KAS IR LATVISKA KULTŪRA?

 

 

Nopietns jautājums: „Kas ir latviska kultūra?” Ja kādam latvietim pasaulē būtu kaut aptuvena atbilde uz šo jautājumu, būšu pateicīgs to dzirdēt. Tad derētu arī tuvāks skaidrojums − kā to veicināt?

Ričs Spuris, Čikāgas pievārtē, ASV

 

 

Kādiem nolūkiem, kādēļ? Šaubos, vai būtu vēlami „noformulēt” latvisku kultūru uz visiem laikiem − kā baušļus. Ikvienai kultūrai jāņem vērā arvien plūstoša, dinamiska informācijas izmaiņa. Tomēr pārrunāt zināmus apstākļus, formulēt pagaida taktiku (heiristika) − tas ir nemitīgi nepieciešami.

Mums visiem kopīgs sākums ir no senčiem mantotās dzīves ziņas un dziņas: valoda, dainas, dzīvotgriba un prieks pat visgrūtākos laikos, dabas saudzēšana, darba mīlestība, utt. Tas viss sakņojas mītiskā senču sapņu laikā (lietoju austrāliešu iedzimto jēdzienu, angliski dreamtime), kad mūsu senču apziņa vēl nebija saskaldīta. Bet, kā katrs izprot un piekopj šo mantojumu, to nosaka katra atsevišķie apstākļi.

Mums visiem arī kopīga īsta (taustāma) zeme un valsts ar ļoti aktuālām praktiskām vajadzībām, kas arvien jārisina. Tie, kas dzīvo šajā valstī, veido centru, tomēr mazai tautai ikkatrs ir vajadzīgs. Pazudušais dēls vai Sprīdītis var arī atgriezties. Arī ja kāds Latviju atstāj, savu laimi meklēdams, tam būtu jāņem līdz kaut vai simboliska sauja senču smiltis. Lai arī latviešu stāvoklis var dažreiz likties izmisīgs, īstenībā latvieši ir labi situēti kā tauta ar zemi, vienlaikus kļūdama arī par globālu tautu ar gandrīz tūlītējām elektroniskām iespējām sazināties. Bez tam tā nav par lielu, lai pietrūktu (kopjama) kopības sajūta, un tā nav tik maza, kam draudētu iznīkšana, ja tik tā neuzdos dzīves nemitīgo cīņu. Jāsavieno vislabākie un derīgākie senču tikumi ar spēju pielāgoties jaunajām informācijas technoloģijām. Ļoti svarīgi arī nopietnajā saredzēt humoru un humorā savukārt − nopietno.

Aija Veldre Beldavs, Indiāņa, ASV

 

 

Labs jautājums!

Ko nozīmē tas, ka mēs esam latvieši, ko tas nozīmēja vakar un ko tas nozīmēs rīt? Vai kaut kas tāds, kas mūs saista vienu ar otru savā starpā vairāk nekā ar citiem? Cik lielā mērā mēs šīs saites esam gatavi apzināties un pakārtot savu rīcību to esamībai? Cik un kādā veidā šāda mūsu gatavība vai negatavība ietekmēs mūsu tautas nākotni?

Aijas Veldres Beldavas atbildes jau dod sākotnējo ievirzi. Manuprāt gan būtu svarīgi to mazliet paplašināt, latviešu kultūras definīcijā ietveŗot visu mūsu tautas esamības vēsturisko kontekstu, kā arī pilnu ideju un attieksmju spektru, kāds pastāv mūsu tautā. Šajā spektrā ietveŗamas gan mūsu tautai specifiskas idejas un attieksmes (es lielā mērā pat gribu teikt − specifiskas nianses pasaules uztverei), gan arī Rietumu civīlizācijai kopējās pasaules uztveres vērtības, kas tomēr (es vismaz ceru) dominē arī mūsu kultūrā.

Šodien mēs dzīvojam vienotā sabiedriskā telpā ar citām tautām daudz vairāk nekā līdz šim, tādēļ šodien daudz vairāk nekā līdz šim nepieciešams skaidri saprast un apzināt mūsu pasaules uztveres specifisko elementu attieksmi pret pasaulē pastāvošajām kopējām un vispārējām vērtībām. Ne tikai skaidri saprast un apzināt, ir nepieciešama radoša sintēze, kuŗas rezultāts atļaus jaunam cilvēkam, vērtējot nākotnē mūsu latviešu kultūras vietu un attieksmi pasaules kultūras kontekstā, pateikt − jā, ir šāda vieta, es arī gribu piederēt šai kultūrai, jo es saskatu šīs kultūras vērtību visu apkārt esošo notikumu straujajā ritumā un kontekstā.

Kultūru veidojam mēs paši, ikviens no mums, tajā skaitā katrs ar ikvienu savu ikdienas soli, ar ikvienu pateiktu vai nepateiktu vārdu, ar padarītu vai nepadarītu darbu. Šodien arī tautas kultūras kontekstā no mums tiek prasītas atbildes uz lielajiem sabiedrībā pastāvošajiem jautājumiem − cieņa pret ikvienu cilvēku, visā plašajā un bezgalīgajā šīs cieņas izpratnē, ikviena mūsu tautieša dzīves saturs (ar ko šī dzīve ir piepildīta, kā cilvēks jūtas), mazliet tālāk arī mūsu kā sabiedriska kopuma organizēšanas spēja kopējo lietu godīgai pārvaldīšanai. Skaidras atbildes uz šiem un varbūt arī citiem mūsu tautas pastāvēšanai būtiskajiem jautājumiem, kuŗus uzdod šodienas vēsturiskais konteksts, ir būtiski svarīgas, lai pasaulē latviska kultūra un mūsu kultūras mantojums pastāvētu vēl desmitiem un simtiem gadu.

Definīcija: Latviska kultūra ir tā kultūra, kuŗu sevī nes latviešu tauta, katrs latvietis.

Kārlis Čerāns, Rīgā

 

 

Nezinu, vai Aijas Veldres Beldavas atbildi īsti sapratu, bet visumā man liekas, ka viņa saka, ka latviešu kultūra ir atrodama kaut kur pagātnē, vēsturē, senču tikumos, gudrībā. Es viņai laikam piekrītu.

Kārlis Čerāns arī deva grūti saprotamu atbildi, bet es viņam laikam arī piekrītu, ja pareizi saprotu, ka latviska kultūra ir tā kas latviešus atšķir no citām tautībām, cerams labā veidā.

Diemžēl Riča Spura lūguma otrā daļa: „... derētu arī tuvāks skaidrojums − kā [latvisku kultūru] veicināt?” − nav nemaz tik vienkārši atbildama, jo tā prasa pēc kādas darbības. Man būtu daži priekšlikumi, ne jau svarīguma kārtībā sastādīti:

1.  Jāatrod cilvēki, kam ir latviska kultūra, jo acīmredzot ne visiem ir, citādi par to nerunātu. Šādi cilvēki varētu būt ielas mūziķi, profesori, tantiņas, ārlatvieši, vienalga. Tas varētu būt sākums tālākai darbībai. Protams, tas varētu radīt virzību uz „pieci latvieši, trīs draudzes”!

2.  Izpētīt, ko runāja tie veči, kas par šo pašu lietu domāja pirms vairāk nekā simts gadiem, kad bija lielais Eiropas etniskais atmodas laikmets. Šāds vēsturisks skats nāktu par labu, jo večus netraucēja internets un citas muļķības.

3.  Uzlabot izglītību pamatskolās. Es nezinu, ko Latvijas skolās māca par latviešu vēsturi un kultūru. Esmu dzirdējis − ne visai daudz. Tam var būt polītiska motivācija, var būt arī skolotāju nezināšana vai materiālu trūkums. Katrā ziņā jāatbalsta tie skolotāji, tās iestādes, kas bērniem nopietni māca. Varbūt nonāks pie tā, ka Latvija būs jādibina sestdienas vai svētdienas „kultūras” skolas, kā to dara ASV un citur.

4. Nodarbības bērniem. Lielu iespaidu Detroitas latviešu jaunatnei atstāja skautu un gaidu nodarbības. Skautu sanāksmēs Fricis Sīpols daudz mums mācīja par Latvijas vēsturi. Nometnēs bija dziesmu kaŗi, dabūjām mācīties diezin cik tautasdziesmu. Mācījāmies latviskas fabulas šķēršļu gājieniem. Protams, ir citi apstākļi Latvijā, bet domāju, ka skauti un gaidas pastāv. Atmetīsim Beden-Pauli un Āfriku, ievedīsim kādas latviskas nodarbības.

5. Atbalsts latviešu māksliniekiem. Runāju par mūziķiem, kas uzstājas ar tautasdziesmām, par teātŗa uzvedumiem no veciem laikiem, vēsturiskiem tēlojumiem, utt. Es tīšām neieskaitu moderno mūziku − roku, rapu, vai tamlīdzīgus kulturālus pasākumus, jo tos atbalsta tirgus un tie galu galā atšķaida latvisko kultūru. (Nesāksim pārrunas par to, ka latviešu tautas dejas atdarina galmu dejas utt., jo tam šeit nav nozīmes.)

Labi, es jau par daudz muldu. Bet kādam kaut kas konkrēts jāsaka.

Indulis Gleške, Ņuhempšīrā, ASV

 

 

Kultūra ir − kā mēs dzīvojam un ne tikai, ko mēs šad un tad baudām.

Kultūra ir galvenokārt sabiedriska aktīvitāte.

Visiem cilvēkiem ir svarīgi atzīmēt savas dzīves svarīgos brīžus: kāzas, krustabas, bēres. Cik latviskas tās izveidojam, ir atkarīgs no katra pieredzes un apstākļiem.

Atzīmējam vairākas gadskārtas: Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas. Kā to darām, ir ļoti atkarīgs no mūsu pieredzes un vietējiem apstākļiem.

Grūtāk ir definēt, kas ir latvisks, ja domājam par jaunradi. Domāju, ka ārpus Latvijas tas var tikai būt kaut kas, kas stingri bazējas iepriekšējās tradicijās (mūzikā, dejā, literātūrā). Latvijā varētu teikt, latvisks ir viss, ko latvietis dara, bet, protams, tā tas nav. Varbūt varētu teikt, ka latvisks ir tas, kas nav internacionāls vai kādas citas kultūras atdarinājums. Citas, internacionālas kultūras pārveidojums varētu kļūt arī latviskojums. Robežu novilkt nav viegli.

Gribētu dzirdēt no citiem, vai ir iespējams iespaidot latvisku kultūru, dzīvojot ārpus Latvijas? Vienmēr būs indivīdi, kuŗus uzņems kā latviskus, ja viņi ir internacionāli sekmīgi, bet jautājums ir, vai varam tagad vēl ko darīt kā organizēta sabiedrība? Tas droši vien bija Riča oriģinālais jautājums.

Juris Ruņģis, Sidnejā, Austrālijā

 

 

Kārlis Čerāns rakstīja par iesākumu. Vēsture/pagātne ir iesākums, kam piemīt arī mītisks raksturs. Vēsture balstās uz vairāk vai mazāk drošiem dokumentiem un to iztulkojumiem. Tā jāiztulko vai, kā tagad saka literātūras teorijā, „jālasa” kontekstuāli un intertekstuāli. Vēsturiskais mantojums ir derīgs tik, cik to aktuāli pielieto šodien, lai veidotu nākotni.

Kārlis Čerāns izteica pārliecību, ka Rietumu civīlizācijas vērtības dominē arī mūsu kultūrā.

Visumā piekrītu. Protams, uz dažādiem līmeņiem − iesākot ar un pamatojoties uz viskonkrētāko novadu/apvidus pētniecību, pēcāk turpinot lielākos vilcienos (kopēju latviešu un lībiešu). Es visumā piekrītu Rietumu orientācijai, tomēr atzīstu, ka tam ir polītiski (latviešu tautai nepieciešami) aspekti. Tas nemazina manu interesi par citām tradicionālām kultūrām, teiksim, Japānā vai Indijā, vai starp Sibirijas tautiņām (čeremīsiem, mordviņiem utt.), ar kuŗiem latviešiem etniski nav nekā kopīga, bet kuŗām līdzīgi ārējie apstākļi. Dabas, saimniecības, reliģijas mijiedarbē tie var pat apgaismot zināmas tradicijās starp latviešiem.

Indulis raksturoja Kārļa domu tā: „Latviska kultūra ir tā, kas latviešus atšķir no citām tautībām, cerams, labā veidā.” Saprotu, tomēr arī „pašsaprotamo” var sarežģīt. Latviskā kultūra spēj ne tikai atšķirt, bet arī savienot. Cik bieži nav dzirdēts, apskatot, teiksim, Andu indiāņu rakstus vai noklausoties Tauvānas aborigēnu polifoniju/heterofoniju, kur ir kaut kas radniecīgs mums. Koncepti/jēdzieni ir būtībā intertekstuāli ar caurlaides īpašību. Stabilizējas, kad trūkst kontaktu, kad ir izolācija vai kad ir pretestība jauno pieņemt kā nederīgu vai pat kaitīgu. Var izvēlēties un apstrādāt savām vajadzībām, kaut cik pārveidojot! Latviskais ir, kā jau Rainis teica, arvien topošs, no jauna atdzimis katrā izpildījumā.

Aija Veldre Beldavs, Indiāna, ASV

 

 

Paplašināsim kultūras izpausmes uz pārdomāto, pārrunāto un padarīto. Tā ievērosim kultūras pārmaiņas paši sevī un citos. Protams, ka ir vērtības, kas ir ļoti stabilas, piemēram tas, ko latvieši (arī citas tautas) sasniedz, iemācas un ko paveic − gan individuāli, gan kopā lielākās vai mazākās grupās, un ir arī vērtības, kas mainās, taču ne ātri. Maiņas rodas saskarsmē ar citām kultūrām. Latviešu atbildības sajūta un darba mīlestība ir stipri paputējusi padomju varas laikā. Tendence uz viena vīra varu valstī ir samazinājusies vairāku faktoru iespaidā. Sabiedriskās atbildības sajūta jaunākā paaudzē ir bīstami mazinājusies gan padomju, gan Rietumu kultūras iespaidā. Latviskā kultūra vienmēr būs latvisko vērtību un citu iespaidu mijiedarbības kopums.

Gundars Ķēniņš Kings, Takomā, ASV

 

 

Neviena kultūra nav savienojama ar parazītismu, agresivitāti, klaidonību (migrantiem). Kultūra izpaužas kā dziesmotā revolūcija, dzimtenes mīlestība, senču mīlestība, zemnieciskums, „zaļā” domāšana, ģimeniskums, paškritika.

Mēs esam viena no retajām idejiski stiprām nācijām, bet pašreizējie apstākļi mūs ir nolēmuši iznīcībai.

Jānis Grigals, Latvijā.

 

 

Kā lai dziesmotā revolūcija, dzimtenes un senču mīlestība, utt. palīdzētu latvietim saglabāt sevi kā personību laikā, kad apstākļi spiež uz pretējo? Globālizācija, technikas progress, pasaules ekonomika, Eiropas Savienība, izputējuši zemnieki, rūpniecība ārzemju rokās un citas līdzīgas lietas...

Mūslaiku strauji mainīgajos apstākļos ar zemnieciskumu un latvietību vien cauri neizbrauksim. It īpaši, ja pretī tiek nostādīti pārējās pasaules spēki.

Indulis Gleške ieteica uzlabot izglītību pamatskolās. Jā. Arī šeit tirgus ekonomika spēlē pret, un, ja nemainīsies spēles noteikumi, tad sekas redzēsim vēlāk. Te viens piemērs no nesenā Latvijas bibliotekāru kongresa: Līvānu pagasta priekšsēdētājs norādīja, ka viņa apkārtnes skolās vīriešu un sieviešu skolotāju daudzums ir līdzīgs. To viņš pamatoja ar faktu, ka, atšķirībā no citām pašvaldībām, Līvānu pašvaldība skolotājiem maksā vīrieša cienīgas algas. Viņš ieteica bibliotekāru kongresam ierakstīt rezolūcijā aicinājumu paaugstināt bibliotekāru algas, kamēr pieteicas pietiekošs skaits vīriešu − bibliotekāru. Pašlaik par kultūras attīstību laukos vispār runas nevar būt, kad, piemēram, bibliotēkām jācīnās par Ls20 mēnesī tekošās periodikas iegādei.

Kā zināms, Latvija nav tikai uzblīdusi Rīga, bet arī zināma platība lauku, kur varētu plaukt reāla latviska zemnieciska kultūra. Atvainojiet, bet nu es atkal iegrimstu sarkasmā. Pašlaik gan lielā daļā lauku vienīgā kultūra ir piepudeles kultūra.

Viesturs Ragže, Rīgā

 

 

Jānis Grigals apgalvoja: „Mēs esam viena no retajām idejiski stiprām nācijām, bet pašreizējie apstākļi mūs ir nolēmuši iznīcībai.”

Pirmo reizi nākas dzirdēt, ka latvieši ir „idejiski stipra nācija”. Vai kāds var nosaukt kādus darbus, kuŗos šis „nācijas idejiskums” ir saglabāts rakstiskā veidā? Kas tad ir šie mūsu ideologi? Vai arī tas ir tas idejiskums, kas virmo starp alus kausiem un visbiežāk parādās pēc trešā vai ceturtā kausa?

Izskatās, ka šāds „idejiskums” balstās uz postpadomju tautas dejām, vācu šlāgeriem, prievītēm un mītu par „dziesmoto revolūciju”. Un vēl, protams, uz nemitīgu skatīšanos atpakaļ un gaušanos par to, cik maza un iznīcībai nolemta nācija mēs esam.

Viesturs K., Rīgā

P.S. Un kas vispār ir „idejiski stipra nācija”?

 

 

Varētu vēl vienu jautājumu uzdot − kā gan ir iespējams iznīcināt šādu „idejiski stipru nāciju”?

Patiesā neizpratnē Reinis Ceplis, Rīgā

 

 

Idejiski stipra nācija droši vien ir tā, kuŗas idejas ir stiprākas par citu nāciju idejām. Ka tik tā nav amerikāņu nācija − šķiet, viņu kultūra un ideoloģija izplatās pa visu pasauli par spīti tam, ka citu ideoloģiju noturīgākie pārstāvji to uzskata par lētu, komerciālu, bezdvēselisku, utt.

Patiesībā tas varbūt ir pat labi, ka stipra ideoloģija izplatās.

Māris Darbonis, Rīgā

 

 

Viss, kas izplatās, nav idejisks. Ideja ir pārliecība. Ja latvietis pats nav pārliecināts par savas nācijas vērtībām, neviens cits viņam nevar palīdzēt.

Ausma Ābola, Madonā, Latvijā

 

 

Studējot starptautiskos sakarus un dzīvojot ārzemnieku vidē, esmu iemīlējusi dažādu tautu kultūras. Apceļojot pasauli, tā kļūst mazāka, it kā ieslīd manā plaukstā un kļūst tuvāka un apmīļojamāka, tajā pašā laikā kļūdama arī lielāka, jo es aptveru, cik daudz vēl ir neredzētā. Lai to izpētītu, ir vajadzīga ne viena vien dzīve! Latviju paturot sevī kā pamatu, es veltīšu savu dzīvi pasaules izpētei. Tā dzīvojot, ir daudz vieglāk nest Latvijas vārdu pasaulē. Kā jau daudzi, kas studējuši ārzemēs, zina, mēs bieži vien esam vienīgie latvieši, ko kāds pazīst. Tas uzliek savus pienākumus. Lai vai kur es ietu, es jūtos kā maza Latvijas vēstniece, un man tas patīk, jo iemācīt citus mīlēt savu zemi ir gandarījumu nesošs pienākums. Es labprāt kādreiz tālā nākotnē, kad būšu izmācījusies gudra jo gudra un praksē visu pārbaudījusi, uzcelšu lauku māju kāda Vidzemes ezera krastā, iestādīšu koku un vasaras naktīs sarunāšos ar čūskām un no rītiem lasīšu rasas pērles savā priekšautā. Bet pirms tam vēl ir daudz kas jāpaveic. Tālumā Latviju mīlēt ir daudz vieglāk, jo nav jāsaduŗas ar ikdienības problēmām, jāspaidās pārblīvētos trolejbusos un jāklausās jaunākajos mūzikas sasniegumos, kas tiek spēlēti katru vasaras vakaru pie ieejas kāpņu telpā. Tad ir viegli Latviju arī pārideālizēt, jo mūs vada tikai bērnības atmiņas par skaisto, un viss mūsu laikā šķiet bijis labāks. Jā, man sāp, kad atbraucot redzu, cik pārmakdonalizēta ir Rīga un cik virspusēji kapitālistiskas pamazām kļūst cilvēku savstarpējās attiecības, un ka kultūras vērtības tiek radītas tikai, lai tās pārdotu. Bet tā ir dzīves realitāte! Tikai ar sūdzēšanos par šīm dzīves salnām neviens neko neizmainīs. Mūsu laikā ir arī daudz laba. Nežēlīgais pārmaiņu skaistums agri vai vēlu atnesīs vasaru. Un tad mēs redzēsim, cik veiksmīgi esam tikuši galā ar salnām. Es arī saprotu, ka mainīt šajā ritējumā es varu tik daudz, cik pati savā sētā, t.i., Ziepniekkalna standartveida dzīvoklī un savu draugu vidū. Bet to es zinu droši, ka nav jādzīvo Latvijā, bet ar Latviju sevī, lai būtu latviete.

Karīna Vasiļevska, Freiburgā, Vācijā

 

Materiālus sagatavojis Juris Žagariņš