Elga Rodze-Ķīsele

LŪCIJA BĒRZIŅA-FELSBERGA 1907-1999

 

Bērziņu dzimta − Arvīds, Lūcija un divi pie rokas vedami bērni, Guntis un Baiba, bēgļu viļņa rauti atstāja Latviju 1944. gadā.

Lūcija Bērziņa dzimusi 1907. gada 8. maijā Tērbatā, Igaunijā, Latvijas Universitātes pirmā rektora profesora dr. hon. causa Ernesta Felsberga un anglietes Gertrūdes (dzim. Coates) ģimenē. Latviešu un angļu valodu Lūcija apgūst ar pirmajiem runātajiem vārdiem.

1925. gadā absolvē Rīgas 1. valsts vidusskolu, kas bija klasisko zinību mācības iestāde, 1919. gadā beidz Angļu institūta paidagoģijas nodaļu, un 1934. gadā iegūst LU filoloģijas fakultātes ģermāņu nodaļas diplomu ar mag. phil. grādu. 1943. gadā iegūst Dr. phil. grādu.

Latvijā Lūcija Bērziņa strādā par angļu valodas skolotāju un ir arī LU filoloģijas fakultātē lektore un privātdocente angļu literatūrā. Arī bēgļu gaitās Vācijā viņa nestāv dīkā − 1946. gadā Baltijas Universitātē, Hamburgā un Pinebergā, filoloģijas fakultātē ir ārkārtas profesore angļu un amerikāņu literatūrā.

1949. gadā Bērziņu dzimta ieceļo Austrālijā. Sākot ar 1951. gadu, ir angļu valodas un vēstures skolotāja vairākās ģimnāzijās un Techniskajā institūtā Sidnejā. Viņa ir LaRAs un Latviešu Preses biedrības biedre, Latviešu Apvienības Austrālijā prezidija locekle un Izglītības daļas vadītāja, Latviešu vidusskolas vadītāja, arī vada un māca latviešu literatūru Sidnejas Universitātē. Kad Latviešu Apvienība Austrālijā piesaista arī Jaunzēlandi, Lūcija ir Kultūras daļas vadītāja un Kultūras fonda vicepriekšsēde. Viņai izdodas izlauzties cauri austrāliešu birokrātijas slāņiem un izcīnīt latviešu valodas atzīšanu par matrikulācijas priekšmetu Jaundienvidvelsas ģimnāzijās. Par šo darbu 1977. gadā viņu apbalvo ar Karalienes Elizabetes II sudraba medaļu.

Lūcija Bērziņa-Felsberga rakstījusi teātŗa un literatūras kritikas, (arī JG 42:121, 99:10), tulkojusi latviešu literāros darbus angļu valodā un sarakstījusi grāmatas Eingāna (1973), Līdzinieks (1976), Mans draugs Žanis (1981), Piemiņas grāmata Spodrim Klauvertam (1981), Viena nedēļa Ernas dzīvē (1984), Pārnākšana (1986), Jaunības atblāzmā (1986), Pa svešiem lielceļiem (1991, skat. rec. JG 188:49) un Ko tu man teiksi, Dienvidu zeme (1997) (skat. Gunāra Zvejnieka rec. 53. Ip.) Par literāro darbu saņēmusi vairākus apbalvojumus, to vidū Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu par sasniegumiem skolu darbā.

Ļoti viegli viņa būtu varējusi iekļauties austrāliešu intelektuāļu saimē, bet viņa to nedarīja. Ar Latviju un latvietību viņa bija saistīta dažkārt mezglotām, bet nesaraujamām saitēm. Trimdu viņa nekad īsti nepieņēma, bet zināja, ka svešajai dzīvei ir jāprot pielāgoties. Viņa nedzinās pēc pasaulīgās mantas, un dažkārt ironizēja par vienu otru tautieti, kas mantrausībā un skopulībā pārspēja pat Čarlsa Dikensa (Charles Dickens) Skrūdžu (Scrooge).

1990. gadā Bērziņi pārcēlās un dzīvi Anglijā pie dēla. Kad dēls ar ģimeni pārceļas un Latviju, rakstniece to dziļi pārdzīvo, bet angliskā daļa viņas garīgajā sistēmā neļauj to atklāti izrādīt (stiff upper lip). Kamēr spēki atļauj, viņa viesojas Latvijā.

Garīgās baterijas uzlādējusi un atgriezusies Anglijā, latviešu sabiedrības īpašumā Straumēnos, viņa rīko literāros vakarus, pati sniedzot referātus un aicinot referentus no citām pilsētām.

1999.g. 11. janvārī Lūcijas Bērziņas-Felsbergas saulriets dziest un naktī kāda zvaigzne krīt...