JAUNS STAPRĀNA IZDEVUMS - BAGĀTS DEVUMS
Raimonds Staprāns. Četras dienas jūnijā un citas lugas. Rīga: ELPA, 1998. 264 lp.
Drusku paradoksāli, vai varbūt tikai iezīmīgi, ka Raimonds Staprāns, ko daudzi uzskata par mūsu trimdas lugu korifeju, nekad nav īsti bijis labas daļas mūsu kritiķu un dažādu prātvēderu mīlulis. Viņa pirmā luga Sasalšana izsauca sašutumu. Kā pats autors citē kritiķus savās "Piezīmēs ievada vietā," viņš ir nodēvēts par tautas nīdēju, kas raksta "morāli pagrimušu, līdz lopu līmenim novestu mēslu literātūru." Tas ir diezgan kategorisks, eshatoloģiski bagāts spriedums un nav tāds vienīgais. Mācītājs Ruperts bija teicis, ka Staprānam pienāktos godalga pornografijas, neģēlības un neķītrības ziņā un ka autoram derētu likt savas smadzenes izmazgāt ar stiprām ziepēm. Šādi kritiķu spriedumi jau nav, protams, nekas vienreizējs. Bieži izliekas, ka kritiķi savu sūro maizi pelna ar skābām atsauksmēm. Moljēra Tartifs izpelnīja savam autoram nežēlīgu spriedumu no katoļu garīdzniekiem, un redaktors Celle bija atradis Staprānu daudzvārdīgu. Mocartam viņa darba devēji bija aizrādījuši, ka viņa kompozīcijās ir par daudz nošu. Par Čaikovska pirmo klavierkoncertu bijis teikts, ka tas ir tik "sapuvis", ka var dzirdēt to smirdam. Absurdo teātri kritiķi tūliņ nosauca par anti-teātri vai "neteātri". Bet kad Samjuela Beketa Godo gaidot bija spēlēts Sing Sing cietumā, noziedznieki to skatījušies ar lielu aizrautību. Beketam piešķīra Nobela prēmiju, ko viņš atteicās saņemt, un Jonesko, otru Absurdā teātra celmlauzi, ievēlēja Franču Akadēmijā, kas ir savā ziņā konservātorisma cietoksnis. Taču kritiķu nelabvēlība var būt loti pārejoša un reizēm uzmundrinoša publikai. Kad Stratfordas teātris, kas nemeklē pārāk revolūcionārus gabalus, jau otro gadu pēc kārtas uzveda Godo gaidot, zāle bija izpārdota, un visvairāk tur redzēja saulrieta sirmgalvjus. Gandrīz gribētos ticēt, ka kritiķu nelabvēlībā it bieži slēpjas nemirstība. Mūsu "apsūnojušā trimda", kā Staprāns to apzīmē vienā no sējuma priekšvārdiem, sašutumā nozākāja autoru, kurpretim Latvijas publika, kas ilgus gadus bijusi barota, vairāk vai mazāk, ar sociālā reālisma cildinošām lugām, kam, kā Alberts Bels teica, vajadzēja slavēt priekšniecību priekšniecībai saprotamā valodā, ir bijusi daudz atsaucīgāka. Ir jau arī citi iemesli, kāpēc šejienieši un turienieši atšķiras savos uzskatos par Staprāna darbiem.
Staprāna sējuma piecas lugas šķiet izvēlētas, lai reprezentētu autora drāmatisko diapazonu: Gūsteknis pie un Četras dienas jūnijā ir sava veida episkas drāmas, Sasalšana un Mieles varētu būt, nosacīti, protams, psīcholoģiskā reālisma lugas, un Pēdējā izrāde, autora apzimēta kā pamelna komēdija, kur "spēle spēlē" ierosme varētu nākt no Šēkspira Hamleta un Pirandello lugām, kas aizrāva daudzus mūsu gadsimta autorus, atkārtoti spēlējas ar reālitāšu relativitāti un mijiedarbību. Divas pirmās pieminētās lugas izseko traģiskiem polītiskiem notikumiem 1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība. Autors nenododas daudz vēsturisko notikumu secības atšķetināšanai vai nejēdzīgo diplomātisko divkosību atklāšanai, kā rezultātā Latvija zaudēja savu neatkarību. Viņš cenšas saprast un attēlot to cilvēku rīcību, kuŗu rokās bija atbildība par Latvijas likteni. Un tas, protams, galvenokārt skaŗ prezidentu Kārli Ulmani. Staprāna iztēlē Ulmanis parādās kā nedroša persona, godkārīgs, bet reizēm naivs, vai varbūt pabailīgs, atsakoties skatīties īstenībai acis. Tā pašos kritiskākos brīžos viņš baro zivtiņas pils dārzā un iedziļinās nesvarīgu dokumentu parakstīšanā, lai tikai nebūtu jāsastopas ar pašu svarīgāko problēmu: kā pasargāt Latviju no okupācijas. Šāda nenosvērtība zināmā mērā nesaskan ar viņā iedēstīto pārliecību, ka viņš ir tauta, un tauta runā caur viņu. Kā sekretārs Rudums viņam aizrāda: Kad tauta kādu mīl, viņas pienākums ir izteikt sevi caur jums. Jūs esat tās iemiesojums (79). Šāds pašaudzēts mesiānisms bija visai izplatīts priekškaŗa Eiropā, kad pie varas nāca visāda kalībra diktātori, kuru starpā pats izcilākais bija Hitlers. Par šo vēstures posmu Latvijā vēsturnieki, protams, būs dažādās domās, visvairāk katrs savās.
Ap Ulmani darbojas daudzas vēsturiskas blakus personas, kas varbūt neatbildīs dokumentārām liecībām vai līdzcilvēku atminām. Taču varētu teikt, ka drāmatiskā darba loģika ļoti atbalsta šādu iztēli. Un kā tas tik bieži gadās ar vēsturiskiem sižetiem, paceļas jautājums, vai autoram jābūt vēsturniekam, ja viņš neraksta savu vēstures versiju, bet gan lugu, kas aizņemas no vēstures tēmas un situācijas, taču nemēģina apstiprināt, ka vēstures uzdevums ir parādīt, kā vācu vēsturnieks Burkchards to teicis: Wie es eigentlich geschehen war (kā tas isti bija noticis). Tas varētu nozīmēt, ka vēsturniekam ir jāpiesavinās kāds dievišķīgs, visu zinošs, saprotošs skatiens no augšas. Bet mums vienmēr būs darīšana ar mainīgo, cilvēku veidoto un pārveidoto, ko daži uzskatīs kā patiesību pašu. Nenoliedzami daudziem latviešiem Staprāna uztvere nozīmētu mūsu vēstures mītoloģisku dekonstrukciju, kas nav pieņemama, ja izgaismojams ir Vadonis. Autors atdzīvina un uzsveŗ cilvēcisko, ne mītoloģisko vadoni, kas daudziem nebūs pa prātam, bet varbūt ļaus redzēt mūsu vēstures traģiskos momentus.
Šīs divas lugas ir darinātas, ne jau apzinīgi - jādomā, pēc Bertolda Brechta atzinumiem par episko teātri. Brechtam bija sava izstrādāta teorija, kuŗu viņš pielietoja daudzās lugās. Gluži kā Brechts, Staprāns nemēģina emocionāli skatītāju pakļaut savam uzskatam. Viņš piedāvā savu versiju, kā mēs, kas neesam ne vēsturnieki, ne polītiķi, varētu izprast, kas veidoja vai varbūt pat noteica šos notikumus. Tajā laikā daudz runāja par izšķiršanos: kājās stāvot mirt vai uz ceļiem dzīvot. Šis jautājums vēl māc daudzus un aicina daudzus izteikt savas pārliecības. Staprāns ir devis savu atbildi, kas, protams, daudzus neapmierinās, taču varbūt palīdzēs nākt pie savām atzinām.
Divas citas Staprāna lugas varētu apzīmēt (un apzīmēt vajag, jo tam, kam nav vārda, nav tiesības būt, tā saka mūsu logocentrisms: je parle, donc je suis, un, protams, atkal loti nosacīti, par psicholoģiskā reālisma lugām. To drāmatiskā degpunktā ir seksuālā nesaderība laulāto starpā, zināmā mērā tabū mūsu rakstniecībā, jo "par tām lietām nerunā," kā nosaka viena no Sasalšanas varonēm. Sasalšana, kas laikam citos kontekstos sauktos frigidity, jau nav mūsu rakstniecībā, nedz arī citās mūsu kulturālās sfērās pieņemams temats. Nepieņemama ir arī šīs lugas skatuviskā iekārta: Vācijas DP nometnes dušas un atejas telpas. Protams, tiem, kam nav bijusi izdevība iepazīties ar Absurdo teātri, kur "skatuves ietērps" var būt smilšu čupa, pusnonīcis koks, lielas urnas, kuŗās parādās galvas, kas nemitīgi runā, kad prožektors tās apspīd, lūžņu kaudzes, vai tukša skatuve, no kuŗas reizēm nāk ierunātas, neloģiski sakārtotas frāzes, tiem šāda skatuve ir lčse-majesté. Lugā darbojas, klasiskās pieticības garā, tikai četras personas: meita, māte, tēvs un kāda sieviete, kuŗas loma ir mainīga. Cilvēka seksuālitāte un dziņa tai padoties vai to apspiest ir visa priekšplānā. Andrejs, Litas tēvs un Nadjas virs, ir atgriezies no gūsta un ir spiests apmesties Nadjai piešķirtajās dušas un atejas telpās. Šajā klasiskajā trijotnē visspilgtāk iezīmējas precētais pāris ar savu seksuālo nesaderību. Meitai Litai, pusaudzei, vecumā, kad dziņas atmostas un atbaida, ir pretīgi noskatīties, kā viņas vecāki mēģina atrast agrāko tuvību un, to darot, sevi ievaino. Mātes audzināta tēva prombūtnes gados, Lita uzskata tēvu kā nevēlamu iebrucēju viņas attiecībās ar māti. Gūsta gadu iedragāts, emocionāla tuvuma izsalcis, Andrejs izjūt savu jaunatgūto brīvību gandrīz kā lāstu. Nevarīgā atriebībā Andrejs mēģina sevi izkastrēt. Šai trijotnei pa vidu iemaisās Valērija, kas reizēm parādās kā sieviete, reizēm kā mācītājs. Autors savij kompleksu simbolu kodaļu, kuŗas tematiskie pavedieni veido groteskas un traģiskas situācijas, kas reizēm atgādina sapņu un murgu labirintus. Katrā ziņā luga piedāvā plašu lauku, kur katrs cītīgs meklētājs atradīs savu dalu.
Otra psīcholoģiska rakstura luga ir Mieles, kam ierosme ņemta no Gunša Zariņa tāda paša nosaukuma eksistenciālā romāna. Šajā lugā trīsstūris ir izteiktāks, un tīri staprāniski pa vidu klasiskajam trīsstūrim ir persona, kuŗai ir tādas kā grieķu traģēdijas koŗa funkcijas, piedāvājot paskaidrojumus tiem, kuŗi nevar vai atsakās saprast. Andrejs, pabagāts, agros sešdesmitos gados atvaļināts kapteinis, ir precējies ar Izoldi, mākslinieci, vēlos četrdesmitos. Viņiem pievienojas Andreja krustdēls Aldis, trīsdesmitgadnieks, kas līdz šim dzīvojis pa bēgļu nometni Vācijā. Pa vidu viņiem maisās Regīna, Andreja māsa. Neizbēgami, gribot negribot, Aldis un Izolde, seksuāli neapmierināti, uzsāk savu afēru, gandrīz kā senajā Tristāna un Izoldes teikā, kur karalim, Tristāna tēvocim, nolemtā Izolde izdzer mīlestības dziru, kas mīlētājus ieslēdz traģiskā piederībā, kam viņi ir akli pakļauti pret savu gribu. Mūslaiku mīlētāji gan nav tik neizbēgami liktenīgi nozīmēti traģēdijai un nav arī viņu mīlestība tik visspēcīga. Aldis, mūsdienu mīlētājs Tristāns, ir diezgan neiznesīgs, vientiesīgs, bet ātri aptveŗ, kāda loma viņam spēlējama. Luga nobeidzas ar tipiski staprānisku nenobeigumu, ne ar teikas patētisko traģiskumu, nedz arī ar "viņi apprecējās un dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu."
Sižets sējuma pēdējai lugai, Pēdējā izrāde, norisinās veco ļaužu mītnē vai atpūtas namā. Lai kavētu laiku sev un saviem līdziemītniekiem, Ivars, izbijis aktieris-režisors, pierunā Amandu, izbijušu pavecu aktrisi, uzvest mīlestības apliecināšanas ainu no Šēkspira traģēdijas Romeo un Jūlija. Pēc nepieciešamā tirgošanās laika abi bijušie nolemj mēģināt imitēt pagājušos laikus. Taču mēģinājumus vienmēr pārtrauc realitātes brutālā iejaukšanās lugas tekstā. Medmāsa atgādina mīlētājiem, ka viņiem jāņem zāles un draud klistīrs, ja zarnas nefunkcionēs. Atpūtas nama vadība noliedz prožektoru lietošanu, un neatrisināta paliek Romeo iespēja tikt pie Jūlijas balkonā, jo abi mīlētāji ir braucamos krēslos. Režisors pierunā kopēju spēlēt aukles lomu, bet kopēja nav augstās domās par teātri. Tas viss rada pamelnus kontrastus. Spēle izveidojas Pirandello stilā, kad vairākas skatuviskās realitāšu sfēras sastopas, kontrastējas un viena otru izgaismo. Šī pamelnā komēdija ir ar bagātu izdomu, kur komiskais sajaucas ar traģisko, kur māksla (meli, kas saka patiesību, kā Kosto teica) un reālitāte atrod savus apstiprinājumus paradoksos un pretrunās.
Šis sējums ir iezīmīgs dokuments mūsu rakstniecībā, jo ar Staprāna drāmaturģiju ienāk jaunas strāvas mūsu teātrī, kas it sevišķi trimdā likās pamiris. Staprāna teātris nav revolūcionārs, taču tas atdalās no iemītām tekām ar izteiktiem jauninājumiem apdarē un tematikā. Izbijušais režisors Ivars Pēdējā izrādē gan necienīgi izsakās par savu autoru, nosaucot viņa talantu par sīku, taču centīgu. Bet tā varētu būt profesionālas greizsirdības izsaukta fraze, kas labi skan, taču neatbilst patiesībai.
Juris Silenieks
Literātūrkritikis Juris Silenieks ir viens no JG līdzredaktoriem. Dzīvo Pitsburgā (Pittsburgh), Pensilvanijas pavalstī.
