Leonīds Siliņš

LATVIEŠU DARBASPĒKA IZMANTOŠANA II PASAULES KAŖA LAIKĀ

 

Vairāki lieli Vācijas rūpniecības uzņēmumi 1999. gada februārī paziņoja, ka tie ir ar mieru maksāt atlīdzību visiem tiem vēl nenomirušajiem cilvēkiem, kas bija piespiedu kārtā nodarbināti kā vergi II Pasaules kaŗa laikā Vācijā, kur viņus ieveda no Hitlera Vācijas iekaŗotajiem apgabaliem, visvairāk no Vidus- un Austrumeiropas. Šo vācu rūpniecības firmu projektu atbalsta arī Vācijas valdība, un šim nolūkam nodibināts īpašs fonds, kas sāk darbību 1999. gada 1. septembrī. Fondu atbalsta arī vairākas lielas Vācijas bankas (Deutsche Bank, Dresdener Bank u.c.) un visā pasaulē pazīstami uzņēmumi (Krupp, Siemens, Volkswagen, Daimler-Chrysler u.c.), kas kaŗa laikā nodarbināja iekaŗoto zemju darbaspēku. Pēc laikrakstu ziņām šādu nelikumīgi nodarbināto bijis ap 7,7 miljonu. Aplēsts, ka dzīvi palikuši varētu būt ap 300 000. Šajā skaitā ietilpināmi arī koncentrācijas nometnēs ieslodzītie un zvēriskos apstākļos nodarbinātie.

Pēc laikrakstu ziņām līdz šim Vācijas valdība izmaksājusi 75 miljonu dolāru žīdu tautības cietušajiem un Izraēlas valstij, bet neko vācu kaŗa rūpniecībā nodarbinātajiem. Tagad paši rūpniecības uzņēmumi ierosinājuši risināt jautājumu par atlīdzību kaŗa laikā piespiedus kārtā nodarbinātajiem dažādu tautību pārstāvjiem.

1999. gada sākumā vācu informācijas ziņu avotos parādījās ziņa, ka 21 844 poļi pieprasa no Vācijas atlīdzību apm. 1,5 miljonu dolāru apmērā. Prasību atbalsta arī Polijas bijušais ārlietu ministrs Vladislavs Bartoševskis (Wladyslaw Bartoszewsky). Tā kā verdziski izmantoto skaits ir ļoti niecīgs, atlīdzību vajadzētu saņemt arī mirušo piederīgiem.

Līdz šim pēckaŗa Vācijas valdības atteicās piešķirt atlīdzību, jo uzskatīja, ka to jādara rūpniecībām pašām, kas tagad beidzot tiks īstenots.

Tagadējais Vācijas kanclers, Gerhards Šrēders (Schröder), savā 1999. gada 17. februāŗa vizītē Maskavā vairākas stundas apspriedies ar Jelcinu par krievu kaŗa gūstekņu verdzināšanu Vācijas rūpnīcās kaŗa laikā un apsolījis, ka maksāšot atlīdzību visiem tiem Vācijā nodarbinātajiem un dzīvi palikušajiem krievu kaŗa gūstekņiem.

Jājautā, ko šinī jautājumā darījušas Latvijas valdības jau sākot ar 1990. gadu? Arī Igaunijas un Lietuvas? Dokumentācija par latviešu darba spēka izvešanu − piespiedu kārtā no Latvijas uz Vāciju kaŗa laikā, ir atrodama Latvijas un Vācijas archīvos. Piespiedu kārtā nodarbināto latviešu skaits ir pārsniedzis 35 000 − vīriešus un sievietes labākajos gados. Tikai vienā īsā laika posmā − no 1941. gada rudens līdz 1942. gada februārim − uz Vāciju (ar Latvijā esošo Darba pārvalžu palīdzību) piespiedu kārtā un ar viltu uz Vāciju darbos aizved 3000 jaunas latviešu sievietes vecumā no 14 līdz 25 gadiem, nodarbinot viņas Vācijas kaŗa rūpniecībā, arī azbesta fabrikās Berlīnē, Hamburgā, Brēmenē un citur (Firma-Kap Asbest Werke, A.G. Bergedorf, Kamphaussee 9, Hamburg; Berliner-Lübecker Maschinenwerke, Schwartau bei Lübeck; Firma Tretorn Gurni, AsbestWerke, A.G. Hamburg, Dorotheen Str. 24, Hamburg − pēdējā bija zviedru filiāle, u.c.). Liels skaits azbesta fabrikās strādājošo sieviešu saslima ar vēzi.

Ļoti daudzas piespiedu kārtā uz Vāciju kaŗa laikā izsūtītās latviešu meitenes tika nodarbinātas vācu zemnieku saimniecībās, kur ar viņām bieži vien apgājās kā ar verdzenēm. Dažas atbēga atpakaļ uz Latviju, par ko draudēja cietumsods vai koncentrācijas nometne. Latvijas Centrālās Padomes (LCP) nacionālās pretestības organizācijas uzdevumā savācu datus un liecības no šīm izbēgušajām meitenēm (ar viņu vecāku ziņu) un sagatavoju ar juristu palīdzību oficiālu iesniegumu Iekšlietu ģenerāldirekcijai, lai to virza tālāk vāciešiem un lietu izmeklē. Tas paglāba meitenes no apcietināšanas. Par „sūdzību” vai „protestu” to nedrīkstēja saukt, tādēļ arī „iesniegums”, ko nodevu ģenerāldirektoram Dankeram personīgi 1942. gada 27. aprīlī. Izlasījis Iesniegumu viņš satraukts deva man to atpakaļ ar vārdiem: „Jaunais cilvēk, vai Jūs saprotiet, ka riskējiet ar savu galvu”. Dankeram bija radusies ļoti nepatīkama situācija, jo ne Darba pārvaldes, ne Darba departaments, kas ļoti labi zināja par šo meiteņu darba apstākļiem, neko nebija darījuši, lai viņu apstākļus uzlabotu. Arī to jauno sieviešu apstākļus, kas bija aizsūtītas uz vācu azbesta un munīcijas fabrikām. Dankers man zvanīja trīs reizes uz Jelgavas laikraksta redakciju un divas reizes uz mājām Rīgā − lai ņemot Iesniegumu atpakaļ. To nedarīju. No Austrumu apgabala (Ostland) augstākā Darba pārvaldes priekšnieka, valsts padomnieka Dora (Dorr), ģenerālkomisāra Drekslera (Drechsler) uzdevumā man sūtītās atbildēs (23.06.1942.) redzams, ka Dankers Iesniegumu virzījis tālāk tikai 1942. gada 2. maijā. Lietu izmeklēja toreizējo vācu metožu garā − meitene melojusi, kaut arī vajadzēja atzīt, ka bijusi trūcīgi apģērbta. Viņu aizsūtīja atpakaļ pie tā paša saimnieka Hamburgas apkārtnē − Richarda Hachmaņa (Hachmann). Arī es tiku pratināts. Precedents tomēr bija radīts un, cik man zināms, tas bija pirmais šāda veida protests 1942. gadā visā Latvijā.

Fakts tomēr paliek, ka arī visām šīm toreiz vēl nepilngadīgām meitenēm, kas palikušas dzīvas, vai viņu piederīgiem, pienākas atlīdzība no verdzinātājiem. Tāpat visām tām latviešu sievietēm, kas tika nodarbinātas azbesta un munīcijas fabrikās.

Kā piespiedu darbaspēks jāuzskata arī visi tie, kas tika nelikumīgi iesaukti t.s. Vācijas Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst). Arī tiem vairākiem tūkstošiem nodarbināto (Berlīnē, Hamburgā, Brēmenē, Šlēzvigholšteinā u.c.) pienākas atlīdzība.

Arī jaunieši, kas tika iesaistīti ar viltu t.s. Latvju jaunatnes organizācijā (LJO), ko patiesībā pārzināja un vadīja Hitlerjugend vadītāji. Visus šos jauniešus Vācijā nodarbināja lauksaimniecības (Silēzijā, Pomerānijā u.c.) necilvēcīgā disciplīnā pie bada maizes. Viņu skaits bija 3616.

Arī visiem tiem zēniem un meitenēm, kas tika piespiedu kārtā pret visiem starptautiskiem likumiem un nolīgumiem mobilizēti t.s. Gaisa izpalīgos pienākas atlīdzība. To skaits − 5543.

Jāpiemin arī šausmīgā Jekelna (Jeckeln) cilvēku medību akcija Rīgas ielās 1944. gada oktobrī, kad uz Vācijas kaŗa rūpnīcām aizveda Rīgas ielās noķertos vīriešus un sievietes spēka gados. Tos, kuŗi bēga, nošāva. Visus noķertos pēc reģistrācijas uzdzina uz vācu kuģiem Rīgas ostā un aizveda uz Vāciju − apmēram no 5000 līdz 10 000.

No Darba departmenta 1943. gada 2. septembŗa ziņojuma ģenerālkomisāram redzams, ka Latvijā 1943. gada augustā reģistrēti kā darba spējīgi 324 314 vīrieši un 267 417 sievietes. Tātad 591 731 dvēsele.

Vācijas tagadējai valdībai vajadzētu arī atmaksāt par visām izlaupītām ekonomiskām vērtībām. Kā mazu piemēru varu minēt latviešiem uzliktās lopu nodevas − laikā no 1942. gada septembŗa līdz 1943. gada maijam vācieši konfiscēja 154 812 liellopus un 89 336 cūkas.

No mūsu bijušiem okupantiem un verdzinātājiem mums ir jāprasa to, kas mums pienākas. Ja vajag, jāsūdz Hāgas Starptautiskā tiesā vai citur.

Kas attiecas uz bijušo PSRS, tad Baltijas valstis, kā to daži mēģina noliegt, nekad nav pievienojušās PSRS brīvprātīgi, bet gan tika okupētas ar militāru varu − padomju, nacistu un atkal padomju. Staļina impērija un Hitlera Vācija slēdza pretlikumīgus, slepenus līgumus. Tāpēc arī mēs nekādā ziņā neesam atbildīgi par bijušās PSRS un tagadējās Krievijas ekonomiskām vai juridiskām saistībām. Pēc PSRS sabrukuma visa atbildība par izdarītām noziedzībām, ekonomisku izlaupīšanu, par verdzinātu darba spēku savās raktuvēs, rūpnīcās, uzņēmumos un koncentrācijas nometnēs ir jāuzņemas tagadējai Krievijai tāpat kā par Hitlera izdarītajām noziedzībām un ekonomisku izlaupīšanu, ieskaitot darbaspēku, ir atbildīga tagadējā Vācija. Arī tagadējai Krievijas Federācijai ir jāatmaksā Latvijas valstij un atsevišķiem dzīvi palikušajiem verdzinātiem vai viņu radiem to, kas viņiem pienākas. Tā kā bijušajā PSRS visi uzņēmumi piederēja valstij, tad tagad par to ir atbildīga tagadējās Krievijas valdība − par darbaspēka deportēto verdzināšanu, par mūsu valsts ekonomisku izlaupīšanu. Tagadējā Vācija pilda savu pienākumu. Tas jādara arī tagadējai Krievijai, ja tā grib būt demokrātiska valsts, kur valda likumība un cilvēcība, valsts, kur respektē starptautiskos nolīgumus un likumus.

 

Nacionālās pretestības kustības sakarnieks un organizētājs Leonīds Siliņš pagrīdes darbībā iesaistās jau pirmajā krievu gadā (1940/1941). Vācu okupācijas laikā motorlaivā 10 reizes nelegāli šķērso Baltijas jūŗu un pēcāk (1944-1945) vada latviešu bēgļu celšanu pāri jūŗai uz Zviedriju.