Imants Zemzaris

PĒRN MADONĀ

 

Par izciliem uzskatāmi tikai tādi mūziķi, kuŗi guvuši panākumus ārzemēs, kuŗi izpelnījušies zināmu ievērību Eiropā vai Amerikā. Tikai par tādiem raksta avīzēs (rubrikā „Populāri cilvēki”), stāsta pa radio vai TV, tikai tādiem piešķiŗ gadskārtējo Lielo mūzikas balvu un pa reizei naudas prēmijas. Īsāk sakot, − tikai ar tādiem mūziķiem rēķinās. Bet tādi, kuŗi visu dzīvi ziedojuši tik nepateicīgo un nepopulāro kamermūzikas vai latviešu mūzikas poziciju noturēšanai tepat, dzimtajā Rīgā, vai kuŗi pūlējušies mūzikalizēt provinci, − nav nekas. Šāda vērtēšanas sistēma patlaban Latvijā ir visai izplatīta. Ārzemes − kā noteicošais un pat vienīgais vērtību kritērijs.

„Eirooptimisma” pazīmes reizēm vērojamas vadošajās mūzikas kolledžās. Par labākajiem audzēkņiem (un to paidagogiem) tiek uzskatīti tie, kuŗi regulāri uzvar starptautiskos konkursos. Gada beigās Kultūras ministrija viņus cildina, piešķiŗot naudas balvas. Līdz ar to ir nopietns stimuls gatavoties jaunām sacensībām, un valsts 80-gade un ar to saistītā latviskā repertuāra aktualizēšana reizēm kļūst par nevēlamu šķērsli šajā ceļā. Konkursomānija ieviesusies arī dažās bērnu mūzikas skolās, ir bijuši ģībšanas gadījumi.

Protams, cienīsim tos mūziķus, pateicoties kuŗu pūlēm Eiropā un Amerikā tikusi pamanīta un vārdā nosaukta neatkarīgā Latvijas valsts. Viņu nopelnu nevar par augstu novērtēt. Objektīvi bija un joprojām ir vajadzīgs šāds izrāviens plašajā pasaulē. Bet parūpēsimies arī par sevi savās mājās. Domāju, ka visas zemes mūzikalizēšanu (par ko sapņoja Jāzeps Vītols, kad dibināja Konservatoriju) tagad nāktos skatīt ciešā sasaistē ar zemniecības nākotnes izredzēm. Simboliski vai tieši − kā kuŗam tīk. Ja nebūs zemniecības, nebūs arī tautas un valsts. Būs labākajā gadījumā tikai resna tranzīta zarna, kuŗai abās malās vienas vienīgas tankštelles, moteļi, bordeļi. To taču mēs labi saprotam un apzināmies.

Tādēļ man personīgi simpātiski ir tie muzikālie pasākumi, kas notiek dažviet Latvijā un kuŗu iniciatori ir vietējie mūzikas darbinieki, galvenokārt − mūzikas skolu direktori. Jāpiemin tādi ikgadējie notikumi kā senās mūzikas festivāls un latviešu mūzikas festivāls Valmierā (mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis), Jāņa Cimzes dienas Valkā (direktors Guntis Freibergs, viņš arī izdod mūzikas avīzīti Partita) un latviešu mūziķu festivāls Madonā (direktors Artis Kumsārs), kuŗi nav komerciāli un narcisistiski, bet kuŗos jūt vēlmi sēt labu un svētīgu sēklu. Galvenie izpildītājspēki tajos ir vietējo mūzikas skolu audzēkņi un absolventi. Tiek aicināti arī pazīstami mākslinieki no Rīgas (tiesa, nesolot honorārus), un tie arī atbrauc − galvenokārt jau zināmie latviešu mūzikas patrioti.

Festivāls Madonā pērnvasar notika augustā. Kad tuvojos mūzikas skolai, tā guldzēt guldzēja no mūzikas skaņām. Izrādījās, šeit cauru vasaru uzturas skolas audzēkņu un absolventu „komūna”. Pavadīt brīvlaiku katram savās mājās tiem kļuvis garlaicīgi un tie nolēmuši uzdotās programmas gatavot plecu pie pleca. Pa dienu mācās klasēs, vakarā skolas zālē uz grīdas izritina matračus un, kādu stundiņu pārstāstījuši jaunākos „gangsterstāstus”, aizmieg. Brīviem brīžiem audzēkņiem atvēlēts kompjūters, video, skaņu aparatūra, zerokss. Viņi, skolas audzēkņi un absolventi, tad arī ir galvenie festivāla dalībnieki. Patīkami ir pēc kārtējā koncerta pasēdēt kopā ar viņiem un viņu paidagogiem pie viena galda. Tāda še tradicija − pārrunāt iespaidus visiem kopā, draudzīgi un pilnīgi demokrātiski. Festivāla noslēguma koncerts − simfoniskais. Audzēkņi un absolventi atskaņo vasarā sagatavotos klavierkoncertus un vijoļkoncertus (Haidns, Mocarts, Mendelsons). Protams, pilns orķestŗa sastāvs no vietējiem paidagogiem un audzēkņiem nesanāk. Papildspēki tiek aicināti no Rīgas, no Nacionālā simfoniskā. Direktors viesiem spēj samaksāt pavisam nedaudz, taču viņi atbrauc − acīmredzot, vērtīgās ieceres iedvesmoti. Direktors Artis Kumsārs (viņš arī orķestŗa diriģents) uzskata, ka, sēžot pie vienas pults ar izciliem Rīgas meistariem, viņa skolas audzēkņi gūst unikālu un universālu muzikālās izglītības papildinājumu.

Artis Kumsārs gada laikā Madonā organizē vairākus simfoniskos koncertus. Pēdējais, rudens koncerts, bija veltīts Latvijas 80-gadei. Apvienotais Madonas koris un simfoniskais orķestris atskaņoja Andreja Jurjāna kantāti „Tēvijai” un Ludviga van Bēthovena 5. simfoniju. Ne vienmēr šādu koncertu organizēšana rit gludi. Gadās, ka vietējā vara piepeši atsaka apsolītos līdzekļus. Kāds no varas vīriem izsaka pārmetumus par to, ka, lūk, nauda aizejot uz Rīgu (Rīgas mūziķiem), aizmirsdams, kas madoniešiem tiek sniegts apmaiņā pret naudu. Vietējo estētu aprindās pa brīdim cirkulē viedoklis, ka Kumsārs tomēr neesot gluži Karajans, beidzis tikai paidagoģijas nodaļu Konservatorijā (bet iemaņas un atziņas no profesora Leonīda Vīgnera viņa korī „Mūza”). Taču Artis Kumsārs to visu uzskata par normālu patriotiska kultūrdarba ikdienu. Joprojām viņš Madonā organizē festivālus, koncertus, drukā afišas, raksta paziņojumus vietējai avīzei, sarunā ar pārdevējiem un pirms maizes veikala atvēršanas satin svaigi siltos kukulīšus koncertu reklāmlapiņās...

Nevaru nepieminēt Madonas muzeju, kuŗa akustiski pasakainajās zālēs notiek daļa no koncertiem. Muzeja darbinieces, pēc profesijas mākslinieces, atsaucīgi pārtveŗ Kumsāra idejas, viņi darbojas aizrautīgā, idejām bagātā tandēmā.

Šo rindu rakstītājs pērnvasar Madonā spēlēja Volfganga Dārziņa un Jāņa Ivanova klavieŗdarbus. Kaut kāda stipra samīlēšanās Madonā (augstienes un gaismas tiece) lika viņam turp aizbraukt vēlreiz novembrī un pussimt klausītāju un pussimt sveču gaismā atskaņot savu klavieŗakciju „Augu ieziemošana”, pa ceļam Kokneses dārzā ieziemojot vectēva vīnogulāju.

Klasiskajai mūzikai jāskan visā Latvijā − šādu pārliecību paudusi mūsu labāko un talantīgāko jauno mūziķu grupa, nesen apvienojoties alternatīvā koncertorganizācijā − Latvijas izpildītājmākslinieku asociācijā (LIMA). Viens no šīs organizācijas pamatmērķiem ir rīkot koncertus Latvijas mūzikas skolās, kolledžās, muzejos, kultūras namos, − visur, kur vien gaidīs patiesas dailes alkstošs klausītājs.

 

Par Imantu Zemzari skat JG 213:51.