KĀDl TAD MĒS ESAM?
Gunars Bekmans. Latvieši tur, latvieši te. Stāsti. Rīgā: Enigma, 1998. 189 lp.
Kopš Latvijas otrreizējās neatkarības atgūšanas, dažādos forumos un dažādos socioloģiskos un psīcholoģiskos izpratnes līmeņos ticis plaši iztirzāts jautājums par ietekmi, kādu gan ilgstošā padomju okupācija, gan arī gaŗie svešatnes gadi dažādās trimdas mājvietās atstājuši uz mūsu latvisko pašcieņu, dzīves ziņu, rakstura īpašību izveidošanos un tā joprojām, nereti nonākot pie rezignēta secinājuma, ka tādi nu mēs esam, tur neko nevar darīt. Bet kādi tad? No vairākām pusēm labsirdīgi zobgalīgā spogulī šo tematu 28 stāstiņos un 2 televīzijas lugās aplūko arī Gunars Bekmans savā otrajā stāstu krājumā, pie kam virsraksta "tur" ir sinonīms Latvijai, bet "te" - mūsu svešatnes dzīvesvietām. Autora pirmo stāstu grāmatu Krievi un latvieši laida klajā Gaujas apgāds ASV 1994. gadā. Žanra apzīmējums "stāsti" gan nav gluži precīzs, jo liela dala no nedaudz lappušu gaŗajiem darbiņiem drīzāk vērtējami kā anekdotiskas skices vai miniatūras. Turklāt stāstu vismaz daļēji raksturo notikumu ikdienišķums, bet Bekmaņa darbiņos īpaši uzsvērts tieši neparastais, negaidītais un dažkārt pat visai fantastiskais.
Gunars Bekmans dzimis 1925. gadā Liepājā, patlaban dzīvo Ziemeļkalifornijā, ASV, un rakstīt uzsācis tikai 58 gadu vecumā. Jāapbrīno pensijas gadus sasnieguša cilvēka spēja, joprojām paturēt visnotaļ puiciski ēverģēlīgu skatījumu un aušīgu tieksmi, lasītāju mazliet apvest ap stūri ar gluži negaidītiem pavērsieniem stāstiņu sižetos un kulminācijās. Nopietnība vai dažkārt pat traģēdija, kas dažos darbos tomēr slēpjas aiz tīši nebēdīgā un paviršā apstākļu un notikumu apraksta vai skopā personu raksturojuma, jāuztausta un jāizprot iejūtīgam lasītājam pašam. Parasti autors darbību virza uz priekšu aizgūtnēm un lieki neuzkavējas pie izvērstākiem dziļurbumiem apstākļu vai tēloto personu raksturu izpētei un atklāsmei. Mazo stāstiņu bieži vien gandrīz vai sirreālie sižeti uzmirguļo visās varavīksnes krāsās kā ziepju burbuļi, kas ātri saplok, dziļāku nospiedumu lasītāja apziņā atstājot tikai pavisam retos gadījumos.
Stāstiņu darbība lielākoties risinās Latvijā mūsu dienās, kaut gan autors nebaidās ķerties arī pie vēsturisku notikumu izklāstījuma pa savai modei. Tādā pat nenopietnā vīzē viņš izskaidro arī jēdziena "lucīši" etimoloģiju, un ir izpētījis, ka nenoskaidrotu lidojošo objektu (autors tos pēc angļu valodas parauga sauc par UFO) apkalpe pārvalda latviešu valodu un orientējas pēc Mantinieka apvidus kartes. Pārmaiņas pēc autors saviem varoņiem dažkārt atļauj darboties arī ASV, Vjetnamā, Indijā un pat Gambijā.
Bekmans pazīst Latvijas apstākļus un viņam, tāpat kā katram apzinīgam latvietim, sāpīgi rūp daudzās nebūšanas, kas kopš neatkarības atgūšanas vēl arvien apgrūtina normālu dzīvi "tur". Vairākos stāstiņos aplūkotas tādas mūsdienu problēmas kā mafijas draudi, krievvalodīgo pārsvars pat Latvijas bruņotajos spēkos, minoritāšu tiesības, šovinistiski aizspriedumi un tamlīdzīgi. Netrūkst arī mīlestības pavedienu, pie kam Bekmaņa varonim ir tieksme pēc pirmā acu uzmetiena karsti iemīlēties kādā no ārpuses glītā sievišķī, dažkārt piedzīvojot lielu vilšanos, kas lasītāju nebūt nepārsteidz. No Bekmaņa pirmās grāmatas uz vairākiem otrās grāmatas stāstiņiem ir pārceļojis privātdetektīvs Maigonis Slapiņš, kuŗa uzvārda izvēle, atgādinot visiem zināmo omoniešu lodes upuri 1991. gada 20. janvāri, šīs lasītājas uztverē nav īpaši laimīga.
Bekmaņa stils ir tikpat pašpuiciski bezbēdīgs cik viņa lielākoties sarkastiski skeptiskā attieksme pret izvēlētajiem sižetiem. Tālab zināma sarunvalodas un žargona deva būtu it kā piedodama. Taču atrodamas arī valodas un izteiksmes kļūdas, kuŗas būtu derējis izlabot, kaut arī autors savā vecumā varbūt kautrējies prasīt kāda labāka valodas zinātāja padomu. Žēl, ka tā. Tagad lasām, piemēram: "... tās mīļās rokas, kas bija gatavas viņu aptecēt" (34. lpp. ), "vaina bija sunītim" (77), kaut gan sunītim kā tādam nekādas vainas nebija, viņš tikai bija vainīgs jeb vainojams notikumu gaitā. "Es emigrējos" (162) - pareizi jābūt: "es emigrēju"; Latvijas latviete neteiktu "vīrs, šmīrs" (160), jēdziena "ūdens" ģenitīvs ir tāpat "ūdens", nevis "ūdeņa" (159); virsraksts "E-Mails" ir nesaprotams angļu valodas nepratējam, kas to izlasīs apmēram līdzīgi vārdam "emalja". Latviešu valodā nav tādu vārdu kā "kvinins" un "kargo". Pareizi būtu "chinins" un "krava". Kļūdas ir arī vācu valodas citātos. Līdzīgu uzskaiti varētu turpināt. Grāmata ir iespiesta Latvijā, tādēļ velti tajā meklēt "ch" vai mikstināto "r". Žēl atrast šādas viegli novēršamas kļūdas apsviedīga un, cik noprotams, patriotiski (šī vārda labākajā nozīmē) noskaņota autora grāmatā, īpaši vēl pēc tam, kad uz līdzīga rakstura kļūdām tika aizrādīts jau pēc pirmās grāmatas iznākšanas (R.R., Laiks 8.06.1994). Kā gan mēs varam sagaidīt, lai krivvalodīgie Latvijas iedzīvotāji mācās latviešu valodu, ja paši šo savu lielāko dārgumu pienācīgi necienam?
Grāmatu pēc izlasīšanas aizveŗot, jājautā, cik labi autoram galu galā izdevies izgaismot personību šķautnes latviešos te un tur? Par to katram lasītājam noteikti būs pašam savs atšķirīgs viedoklis.
Biruta Sūrmane
Biruta Sūrmane - mūziķe, bibliotekāre, tulkotāja, daudzus gadus radiožurnāliste (Radio Brivā Eiropa). Dzīvo Ņujorkā.
