JG218 Dzeja. Juris Rozītis, Velta Sniķere, Ilze Binde

*Juris Rozītis*
*RECENZIJA KAZAI*	Ei Uldi dzen mani zemē dzen sit man pa galvu ar veseri vēsturi pa galvu paģiraino trulo kad es jau līdz ceļiem kā Kurbads zemē kad cērtu nost galvu vēl trīs tev no jauna tu deviņgalvainais dzejniek kas mani jau līdz jostai ei Uldi nedod vēl atpūtu pat kad es prasu bet dzen mani dziļāk es cērtu vēl diktāk un vēl nost tev galvas trīs un to vietā deviņas jaunas es cērtu es cērtu es nevaru vairāk bet dzen mani dziļāk līdz padusēm kaklam ei Uldi lai kliedzu tu Pēteri deviņugalvainais ar kājām kā satrunējušiem steķu baļķiem ar galvām mākoņos un vētraino dvašu nu dzen lai triecu es pēdējiem spēkiem zābaku savu lai atvēžu roku ciršanā gurušo zābaku aiztriekt pie brāļiem tiem gulošiem slīmestiem pilī ei Uldi lai mostas tie bīstas tie redz vēl tie asinis ūdeņa traukā jau skrien tie pie ķēves ai māte ei Uldi tu ķēve deviņugalvainā lai nāk tā tad aulekšiem glābt savu kumeļu ai māte šurp palīgā nevaru es tam Uldim tās tagad jau divdesmit septiņas galvas nost nocirst par abiem mēs gāzīsim cirtīšu spersi pa nocirsto kaklu ar dimanta pakaviem galvas lai neaug vairs ei Uldi vai dzirdi ko saki mēs uzvarēsim māte un es re pēdējā nezvēra galva tev krīt jau beigts un pagalam tavs rumpis nu gāžas ka zeme vien norīb par mēslojumu bet zemē līdz zodam tas iedzina gan mani velns tāds vēl galva tāda dulla Šis dzejnieka, prozas rakstnieka (romāns Kuņas dēls), dramaturga un atdzejotāja Jura Rozīša nekad nepublicētais dzejolis ir ar literāru un nu jau arī literātūrvēsturisku nozīmi — tas sacerēts 1980. gada 5. novembrī pēc Ulža Bērziņa dzejkrājuma Piemineklis kazai (1980) izlasīšanas.
*DZIESMAS NO* IZRĀDES MĀJA
DZIESMA PAR DRUKĀTĀ VĀRDA DZĪVĪBU	Es abonēju avīzi Ar sarežģītiem rakstiem Par manām likteņgaitām, un Par manu traģēdiju, un Par manu grūto nastu, un Par pienākumu cēlo, un Par manām krietnām meitām, un Par maniem staltiem dēliem. Un kaut kur tālu spiestuvē, Pie vājas spuldzes gaismas, Šo tekstu izliek burtliči, To reportieri reportē, To korektori koriģē, Un recenzenti recenzē. Un klibais, kurlais redaktors To visu rubricē. Es pirkstiem bildes aptaustu — Vai tiešām tās ir īstas? Tas prezidents un priekšsēdis, Kas smaidot rokām izmainās, Un skaistumkaraliene tā, Kas korporeli apprecēs, Un redaktora mazmeita, Kam trešais zobs jau aug. Bet glītās bēru reklāmās Jau vārdu druka izplūst, Un recenzētās izrādes Nav rampu gaismu redzēj’šas. Jo nevienā rakstā neredzu, Nevienā fotogrāfijā, Attēlotu cilvēku, Kas lasa avīzi šo.
ŅIPOŅEMAJU BLŪZS	Kad es iekāpju desmitajā trolejbusā Un cenšos nevienam neuzkrist Man uzglūn kāds Tēvijas kaŗa invalīds Niknu lāstu izmet kāds komjauneklīgs indivīds Uz kājas uzkāpj kāds kolhoznieks Dunku sānā iegrūž kāds pirmrindnieks Tie visi mani stumj un grūž Un tad man uznāk vecais nekompostrētas biļetes blūzs Un kad es ieeju Drāmas teātrī Mani sagrābj Staļina sievas māte Kas garderobē dežurē Manu apģērbu stingri kontrolē Manu mēteli pārmetoši konfiscē Manu biļeti rūpīgi inspicē Un kaut ko man dusmīgi krievstilā rūc Tad man uznāk vecais ņipoņemaju blūzs Kad es uzmostos modernā viesnīcā Kuŗas sienas elektriski ķirmji grauž Kur radio nevar izslēgt Kur silto krānu nevar atgriezt Kur telefons nakts vidū zvana Svešas balsis atejas caurulēs skan Kur pa spraugām zem logiem Ļeņina dvaša mūžīgi pūš Tad man uznāk vecais ņipoņemaju blūzs.
LETARĢIJAS KROGS	Kad nakts metas tumša, Un melnums mācas virsū, Ir vieta tepat tuvumā, Kur es tad mēdzu iet. Lielā ceļa malā, Pie dzelzsceļa sliedēm, Pa mitrām trepēm lejā, Caur smagām koka durvīm. Tur satiekos ar saviem draugiem Džonu Vōkeru, Remi Mārtiņu, Tumšo meiču Negrītu, Un puspudeli Portugāles! Tur zilos dūmos pakārts Ķīniešu abažūrs, Un vienacainais bārmens Aiz letes klusi krāc. Pie griestiem taukains vēdeklis Spēj tikko spārnu griezt, Kur nu vēl izpūst pasaulē Iemigušos dūmus. Tur satiekos ar saviem draugiem Džonu Vōkeru, Remi Mārtiņu, Tumšo meiču Negrītu, Un puspudeli Portugāles! Zem biezas smiņķa kārtas Nospiests meičas smīns, Un kaktā matrožu lāsti skan Kā atšālējies vīns. Par pāris naudas ripām Var cūkas ribas pirkt, Bet kafija tur garšo, Kā remdens Koka-kola. Tur satiekos ar saviem draugiem Džonu Vōkeru, Remi Mārtiņu, Tumšo meiču Negrītu, Un puspudeli Portugāles! Un zirneklis uz sienas Pat nespēj mušas ķert. Pie šķībā galda sēžu — Tik dikti vajag dzert. Un pudeles nāk rindām Man laiku pakavēt, Ar ieplīsušo glāzi Manu mūžu izmērīt. Tur satiekos ar saviem draugiem Džonu Vōkeru, Remi Mārtiņu, Tumšo meiču Negrītu, Un puspudeli Portugāles!
DZIESMA IZDZISUŠAM DRAUGAM	Par ko lai es Tev dziedu, draugs, Kas vairs manī neklausīsies? Kas vēl man būtu stāstāms Tev Par saules rietiem, lietiem? Tavs ugunskurs vēl lietū gruzd, Tavi dūmi kožas acīs, Bet nezinu, ko dziedāt Tev — Vai atvadas, vai ilgas? Tik klausies mani, ja dzirdi vēl Vienu teikumu gribu nobeigt: Par spīti nepateiktajam, Gan pārprastam, gan grūtam, Par spīti nepabeigtajam, Gan ierastam, gan rūgtam — Es būtu ļoti gribējusi Tevis satikt vēl vienu reizi, Ar Tevi izrunāties Vēl vienu reizi. Tik vēl vienu reizi. Vēl vienu reizi. Jo lietainā atmiņā tavas ogles dziest, Vēl vienu reizi.

*Velta Sniķere*
*MANS KAĶIS*	Mans kaķis, Melnais Tlalaunksohitls, Guļ rokās, Spēlējās ar manām skropstām. Ko viņa zaļās acis man stāsta Par seno meksikāņu dieviem, Kas barojas kūpošām sirdīm? Varbūt mūsu dievi Arī pārtiek no sirdīm, Bet nežēlīgāk, Jo neredzamāk — ?
Dzejniece Velta Sniķere ir starptautiskās P.E.N. organizācijas Londonas Eksīlcentra prezidente.

*Ilze Binde*
*** * ***	Agrāk es rakstīju dzejoļus īsākus — tādus Sprīdīšus — laimes meklētājus. Agrāk es rakstīju dzejoļus īstākus, kā maize un sāls. Agrāk? Dzīvot nebija tik bīstami, un tu nebiji tik tālu.
*** * ***	Svētīgi ir paskatīties uz sevi no malas. It īpaši no mugurpuses. Smagnēja gaita. Salīkusi mugura. Noplucis mētelītis. Pie tā pielipušas baložu pūkas. Svētīgi ir paskatīties uz sevi no malas. It īpaši pa gabalu. Cepure piestāv, Neredz grumbas. Krāsas tik saskanīgas — Sudrabpelēks ar egļu zaļo Pie brūnām acīm. Tas ir tāpat Kā dzimtās mājas redzēt no putna lidojuma: — Cik sakopti pagalmi, cik akurāti tīrumi, cik taisnas vagas. Automašīnas kā čaklas skudriņas. Bet ja uz Zemi paskatītos no Mēness? Bet ja uz sevi paskatītos ar Dieva acīm?...
*BĒRNU ZĪMĒJUMU* *IZSTĀDE BĒRNU* *NAMĀ DZEJAS* *DIENĀS*	„Mazs bij tēva novadiņ(i)s, Bet diženi turējās.”. Zils ķirbis, koši, koši zils, ne dzeltens, ne saulains kā parasti. Zils kā bērnu nama sadauzītā bērnība. — Es sauli neatceros. „Visiem labi, visiem labi, Manā tēvu zemītē.” Liela lapa. Pa visu lapu seja. Plata. Kā Austrālijas kontinents uz kartes. Deguns milzīgs kā Everests. Acis — divi ezeri, kokiem apauguši, kokiem — skropstām. Lūpas — liellaivas, kas vēl nav satikušās Melnajā jūrā. Vaigi, Sarkanā jūra uz pusēm pārdalīta. Ausis mazītiņas pussalas, diviem milzīgiem auskariem lejup novilktas. Mati — dzelteni stari no saulītes uz visām četrām debespusēm. — Tā ir mana mamma, — zēns lepni saka un piebilst klusāk: — Es savu mammu neatceros... „Zaķim labi cilpas mest(i), Rubeņam(i) rubināt.” Trejgalvju pūķi — ugunsvēmēji. Zaļi zaķi ar rozā ausīm. Bērnība it kā būtu, bet „Anglija ir aizslēgta un atslēga ir nolauzta”.
Ojāra Vācieša memoriālā muzeja darbinieces Ilzes Bindes dzejoļi parādās drukā kopš sešdesmito gadu otras puses un ir sakopoti vairākās izlasēs. Es Dievu aizlūdzu par katru, kas vēl māk Ar mani manas tautas mēlē parunāt. Dievs, stāvi manai mazai, izmocītai tautai klāt! — tā Ilze nobeidz sava nozīmīgā dzejkrājuma Ozoli nātrās (1993) ievaddzejoli.