Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999

 

 

STĀSTS PAR AUSTRĀLIJU - NEVIESMĪLĪGO JAUNO KONTINENTU

Lūcija Bērziņa. Ko tu man gribēji teikt, Dienvidu zeme? Rīgā: Elpa, 1997. 206 lp.

 

Ir diezgan skaidrs, ka valodas prašana ir viens no pamata priekšnoteikumiem, lai ieceļotājs varētu cik necik normāli iekļauties savas jaunās patvēruma zemes darba dzīvē un gūt vismaz minimālus sociālos kontaktus. Ja vietējās valodas zināšanas ir labas un pat teicamas, būtu iemesls pieņemt, ka jauniebraucējs ātri vien ieplūdīs zemes iedzīvotāju kopējā saimē un ka tam šķēršļus neliks arī attiecīgās valsts iestādes un likumdošana. Bet izrādās, ka tik gludi gan šis process nav ritējis visās tais valstis, kas četrdesmito gadu beigās un piecdesmito sākumā uzņēma II Pasaules kaŗa bēgļus, to skaitā arī kopā ap 150 tūkstošus latviešu.

Interesanta liecība šajā sakarībā ir Lūcijas Bērziņas grāmata, kuŗā, kaut epizodiskā formā, apskatīti viņas 40 Austrālijā pavadītie gadi. Angļu valodu viņa pārvalda teicami jau Latvijā un ir, starp citu, sastādījusi angļu gramatikas mācības grāmatu ģimnāzijām. Tas palīdz dabūt skolotājas darbu, vispirms ieceļotāju, bet drīz vien arī pašu austrāliešu skolās. Daži kollēgas ir atturīgāki, citi nevelk robežu "veco" un "jauno" austrāliešu starpā, bet valdošās oficiālās normas nepārprotamā veidā dara ieceļotājiem zināmu, ka viņi pieder zemākai iedzīvotāju kategorijai. Ieceļotāji saņem zemākas algas nekā "pamatnācijai" piederīgie. Strādājot austrāliešu skolā, Bērziņai pusdienās jāsēž pie atsevišķa, "prastāka" galda, viņa nedrīkst pusdienot kopā ar saviem austrāliešu kollēgām pie to glīti klātajiem galdiem. Nāk prātā angļu un būru "kungu tautas" ieturētā nostāja pret tumšādaino rašu pārstāvjiem Dienvidafrikā, kas gan, kā zinām, bija vēl krasāka un vēl vairāk pazemojoša.

Lūcijas Bērziņas literāri stiprākā puse ir dzīvi izvērstais stāstījums. Grāmata ir galvenokārt viņas Austrālijas darba gaitu apraksts. Uz šī fona skicēti notikumi ikdienas dzīvē, ietvertas ziņas par latviešu kultūras pasākumiem, attēlota Austrālijas tuksnešainā daba un tās savdabīgie dzīvnieki. Autore grāmatas priekšvārdā uzsveŗ, ka viņas sacerējums nepretendē būt par pilnīgu Austrālijas latviešu vēstures dokumentāciju. Apskatītas galvenokārt personas, ar ko viņai nācies tikties un dažkārt arī sadarboties dažādos kultūras pasākumos. Daudz lappuses veltītas dažādu tautību un sociālo slāņu jaunaustrāliešiem un viņu dzīves gaitām. Augstāk kā rāma pačalojuma līmenī šis lappuses parasti nepaceļas. Daudzas no sastaptajām personām ir labi iespiedušās autores atmiņā, un tām veltītās rindas liekas it kā izrakstītas no viņas dienasgrāmatas, bet bieži tās ir personas un epizodes, kas nebūt nav raksturīgas Austrālijai un austrāliešiem. Liekas, ka lasītājs nebūtu daudz zaudējis, ja būtu atstāts neziņā par, teiksim, kāda jauna ukraiņu skolotāja laulības problēmām jeb austrāliešu Evelīnas gandrīz vai slimīgo paražu savā mājā vākt un krāt dažādus lietotus saiņojamos materiālus.

Interesi vairāk piesaista nodaļas, kur attēloti šoki, ko eiropietim, un jo īpaši ziemeļniekam, sagādā svelmējošais subtropiskais karstums, mežu ugunsgrēki, cikloni, čūskas un žurkas, kas labprāt savu mājokli iekārto zem ieceļotāju barakām, indīgie zirnekļi, pat solīdi būvētās dzīvojamās mājās sastopamie prusaki. Deprimējošu iespaidu rada arī pelēki zilganā Austrālijas flora, kuŗu tikai pavasaŗos atdzīvina nedaudzie jakarandas un flame tree spilgtāku krāsu ziedi.

Autore uzsveŗ, ka grāmata lasāma kā viņas personīgo pieredzējumu atstāstījums. Tāpēc arī nevaram izteikt pārmetumus, ja dažkārt latviešu kultūras norišu aprakstos it kā liekas pietrūkstam īstā līdzsvara - daudz uzmanības pievērsts, piemēram, latviešu pulciņam, kas regulāri salasījies, lai noklausītos paseklus referātus par latviešu literātūru, kamēr tikai garāmejot pieminētas tādas izcilas Austrālijas latviešu saimes personības kā Dunsdorfs, Biezaitis, Siliņš. Bet plašāk apcerēti latviešu skolu darbinieki, kas ilgus gadus bez atlīdzības ieguldījuši lielu darbu latviskuma saglabāšanai tālajā, izolētajā Austrālijas kontinentā, kā arī ievērojamais austrāliešu valodnieks un latviešu valodas speciālists Trevors Fenels.

Austrālija Lūcijas Bērziņas attēlojumā iezīmējas kā izolēta sala, sveša un sākumā pat naidīga ieceļotājiem no Baltijas. Diezgan saprotama līdz ar to kļūst viņas pašas atgriešanās Eiropā 1991. gadā. Viņas grāmatu lasot, it neviļus arī paceļas jautājums, ko īsti cerēja sagaidīt latviešu pulciņš, kas devās turp no Zviedrijas piecdesmito gadu sākumā? Var pieņemt, ka viņu vairumam nācās pieredzēt pasmagu vilšanos. Saprotamāka ir Vācijas nometņu iemītnieku izceļošana. Viņu izvēles iespējas bija stingri ierobežotas. Tomēr visiem tur nonākušajiem latviešiem gadu ritumā izdevies Austrāliju ar visu tās atpalicību akceptēt kā savu ja ne paliekošo, tad vismaz pagaidu patvēruma zemi. Pielāgošanās process tomēr nav bijis pārāk viegls. Par to tikpat kā nekas nav līdz šim rakstīts. Bērziņas grāmata ir vismaz pirmais solis šī roba aizpildīšanai.

 

Gunars Zvejnieks

 

Jaunās Gaitas līdzstrādnieks (kopš 1986. gada) Gunars Zvejnieks apcerējis memuārus, polītiska satura grāmatas, publicējis intervijas, recenzējis mūzikālus sarīkojumus. Dzīvo Stokholmā.