Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999

 

 

Raimonds G. Slaidiņš

DIASPORAS ARCHITEKTS AR TRIMDINIEKA ACI RĪGĀ

 

PROLOGS

Katrs, kas klausās un lasa Latvijas "mēdijus" (ieskaitot InterNeta līnijas), būs vismaz šad un tad pārdomājis, cik ir pārdarbināti ar negatīvismu un ķengāšanos par lietām, kuŗām laika plūsmā būs maza paliekoša nozīme. Mums, kas esam pārdzīvojuši kaŗa un bēgļu gaitas, šodienas Latvijas vaidēšana un stenēšana "zem brīvības nastas" liekas bieži neizprotama. Vulgārā zākāšanās pārspēj trakākās trimdas draudžu kaŗu un kultūrsakarnieku medību laiku valodas nianses.

Tikmēr apbrīnojams ir publiskas intereses trūkums par vēsturiski paliekošiem pasākumiem mūsu galvaspilsētā Rīgā, kur šodien notiek lielākās pārbūves kopš seno vaļņu nojaukšanas. Tiek atbūvēts Vecrīgas centrs! Tiek arī vēl meklēta nozīmīga forma, kā pilsētas vidē atzīmēt pārdzīvotās okupācijas šausmas! Un visam pa virsu, nāk klāt Rīgas 800 gadu jubileja!

Katrā domājošā Rietumpasaules pilsētā notiktu pilsoņu sapulces, būtu ierosinājumi, publiskas debates, demonstrācijas un protesti. Šeit pilsētu tēvi. jeb t.s. "public servants", pat veidotu un zaudētu savu karjeru šādu nozīmīgu darbu priekšā. Te viss radītu bagātīgu materiālu rietumnieku žurnālistiem un reportieriem informācijai, ko sniegt kā iniciatīvu tautas balsij tik vēsturiskas izšķiršanās priekšā. Bet ne Latvijā!

Bijušo trimdinieku emocijām, protams, nozīmīgākie ir projekti, kas saistās ar mūsu likteņa gaitām. Tādus piemiņas tēlus arī visvairāk meklējam savos Rīgas apmeklējumos. Kaut acs šodien priecājas par Rīgas atplaukušajām fasādēm un eiropejisko dvašu, tad mūsu sirds meklē ari izteiksmīgas mūsu vēstures ceļa zīmes.

Nozīmīgākās vēstures takas ir jāmeklē Vecrīgas centrā, kur tagad tiek restaurēts senais Rātslaukums. Šeit atrodas arī architektoniski kontroversālā celtne, kuŗā mīt trimdinieku veidotais un lolotais Okupācijas muzejs.

Personīgi, bez tīri profesionālās intereses par vēsturi un pilsētplānošanu, esmu sekojis notikumiem Rīgas veidošanā arī ar savu trimdinieka dvēseli. Esmu lasījis, rakstījis, runājis, debatējis ar architektiem, plānotājiem, māksliniekiem katrā apciemojumā.

Jāatzīstas, ka šajos projektos nav viegli atdalīt profesionālo loģiku no izdzītā latvieša emocijām. Apzinos, ka arī Latvijas architektu jūtas bieži ir bijušas dalītas - gan padomju laikā cīnoties par Vecrīgas saglabāšanu pret Maskavas rīkojumiem, gan šodien, turoties pret kapitāla komerciālismu.

 

 

PAR OKUPĀCIJAS MŪZEJA ĒKU

Šī ēka jāskata plašākā mērogā kā daļa no vēsturiskā Rīgas Rātslaukuma atjaunošanas plāna.

Vecrīga, kā visi senās Eiropas pilsētu centri, bija cieši augusi aizsardzības vaļņu ieslogā. Tāpēc tās ielas un nedaudzie laukumi bija jo biezs gadsimtu ēku pinums, pārstāvot dažādus architektūras stilus. Tas izveidoja tagad tik patīkamo intimitāti un pārsteidzošus skatus aiz katra stūra.

Rātslaukums bija šīs vecās Rīgas sirds, ko veidoja Melngalvju nams, Rātsnams, apkārtējās viduslaiku ēkas un netālās Pēterbaznīcas dominējošais slaidais tornis (augstākā koka celtne pasaulē).

Pretēji uzskatam, ka Rātslaukums gāja bojā II Pasaules karā, tā postīšana sākās jau pirms kara, kad Ulmaņa valdība sāka Rīgas "latviskošanu" un Vecrīgu uzskatīja par vāciskuma perēkli. Tad kā daļa no "jaunās Rīgas" ģenerālplāna tika nojauktas ēkas starp Rātslaukumu un Daugavu, lai atbrīvotu vietu paredzētam jaunam pilsētas valdes namam.

Protams, atlikušā Rātslaukuma daļa krita par upuri kara darbībai 1941. gada 29. jūnijā, kad, iebrūkot vācu armijai, nodega Pēterbaznīca, Melngalvju nams, Rātsnams un visas apkārtējās ēkas.

Pateicoties latviešu architektu pūlēm un brīnumam, Pēterbaznīca tika atjaunota jau padomju varas laikā. Šodien tiek atjaunota arī dekoratīvākā Rātslaukuma daļa - Melngalvju nama komplekts. Otrā pusē laukumam ir atrakti arī vecie Rātsnama pamati, un, liekas, drīz sāksies arī tā būve. Vēl gan debatē, kādā formā tas būs - vai vecās ēkas rekonstrukcija jeb pilnīgi jauna stila celtne. Visu šo laukuma puses attīstību komplicē padomju laika brutāli banālā un garā Techniskās Universitātes celtne, kas tika izcirsta cauri veco ieliņu tīklam līdz pašai Daugavai.

Tātad būtu atjaunotas trīs puses. Tak lai iznāktu laukums, vajaga četras malas. Bet šai ceturtā atrodas padomju laikā celtā toreizējā Sarkano Strēlnieku muzeja celtne - šodienas Okupācijas muzejs.

Sākumā gandrīz ignorēts no Latvijas valdības, bet tagad guvis atzinību no augstiem ārzemju viesiem, ieskaitot Norvēģijas karali un Islandes prezidentu, tas negribīgi tiek atzīts arī no tiem valdības pārstāvjiem, kuŗi dažreiz atrod sevi kompromitētus muzejā redzamos padomju laika foto uzņēmumos.

Šīs ēkas architektūriskā iederēšanās Vecrīgas vidē ir kontraversija, kas vēl nav atrisināta. Par to esmu ticis Rīgā iztaujāts, un tāpēc arī gribu izteikties šeit.

Ja šo ēku nojauktu, kā daudzi ieteic, tad pastāv iespēja, ka tās vietā zem šodienas materiālisma spiediena varētu būvēt komericiālas celtnes, kaut arī veidotas vēsturiskās formās. Ir jau dzirdēts par lielu viesnīcu un veikalu kompleksu plānu līdz pat Daugavas krastam.

Katrā ziņā, Okupācija muzeja pastāvēšana šai vietā ir zem jautājuma zīmes. Bet Latvijas vēsturei tik nozīmīgam muzejam ir jābūt pilsētas centrā, un jo sevišķi Vecpilsētā, kuru apmeklē gandrīz visi Rīgas viesi.

Tad kā attaisnot šīs celtnes paturēšanu Rātslaukuma fonā?

Jo vairāk par šo jautājumu domāju, jo vairāk redzu pašu celtni kā vēstures eksponātu. Kas gan labāk var izteikt tā laika bezpersonību, kā šī funkcionālā tvertne?

Celta padomju valdības mudināta, tā tika formēta kā rietumu "modernisma" imitācija, tak iznāca jo šablonisks padomju produkts. Tāpēc, pat ja šodien plānotu jaunu Okupācijas muzeja ēku, tās izskats varētu būt līdzīgs.

Katrā ziņā, krieviskā okupācijas laika materiālu izstāde neiederētos atbūvētā viduslaiku vācu "birģeru" namā, kas kādreiz tur stāvēja.

Atrodot jaunai Okupācijas muzeja celtnei citu vietu Rīgā, varētu pat runāt par šī tipiskā padomju architektūras eksemplāra pārcelšanu uz jauno vietu. Tā darīja, Brīvdabas muzeju veidojot un pārceļot uz to vēsturiskas celtnes no daudziem Latvijas novadiem.

Tak pašreizējā Okupācijas muzeja vieta ir izcila rīdziniekiem, tūristiem un oficiāliem viesiem.

Protams, kā arguments pret šo ēku tiek lietots tās stila neharmonizēšana ar vecā Rātslaukuma atjaunošanas kompozīciju. Bet tur taču vēsturiski atjaunojamas būtu tikai divas ēkas - Melngalvju nams un Rātsnams. Pārējais varētu būt pseidobaroka butaforija jeb pat-stilizēta vēsturiska architektūras interpretācija (cerams, ar izjūtu veidota labā gaumē).

Šāda veida celtne iespējama arī pieguloša Okupācijas muzejam, tā noslēdzot laukuma iežogojumu uz Daugavas pusi. Atstājot esošo Okupācijas ēku, varam to uzskatīt kā daļu no Rīgas vēsturiskās augšanas procesa sekām, kaut ne vienmēr gluži vēlamām, topot par sava laikmeta pieminekli. Tā reiz architektūras vēstures veidošanas vārdā, Vecrīgas territorijā ielauzās Armijas Ekonomiskā veikala ēka, Finanču ministrija, Kara muzeja piebūve, u.c. jaunlaiku konstrukcijas.

Pasaules vecās pilsētas ir pilnas šādiem piemēriem, kas ir daļa no dabīga pilsētas augšanas procesa.

Savā pašreizējā vietā Okupācijas muzeja ēka veido kontrastējošu fonu Melngalvju namam un, ar savu pacelto stāvu, veido it kā robežvārtus uz Daugavmalu, kur, cerams, veidosies apstādījumu zona. Jāatrisina arī traucējošās autosatiksmes jautājums, lai Daugavas krasti tiktu atkal atdoti gājējiem kā Parīzē un citās Eiropas upju pilsētās.

Vecrīgas krastos ir jāizveido promenādes josla, kur pieturētu kuģīši abos upes krastos, kur ģimenes un Rīgas viesi varētu izbaudīt vasaras ūdensportus, ziemas slidošanu un atpūtu patīkamās kafejnīcās ar skatu uz Pārdaugavas architekta Birkerta Nacionālās bibliotēkas jauno "stikla kalnu" un citu jaunceltņu atspīdumiem Daugavā.

 

Pašreizējais Rātslaukuma plāns	Rātslaukuma veidojuma koncepcija

 

Savu veco vietu atradušā bruņniecības simbola Rolanda statuja Rātslaukuma vidū veidotu kājnieku acs līmenī vizuālu asi ar Okupācijas muzejam piederošo (bijušo Sarkano) Strēlnieku pieminekli, attiecīgi pienācīgi pagriezuši muguru viens otram. Katrs simbolizē savu laikmetu un savu vidi.

Joprojām ļoti svarīgs elements Rātslaukuma veidošanā ir Kaļķu ielas apbrauces līkuma veidošana aiz Rātsnama un tā savienošana ar atjaunoto veco ieliņu tīklu (Maisa, Tirgoņu, Krāmu) uz Doma laukuma pusi. Pašreizējais Kaļķu ielas taisnais izlauzums uz Daugavu, ziemeļpusē pastiprināts ar brutālo padomju laika Techniskās Universitātes bloku, ir galīgi nepiemērots Vecpilsētas intīmam garam. Pašreizējā veidā šī imperiālā maģistrāle tieši "dragā cauri" Rātslaukumam. Cerams, ka Rātsnama atjaunošanas plānos tas tiks ievērots.

 

PAR OKUPĀCIJAS UPUŖU PIEMINEKLI

Bez Okupācijas muzeja, loģiska prioritāte (vismaz trimdinieka mentalitātē) liktos attiecīgi iespaidīga piemiņas simbola izveidošana visiem traģiskā okupācijas laikmeta upuŗiem Latvijā. Diezgan ir runāts, bet, maz darīts par t.s. Represēto pieminekli.

Ir bijuši konkursi, bez izteiksmīgiem rezultātiem. Pārsteidzoši, bet liekas, trūkst emocionālā motivācija.

Svarīgākā joprojām ir neziņa par šādas piemiņas vietas izvēli. Ir runāts par Torņkalna jeb kādu citu staciju, no kurienes aizgāja aizvesto vilcieni. Ir dzirdēts par kādu Daugavas salu izvēli.

Pēdējā versija laikam ir par Esplenādi, kaut kur starp Raiņa pieminekli un Pareizticīgo katedrāli -varbūt vienkārši tādēļ, ka tur ir brīva vieta!

Loģika diktē, ka tik nozīmīgai piemiņas vietai ir jāatrodas Rīgas centrā. Bet kur?

Par paša pieminekļa izskatu būtu daudz debatējams māksliniekiem, skulptoriem, vēsturniekiem, filozofiem un citiem simbolisku formu vizionāriem. Arī architektus noteikti būtu jāpieskaita šai grupai, tak šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts šobrīd kur šai vietai būtu jābūt.

No padomju varas cietušo piemineklim nevaru iedomāties piemērotāku vietu kā šīs terrora varas dibinātāja Ļeņina statujas atstāto pēdu vietu Brīvības ielā, liepu gatves galā, ar skatu uz austrumiem, kur lielākā daļa upuru tika aizvesti.

Šai vietai ari būtu tieša vizuāla saistība ar Latvijas brīvības laika simbolu - Brīvības pieminekli. Lai šo saistību izteiktu vēl spēcīgākā simbolismā, ceļa bruģējums starp abiem pieminekļiem būtu izliekams attiecīgā dekoratīvā rakstā, iežogotu ar tur augošām liepām.

Varētu, piemērām, iedomāties šo bruģējumu veidotu latviešu etnogrāfijā tik nozīmīgā Lielvārdes jostas rakstā. Lai visiem būtu acīm redzami arī šo ciešanu apmēri, šī bruģējuma malās būtu izveidojami ieraksti ar upuru un vietu vārdiem. Tā būtu izveidots simboliski iespaidīgs Latvijas traģēdijas sāpju ceļš - Via Dolorosa.

Šī ceļa novietojums Rīgas centrā būtu arī izdevīgs attiecīgām procesijām - 14. jūnijā, u.c. piemiņas dienās. Šāda ansambļa izveidošanā, protams, ļoti svarīga būtu skulpturālo elementu, apstādījumu un ceļa seguma koordinācija ar Brīvības pieminekli, ar tuvumā esošām Ministrijas, Katedrāles ēkām, ar Esplenādi un citiem apkārtējiem elementiem, ieskaitot arī krustojošo auto satiksmes plūsmu.

Pie paša pieminekļa izveida būtu rūpīgāk jāpiestrādā. Pašreiz tur tuvumā esošā Brīvības pieminekļa stila ietekmē - varbūt Vidberga Baigā gada grafiku, vai Puzinas Bēgļu Madonnas gleznas iespaidā - es šo pieminekli varētu iedomāties kā latviešu mātes tēlu uz ceļiem ar bērniņu rokās, pelēkā laukakmenī kaltu uz granīta pedestāla ar metāla dzeloņstiepļu iekalumiem, uz latviskas saktas bāzes.

Pieņemu, ka starp piedzīvojušiem skulptoriem varētu rasties arī citāda veida piemineklis. Vienīgi šaubos, vai no līdz šim proponētiem metiem redzētās abstraktās formas spētu tautu emocionāli iespaidot.

Svarīga, vispirms, ir vietas izvēle, kas tad radītu skulptoram attiecīgo inspirāciju.

 

 

---

Raimonds G. Slaidiņš (1927), architekts, mākslinieks un sabiedrisks darbinieks; izglītojies ASV un Francijā, strādājis ASV un Sauda Arābijā, darbojies kā urbānists, specializējies projektu prezentācijā, aktīvi piedalījies atjaunotās Latvijas plānošanas procesā: architektu darbnīcās: Jūrmalā 1991. g., Abavas ielejā 1994. g.; referējis Architektu kongresā 1993. g. Kopē Latvijas Tautas Frontes dibināšanas dienām vada Latvijas Atbalsta grupu Sanfrancisko.