Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999

 

 

 

PAR IRAKU UN PAR SIEVIEŠU TIESĪBĀM

 

Šad un tad, kā par spīti amerikāņu tautas vispārējai vienaldzībai, ASV presē parādās šis un tas par Iraku. Piemēram, šā gada 18. februāŗa New York Review of Books numurā kāds profesors, bijušais Valsts departamenta darbinieks Viljams Polks (William R. Polk) rakstā "The Iraq Fiasco: A New Leaf" (Irakas fiasko - jauna lapa) apgalvo, ka vēl neesot par vēlu pielietot saprātu mūsu attiecībās ar Irakas diktatoru. Tā vietā, ka periodiski apbumbojam Irakas infrastruktūru un sistemātiski mērdējam tās tautu, vajagot situāciju apskatīt vērienīgāk. Vajagot ņemt vērā, ka Irakai netrūkst naidīgu kaimiņu, piemēram, Irāna, kas astoņdesmitajos gados kaŗā ar Iraku zaudēja gandrīz visu savas nācijas jauno paaudzi, un tagad tikai gaida izdevību atriebties. Arī Krievija neesot ieinteresēta nostiprināt sev kaimiņos bezatbildīgu kodolieročiem bruņotu totalitāru valsti. ASV varētu panākt lielu spiedienu pret Iraku, vienkārši pametot to savam liktenim. Taču Polka ieteikums ir diezgan ķecerīgs - ASV vajadzētu garantēt Irākas drošību pret tās kaimiņiem, jo tad Sadama Huseina gals pienākšot daudz ātrāk, nekā viņu apkaŗojot.

Irakas tautai klājas ļoti slikti. Citējot Romas pāvestu, "mūsu brāļi un māsas Irakā dzīvo zem cietsirdīga embargo (..) No vājiem un nevainīgiem cilvēkiem nevar prasīt lai viņi maksā par kļūdām, par kuŗām viņi nav atbildīgi." ASV valdības viedoklis ir, ka Irakas tautas likstās vainojama pati tauta un tās valdība, nevis ASV. Ne tikai Irakas valdība esot korumpēta, bet arī pati tauta kā gandrīz visas musulmaņu tautas - esot represīva, par ko liecinot arī necilvēcīgā apiešanās ar sievietēm. Oficiāli deklarētais ASV/ANO iemesls ekonomiskajam embargo pret Iraku ir iedzīt iedzīvotājus tik lielā nabadzībā, ka tie būtu motivēti paši tikt galā ar savu tirānu.

Nabadzība, protams, prasa upurus. Ir redzēti aprēķini, ka ASV/ANO embargo rezultātā Irakā deviņu gadu laikā priekšlaicīgi nomērdēti pusotra miljona cilvēku; lielākoties bērni. Protams, tik lielai un varenai valstij kā ASV nabadzībā iedzīt jebkuŗu citu tautu nav grūti, bet konkrētajā gadījumā nabadzībā iedzītā tauta tomēr vēl līdz šai dienai nav spējusi atkratīties no sava tirāna.

Bet vai musulmaņi nav tomēr tādi paši cilvēki kā, teiksim, latvieši, un vai viņu nostāja pret sievietēm attaisno mūsu necilvēcību pret viņiem visiem? Ko gan ASV īsti grib? Kāpēc ASV kā bez prāta turpina vajāt Irākas tautu? Ko domā sveikotāji?

Juris Žagariņš, Masačusetā, ASV

 

 

 Grūti ticēt, ka Žagariņa kungs tikai nupat atskārtis, ka pasaulē nav taisnības! Man arvien imponē fakts, ka uzdoties par komūnistu, svinēt komūnistu svētku dienas vai plātīties ar komūnistu regālijām, varbūt izņemot baltiešus un Vidus un Austrumeiropas tautas, nevienu īpaši neuztrauc. Pat Rēgens nekaunējās stāvēt uz tribīnes Maskavā blakus Gorbačovam Maija svētku parādes laikā! Vai tad komūnisti briesmīgos apstākļos nenomocīja desmit reiz vairāk cilvēku nekā nacisti?

Rūsiņš Albertiņš, Čikagā, ASV

 

Kāda vaina tribīnē stāvēt blakus Gorbačovam, kas, saredzējis PSRS galu, darīja ko varēja, lai gals pienāktu mierīgi? Par to, ka padomju totālitārisms jeb "komūnisms" nomocīja neskaitāmus miljonus, nav šaubu. Bet par to, ka padomju totālitārisms jeb "komūnisms" nu jau sen pagalam, laikam arī ir skaidrs. Te runa par Irākas tautas mērdēšanu, kas šodien notiek un kuŗā mēs, kā ASV pilsoni, esam līdzvainīgi un par kuŗu mēs, kā ASV pilsoņi, nesam līdzatbildību. Vismaz tā, cik es saprotu, par vācu tautu pēc 11 Pasaules kaŗa sprieda Nirnbergas tribunāls - apmēram šādos vārdos: "Līdzdalība noziegumā pret cilvēci ir pati par sevi noziegums pret cilvēci."

Juris Žagariņš

 

Uzaugot un mācoties no daudziem labiem un arī sliktiem cilvēkiem, man ir izkristalizējusies doma par kritiku un runas brīvību, proti, ja tiek kritizēta kāda nostāja vai rīcība, kritiķim ir jādod sava alternatīvā nostāja vai atrisinājums. Ir ļoti viegli visu kritizēt, zinot vai nezinot lietas patiesos faktus. Ja tie nav zināmi, vajadzētu savu kritiku vai nu ierobežot vai, vispareizāk, klusēt. Ja nu fakti ir zināmi, tad pēc kritikas izteikšanas ir jādod atrisinājums. Par "tās rokas košanu, kas tevi baro" - es gribētu lasīt, kādu ASV ārpolitiku ieteic Žagariņa kungs?

Juris (Georgs) Liepiņš ar smaidu siltajā Karolīnes zemītē, ASV

 

Brīvā zemē valdību kritizēt ir katrā laikā viegli, bet ir arī tādas reizes, kad to darīt ir ne tikai viegli, bet arī nepieciešami.

Patiesos faktus par ASV attiecībām ar Iraku mūsu brīvajā zemē var atrast bez jebkādas piepūles. Jebkuŗš brīvas zemes pilsonis var pats ar savu prātu un sirdsapziņu novērtēt savas valsts ārpolitiku. Ja valsts grimst glupībās tikai aiz tā iemesla, ka tā kaunas atzīt savas kļūdas, tad par to var pasmīnēt, bet ja valsts rīkojas galīgi bez jēgas ar masu iznīcināšanas līdzekļiem un ar ekonomiskām varmācībām pret nevainīgiem cilvēkiem tālās zemēs, tad nav arī grūti iedomāties labāku ārpolitikas programmu. Personīgi domāju, ka nav nekādas jēgas ASV turpināt uzstāties par pasaules pārvaldnieci, ja tās vadoņiem pietrūkst spējas un noslieces iedziļināties pasaules norisēs, veidot principiālu un sakarīgu ārpolitiku, darboties dziļāk un iejūtīgāk un neapmierināties tikai ar savu chronisko kļūdu nomaskošanu ar ekonomiskām varmācībām un periodiskiem krūzmisiļu uzlidojumiem pret svešām tautām, kuŗas vienlaicīgi spīdzina gan neizdevušies ASV valdības ielikteni, gan arī brutāli un ciniski diktātori. ASV varētu tīri mierīgi turpināt būt visbagātākā valsts visā pasaulē arī ar cilvēcīgāku ārpolitiku.

Juris Žagariņš

 

Vajadzētu paturēt prātā, ka prasīt no tautas novākt diktātoru ir vieglāk, nekā to izdarīt. Vai nav prātīgāk visiem līdzekļiem stiprināt opozīcijas kustības (kaut vai šiem līdzekļiem izlietojot to pašu naudu, ko iztērē uzlidojumos pret Iraku) un likt lietā visas diplomātiskās spēles, lai panāktu demokratijai vēlamu iznākumu? Ja ASV labdarības mērķiem būtu noziedojusi tos desmitus miljardu dolāru, lai izdalītu pārtiku trūcīgo bērniem, koptu slimos un vecos cilvēkus - vai tas nebūtu iesējis tautas sirdi daudz vērtīgāku sēklu nekā tūkstoši nogalinātu tēvu, māšu un citu radiņu līķi? Vai tas, ka Rēgens būtībā morāli atbalstīja Gorbačovu (kaut arī daudziem nepatika tā stāvēšana kopā uz mauzoleja Sarkanajā laukumā) un visus tos, kas cīnījās par PSRS sagraušanu, nenesa vairāk labuma nekā tie ekonomiskie embargo, ko piekopa iepriekšējie valdnieki? Varbūt es te apzināti vienkāršoju, bet ar vardarbību vairums gadījumos var panākt tikai vardarbības eskalāciju. Jebkuŗa tauta protestē, ja kāds, kaut ar vislabākajiem nodomiem, uzbrūk tās teritorijai un diktē, ko tām būs darīt. Nedomāju, ka Vietnamā visi gribēja komūnistus, bet vairums negribēja jeņķus! Vai kolonizatoru laikos daudzām tautām Āfrikā neklājās labāk kā pēc neatkarības iekaŗošanas? Bet vai tas traucēja arvien jaunām tautām sacelties pret sveštautiešiem? Arī caurmēra latvietim šodien klājas ekonomiskā ziņā grūtāk nekā Padomijā, bet vai tāpēc mēs gribam atpakaļ svešu varu, kaut pašmāju kungi arī izskatās pēc utīm tautas kažokā? Ne velti saka, ka paša mēsls nesmird! Uz galvošanu, Irakā mēs atradīsim ļoti daudz sava kunga atbalstītājus - vienkārši aiz dabiskā protesta pret svešzemnieku diktātu. Tāpēc es arī domāju, ka nav ko līst svešā pirtī utis meklēt. Rādīsim pozitīvu piemēru, darīsim labus darbus un pasaule kļūs labāka, es ļoti ceru!

Ivars Kalviņš, Rīgā

 

Mani tomēr daudz vairāk par ASV politiku pret Irāku uztrauc iespējamais genosīds, kas var skart mūs pašus nākotnē - še domāju par Krieviju un visu ar to saistīto. Un zinot, ka visiem citiem (ar to domātas citas valstis, ASV utt., bet ne cienījamie sveikotāji) ir dziļi vienalga, un viņu domas tāpat netiks ņemtas vērā, izlemjot Latvijas likteni (mūsu ne tik), tad tikai atliek nospļauties un censties domāt par citām lietām.

Piemēram, man nav īpašas ticības kaut kādai šodienas Latvijas valsts (nejaukt ar Latviju) nākotnei, ja es zinu, ka visai ietekmīgu ierēdni var nopirkt par garšīgām pusdienām un pilnu benzīna bāku. Kamēr tas turpināsies, ir bezjēdzīgi spriest (vismaz latviešiem, kas nav ASV pilsoņi) par irakiešu tiesībām. Neticu, ka šāda ierēdņa priekšnieki to nezina, tātad viņi arī ir iesaistīti "sistēmā". Neticu, ka šis ierēdnis ir viens vienīgs. Ja jau man nav nekādas ietekmes tai mikrovidē kuŗā es dzīvoju un strādāju, tad kāda jēga ir mēģināt ietekmēt pasaules lielvaru politiku?

Reinis Ceplis, Rīgā

 

Juris Žagariņš apgalvo, ka musulmaņi esot tādi paši cilvēki kā latvieši. Nē. Musulmaņi nav vis tādi paši cilvēki kā latvieši. Tāpat kā latvieši nav tādi paši cilvēki kā musulmaņi. Paldies Dievam, mēs visi esam atšķirīgi un tādēļ šī planēta ir interesanta un krāsaina.

Protams, es neesmu liels speciālists musulmaņu attiecībās ar sievietēm. Iespējams, ka Juris pats labāk varētu par to pastāstīt, jo, ja atmina nevil, pats kādu laiku Afganistānā esot pabijis. Tomēr domāju, ka atsevišķās musulmaņu zemēs vīriešu attieksme pret sievām atšķiŗas no kristiešu attieksmes.

Par ASV un Irakas konfliktu - neesmu īpaši iedziļinājies lietas būtībā. Juris saka, ka amīši ir 100% vainīgi. Neticu. Tā nemēdz būt. Huseinpaps tomēr nav darījis visu, lai viņa valsts pilsoņi nemirtu badā. Varbūt nabaga irakiešiem būtu kāds gabals maizes vairāk ticis, ja viņš būtu uzbūvējis sev par kādām divdesmit pilīm mazāk. Tāds nieks, bet tomēr.

Otra lieta - šai kodollaikmetā nav patīkami dzīvot ar domu, ka pasaulē ir tāds Sadams Huseins, kuŗš ik pa brīdim uzbrūk kādam kaimiņam, brūvē dažādas indes un šauj tālvadības raķetes uz kaimiņiem. Saki, kāpēc Jordānas karalis Huseins varēja sadzīvot ar amīšiem? Kāpēc tā pati Pakistāna sadzīvo un kāpēc Ēģiptei nav lielas problēmas ar ārpasauli?

Ilgi atcerēšos, kā viens jauns žīds man teica, ka ātrāk grib iet Izraēlas armijā. Jautāju - kāpēc, jo Latvijā no šī pasākuma cenšas izvairīties. Atbilde bija traģiska - viņš gribot pēc iespējas ātrāk legāli arābus šaut. Acīmredzot kaut kas tur tomēr nav kārtībā.

Mārtiņš Barkovskis, Austrumu nespeciālists, Jūrmalnieks

 

Jā - musulmani nav latvieši, un jaunieši nav veči, un biznesmeņi nav inženieŗi, un bomži nav Rigas Domes dūži, un sievieši nav virieši, un tā tālāk un tā tālāk. Vive la difference!

Par to Tavu pazinu, žīdu jaunieti, kas nepacietīgi gaidīja, lai legāli apšautu arābus, gan nav ko brīnīties! Tici man - arābu tautās atrodami ļoti daudzi jaunieši, kas būtu tikpat priecīgi par legālu izdevību apšaut žīdus!

Par Afganistānu varu pastāstīt, ka tur bija lielā nabadzībā iekonservējusies sena kultūra un sabiedriska tikumība, un tāpēc arī ģimenes bija ļoti stingras, bet es nekad, visus trīs gadus tur dzīvodams, nenovēroju neko tuvu tādām varmācībām pret sievietēm, kādas ASV vērojamas kaut vai populārās izklaides filmās. Attiecības starp vīriešiem un sievietēm bija stingri rituālizētas. Precēšanās prasīja lielu naudas ieguldīšanu un laulības iziršana nozīmēja abām pusēm ja ne vienmēr dzīves galu, tad praktiski nepārvaramu saimniecisku fiasko. Vidusšķira, kas uzdrīkstētos eksperimentēt ar citādām attiecībām, Afgānistānā bija tikai nesen uzdīgusi tanī laikā, kad es tur biju septiņdesmitajos gados. Es domāju, ka tā šķietamā liekulība, kas raksturo musulmaņu vīriešu nostāju pret sievietēm, rodas no kliedzošām pretrunām starp senām tikumībām un mūslaiku seklo visatļautību.

Eiropieši ieguva savas bruņnieciskās idejas par sievietēm tiešā saskarē ar musulmaņiem viduslaiku krusta karos. Abstraktās romantiskās mīlas jēdziens nevienā Eiropas valodā nav tik smalki aprakstīts kā persiešu sūfiešu dzejā. Pavisam nesen pat Amerikā valdīja doma, ka sievietei vienīgā īstā vieta ir pie ģimenes pavarda un tāds vīrietis, kas pa mājām slaistās, ir kaut kāds memmes dēliņš, bet, Dievs pasargi, ja sieviete iedomātos acis blisināt uz kādu citu! Taču tagad tā vairs nav, vienīgi vēl Latvijā veči gudri smīn par tādu jēdzienu, kā sieviešu tiesības. Padomija, protams, bija mums tālu priekšā, jo tur sievietes drīkstēja grāvjus rakt un traktorus vadīt. Taču nez' vai lietas viennozīmīgi uzlabojās pēc Padomijas izčākstēšanas - vienā mazā Latvijā šodien noteikti ir daudz lielāka maucība un bērnu ekspluatējoša seksa industrija, nekā visā plašā arābu pasaulē.

Neesmu nekad nevienu vārdu teicis, lai aizstāvētu Sadamu Huseinu. Taču vesela sērija ASV vadoņu, ieskaitot prezidentu Bušu, kas 1990. gada augustā pēkšņi sāka viņu ienīst, ir Sadamu Huseinu ne tikai aizstāvējuši, bet viņu dāsni atbalstījuši ar naudu un bruņojumu - gan miera laikā, gan kaŗā pret saviem ārējiem un arī pret iekšējiem ienaidniekiem, piem., irāņiem, kurdiem, šiitiem un visvisādiem brīvi domājošiem disidentiem. Nav tiesa, ka Bušs pēkšņi iepazina Sadamu Huseinu tikai tad, kad viņam ar nokavēšanos pienāca informācija, ka viņš tomēr nebija "darījis visu, lai viņa tautas nemirtu badā."

Šai kodolieroču laikmetā nav patīkami dzīvot ar domu, ka pasaulē ir ne tikai viena agresīva valsts ar kodolieročiem. Bet arī tas neizskaidro, kāpēc vienīgi Sadams Huseins bija izpelnījies ASV bezkompromisa naidu. Izraēlai, piemēram, ir "slepeni" noglabāti ap 200 kodolieroču un arī tālvadības raķetes tai ir cik uziet - par brīvu ("free of charge"), no tās lielā aizgādņa Ziemeļamerikā. Irakai nekad nebija kodolieroču un tālvadības raķetes tai sen jau vairs nav, bet tomēr ASV bez žēlastības turpina savu nesvēto kaŗu.

Jordānas karalis Huseins tiešām bija viens kārtīgs musulmanis šī vārda tiešajā nozīmē, t.i., miera cilvēks. Pakistāna un Ēģipte darās kā māk. Pirmā nesen parādīja ASV pigu ar pašdarinātu kodolsprādzienu, un Ēģipte nebūt nav kaut kāda stabilitātes saliņa arābu pasaulē. Tie arābu valstu vadoni, kas prot vienlaicīgi iztapt ASV naftas kārei un noturēt savas nabadzīgās tautas tumsonības un nabadzības rāmjos, ir ASV sirdsbrāļi, un ne visi viņi ir daudz labāki par Sadamu Huseinu. Starp citu, lai gan neviens no viņiem neuzticas Sadama Huseina vadonībai, daudzi no viņiem tomēr klusībā piekrīt Sadama Huseina 1990. gada augustā teiktajiem vārdiem: "Sadalot arābu zemes, Rietumu imperialisti nodibināja vājas mazvalstiņas, to vadībās ieliekot dinastiskas ģimenes, kas Rietumus apgādāja ar pakalpojumiem un veicināja to ekspluatīvo politiku. Tādā veidā Rietumu imperialisti atņēma arābu tautu dēlu lielajam vairumam iespēju izmantot savu pašu zemju bagātības. Tā vietā mūsu zemju jaunatrastās bagātības plūda cauri arābu valstu vadošo minoritāšu rokām uz Rietumu imperialistu un viņu ielikteņu kabatām. Finansiāla un sabiedriska korupcija plauka šajās mazvalstiņās (..) un no turienes izplatījās tālāk uz visām arābu pasaules malām."

Juris Žagariņš

 

Nevajag musulmaņus romantizēt. Tas, ka sievietes gribētu ģērbties normālās drēbēs un nevis lielos melnos maisos, kas nosedz pat acis, nu nav nekāda sekla visatļautība. Nav arī sekla visatļautība vēlēties izglītoties, strādāt algotu darbu, vadīt automašīnu un, vispār, dzīvot kā autonomai personai. Un viss tas, cik zinu, tiek sievietēm liegts pat Afganistānā. Turklāt, nevar taču visas pasaules nekārtības pierakstīt tiem nabaga amīšiem!

lndra Ancāne, Otavā, Kanadā

 

Es nemaz neromantizēju musulmaņus. Bet nevar noliegt, ka, kamēr Eiropa nīka savu viduslaiku tumsonībā, kamēr, piemēram, letiņu ciltis viena otru bez sevišķas jēgas apslaktēja, lai tik pēc iespējas ātrāk nokļūtu galīgas verdzības stāvokli zem vācu muižkungiem un krievu kņaziem, tikmēr musulmaņi piekopa teiksmaini augstu kultūru. Viņiem tie bija zelta laiki, un daudz no tā, kas Eiropu ar laiku izcēla no savas tumsonības, bija tiešs mantojums no musulmaņiem. Ne tikai romantiskās mīlas jēdziens, bet arī, piemēram, alfabēts, algebra, algoritms, pat vārds "alkohols" un vēl citas labas lietas, kas sākas ar burtu kopu al.

Tas, kas tagad notiek Afganistānā, ir elle. Iedomāties, ka mēs tos cilvēkus, kas tur vēl palikuši un spītīgi mēģina izdzīvot, varētu pamācīt ar mēles klikšķināšanu par viņu ģimenes attiecībām vai arī pārmācīt, aizraidot uz viņu zemi krūzmisiļus pāris miljardu dolāru vērtībā, par to, ka viņu vidū uzturas kāds bagāts arābs, kuŗš atklāti sludina un citādi veicina svēto kaŗu pret ASV, norāda uz daudz dziļāk iesakņojušos ignoranci, uz aizspriedumiem un lielāku cietsirdību mūsos pašos, nekā musulmaņi to izrāda savās ģimenes attiecībās.

Es nemaz neaizstāvu tās varmācības, ko viņi savā tumsonībā uzspiež savām sievietēm, neļaudami viņām apmeklēt skolas, neļaudami viņām strādāt. Bet, ticiet man, tā tas nebija kad es Afganistānā biju skolotājs meiteņu skolās. Tagad viņiem tur ir elle. Pār viņiem valda brutāli kaŗavadoņi, kuŗus no droša attāluma apkaŗo truli liekuļi no ASV.

Un tie "nabaga amīši", t.i., mēs, roku rokā ar jums kanadiešiem pārvaldām pasauli, mēs (un ne tik sen - arī briti) iecēlām un apbruņojām dinastiskus diktātorus, no kuŗiem tik vien prasām, kā gādāt stabilitāti un lētu naftu. Šie diktātori savām tautām nedrīkst dot brīvību attīstīties un lemt pašām par savu likteni, jo tas apdraudētu mūsu labklājību un viņu pašu varu. Var jau būt, ka ir taisnība, kā nesen bija rakstīts žurnālā Time - stipra ASV ekonomija ir "the last best hope for the world" (pēdējā vislabākā cerība pasaulei). Ja nu tautas mūs ienīst, tad tā ir tikai mūsu pašu vaina, jo mēs tomēr esam brīvi un par savu rīcību, par bezjēdzīgo necilvēcību esam simtprocentīgi atbildīgi.

Juris Žagariņš

 

Nemaz neapstrīdu Eiropas kultūrālo mantojumu kas nāk no musulmaņiem. Par to nav runa. Bet, neraugoties uz simtiem producēto mīlestības dzejoļu un dučiem atrisināto algebrisko vienādojumu, musulmaņi tomēr atsakās uzlūkot sievieti kā vīriešiem līdzvērtīgu būtni. Vai tā nav?

Nebūt neapstrīdu afgāņu tautas sīkstumu un ciešanas, bet tomēr nevaru pievienoties uzskatam, ka visas tās ciešanas kaut kā attaisno viņu attieksmi pret sievietēm, ka varmācības, kuŗas Jūs tik jauki pielīdzinājāt vienkāršām "ģimenes attiecībām", nedrīkstētu kritizēt. Ja kāda tauta apspiež citu tautu, ja latvieši negrib dot pavalstniecību saviem bijušajiem okupantiem, ja baltā rase apspiež melno, visā pasaulē notiek liela brēka. Bet, ja vīrieši apspiež sievietes, t.i., pusi no savas tautas, jāizrāda tikai līdzjūtība un jāizvairās no aizspriedumiem?

Neatkarīgi no Jūsu, t.i., amīšu spēlētās lomas arābu valstu politikā, man ir grūti ticēt, ka jūs bijāt tie, kas, piemēram, aizliedza arābu sievietēm sēsties pie automašīnas stūres, jo, likuma pārkāpšanas gadījumā, pasarg' Dievs, tām varētu iznākt sarunāties ar kādu svešu vīrieti policijas tērpā, kas būtu liels grēks. Kādēļ? - To man reiz pavisam vaļsirdīgi paskaidroja kāds Ēģiptes musulmanis. Sievietēm jāslēpj sava seja un augums, lai nekārdinātu vīriešus, kuŗi nespēšot sevi valdīt.

Kaut gan Ēģipte ir visai civilizēta savā nostājā pret sievietēm un pieļauj daudz ko tādu, kas citās musulmaņu valstis aizliegts, šis cilvēks domāja, ka nav nekādas vainas, ja sievietes ierobežo savas dzīves, atstāj novārtā savas spējas, dzīvo fiziskos un garīgos būrīšos tādēļ vien, ka pretējā gadījumā "vīrieši nespēšot valdīties". Ja nu tas tiešām tā ir, tad jau prātīgāk būtu vīriešiem aizliegt atstāt māju bez sieviešu uzraudzības, aizliegt sarunāties un likt viņiem tērpties maisos, kas ierobežotu viņu redzes spēju un kustības brīvību, vai ne? Bet tas jau nebūtu `musulmaniski'... Nē, Juri Žagariņ, attiecībās ar sievietēm daudzi musulmaņi ir tumsoņi. Tā nav amīšu cūcība, bet viņu pašu.

lndra Ancāne

 

Vispirms, es vienmēr un visur sirsnīgi aizstāvu sieviešu tiesības. Nesaku arī, ka mums būtu jāizvairās kritizēt musulmaņu iesīkstējušos konservatīvismu jeb aizspriedumus. Bet mēs, amerikāņi, un arī jūs, kanadieši, nedrīkstam iedomāties, ka sieviešu tiesību problēma musulmaņu zemēs ir atrisināma ar krūzmisiļiem, ar ekonomisko embargo, ar diktātorisku, mums lojālu režīmu stutēšanu un/vai tādu diktātorisku režīmu šaustīšanu, kas kļuvuši mums nelojāli. Domāju, ka tas būtu brīnišķīgi, ja ASV un tās vasaļvalstis Eiropā un citās vietās veicinātu musulmaņu zemēs brīvas, demokratiskas sabiedrības attīstīšanos tādā pat veidā, kā tas tiek mēģināts darīt Baltijas valstis. Bet, attiecībā uz musulmaņu valstīm, tas netiek veicināts. Tā vietā uz aklu aizspriedumu, alkatības un uz naida pamata spiež musulmaņu tautas arvien lielākā bezcerības tumsonībā. Piemēram, cik cilvēku ASV vai Kanadā vispār spēj iedomāties, ka sievietes Irānas teokratiskajā sabiedrībā cīnās par savām tiesībām un ka šim cīņām varētu arī būt panākumi - daudz vērtīgāki nekā tās brīvības, kuŗas Irānas šachs savā laikā lēti pasniedza sievietēm uz sudraba paplātes? Sievietes savās cīņās nespēj pielietot tādus līdzekļus kā ekonomisku embargo pret vīriešiem, krūzmisiļu uzbrukumus vīriešu industriāliem kompleksiem. Sieviešu ciņa par savām tiesībām nevar būt pamatota uz pazemojošiem stereotipa aizspriedumiem pret vīriešiem. Viņu ciņa ir pret pazemojošiem stereotipa aizspriedumiem vispār, nevis pret vīriešiem.

Juris Žagariņš

 

Materiālus sagatavojis Juris Žagariņš