Valdemārs Ancītis

VAI NEVAJADZĒTU VIENOTIES?

 

Bezmaz pusgadsimtu ilgā atšķirtība latviešus sadalījusi „šejieniešos” un „turieniešos” − Latvijas latviešos un trimdas, Rietumu pasaules latviešos. Atšķirīgi ir mūsu dzīvesveidi, mūsu tradīcijas, mūsu uzskati. Bet tas arī vairāk nekā skaidrs, ka saglabāt šīs atšķirības uz visiem laikiem nepavisam nebūtu gudri. Mūsu, latviešu, ir maz, un mēs patiesi nevaram atļauties it kā divas nācijas, kas abas gan runā vienu valodu, bet nedomā vienu domu.

Taču arī valoda mums vairs nav gluži viena. Jau tīri fonētiski. Nav nemaz jābūt valodnieciski izglītotam, lai tā dēvēto ārzemju latvieti nepazītu pēc viņa svešādajām intonācijām. Un, ja mūsu sievietes − ar ļoti retiem izņēmumiem − savus uzvārdus lieto sieviešu dzimtē, tad ārzemnieces − atkal ar ļoti retiem izņēmumiem − uzvārdiem atzīst tikai vīriešu dzimti. Pie mums, ja vīrs ir Kalniņš, tad sieva ir Kalniņa, bet „tur” abi ir Kalniņi.

Visai ievērojamas atšķirības pastāv rakstos. Tā svešvārdus mēs joprojām rakstām, ievērodami 50. gados ieteikto un pieņemto Hermaņa Bendika principu − katrā vārdā vienu, bet tikai vienu garu patskani. Ārzemju latvieši turpretī turas pie akadēmiķa Endzelīna principa − svešvārdus latviski rakstīt, cik vien iespējams,cieši respektējot oriģināla izrunu (pēdējā laikā aizvien biežāk atskan balsis respektēt nevis oriģināla izrunu, bet oriģināla rakstību).

Mēs savos rakstos pazīstam vairs tikai vienu h burtu, kamēr ārzemju latvieši joprojām konsekventi ievēro atšķirību starp h un ch.

Mēs no sava alfabēta esam pilnīgi izslēguši mīkstināto r, kamēr ārzemju latvieši savos rakstos to ir saglabājuši un cenšas saglabāt arī runā.

Tās ir galvenās atšķirības. Bet vai tām katrā ziņā būtu jāpastāv arī turpmāk? Domāju, ka abām pusēm vajadzētu sēsties pie „apaļā galda” un vienoties par kompromisiem. Nav taču normāli, ka vienai un tai pašai rakstu valodai ir divi ortogrāfijas.

Paredzu, ka tiepšas atradīsies abās pusēs. „Mūsējie” savu ortogrāfiju aizstāvēs kā vienkāršāku, turklāt jau samērā ilgstoši lietotu valodas runātāju lielākajā daļā. „Viņi” turpretī savējo cildinās kā tādu, ko latviešiem mantojumā atstājis mūsu diženākais valodas zinātnieks Jānis Endzelīns.

Abām pusēm pieder sava taisnība, bet pilnīgas, neapstrīdamas taisnības nav nevienai pusei. Ja „mēs” pārmetām „viņiem”, ka „viņu” ortogrāfija ir pārāk sarežģīta un nepraktiska, tad pierādīt to būs grūti, jo „sarežģītā” un „nepraktiskā” ortogrāfija ir izturējusi laika pārbaudi. Un, ja „viņi” pārmet „mums”, ka „mūsu” ortogrāfija ir mantota no krievu un komunistu kundzības laikiem, tad arī to būs grūti pierādīt, jo tendence lietot šādu ortogrāfiju bija pazīstama jau neatkarīgajā Latvijā. Tā sauktā „Tenteļa pareizrakstība”, kas kādu laiku autoritārajā Latvijā bija pat oficiāli atzīta, savos pamatos ir ļoti līdzīga mūsu tagadējai. Politiku pareizrakstības lietās nejauksim!

Manuprāt, pirmais solis no mūsu puses varētu būt mīkstinātā r atkalieviešana rakstos. Ir jau tiesa, ka šo skaņu lielākā daļa latviski runātāju nepazīst, bet tā ir skaņa, kas agrāk bijusi pazīstama visos mūsu valodas dialektos un kam ir būtiska morfoloģiska nozīme: tiklab lietvārdu, kā darbības vārdu locīšanā. Visos gadījumos, kur vārda saknes l pārvēršas par ļ, vārda saknes r pārvēršas par mīksto r. No tā savukārt atkarīgi šaurā un platā e lietošanas nosacījumi. Ja ignorējam mīkstā r skaņu, tad vienlaik izkropļojam arī platā un šaurā e sistēmu. Piemēram, vārda „bēres” daudzskaitļa ģenitīvā sākam aplam sacīt „bēru” ar plato e, lai gan pareizi šeit jārunā šaurais e. Tāpat vārda „dzert” 1. personā sākam aplam sacīt „dzeru” un „dzeram” ar plato e, lai gan īstenībā te jārunā šaurais e. Līdzīgu piemēru ir neskaitāmi.

Atminos Endzelīna jubileju 1943. gadā Universitātes aulā. Apsveicēju vidū bija arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Savā runā viņš sacījās atnācis uz profesora godadienu kā kristietis, kā latvietis un kā kurzemnieks. To, ko arhibīskaps teica, lai paskaidrotu nācienu kā kristietis un kā latvietis, esmu piemirsis, bet skaidri atceros to trešo: „Es nāku kā kurzemnieks, lai pateiktos gaviļniekam par to, ka viņš izglābis mūsu, kurzemnieku, mīkstināto r.”

Raudzīsim šo mīkstināto r izglābt vēlreiz, jo, glābdami r, mēs izglābsim arī platā un šaurā e pareizos lietojumus.

 

Raksts atstāts Latvijas rakstībā.

Literātūrzinātnieks, bibliografs, redaktors un rakstnieks Valdemārs Ancītis ir daudzu grāmatu, monografiju un zinātnisku rakstu autors. Dzīvo Saldū.