JG218 Ēriks Hānbergs. Mirklīši

Ēriks Hānbergs

MIRKLĪŠI

Pieredzējumi, redzējumi, dzirdējumi.

Ēriks Hānbergs ir daudzu literāru un žurnālistisku publikāciju autors. Neatkarīgās Rīta Avīzes (pirms tam Neatkarīgās Cīņas) redakcijas biedrs. Ievietotie tēlojumi ir no topošās grāmatas.

REDAKTORA BIEDRS

Diezgan ilgi biju vienīgais Latvijā, kuŗam amata nosaukumā juridiski iekļauts vārds biedrs. Ak vai! Nācās uzklausīt simtiem pārmetumu, saņēmu desmitiem un desmitiem gan vaicājošu, gan niknu vēstuļu. Kā tad tā − biedrošanās ēra beigusies, bet Hānbergs turas pie pagātnes un tādējādi grauj savu prestižu. Gan laikrakstā drukātā veidā, gan telefoniski, gan tikšanās reizēs nemitīgi skaidroju, ka jau Kārļa Ulmaņa laikos bija ministru biedri. Tik un tā mani nešpetni replikoja. Pacietīgi uzklausīju šaustījumus un pat ķircināju kritizētājus izriezdams krūtis, sak, toties esmu vienīgais. Kad Saeimā un Ministru kabinetā ietitulēja priekšsēdētāju biedrus, vairs nevarēju padižoties, ka esmu vienīgais. Norima arī šaustījumu plūsma.

Bet sākās ar nejaušību.

Toreiz dzīvoju Babītes ezera krastā. Biju aizgājis no laikraksta Cīņa lauksaimniecības nodaļas vadītāja amata. Man šķita, ka, diendienā būdams laukos, spēšu aktīvāk rakstīt stāstus un romānus. Saimniecības vadītājs Edgars Bāns bija labvēlīgi noskaņots un labvēlīgi noskaņoja arī valdi. Lai man būtu ikmēneša balstījums, kopsaimniecība piešķīra nelielu naudisku atspaidu. Skaitījos kolchoza stipendiāts. Tāpat kā citi, abi ar sievu kopām dobes, uzmanījām kartupeļu vagas.

Kad sākās vētrainais pārmaiņu laiks, arī es kļuvu dīdīgs. Ik pa brīdim ierados Preses namā. Cīņas veidotāju kolektīvs, izņemot vienu, protestēdami pameta laikrakstu, kuŗš bija kļuvis par Alfrēda Rubika ruporu. Žurnālisti bija gatavi izdot jaunu avīzi. Par Preses nama žurnālistu un tipogrāfijas darbinieku padomes priekšsēdētāju ievēlēja Andri Jakubānu. Rakstnieks, kārtējo reizi uzturēdamies kādreizējā Cīņas veidotāju kolektīvā, rosināja, lai taču radot jaunu avīzi. Uzrunātie aicināja mudinātāju par redaktoru. Tāds pavērsiens Andrim Jakubānam bija pārsteidzošs. Tieši tanī brīdī pagadījos Rīgā. Andris aicināja, lai es nākot par jaundibināmā laikraksta redaktoru. Atteicu, ka tādu godu man piedāvāja Liepājā un arī Rīgā lika nojaust, ka pakāpieni karjeras trepītēm jau sagatavoti. Vienmēr izvairījos, apzinādamies, ka nespētu būt pirmā figūra redakcijā. Andrim sacīju: ja viņš būtu redaktors, tad cieši blakām es nāktu gan. Taču negribētu būt redaktora vietnieks, bet kaut kas uz to pusi. Vienojāmies, ka līdz nākamai dienai domāsim, kas es varētu būt. Un izauklējām: redaktora biedrs. Ne gluži vietnieks, ne gluži draugs, bet kaut kas uz to pusi.

Pēcāk, kad vajadzēja kārtot juridiskās formalitātes un kad nācās izveidot SIA NC, tiku arī pie otra titula: direktora biedrs.

Vairākus gadus avīzes pasītē varēja lasīt: redaktors Andris Jakubāns, redaktora biedrs Ēriks Hānbergs. Un tad pēkšņi: direktors Andris Jakubāns, direktora biedrs Ēriks Hānbergs. Kālab šādas izmaiņas pasītē?

Jau labi sen mēs ar Andri briedējām domu, ka mēs galvenokārt varētu būt izdevēji. Pavērsiens notika, kad par redaktoru uzaicinājām Lato Lapsu, kuŗam uzticējām avīzes saturisko un vizuālo veidolu. Tomēr nekļuvām par izdevējiem klasiskā izpratnē, jo turpinājām būt rakstoši. Turpinājām interviju ciklu „Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam”, pamīšus rakstījām nedēļas notikumu apskatus. Un ne tikai. Taču pārmaiņas avīzes pasītē sākumposmā radīja dažnedažādus pārpratumus un runas: kas tad galu galā mēs esot. Atkal nācās skaidrot.

VELTAS SIRSNĪBĀ

Pasaulē šur tur jau biju pabāzis degunu. Taču došanās uz Kanadu un ASV satrauca dziļāk. Iedrošināja, ka daudzu tautību ceļotāju grupā biju kopā ar Jāni Peteru, kuŗš Amerikā ciemojās pirms gadiem desmit.

Bija 1986. gads. Doties ārzemju latviešos − tā joprojām bija neparastība. Pastāvēja dalījums − divi pasaules: viņi un mēs. Šurpbraucējus uzmanīja. Un turpbraucējus uzmanīja. Pirmie saskarsmju tiltu licēji taustījās un viņus taustīja. Visvisādi ir gājis. Par to pulka rakstīts, un pulka izrunāts. Atgadījumus atceras kā anekdotiskumus.

Taču vēl bija 1986. gads un mana sirsniņa reizumis iepukstējās straujāk.

Ar Veltu Tomu nebija iznācis tikties Latvijā. Bet Toronto apkampāmies kā radinieki. Un kad viesnīcā dzejniece attina cienasta sainīti, mans satraukums norāminājās. Bijām viens otru lasījuši un sapratuši. Par vienu un to pašu zemīti domādami.

Velta Toma − aizbraucēju paaudzes zvans. Viņa aicināja abu krastu ļaudis uz saprašanos.

Man nebija ne jausmas, ka viesošos kādreiz Amerikā, ka būšu arī Veltas ciemiņš. Taču manā grāmatplauktā jau kopš 1980. gada bija dzejnieces grāmata Maize no mājām. Toreiz un arī tagad mani aizkustina rindas:

Man teica: aizejot ņemi
sev līdzi Latvijas zemi
un glabā uz sirds.

Bet manā dzimtajā sētā
ik vaga man bija svēta.
Ik olis, kas mirdz.

Un tēvu tīrumos
es − zeme bez zemes šķīros,
kas bija man sirds.

Veltas dzejoļi mani jūtīgāk skāra arī tālab, ka mūsu ģimene arī bija kaŗa ķerta. Auču dzimtā ieprecējos, kad par manas sievas Annas māsu Lidu tik vien bija zināms, ka radiniece patvērusies Vācijā. Pa retam − piesardzīgas vēstulītes turpu šurpu. Galvenokārt par veselību, par to, ko kuŗš dara. Par ilgošanos satikties kā par nepiepildāmu sapni.

Toronto mums ar Jāni uzstāšanās auditorijas priekšā. Jušana čābiska. Ja nu mani izsvilpj, jo esmu taču ne tikai vairāku stāstu krājumu autors, bet arī, un tas ir pats bīstamākais, − komūnistiskās partijas laikraksta Cīņa nodaļas vadītājs. Lai arī nevis propagandas, bet lauksaimniecības nodaļas vadītājs. Un tomēr galvā dun: kā blīvi sēdošie izturēsies?

Izeju cilvēku priekšā un tūdaļ cenšos sēdētājos sameklēt Veltu. Dzejnieces acis mudina: „Neuztraucies, Ērik, droši!”

Un tad es sāku. Par sevi. Par to, kā ieprecējos zvejniekdzimtā. Ko daru. Par ko rakstu. Par ko sirds sāp. Par sievasmāsu Lidu.

Jutu − saspringtība atslābst. Es sāku justies kā cilvēks starp cilvēkiem. Gandrīz jau kā savējais starp savējiem. Kā latvietis latviešos.

Joprojām manī Veltas Tomas uzmundrinošais un sirsnīgais acu skatiens.

PĻAUKA

Romānus publicēt turpinājumos − tā ir Latvijas avīžu sena tradicija. Kopš Neatkarīgās Cīņas iznākšanas sākuma esam meklējuši piemērotu lasāmvielu. Pirmais lieldarbs − Anšlava Eglīša Omartijas kundze. Atļauju autoram telefonsarunā izlūdza Andris Jakubāns. Latviešu literātūras klasiķa atgriešanās presē bija būtisks notikums.

Nevienam nezināmu autoru ieteica Imants Ziedonis. Kultūras fonda likteņstāstu krātuvei bija iesūtīts apjomīgs manuskripts mašīnrakstā. Veras Volkevičas romānu izlasījām ar lielu interesi un tūdaļ devāmies uz Valmieru, lai stātos līgumattiecībās ar rakstītāju. Manuskripta pavadvēstulē bija precīza adrese. Piezvanījām pie durvīm un uzzinājām bēdu vēsti − Vera Volkeviča jau dus kapsētā. Mēs ar Andri Jakubānu sākām meklēt paziņas un radiniekus. Uzzinājām tikai dažas drumslas, kuŗas vēstīja par aizgājējas dzīvi. Vera Volkeviča, kuŗa bija izjutusi represijas, dzīvojusi pilnīgi slepeni kā rakstītāja. Un dzīvojusi ļoti atklāti, strādādama par sētnieci.

Bezgala žēl, ka lieldarba autore nepiedzīvoja sava darba publikāciju. Pļauku drukājām ne tikai turpinājumos, bet arī izdevām grāmatā − četros sējumos. Romānu lasīja ar milzīgu ieinteresētību, grāmatas izpirka ātri vien.

Autorei pienācās honorārs. Tiešo mantinieku nebija. Tālab nolēmām, ka pie kapu kopiņas jābūt piemiņas zīmei. Sazinājāmies ar akmeņkali Vilni Bergu. Veras Volkevičas radinieki atbalstīja ieceri − sameklēt piemērotu laukakmeni. Vilnis Bergs tādu atrada Kaltenē. Saldus rajona Zirņos, akmeņkaļa darbnīcā atvedums pārtapa simbolā. Rozā svītra pāršķeļ pelēkumu, atgādinādama par autores saplosīto dzīvi.

Piemiņas zīmi uz Valmieru ar Saldus melioratoru Pampāļu iecirkņa priekšnieka Rūdolfa Neilanda gādību aizveda Mārtiņš Aploks. Kapsētā smagumu iedabūja akciju sabiedrības „Vidzemes celtnieks” Valmieras pārvaldes vīri − Konstantins Kapočena, Vasilijs Ļifanovs, Aleksandrs Morozovs, kuŗus organizēja inženieris Juris Gailis. Cēsu 5. autotransporta uzņēmuma celtņa vadītājs Tālis Salna ar gaŗo strēli precīzi visu izdarīja tā, lai neciestu ne kopiņas, ne zālīte, ne puķes citu dzimtu atdusas vietās. Aktīvi piepalīdzēja akmeņkaļa dēls Ronalds.

Visus palīgus nosaucu tālab, lai raksturotu atsaucību. Romāns kļuva tik populārs, ka autores piemiņas iemūžināšanā katrs uzaicinātais, ne mirkli nešaubīdamies, bija gatavs līdzdarboties.

Lieldarbs izpelnījās nedalītu atsaucību tālab, ka autore brīvvalsts, krievu un vācu laikus ainoja objektīvi, nenostādamās nevienas varas pozīcijās. Profesionālie rakstnieki lielumlielākā vairākumā gadu gadiem notikumus izgaismoja, simpatizēdami tendenciozi, allaž domādami par to, kas uzrakstīto publicēs. Vera Volkeviča tūkstošiem lappušu biezajā manuskriptā jutās brīva un nepakļāvīga.

Ne turpinājumu drukāšanas laikā, ne pēc četrsējumu iznākšanas neviens profesionālais literātūras kritiķis lieldarbu neizvērtēja, lai gan Pļauka piedzīvoja publikāciju milzīgā metienā, to alkatīgi lasīja. Tātad Vera Volkeviča pārsteidza ne tikai lasītājus, bet arī kritiķus.

FRIKADEĻU ZUPA

Konkursu „Lauku sēta Latvijā” aizsākām 1992. gadā. Nu jau iegājies: ik gadu tā paša konkursa turpinājums, tikai no cita skatu punkta.

„Lauku sēta Latvijā − vecā, jaunā.”

„Pagrabs lauku sētā.”

„Bērna vieta lauku sētā.”

„Pirts lauku sētā.”

„Avots manā zemē.”

„Ceļš lauku sētā.”

„Karoga vieta un karoga tradicijas lauku sētā.”

Konkursa uzturētāji: Latvijas Kultūras fonds, Latvijas Zemnieku Savienība, Neatkarīgā Rīta Avīze.

Žūrijā nemainīgi: Imants Ziedonis, Aivars Berķis, Ēriks Hānbergs.

Būts lauku sētās visos gadalaikos. Esam pērušies dažnedažādās pirtīs. Redzēti pagrabi, kuŗiem cauri tek avotiņi un kur baseiniņos peld zivis.

Allaž gadās pārsteigumi.

Esam iepazinuši somu pirti ar gremdētavu. Tu ej pa grīdu un pēkšņi pamats zūd zem kājām. Cilvēks stāvus iegrimst līdz kaklam ūdenī. Riskants neparastums: ja nu sirsniņa neiztur.

Sākumā braucām nebrīdinot. Un nemitīgi nācās uzklausīt pārmetumus: vai tad patiešām nevarējāt piezvanīt?

Pirms došanās apzvanām. Taču bieži vien jūtamies neērti − vietumis galdi klāti kā lielos godos.

Radiopārraidē, vēstīdams par konkursu, ieminējos, ka man ļoti garšo frikadeļu zupa.. Dabūjām baudīt dažnedažādus vārījumus. Visas bija tik kārdinošas, ka gribējās vēl. Taču katrā nākamajā sētā, kur smaržoja frikadeļu zupa, jutos aizvien neveiklāk. No vienas puses patīkami, ka tev parāda tādu cieņu. No otras puses − iznāk, ka esmu nepieklājīgi uzprasījies.

Tajās reizēs, kad žūriju papildina Ausma Kantāne, tikšanās ir vēl interesantāka.

Iebraucam zemnieku sētas pagalmā. Dārzā pulka bišu stropu. Māksliniece, izkāpdama no mašīnas, pauž jūsmu:

„Medus!”

Aktrises viens vārds ir tik ietilpīgs, ka promdodoties, esam apdāvināti ar pilnām kārēm.

Ieripojam sētsvidū. Saimniece sagaida ar Imanta dzejoļa skandējumu un citātu no mana stāsta. Kad priekšnesums beidzas, saimniece sasit rokas:

„Bet kur tad Ziedonis? Re kā, esmu samācījusies par velti.”