taču dvēseliska saskare vairs nav iespējama.

Es pieceļos un dodos prom. Mēs nekad neatvadāmies. Patiesībā es vienmēr esmu ar viņu kopā un viņš − vienmēr no manis šķirts. (162)

Ar notikumu „skeletu” nepietiek, lai rastos nojauta par šī romāna māksliniecisko vērtību. Autors grāmatas pēcvārdā izsakās, ka šī darba iznākšanai un īpašībām „nav nekāda attaisnojuma”. Manuprāt, „attaisnojums” rodas, ja rakstniekam paveicies intuītīvi (nevis tikai intellektuāli) ieskatīt kādu dvēseliski nozīmīgu situāciju un rosinoši, bez paļaušanās uz stereotipiem un doktrīnām, ieskatījumu komunicēt, „pārraidīt”. Šai lietā, protams, ļoti svarīgs arī lasītājs − netrūkst tādu, kas labā dzejdarbā (un te jāievēro, ka ikviens mākslinieciski sekmīgs rakstu darbs būtībā ir dzejdarbs) kaut cik iejutīsies vienīgi tad, ja „saturā” pamanīs kādu sev tuvu viedokli vai izjūtu; citādi viņš orientēsies drīzāk uz laika kavēkļa literātūru, varbūt gandrīz nekad nelasīs grāmatas, toties aizrautīgi vai izklaidīgi blenzīs uz ekrānu. Šādam cilvēkam iet pie sirds baudums, kas nepārprotami glaimo viņa pašapziņai, neapdraud viņa uzskatus, neprasa iedziļināšanos, pārdomas. Vērtīgas literātūras publika ir ļaudis, kuŗu iedaba ir vismaz drusku neparasti iezīmīgā veidā pieejama dzejiskiem rosinājumiem − ja šāda uztvere kopta saskarē ar daudziem talantīgu autoru sacerējumiem, tad vēl jo labāk. Aizspriedumi vairāk vai mazāk bojā gan autora skatījumu, gan lasītāja responsus. Iejūtīgs lasītājs nav arī savas tīri subjektīvās patikas vai nepatikas pārvarēts; viņš kvalitāti samana arī tādos sacerējumos, kas diezkā vis neatbilst viņa gaumei, un kvalitātes trūkumu konstatē pat tad, ja, teiksim, romāna vai dzejoļa „saturā” ir kaut kas tīkams − piemēram, ticībai vai ideāliem atbilstošas domas, viņa dziņām tuvas izjūtas u.t.t. Protams, vislabprātāk šāds lasītājs iedziļināsies darbos, kas viņam liksies mākslinieciski vērtīgi un arī tīri subjektīvā veidā patīkami, taču viņa iejušanās spēja būs drīzāk apjomīga un dēkaina nekā bikla un šauri ierobežota.

Šo rindiņu rakstītāja kopiespaids ir tāds, ka Laiku grāmata liecina par ne visai nobriedušu, bet īstu talantu, un ka no Bankovska nākotnē varētu gaidīt dažu izcili vērtīgu daiļdarbu. „Attaisnojumu” viņa rotaļām ar laiku varētu saskatīt vienīgi tad, ja viņš būtu pamatīgi izgaismojis dažādu laikmetu ietekmi uz ļaužu domām, jūtām, izdarībām. Tas, ka visi šī romāna Jozefi ir viena un tā paša rakstura varianti, šādu izgaismošanu varētu darīt itin iespaidīgu. Kaut kas no šāda izgaismojuma Laiku grāmatā tiešām ir manāms − diemžēl, tikai šad tad. Liekas, ka Bankovski ir ietekmējis Džordžs Orvells, taču kā totalitārisma atainotājs Bankovskis nespēj mēroties ar Orvellu. Radikāli pārveidotā vēsture Laiku grāmatā šķiet pagalam neticama, jo dažā ziņā pārāk uzkrītoši atšķiras no vēsturiskā padomju komunisma un nacisma. Abi drausmīgie režīmi kādreiz tiešām ir sadarbojušies, bet tāda brāļošanās, kāda parādās Bankovska romānā, nekad nebūtu radusies īstenībā − ideoloģijas tomēr bija visai atšķirīgas, un abi dižvadoņi neatgādināja iecietīgus, uzticīgus onkulīšus. Protams, var apgalvot, ka „itin viss tīšām sagrozīts” un ka te ir „pavisam citāda īstenība”. Diemžēl, salīdzinājums ar vēstures datiem tomēr uzmācas un ļoti kaitē ticamībai. Turpretī Orvella romānā 1984 iztēles radītā īstenība būtiski atbilst totalitāru režīmu iezīmēm, lai gan notikumi izfantazēti un līdzinās pareģojumam, kas nav piepildījies. Citiem vārdiem − Orvella romāns ir fantastisks tikai virspusīgi; Bankovska „Kaŗa grāmatā” rādītie totalitārisma paveidi vairāk atgādina baigu murgu, nekā iespējamu („ja būtu drusku citādi”) vēstures variantu. Pat Musolīni vai Franko nebūtu gribējis apvienoties ar Hitleru! Bankovskis neticamā kārtā pārveidojis arī dižvadoņu paskatu − Hitlers ir punduris, Staļins − lempis ar uzkrītoši nesamērīgām rokām, kas sniedzas līdz ceļgaliem. Īstenībā Hitlers bija manāmi garāks par Musolīni vai Franko, un arī šie nelielie latīņi nebija punduri. Staļinam esot bijušas nesamērīgi prāvas kāju pēdas, nevis „pērtiķīgas” rokas... Gaŗumā un uzbūvē sīkais Gēbelss, būdams arī intelliģents un apsviedīgs oportūnists, uzkūlās par propagandas ministru, bet par Vadoni kļūt viņam nebija ne mazāko izredžu, jo nacisti dievināja gaŗa un robusta ziemeļnieka stereotipu. Apmēram tas pats sakāms par Himleru. Uzkrītoši pērtiķveidīgs Staļins varbūt tomēr būtu licies pārāk ērmīgs, lai spētu iekļauties padomju dižvīru barā, lai gan arī tas visumā izskatījās ļoti nepievilcīgs. Vārdu sakot, Bankovskis šai lietā ir pārcenties un līdz ar to nozīmīgi kaitējis ticamībai. Orvella Lielais Brālis un augstais ierēdnis Obraiens, turpretī, pilnīgi iederētos gan padomju, gan nacistu režīmā.

Laiku grāmatā pavīd arī notikumi, kas tiešām liecina par totalitārisma ietekmi uz „mazo cilvēku”. Visumā tomēr nav sevišķi uzkrītošas atšķirības starp to, kā ļautiņi dzīvo „normālā” valstī un to, kā viņi izturas totalitārisma varā. Laikam tomēr vajadzēja norādīt uz dziļākām pārvērtībām, jo totalitārisms radikāli sabojā individu uztveri un izturēšanos.

Totalitārs režīms, iespējams, var drusku ietekmēt pat tautas iedzimtību (ko antropologi dēvē par gene pool). Gan nacisti, gan komūnisti dažkārt centās lielā mērā iznīcināt iekaroto apgabalu spējīgākos ļaudis, bet reizēm totālitāristi sadomāja izrīkoties destruktīvi arī pašu mājās. Dzīvošana bīstamā vidē palaikam rada izlasi − tie, kas nespēj videi piemēroties, aiziet bojā, bet paliek tie, kuŗu ķermeņa vai psīches īpašības kaut kā atbilst „nelabajiem” dzīves apstākļiem. Dažas no tām īpašībām, kas ļauj šādā situācijā palikt dzīvam, šķiet „labas” jebkuŗā vidē, piemēram, sīkstums, apdomība, kamēr vairāk apšaubāmi faktori ir oportūnisms un speciālizēšanās. 18. gadsimta ļaudis visumā bijuši sīkāki, vieglāki par 20. gadsimta eiropiešiem. Tā kādā Ligurijas piekrastes kantonā 72 procenti no mērītajiem rekrūšiem bijuši īsāki par 150 cm. Ir dažkārt aizrādīts, ka ziņas par sendienu rekrūšiem nereti maldina, jo ne visai labvēlīgos apstākļos cilvēki aug lēnāk un ilgāk (vīrieši varbūt līdz apmēram 26 gadu vecumam). Tomēr ir zināms arī tas, ka vāji apmācītie un it kā panīkušie (stunted) franču revolūcijas laikmeta zaldātiņi iespējuši soļot veselu nedēļu ar parasto kareivja bagāžu un bez atpūtas 30 jūdzes dienā. Ja viņi tiešām bija gaužām panīkuši attieksmē uz savu fiziskās attīstības potenciālu, kā izskaidrojama šī sparīgā maršēšana? Atbildēt palīdz antropoloģiski pētījumi, kas norāda, ka prāvu vecāku bērniem samērā maz izredžu palikt dzīviem, ja ilgi nākas iztikt ar niecīgu ēdmaņas kvantitāti. 18. gadsimtā higiēna bijusi sliktāka nekā viduslaikos, dažādi vazaņķi izplatījuši sērgas, „vienkāršās tautas” pirktspēja samazinājusies, bieži radies pārtikas trūkums, allaž bijusi ļoti liela bērnu un pusaudžu mirstība. Šķiet, ka lielās mirstības posmi radīja zināmu izlasi: dzīvi palika (ārpus dižciltīgo un turīgo aprindām) „sīkie un sīkstie”. Izturīgie sīkzaldātiņi laikam bija vairāk šīs izlases nekā panīkuma rezultāti. Man ir aizdomas, ka totalitārās valstīs kaut kas līdzīgs šādai izlasei notika attieksmē uz ļaužu mentalitāti − trauslie vai tie, kas nespēja samierināties ar ļoti ierobežoto rīcības un izpausmes brīvību, nereti aizgāja bojā, bet palika „sīkie, sīkstie un glumie”. Tas, protams, ir pārspīlējums, un var jau būt, ka „totalitārā izlase” nebija ne tuvu tik varena kā „badošanās izlase”. Relatīvi nesenais Ķīnas studentu dumpis norāda, ka indoktrinācijai, iebiedēšanai un izspiegošanai ne vienmēr ir iecerētie panākumi. Tomēr skaidrs, ka samērā „prāvām” (intellektuāli rosīgām, talantīgām, vismaz kaut cik ētiski ievirzītām) personībām totalitārās valstīs bija lielas izredzes iekulties nelaimē. Šādus individus nereti uzskatīja par bīstami patstāvīgiem domātājiem ar slieksmi uz ķecerību. Bankovska romānā šim personības tipam kaut cik atbilst grāmatu viltotāja Telma, vienacainais bibliotekārs un viņa sieva Esmeralde, arī dezertieris Jozefs − vērojot sinagogas nodedzināšanu, viņam pielīp satrakotā pūļa cietsirdīgā sajūsma, bet viņš drīz attopas, sāk domāt un just patstāvīgi, un vēlāk viņš apēd pusžīdietes Telmas dāvināto, it kā subversīvo brošūru, lai to nedabūtu čekisti vai gestapo darbinieki. Raksturīgi, ka „ķecerus” meklē un ka viņi slēpjas un bēg vai izvairās. Grāmatu viltotāja un laika ceļotāja Telma iedod savas dīvainās grāmatas rokmūziķim un pazūd. Vienacainais bibliotekārs un nervozā Esmeralde aiziet bojā. Dezertieri sagūsta, pratina, spīdzina, taču viņam kaut kā izdodas palikt dzīvam un aizbēgt.

Jau tas, ka romāns ir tik mīklains un dziļdomīgs, liecina par vēlēšanos nākt klajā ar „nopietnu”, māksliniecisku sacerējumu, nevis ar ikkatram kaut cik normālam Homo sapiens sapiens viegli uztveŗamu izklaidēšanās līdzekli. Var manīt, ka Bankovskis centies būt moderns un zināmā mērā ir apguvis moderno popkultūru, interesējies par rokmūziku. Zināšanas par rokmūziku autoram palīdzējušas rādīt divus no četriem Jozefa variantiem kā necilus, bet sava laika raksturīgās izdarībās iesaistījušos mūziķus, kuŗiem nav radusies ilga saskare ar „augstkultūru” (abi pārējie varianti šķiet drusku tuvāki „literārizētā cilvēka” tipam). 70-tajos gados dzimušais Jozefs ir ļoti jūtīgs, ne bez dažas neurotiskas iezīmes, mazliet naīvs, drusciņ mazvērtības izjūtu piemeklēts, zēnīgi (bet ne brutāli) nerātns (Viņš gan labprātāk būtu turpinājis fantazēt, cik forši būtu meiteni redzēt kailu − viņas krūtis, plecus, muguru, gurnus, kājas, vēderu un pūkaino pavēderi.). Viņam ļoti līdzīgs ir it kā 40-to gadu beigās vai 50-to sākumā dzimušais ģitārists un hipijs. Nodeva vienam no modernās atklātības paveidiem ir slieksme vairākkārt pieminēt „čurāšanu un kakāšanu”. Bez tam viņš ekstensīvi rāda, kā pamatskolas puikiņas cītīgi apgūst „prastu” izrunāšanos. „Kakāšana” ir nelatvisks vārds, kas „importēts”, lai nebūtu tīrlatviski jārunā par „diršanu”; labāk tomēr būtu lietot svešvārdu „defekācija” vai latviešu vārdu „izkārnīšanās”, jo „kakāšana” ir diezgan jocīgi mietpilsoniski filistīnisks termins. (Nāk prātā, ka sendienās dažs smalkāks pilsonis esot piemīlīgi runājis par „dodeļiem” vai „podiksiem”, lai nebūtu jāpiemin „sēžamvietas”, kur nu vēl „pakaļas” vai „dirsas”.) Mietpilsonisks apzīmējums ir arī „krāniņš” (131); labāk izvēlēties svešvārdus penis, fallus vai laucinieciski tīrlatviskā veidā izteikties par „pipelīti”, „gailīti”. „Krāniņš” ir, tā sakot, puritāniskām tantiņām piemērots vārds, kas it kā ļauj ignorēt nosauktās lietiņas „piedauzīgo” dzimuma aspektu un redzēt izlietni, ūdens strūklu...

Šķiet, Bankovskim derētu atturēties no pretenciozi dziļdomīgiem prātojumiem un pavāji motīvētas neaistētisku vērojumu un iedomu atveidošanas. Rakstnieks var šad tad palaist muti, sevišķi jau komiskās situācijās, bet itin bieža un nopietna „prastu” vārdu lietošana bojā izteiksmi. Visādi izmēģināties var darba veidošanas sākumā; vēlāk tomēr jārīkojas uzmanīgi, ar stingrāku paškritiku.

Par Bankovska talantu patlaban liecina spēja uzburt vairākus diezgan paticamus raksturus un iedabūt spontānu, atsaucīgu sensibilitāti dažos erotisku norišu aprakstos.