Laura Rokpelne-Mičule

AR „TURIENES” ACĪM

Pārdomas pēc Rietumkrasta 13. dziesmu svētkiem.

 

Kad Rolfs Ekmanis man jautāja, vai es būtu ar mieru uzrakstīt par Rietumkrasta 13. dziesmu svētku norisi, daudz nedomādama, piekritu, jo likās − būtu jauki atkal ievingrināt roku recenziju rakstīšanā pēc tik daudziem „dīkā” pavadītiem gadiem: man liekas, ka pēdējo recenziju latviski rakstīju pirms gadiem piecpadsmit, kad vēl mācījos Latvijas Valsts konservatorijā. Likās, darbs būs patīkams un neprasīs daudz pūļu, jo kas gan var būt vienkāršāks, kā aprakstīt tādu daudzpasākumu notikumu: notika tur un tad, piedalījās tie un tie − un skaties, raksts gatavs!

Tomēr, kad pēc pirmā kopkoŗa mēģinājuma pie manis pienāca Ingrīda Bulmane un ieteica ieskatīties dziesmu svētkos no otras − manas pagātnes puses, tā sakot − ar „turienes” (Latvijas) acīm, sapratu, ka uzdevums nebūs gan tik vienkāršs. Tā kā pati piedalījos vairākos dziesmu svētku pasākumos (atklāšanas koncertā, Trīnes grēkos, garīgajā koncertā un kopkoŗa koncertā) un man nebija svešas sagatavošanās priekšdarbu „aizkulises”, zināju, ka būs grūti dot tādu objektīvu „no malas” vērtējumu. Drīzāk tā varētu būt dalīšanās personīgajos iespaidos, kā arī ieskatīšanās gaŗā procesa „Sākums - mēģinājumi - gala produkts” tapšanā.

Pati galvenā atziņa, ko esmu guvusi no šiem dziesmu svētkiem un to sagatavošanas, ir − cilvēku nesavtīgā atdeve un kopības izjūta. Kas gan var aizmirst gaŗu gaŗās mēģinājumu stundas, kad otrā rītā jāiet uz darbu, kur neviens saprotoši nepasmaidīs: „Nu jā, tagad taču ir dziesmu svētki!” un neļaus atstāt darba vietu kādu stundiņu ātrāk. Latvijā tie tomēr ir visas tautas svētki, visur atbalstīti un svinēti, un tā laikam būtu viena no galvenajām atšķirībām starp „turieni” un „šejieni”. Prātā nāk mana „lolojuma” − Losandželosas vīru koŗa dziedātāju steiga, skriešana no viena mēģinājuma uz otru. Un šī skrējiena vidū pēkšņi jāapstājas un jādzied Emīla Dārziņa Mūžam zili, izslēdzot no apziņas visus pārējos pasākumus − vai tas būtu Populārais mūzikas koncerts, koris, vai teātris. Pēc uzstāšanās tad atkal ir stilistiski „jāpārslēdzas” un jādodas uz nākošo vietu.

Personīgi mans lielākais laika un atdeves ieguldījums bija Trīnes grēku iestudējums. Biju klāt gandrīz visos mēģinājumos (tagad varu citēt Blaumani jebkuŗā diennakts laikā, jo zinu visu lugu no galvas), mācīju dziedāt gan tēlotāju ansamblim, gan solistiem. Veselu mēnesi pa vairākām stundām dienā noti pa notij pārbaudīju no Latvijas atsūtītās, ar roku rakstītās instrumentu partijas, kas bija lietotas kopš 1973. gada (ar visām piezīmēm − latviski un krieviski), meklējot kļūdas un pārrakstot notis, jo, lūk, pēkšņi izrādījās, ka Trīnes pirmajai dziesmai trūkst flautas partijas, bet Mātes dziesmai ir no klavieŗu izvilkuma tik atšķirīgas harmonijas, ka orķestris to nemaz nevar spēlēt! Cik daudzas reizes lādēju sevi, ka esmu šajā lietā iesaistījusies! Bet es zināju, ka daudzi citi iziet cauri līdzīgam ciklam, mācoties lomas un bieži vien aiz noguruma dusmojoties uz sevi un visiem pārējiem. Es pati konstatēju, ka nekad savā profesionālajā mūžā neesmu bijusi tik bieži dusmīga uz tēlotājiem, kā tas notika Trīnes grēku mēģinājumos.

Bet laikam jau tā ir taisnība − tu žēlo, mīli un arī dusmojies vairāk uz to, kas prasa vairāk laika, darba un uzmanības.

Otrā atziņa − kopības izjūta − liekas vēl svarīgāka kā pirmā. Un tā skar „turienes un šejienes” cilvēku sajaukšanos. Nedomāju, ka jebkad iepriekš būtu iespējams par to runāt, jo vismaz Losandželosā nekad nav bijis tik liels skaits „tagadējo” Latvijas atbraucēju, kuŗi aktīvi būtu iesaistījušies dziesmu svētku darbā. Atceros, mēģinājumu sākumā bija tāda kā dalīšanās − Latvijas meitenes savā „bariņā”, šejienieši atkal savā, bet, darbam ritot, barjeras pazuda, līdz izveidojās viena − Trīnes grēku ģimene, un galvenais − mēs visi atkal esam gatavi kaut ko darīt kopā. Cik sapratu no skatītāju atsauksmēm, izrāde patika, daži vienīgi sūdzējās par mūsu Trīni (Sandra Ozolīte) − esot pārāk netradicionāla un seksapīla bijusi. Man personīgi Trīne ļoti patika, var jau būt, ka šur un tur drusku „pāršāva pāri strīpai”, bet vai tad to nesauc par radošo procesu − izveidot kaut ko jaunu un nebijušu?

Ja man jautātu, kas manā uztverē bija vispārsteidzošākais un spilgtākais dziesmu svētku pasākums, es bez šaubīšanās atbildētu: bērnu teātris Skudra un sienāzis un Ditas Krenbergas atklāšanas koncerta uzstāšanās. Lūdzu neaizmirst − tie ir mani subjektīvie iespaidi, jo pārējos dalībniekus biju vairāk vai mazāk iepriekš jau redzējusi. Ditas Krenbergas vārds man bija gan pazīstams, bet nebiju viņu dzirdējusi „dzīvā” izpildījumā. Dita apbūra skatītājus jau ar savu uznākšanu un gaišo smaidu. Jāņa Mediņa Rapsodija ietina klausītāju zāli impresionistiski latviskā dūmakā. Bet, kad māksliniece sāka spēlēt Pēteŗa Vaska Ainavu ar putniem, jau no pirmajām taktīm sajutu, ka cilvēki sāk kļūt nemierīgi, neticēdami savām ausīm, ka šī skaistā un trauslā flautiste spēj no sava instrumenta izvilināt tik neticamas skaņas. Nevilšus pieķēru sevi pie domas: „Nez’, vai tik te nav kur paslēpts sintezators?” Tiešām − no Ditas spēles varēja sajust dvešam Pasaules Elpu.

Uz Andreja Zinberga bērni teātri Skudra un sienāzis gāju galvenokārt divu iemeslu dēļ: pirmkārt − pieklājības pēc, otrkārt − aiz ziņkārības − redzēt, kā nu Loma Kārkliņa būs tikusi galā ar veselu „armiju” bērnu. Tā kā pati strādāju pie Trīnes grēkiem, zināju, cik grūti ir novaldīt un „turēt grožos” pieaugušos māksliniekus, kur tad nu vēl tādus tikko „izdīgušus” un nenoliedzami dzīvespriecīgus un kustīgus mazus mākslinieciņus! Jāatzīstas vēl vienā „grēkā” − tā kā man tūlīt pēc izrādes bija jādiriģē Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg!, biju nolēmusi bērnu teātŗa izrādes vidū „izšmaukt” laukā. Bet notika brīnums. Neviens zāli izrādes vidū neatstāja, un es pilnīgi aizmirsu par Garūtas kantāti. Tā bija burvība. Vēl tagad man nav īsti skaidrs, kas tieši to izsauca: vai pati luga, vai Daces Kārkliņas fantastiskie tērpi, vai Ulda Stepes krāšņās dekorācijas ar degošo māju centrā, vai Lolitas Ritmanes mūzika, vai aktieŗu teicamais tēlojums? Laikam jau viss kopā. Andrejam Zinbergam bija izdevies panākt to vienreizējo un neatkārtojamo skatuvisko saliedējumu. Man blakus sēdēja Sienāža lomas tēlotāja Dāvja Keņepa sieva. Redzēju, kā viņai izbrīnā pavērās mute, kad Dāvis (mūsu visu cienītais mācītājs) ar plašu un burvīgi muļķīgu smaidu uzlēca uz skatuves − nu īstais sienāzis! Un tad viņa izdvesa: „Vai tiešām tas ir mans vīrs?” Bērnu ansamblis tik meistarīgi savijās ar pieaugušo darbību, ka likās − tās runas par Lomas Kārkliņas disciplīnas „cīņām” būs tikai tādas izrunātas. Grūtības bija, jo vai tad, ar bērniem strādājot, var būt citādāk! Tomēr Lomas milzu darbs atmaksājās ar uzviju. Izrādes beigās aplausi nespēja vien rimties, un vienīgā nožēla, kas palika „karājoties gaisā”, bija: cik žēl, ka nav paredzēta vēl viena izrāde!

Pēc Skudras un sienāža skrēju uz Tūkstoš Ozolu Apvienoto metodistu baznīcu, kur notika Garīgais koncerts un man bija jādiriģē Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg! Tā kā baznīca bija pārpildīta ar klausītājiem, pirmo daļu dzirdēju tikai pa ausu galam − no tālienes. Mans galvenais pārdzīvojums bija pati kantāte. Ar šo darbu man saistās dziļas personīgas atmiņas un izjūtas. Esmu to pati dziedājusi desmitiem reižu, kad vēl biju kamerkoŗa Ave sol dalībniece, tā bija manas doktora disertācijas temats nobeidzot Dienvidkalifomijas Universitāti, un visbeidzot − ar šo darbu es un Losandželosas apvienotais jauktais un vīru koris sveicām Latviju tās 80. gadadienā. Kāda ir mana galvenā atziņa par šo gaŗo gadu transformācijas procesu? Atbildei gribētos salīdzināt manu pirmo un pēdējo kantātes uzvedumu. Kaut gan ar Lūcijas Garūtas vārdu biju saskārusies jau agrāk − gan mācoties mūzikas harmoniju pie Jāņa Līcīša Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kur tika izmantota Garūtas sarakstītā mācību grāmata, gan redzot salīkušo komponistes stāvu konservatorijas tumšajos gaiteņos − tā īsti Lūcija Garūta ienāca manā dzīvē tikai 1987. gadā − pēc Ave Sol koncertturnejas Amerikā, kad mēs pārvedām mājās šo aizliegto darbu un strādājām pie tā uzvešanas. Atceros pēdējo mēģinājumu, kad tenora solopartijas dziedātājs Ingus Pētersons pēc kantātes vidusdaļas („Brīvību! Elpot grib Latvijas dēli!”) iesaucās: „Nu mīļie, ja mūs visus pēc šī koncerta neieliks vagonos un neaizsūtīs uz Sibīriju, tad būs labi!” Vagonos mūs neielika un uz Sibīriju neaizsūtīja. Tikai laiku pa laikam starp Garūtas kantātes atskaņojumiem bija jānodzied dažas slavas dziesmas komūnistu partijai. Vai Lūcija Garūta par šādu kompromisu būtu priecīga? Nedomāju gan. Tāpēc emocionālais pacēlums pamazām noplaka kā sadauzīts pēlis, un pēdējos kantātes koncertos es jau dziedāju kā automāts − bez izjūtām un prieka.

Toties cik dziļš bija mans pārdzīvojums, kad iestudēju Dievs, Tava zeme deg! šeit, Amerikā! Pat pieaicinātais amerikāņu ērģelnieks Dāvids Heinzmans, izlasījis par šā darba tapšanas vēsturi, teica, ka tas nu gan esot kaut kas vienreizējs un izteica vēlēšanos to spēlēt arī nākotnē. Dziedātāju neviltotais aizkustinājums un asaras acīs runāja paši par sevi. Zālē sēdēja arī daži bijušie leģionāri, kas varbūt bija dzirdējuši kantāti toreiz, četrdesmito gadu vidū. Pagātne savijās ar tagadni, izveidojoties par vienu no maniem spēcīgākajiem muzikālajiem pārdzīvojumiem. Cik dīvaini − vajadzēja atbraukt uz Ameriku, lai to izjustu!

Dziesmu svētki ir pagājuši. Jūtu, ka ir noslēdzies viens mana mūža posms. Sirdī gandarījums un pateicība. Iespaidi, „turiene un šejiene” jaucas kopā, un jūtu, ka paliek arvien grūtāk un grūtāk raudzīties uz pasauli tikai ar „turienes” acīm. Vai nākošie dziesmu svētki būs tikpat izdevušies? Domāju, ka noteikti. Pēc tam, kad kopkoŗu koncertā redzēju uz skatuves uznākam raženo bērnu kori, sapratu, ka dziesmu svētki vēl būs. Aug jaunie latvieši ar centības zibšņiem acīs. Šeit.

 

 

Daira Cilne

LOSANDŽELOSAS DZIESMU SVĒTKU DIENASGRĀMATA

 

Piektdien, 2. jūlijs

Pēc septiņiem gadiem atkal rietumu krastam pašam savi svētki. Pirms diviem gadiem nebija daudz cilvēku, kas saredzēja šo svētku iespējamību, pat vajadzību − mēs braucām uz Latvijas svētkiem, kas bija un ir grandiozi. Bet Andris Ritmanis gandrīz viens pats kustināja šo lietu, līdz kamēr iekustināja arī. Uzradās Valdis Pavlovskis un svētkiem bija priekšnieks, kuŗš atrada palīgus: Silviju Kurmiņu, Noru Mičuli, Paulu Berkoldu, Dzintru un Antonu Švarcus, Ilmāru Bastjāni, Tedi Lielienšteinu un vēl daudz citus. Un lūk, šodien sākās svētki! Svētki zem Tūkstoš Ozoliem − zem tūkstoš ozoliem tūkstotis latviešu, kas iedzied nākošo gadu tūkstoti.

Un mēs braucam uz pirmo kopkoŗa mēģinājumu.

Ceļā prieks un arī mazas bažas. Cik būs dziedātāju, vai viņi mācēs visas dziesmas? Kā skanēs. Sanfrancisko koris ir jau klāt ar sevišķi spēcīgiem soprāniem. Kopkoris nebija liels − ap 200 balsu, bet ļoti skanīgs un dzīvs. Koristi no Latvijas un Sietlas (no katras pa vienam), no Austrālijas, Kanadas, Ņujorkas, Aijovas, Čikāgas, Milvokiem, Grandrapidiem, Filadelfijas, Vašingtonas, Portlandes, Sanfrancisko un Losandželosas. Droši vien, ka bija arī no citām vietām.

Vakarā Lolitas Ritmanes un Brigitas Ritmanes vadībā notiek Populārās mūzikas koncerts. Abu māsu profesionalitāte jau iepriekš garantēja augstas klases koncertu. Dziesmās tika pārstaigāts viss trimdas laiks. Artūrs Rūsis, kas savā „īstā dzīvē” strādā televizijas un filmu pasaulē, bija izveidojis video montāžu par DP laikiem, pirmajiem gadiem trimdā, dažādiem dziesmu svētkiem. Skatoties un klausoties, pa reizei bija jāsmaida, pat jāsmejas, un jāatzīstas, pa reizei acīs saskrēja asaras. Koncertā piedalījās brāļi Artūrs un Edvīns Rūsis, Andra Staško, Māra Zommere, pieteicēja Inese Brūniņa un Pauls Džeimesons.

 

Sestdien, 3. jūlijs.

Svētku oficiālā atklāšana. Vīru koris bija cerējis noklausīties pirmo daļu, sēžot zāles aizmugurē, bet viesu ir tik daudz, ka jāatdod savas vietas. Prāvests R. Āboliņš ievada atklāšanu ar lūgšanu. Valdis Pavlovskis sveic svētkos, piemin, ka pēdējos svētkos Dienvidkalifornijā kā goda viese un runātāja bija klāt tagadējā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Prezidente V. Vīķe-Freiberga − cik jauki tas skan, tā ar saviem aplausiem liecināja klātesošie. Vēl īsu uzrunu teic Andris Ritmanis, kuŗu varētu saukt par šo svētku tēvu. Mazrunātība dziesmu svētkos ir viena no vislabākām rietumu krasta tradīcījām! Sākas kaut kas burvīgs − Pētera Vaska Ainava ar putniem. Flautistes Ditas Krenbergas izpildījumā tas ir kaut kas vienreizējs!

 

Svētdien, 4. jūlijs.

Diena pilna no rīta līdz vakaram ar visdažādākiem sarīkojumiem un pārdzīvojumiem. Sākām „brīvā dabā” − viesnīcas dārzā zem ozoliem ar dievkalpojumu kuŗā piedalījās mācītājs Dāvis Kaņeps un prāvests Āboliņš.

Pēc dievkalpojuma steidzamies uz bērnu teātri kuŗā piedalījās vietējās latviešu skoliņas audzēkņi un arī pieaugušie − Lolitas Ritmanes muzikālā pavadījumā. Mācītājs D. Kaņeps pārvērtās par Sienāzi uzvedumā, kas nevarēja un nevarēja saņemties strādāt, bet tikai lēkāja un priecājās. Čaklā skudriņa bija Benita Mičule; bērni, Jānītis un Lienīte (Aleksandrs Auzers un Brita Stepe), Vecāmāte (Ilga Jankovska), Stārķis / Skudra un droši vēl kaut kas (Uldis Stepe). (Viņš arī bija gatavojis ļoti asprātīgas dekorācijas, kas lika domāt par populāro filmu A Bug’s Life.) Tik pat asprātīgus kostīmus bija zīmējusi Lolita Bail un darinājusi Dace Kārkliņa. Mazie un lielie tēloja, dziedāja, dejoja ar acīmredzamu prieku un aizrautību. Izrāde jau no pirmā brīža ieveda pasaku pasaulē ar rotaļīgumu un prieku. Ja vakardien bija Putnu burvestība, tad šodien tāda pati burvestība bija kukainīšiem!

Garīgā koncerta bagāto saturu var nojaust no komponistu vārdiem − Vītols, Maija Einfelde, Mārtiņš Aldiņš, Lūcija Garūta, Alfrēds Kalniņš, Viktors Baštiks, Jānis Norvilis, Romualds Kalsons, Tālivaldis Ķeniņš, Haralds Berīno, Alfrēds Štrombergs. Un pašās beigās − Dievs, Tava zeme deg Lauras Rokpelnes-Mičules vadībā.

Tautas deju uzvedums! To sniedza Sietlas četrdesmitgadīgā (astoņdesmit kājīgā?) Tautas deju kopa Trejdeksnītis. Vadītāja Inese Raistere ir panākusi tādu vieglumu un precīzitāti, kādu esam vērojuši Saules Jostas uzvedumos. Ar raitu soli tika apdejots viss plāns, te aplis, te taisnas jo taisnas rindas, te pa pārim, te vija, polka, tecinu solis. Lieliska bija Viļņa Birnbauma (Trejdeksnīša iepriekšējā vadītāja, tagad dzīvo Latvijā) choreografētā deja, kas tika godalgota pēdējos deju svētkos Rīgā, Mēnestiņis nakti brauca un bija jāatkārto.

 

Pirmdien, 5. jūlijs.

Kopkoŗa koncerta diena. Man kā diriģentei tas ir visu svētku centrs un kodols. Kopīgi ar lielo kori arī mazie dziedātāji piedalījās koncerta pirmuzvedumā Anitas Kuprisas Saule jūŗas vidū. Anita šo darbu ir veltījusi sava vīra, Jura Broka piemiņai.

Klausiet jauni, klusiet veci,
Dievs ienāca istabā,
Pildi, Dieviņ, šo vietiņu kur mēs abi dziedājām,
Kā piepildi straujas upes, kā dziļosi ezeriņus.

Mēs visi diriģenti uzsoļojam uz skatuves. Tiek godināti ilggadējie diriģenti Fanija Matīsa no Takomas un Pēteris Galiņš no Sietlas. Koncertā kā pirmā diriģē Maija Riekstiņa no Sietlas. Tad kārta Zintai Zariņai no Sanfrancisko. Viņa vada droši. Nemaz nevarētu iedomāties, ka šie ir viņas pirmie svētki kā diriģentei. Otrs, kam šīs ir ugunskristības, ir Portlandes koŗa diriģents Andis Garūts, kas ļoti noteikti un nopietni novada savu dziesmu. Un tā mēs maināmies, viens pēc otra: Pauls Berkolds, Lolita Ritmane, Brigita Ritmane, Laura Rokpelne-Mičule un es. Un tad nāk bērniņi. Četrdesmit bērniņu! Viņi nodzied četras dziesmas, dažas itin gaŗas, skanīgi un no galvas. Dziedam Tēvijai. Visi kopā − arī diriģenti. Un tad jau jāmeklē baltie mutautiņi un jāvicina − uz redzēšanos. Bet vēl negribas šķirties. Nodziedam kopā ar publiku Pūt vējiņi, Kur tu teci, Rīga dimd, Nu ardievu Vidzemīte, Āvu, āvu baltas kājas.

 

Laura Rokpelne-Mičule

Virsdiriģente dziesmu svētkos ASV, Kanādā, arī Rīgā (1990), Daira Cilne piedalījusies vairāku Rietumkrastu dziesmu svētku organizēšanā. Dzīvo Kalifornijā Uz latviskuma tālāk pastāvēšanu šajā pavalstī Daira raugās optimistiski.