Franks Gordons

VILKS SPALVU MET

 

Priekš deviņreizdeviņiem gadiem pasaules gaismu ieraudzīja Mavriks Hermaņa dēls Vulfsons, saukts Mitja, ilggadējais segvārds M. Vilks. Daudzšķautņains, apdāvināts, interesants cilvēks.

 

Pārfrazējot Žani Unāmu, varu teikt: ES VIŅU PAZĪSTU. Paliek spēkā tas, ko 1993. gadā rakstīju par viņu avīzē Laiks: „Neapšaubāms M. Vulfsona nopelns ir tas, ka viņš 1988. gadā pirmais publiski pateicis, ka padomju karaspēks 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latviju: tas pats padomju karaspēks, kuŗu viņš − pagrīdnieks Mitja − tai baigajā dienā jūsmīgi sveica... Varu apliecināt, ka Mavriks Vulfsons privāti ne vienmēr ir bijis akls padomju režīma kalps: sešdesmitajos gados, kad Rīgas Balsī, kuŗā mēs abi strādājām, varēja atļauties vienu otru ‘vaļību’, viņš man reiz, citiem nedzirdot, nodeklamēja paša sacerēto dzejolīti − krievu mēlē − kas saturēja žēlabas par to, ka visur dzird tikai ‘jā’ un ‘jā’, kad taču beidzot atskanēs kaut viens vienīgs ‘nē’ utml. Reiz es ar sievu tiku ielūgts uz Jaungada sagaidīšanu Vulfsona dzīvoklī Mednieku ielā, un, kad mēs 1. janvāŗa rītā atvadījāmies no viesmīlīgā saimnieka, Mavriks domīgi nomurmināja: ‘Bet es izkāpšu no vilciena Vīnē...’. Viņš tai laikā paslepus jūsmoja par ‘ķecerīgajām’ Austrijas kompartijas ideologa Ernsta Fišera tēzēm. Tas, protams, negroza to neapstrīdamo faktu, ka Mitja 1940. gada pavasarī, būdams Latvijas brīvvalsts armijas kaŗavīrs, darbojās pretvalstiskā, faktiski nodevīgā garā: viņš un viņa domubiedri kareivju-pagrīdnieku sanāksmē pieņēma lēmumu − ‘kaŗa gadījumā nostāties Padomju Savienības pusē’ (skat. Ingrīdas Sokolovas grāmatiņu Cik jauni mēs bijām. Rīga: Liesma, 1969. 33-34). Un ja nu Latvijas armijai, līdzīgi varonīgajiem somiem, būtu jāaizstāvas pret padomju iebrucējiem?”

Ko Mitja darīja, būdams komjaunietis-pagrīdnieks? Fokusā (25.-31.08.1997) viņš apgalvo: „Cīnījāmies pret autoritāro režīmu, par demokrātiskas parlamentāriskas Latvijas atjaunošanu”. Bleķis, cits nekas! Vulfsons apbrīnoja Padomju Savienību un, būdams „labi situēta tirgoņa” dēls, gribēja, lai Latvijā nodibinātos „proletariāta diktatūra” − iekārta, kam ar demokrātiju un parlamentārismu nav nekā kopīga.

Kāds krietns latvietis, Trešās atmodas ierindnieks, izlasīja Mavrika Vulfsona memuāru grāmatu Kārtis uz galda un rakstīja man: „Kaut ko tik nekautrīgi pašslavinošu un ‘balinošu’ reti gadās lasīt... Tomēr liekas, ka rūdītais Vilks pāršāvis pāri strīpai. Pietiek tikai pāršķirstīt vecos Cīņas un Zvaigznes komplektus. Un vēl kas − cilvēks, kas būtībā bija lielāks antisemīts par nacionālajiem bulvārtantukiem, tagad kļuvis par pārliecinātu Cionas cīnītāju... Bet ko Vilks rakstīja savā laikā par Kremļa ārstiem un ‘Joint’? Kā tagad gānīja helsinkiešus? Vēl jau nav pagājuši desmit gadi, kad tas pats Vulfsons rakstīja, ka represijas un izsūtīšana (‘piektā kolona’) bijušas nepieciešamas. Un Molotova-Ribentropa pakta slepenā protokola atklāšana? Pirms Vulfsona taču bija igauņi un leiši. Pat Maskavā bija Jurijs Afanasjevs. Vecais, labais Vilka gājiens − īstā laikā un īstā vietā. Tā jau viņš visu laiku noturējies spicē pie visām varām. Grēksūdze vairāk atgādina kādas emancipētas dāmītes dienasgrāmatu, kuŗā viņa centusies ierakstīt tikai labāko un sevi uzfrišināt...”

Gadu pēc Vulfsona „grēksūdzes” latviskā varianta nāca klajā tās angliskais variants, kas galvenokārt domāts žīdu diasporai aizjūrā. Gan pirmajā, gan otrajā variantā patmīlis Mitja aizraujas ar t.s. name dropping: Dānijas bijušā ārlietu ministra Elleman-Jensena priekšvārds, Vācijas pirmā vēstnieka grāfa Lambsdorfa ievadvārdi, Vulfsons ar Michailu Gorbačovu, Vulfsons ar Vitautu Landsberģi, Vulfsons ar Bruno Kalniņu, Vulfsons ar prezidentu Miterānu, Vulfsons ar kancleru Kolu, Vulfsons ar Džeimsu Beikeru, Vulfsons ar Die Zeit izdevēju grāfieni Dēnhofu, Vulfsons kā Dallasas pilsētas goda pilsonis utt, utml. – ad nauseam. Latviskajā izdevumā bildīte ar parakstu: „Aiz manis sākas Alpi”. Aiz manis sākas pasaule − vai zemteksts nav tāds?

1953. gada 15. martā M. Vilks Zvaigznē rakstīja, ka Staļins − „lielais komūnisma architekts bija miera karognesējs visā pasaulē”, un pēc desmit dienām − 25. martā − viņš, nu jau kā „V. Bērziņš”, atmasko „amerikāņu un angļu imperiālistu cionistiskās aģentūras darbību buržuāziskajā Latvijā”. Tai pašā gadā nāk klajā viņa grāmata Padomju Savienība cīņā par mieru, 1964. gadā Pieci stari un 1985. gadā viņam piešķiŗ Pētera Stučkas prēmiju... Latviešu trimdai domātā periodiskā izdevuma Atbalss 1986. gada 2. numurā viņš šaustīja mani par manu „unikālo neģēlību, kuŗai vieta Ginesa grāmatā”. Tā paša gada septembrī viņš Cīņā, rakstot par t.s. Šatakvas sanāksmi Jūrmalā, zūdās par „provokatorisko nozīmi ar buržuāziskās Latvijas karogu” un uzsveŗ, ka 1941. gadā ebrejus Latvijā slepkavoja „vietējie hitleriskie rokaspuiši ar tieši tādu pašu krāsu apsēju”.

Kā sacīt jāsaka − braucam tālāk. 1987. gada 21. augustā Mavriks Vulfsons Maskavas raidītājā apgalvo, ka 1939. gada 23. augustā parakstītais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums bijis nepieciešams − un ka „plaši Latvijas sabiedrības slāņi” bijuši pārliecināti, ka „Latvijas vieta ir PSRS pusē”.

Tad rūdītais M. Vilks pēkšņi pārkārtojas, kļūst par „latviešu tautas mīluli”, vicinot to pašu „provokatorisko” sarkanbaltsarkano karogu, un 1988. gada jūlijā nelaiķis Uldis Ģērmanis vaicā: „Varbūt viņš rezumē apmēram tā: ‘Jums, blēņu biedri, nepatīk, ka beidzot saku patiesību? Labi, metiet mani ārā no savas demoralizētās stagnācijas un korupcijas valsts! Braukšu nomirt savu senču zemē pie agrākā darbabiedra Franka Gordona’.” Te nu viedais Dr. Ulafs Jāņsons bija maldījies, jo Mavriks Vulfsons sešus gadus vēlāk mani nosauca par „kaŗojošu antisemītu”, kuŗš būtu „jāizraida no šīs svētās zemes”. Starp citu jāatzīmē, ka Vulfsons vienā un tai pašā laikā sevi dēvē par „absolūtu ateistu” un savos memuāros pateicas Dievam par izglābšanu no nāves kaŗa laikā.

Labs ir. Braucam tālāk. 1988. gada 14. jūnijā masu mītiņā Rīgā M. Vulfsons aicināja: „Radīsim brīnišķīgu padomju Latviju, kā gaismas pili. Kā 1919. gada Ļeņina un Stučkas Padomju Latvijas svētā mantojuma glabātāju”. Jauki, jauki! Stučkas plintnieki un plintnieces taču slepkavoja ķīlniekus − fabrikantus, tirgoņus, mācītājus, izvēršot „sarkano terroru”. Patiešām „svēts” mantojums...

Tad nāk nākamā pārvērtība: M. Vilks kā atjaunotās, neatkarīgās Latvijas brīvvalsts „sirdsapziņa” − un tai pašā laikā liesmains antisemītisma šaustītājs, kuŗš nepalaiž nepamanītu pat sīciņu aizspriedumiņu.

Vulfsona argumentācijai nāk palīgā kāda angļu terminoloģijas neskaidrība − „nationality” dažādu dokumentu ierakstos apzīmē to pašu, ko „citizenship”, t.i., pavalstniecību, bet dažkārt, piemēram tagadējā Latvijas pasē, būtībā apzīmē tautību (krieviski nacionalnostj). Pareizāk vajadzētu rakstīt ethnicity (vāciski Volkszugehörigkeit) − tas novērstu pārpratumus, kuŗus veikli izmanto rūdītais Vilks.

Vienā ziņā apsviedīgais Mavriks Vulfsons gan paliek sev uzticīgs – viņš tomēr uzskata komūnismu par kaut ko labāku nekā fašisms, uzsveŗot, ka „fašisms ir briesmīgāks un netaisnīgāks par komūnismu”, kaut gan viņa ģimene „pazaudēja Staļina Gulagā 20 locekļus” (Kārtis uz galda, 66. lp.)

Manuprāt fašisms un komunisms ir „tie paši vēži” – ar to vienīgo atšķirību, ka komūnisms ir daudzkārt liekulīgāks − un tāpēc ļāvās apvārdoties gan latviešu sarkanie strēlnieki, gan neskaitāmi Eiropas intelektuāļi, tai starpā Mavriks Vulfsons.

Tavu brīnumu − 1999. gada 16. martā, kad pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus latviešu leģionāri − „Waffen SS” 19. dvīzijas veterāni, ziedus nolikt pie pieminekļa bija ieradies arī Mavriks Vulfsons. „Šai būtu jābūt izlīguma, nevis konfrontācijas dienai”, sacīja Vulfsons un piebilda, ka „tiešām daļa no cilvēkiem, kas dienēja vācu armijā, uzskatīja, ka viņi cīnās par brīvu Latviju, nevis pārstāv vācu armijas intereses” (skat. LETA ziņu biļetenu). To šogad teicis tas pats Vulfsons, kuŗš 1986. gadā man uzbruka par to, ka es uzdrošinājos vaicāt − „vai veterāni nekad nesalabs” − un lietoju vārdiņu „un”, ar kuŗu es esot gribējis „iebāzt vienā maisā fašistus un boļševikus”, nostādot līdzās tos, „kas izglāba cilvēci no bojāejas”, un tos, „kas to lēma iznīcībai”.

Rezumējot secināsim: alktin alkstot aplausus, M. Vilks bez mitas „spalvu met”. Un kā skan tautas paruna? Vilks spalvu met, ne tikumu.

Vulfsons pat tarifa paaugstināšanā telefona sarunām ar Izraēlu saskata antisemītisma izpausmi, un šai sakarībā Eva-Klarita Onkena savā apcerējumā „Revisionismus schon vor der Geschichte” (Galut Nordost, Sonderheft 1, Köln 1998) neizslēdz varbūtību, ka te manāma „gekränkte Eitelkeit eines einst populären und heute kaum mehr beachteten Politikers” − „kādreiz populāra un tagad tikpat kā neievērota polītiķa aizvainotā patmīlība”.

Tieši tā− aizvainotā patmīlība. Un patmīlības ziņā Mavriks Vulfsons patiešām pelnījis ierakstu Ginesa rekordu grāmatā.

 

Par Franku Gordonu skat. JG 214:46.