Sandra Sebre

MĀTE, MĀJA UN ES LATVIEŠU SIEVIEŠU AUTOBIOGRĀFISKAJOS DARBOS

 

Feministes apstrīd „androcentrisko” priekšstatu par autobiogrāfiskiem darbiem, [1] ko veidojuši literātūras kritiķi, analizējot pēdējo gadsimtu devumus, kas galvenokārt vīriešu sarakstīti un kuŗu priekšgalā nostājas Ruso ar savu individualitāti, patstāvību, „patiesību” un vienreizību. Feministes uzsveŗ, ka sieviešu autobiogrāfiskos darbos turpretim parādās daudzpusība, neapzinātie zemapziņas strāvojumi, kaislība, dinamisms un savstarpējo attiecību nozīmīgums. Literātūras teorētiķi − kā sievietes, tā arī vīrieši − joprojām nav atrisinājuši jautājumu par autos, bios un graphie savstarpējo līdzsvarotību − respektīvi, kuŗš no šiem aspektiem spēlē galveno lomu. Liekas, būtiska ir savstarpējā mijiedarbība.

Senāk, it īpaši līdz šī gadsimta sākumam, autobiogrāfiskie darbi un autobiogrāfiskie atmiņas procesi visbiežāk tika uzskatīti kā samērā objektīvi dzīves (bios) atspoguļojumi vai pat, kā uzsvēra Aristotels, dzīves pieredzes iegravējumi. Pēdējo pāris desmitgadu laikā, turpetim šī ticība atmiņai vai autobiogrāfiskajam stāstījumam kā tiešam dzīves atspoguļojumam ir beigusies. Literātūras teorētiķi nu apgalvo, ka neviens vairs netic šādai „atmiņa kā kopija” teorijai. [2] Viņi piesaka, ka „ir sabrucis 19. gadsimta pozitīvistu dievinātais ideāls par vēstures (un atmiņas) objektivitāti”. Atmiņa veic visu, tikai ne to, ko mēs no viņas gribētu, respektīvi, ka atmiņa būtu ar spējām precīzi uztvert pagātni. Iepretim senajai pārliecībai par atmiņas precizitāti un objektivitāti mūsdienās atmiņa drīzāk tiek uzskatīta kā „liela māksliniece” un cilvēka autobiogrāfisks stāstījums kā radošs process, kā mākslas darbs.

Ja nu tiek uzskatīts, ka autobiogrāfiskais stāstījums vairs nav tiešs dzīves jeb bios atspoguļojums, tad tomēr tā funkcionālā vērtība nav zudusi. Olnijs un Gusdorfs apgalvo, ka autobiogrāfisko darbu galvenā vērtība ir saistīta tieši ar autos, ar cilvēka es pārliecības veidošanos. Šie literātūras kritiķi uzskata, ka autobiogrāfiskā stāstījuma laikā notiek personības attīstība. Angliski: creation of the self by the self, t.i. pašradīšanas process, ko veic cilvēks pats. Autobiogrāfijas stāstījuma autore pa pusei atklāj, pa pusei no jauna rada pati sevi. Autobiogrāfiskā stāstījuma process sastāv no trīs galveniem elementiem − dzīves pieredzes viengabalainības sajūtas radīšanas, cilvēka apziņas veicināšanas pašam par sevi un nozīmīguma piešķiršanas savam dzīves gājumam. Autobiogrāfiskais stāstījums piešķiŗ nozīmīgumu mūsu pieredzei, lai attīstītu viengabalainu sižetu saistībā ar pārējo mūsu dzīves ritmu. Olnijs vēl piemin, ka autobiogrāfiskajā atmiņā nedz autos, nedz bios nav sākotnēji pilnībā satveŗami, bet vienīgi stāstīšanas vai rakstīšanas gaitā tie pilnveidojas un pieņem specifisku formu.

Cilvēces vēstures plūsmā autiobiografiskie literārie darbi ir parādījušies samērā vēlu − reizē ar individuālisma izpausmēm renesanses laikmetā, uzplaukstot romantisma periodā, kad daudzināta tiek brīvība un pašizpausme. Mūsu gadsimtā, kad individuālisms tiek reizēm nicināts un reizēm glorificēts, autobiogrāfiskie atmiņu stāstījumi turpinās, liekas, it kā par spīti individuālismam un „ekstrēmai antisubjektivitātei”, ko pauduši īpaši šī gadsimta franču filozofi ar postmodernistiem Lakānu, Bartu un Deridu priekšgalā. [3] Barts, šķiet, visplašāk pazīstams ar savu autobiogrāfisko atmiņu kopumu, kam viņš devis nosaukumu Rolands Barts Rolanda Barta veidojumā (Roland Barthes by Roland Barthes), un saka: „Es rakstu tekstu un to nosaucu par Rolandu Bartu. Šī teksta objekts nav cits kā valodas mistrojums”. [4] Būtībā postmodernisti vispār noliedz auto vai bios eksistenci, glorificējot vienīgi valodas visvarenību un veidojot pašu stāstījumu jeb graphie.

Pēdējo pāris dekāžu laikā feministes ir pievērsušas īpašu vērību jautājumam par autobiogrāfisko darbu nozīmīgumu, sevišķi attiecībā uz sieviešu autobiogrāfiskajiem darbiem. Kaut gan feministu literārās teorētiķes nav viennozīmīgas savos spriedumos, tomēr šķiet, (kaut gan lielākā daļa piekrīt valodas un stāstījuma lomai autos un bios attīstības procesā) viņu ieskatā pati sieviete, gan arī viņas dzīves pieredze nav tikai teksta sastāvdaļa, bet eksistē ārpus tā, resp., sieviete „patiešām eksistē šajā pasaulē”. [5] Autobiogrāfiskos darbos aprakstītie pārdzīvojumi ir saistīti ar reāliem notikumiem. Jautājums par bios izvirzās tur, kur tiek runāts par sievietēm vai vīriešiem, kas cietuši no apspiestības vai vardarbības. Feministes uzsveŗ, ka šie pārdzīvojumi ir autentiski un pati vardarbība ir bijusi autentiska, tai pašā laikā nenoliedzot, ka atmiņas stāstījumu iespaido gan pats notikums, gan tā uztvere notikuma brīdī, gan arī indivīda dzīves dinamika sociokultūrālā vidē, kas ietekmē paša stāstījuma veidošanos.

Feminisma literātūras teorētiķes pasvītro autobiogrāfiskā stāstījuma nozīmīgumu sievietes vai vīrieša identitātes veidošanās procesā, bet nostājas pret Olnija un Gusdorfa viedokli, ka stāstījuma gala rezultātā top autos, kas ir viengabalains, patstāvīgs un ar pilnveidotu apziņu par sevi un savu dzīvi. It īpaši sieviešu autobiografijās parādoties identitātes daudzpusība, attiecību nozīmīgums un zemapziņu strāvojumi. Iepretim „faliskajam spēkam, kas spiež uz viengabalainību un vienādību”, sievietes spēj attīstīties dažādību krāšņumā, daudzveidībā − jau tamdēļ vien, ka viņas daudz biežāk ir spiestas uzņemties dažādas lomas (māte, profesionāle, mīļākā). [6] Šīs daudzpusīgās identitātes veidošanos iespaido pašas dzīves pieredze un uztvere, savstarpējo attiecību un vispārējās sociokultūrālās ietekmes procesi, kā arī stāstījuma veidošanās dinamika. Fransuā Lioneta (Francoise Lionnet) analizē autobiogrāfiskais stāstīšanas vai rakstīšanas process līdzinās sarunai starp tagadnes es un pagātnes viņa, vienlaikus apzinoties šo abu būtību vienotību − es un viņa ir viena un tā pati persona. [7] Gan stāstīšana, gan rakstīšana ir arī vienlaicīgi dialogs ar klausītāju vai lasītāju, un šajā dialoga gaitā ir iespējamība gan atklāt, gan noslēpt. Bet, varbūt visbūtiskākais ir tas, ka autobiogrāfiskā darba tapšanas gaitā atveŗas jaunas iespējas, iespējas radīt jaunu nozīmīgumu savā dzīvē pieredzētajam, atklāt un veidot jaunus aspektus savai identitātei, radīt jaunu dzīves stāstījumu, kas nevarības vai mazvērtības vietā piesaka varēšanu un pašcieņu.

Kā izpaužas jautājumi par sievietes identitāti un autobiogrāfiskā stāstījuma dinamisko potenci latviešu sieviešu autobiogrāfiskajos darbos? Esmu izvēlējusies trīs darbus − Vizmas Belševicas Bille, Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes Asja un Agates Nesaules Sieviete dzintarā. Salīdzināšu šos visai atšķirīgos darbus (kas laikam liecina par latviešu sievietes daudzveidību), jo tos visus saista temats par māti un māju − par mātes un mājas nozīmīgumu un arī trūkumu. Šie darbi autobiogrāfiski sasaistījās it kā pilnīgi paši no sevis, spontāni, un tikai vēlāk, kad sāku tos analizēt, apjēdzu, ka kopsauciens visos ir grūtās, komplicētās attiecības starp autori un māti, arī starp autori un jēdzienu „mājas”. Vizma Belševica vienā brīdī iesaucas: „Mājas − tas ir pats briesmīgākais”. [8] Dagmāra Ķimele mums atklāj: „Manī bangoja tikai vienas varenas jūtas − ilgas pēc mātes mīlestības un visa, kas ar to saistīts − pēc nekur nerodamajām mājām, pēc izsapņotās, bet nemūžam neizbaudītās drošības un patvēruma izjūtas.” [9] Agate Nesaule savā stāstījumā līdzīgi atklāj pamestības un mātes mīlestības trūkuma sajūtu savā bērnībā, bet atšķiras ar to, ka pauž tagadnē iegūtu drošības sajūtu: „Mana māja (tagadnē) ir stipra un droša un kārtīga”. [10]

Katras autores darbs atšķiŗas gan stilistiski, gan emocionālo intonāciju ziņā. Belševicas stāstījums, kas tiek apzīmēts kā „daļēji autobiogrāfisks” un ir rakstīts nevis kā tipisks šāda žanra darbs pirmajā personā, bet gan trešajā, tādejādi attālinoties par vienu pakāpienu no tieši piedzīvotā, atklāj Billes iekšējo domu plūsmu. Varētu teikt, ka darbs sastāv no divām daļām − Bille un Bille dzīvo tālāk, jo, kaut gan šie darbi netiek apzīmēti kā stāstījuma pirmā un otrā daļa, tie tomēr pēc visiem parametriem veido viengabalainu chronoloģisku atmiņu stāstījumu. Literātūras zinātnieks Rolfs Ekmanis šo darbu kopumu dēvē par „balto grāmatu” tai nozīmē, ka Belševica sniedz lasītājam „savu bērnības tēlojumu virkni”. Tomēr Belševicas darbs krasi atšķiŗas no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas tai ziņā, ka še netiek uzburta nekāda skaista saulaina, idillizēta bērnība, bet drīzāk tiek parādīta visā skarbumā nemitīgā vilšanās dzīves ikdienā.

Ja paturam prātā iepriekšminētās autobiografiskā stāstījuma funkcijas, jājautā, kāds tad īsti ir viņas es tēls, viņas autos? Vispirms par paštēlu un cik lielā mērā tas saistīts ar Belševicas stāstījumu par savu māti. Billei bieži neveicas − viņa, lāpot zeķes, nepareizi turot adatu, rakstot domrakstu, viņa nepareizi turot spalvu, nopērkot saldējumu no pārdevēja, viņa aizmirst paņemt sīknaudu. Un šajos stāstījuma brīžos mēs it īpaši spilgti varam sadzirdēt Billes mātes balsi: „Pareizi mammucis baras, ka tik cauru galvu kā Billei varot tālu meklēt un arī neatradīšot.” Vai arī, tai reizē, kad Bille ļāvusies miesnieka palīgam sevi piemānīt, stāstot, ka pārdošot viņai bezdelīgas, kas dzīvo virs skārņa durvīm. Vispirms dzirdam mātes tieši teikto: „Skrien arī, ja tāda muļķe, ka ne stāstīdamai neiestāstīt”. Pēc brīža, kad Bille apzinās situācijas būtību, viņa savās domās pati sevi nonivelē, netieši piesaukdama mātes balsi: „Atkal viņa bija izgāzusies kā pēdējā muļķe.”

Šajos fragmentos spilgti parādās Michaila Bachtina paustā doma par to, cik lielā mērā mēs savos izteicienos atbalsojam to, ko mums teicis kāds cits. Šajā gadījumā Billes domu plūsmu, kuŗā atskan izteiciens „pēdējā muļķe”, var izprast literāri kā stilistisku manieri, gan arī psīcholoģiski kā mātes viedokļa atbalsojumu vai arī kā mātes viedokļa iekļaušanu sevī − interiorizāciju − kā to dēvētu Levs Vigockis. Še vērts pieminēt arī Džona Boulbija (John Bowlby) teoriju par to, ka bērna priekšstats pašam par sevi veidojas vienlaicīgi, mijiedarbībā ar saviem priekšstatiem par nozīmīgākajām personām viņa dzīvē. [11] Šajā gadījumā, ja bērnam veidojas priekšstats par māti kā sevi nosodošu, tad vienlaicīgi veidojas priekšstats pašam par sevi kā nosodījuma vērtam, respektīvi, tādam, kas nav neko daudz vērts.

Būtisks ir jautājums, kā latviešu mātes veido attiecības ar savām meitām? Kā šīs attiecības rada meitām priekšstatu pašām par sevi? Un kā meitas šo paštēlu vēlāk dzīvē izvēlas atpazīt un veidot tālāk, darot to publisku autobiogrāfiskā tekstā. Pirmo reizi lasot Billi, mani pārsteidz tas, ka Belševica atklāj sevi tik pašnicinošā gaismā – „muļķe”, „neglīta”, „ķēms” utt. Un zīmīgi, ka šie izteicieni nenāk tikai no mātes mutes. Visbiežāk tie Billes pieņemtie priekšstati pašai par sevi. Bille, piemēram, pie sevis nodomā, cik viņa ir „nesmuka un nožēlojama”. Izbrīna radās īpaši tādēļ, ka šie pašnicinošie ieskati ir tik asā pretstatā ar pavisam savādāku publisko tēlu, ko es biju iepazinusi, proti, Vizmu Belševicu kā varenu, spēcīgu, talantīgu dzejnieci, kuŗa zināmā laika posmā vienīgā uzdrīkstējās rakstīt tādus patriotiskus dzejoļus. Katrā ziņā Belševicas autobiogrāfiskais stāstījums liek mums pārdomāt, kā šāds varens spēks var attīstīties par spīti tik sāpīgām attiecībām ar māti. Vai arī varbūt tas mums palīdz izprast, kā, pārvarot šķēršļus jau no agrās bērnības, rodas sīkstums un izturība pārvarēt šķēršļus arī daudz plašākā polītiskā mērogā. Gribas piebilst, ka viens no brīžiem, kad Belševica apraksta savu māti pozitīvā gaismā, ir tad, kad viņas abas kopā gājušas vācu okupācijas laikā dot maizi apcietinātajiem ebrejiem. Mātes uzdrīkstēšanos iemantoja arī pati Bille.

Dagmāras Ķimeles stāstījums par savu māti atšķiŗas no iepriekšējā ar to, ka tas ir pirmajā personā, turklāt to pierakstījusi un sakopojusi grāmatas otrā autore, Gunta Strautmane. Stāstījums ir it kā galvenokārt par Dagmāras Ķimeles māti, Asju Lāci, kaut gan jau pirmajās lappusēs atklājas, ka grāmatu lielā mērā veido autobiogrāfiska virkne par Ķimeli pašu, t.i., Asjas meitu. Faktiski jau otrajā teikumā Ķimele atklāj vispersonīgākās autobiogrāfiskās jūtas: „Par sevi māte man ir stāstījusi ļoti maz. Viņai allaž trūka laika pat visnepieciešamākajiem pienākumiem pret (savu) bērnu, kur nu vēl sarunām ar viņu.” Šeit tūliņ atkal parādās ciešā mijiedarbība starp meitas priekšstatu par savu māti un viņas priekšstatu pašai par sevi − māte ir par daudz aizņemta, lai ar mani runātu, un man ir sajūta, ka neesmu viņas uzmanības vērta.

Asjā uzzinām par Ķimeles mātes Annas Lāces dzīves gaitu. Tūlīt pēc 1917. gada oktobŗa viņa ieguva slavu un ievērību kā proletāriešu teātŗa režisore un varbūt vēl vairāk kā sieviete, kuŗā vīrieši, arī tā laika slavenības, mēdza iemīlēties. Minēsim dažas − viņas pirmo vīru, žurnālistu, redaktoru un ministru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, austriešu ebreju režisoru Vilhelmu Reichu, vācu ebreju filozofu Viljamu Benjamiņu. Ķimele uzsveŗ, ka Asju mīlējuši visi, arī Dagmāra bērnībā ļoti mīlējusi savu māti, bet Asja nav bijusi spējīga mīlēt nevienu, vismazāk pati savu meitu.

Iepretim Belševicai, kuŗa savā stāstījumā tiešā veidā nesaista savu bērnības pieredzi ar savu tagadnes pašsajūtu − to varam vienīgi iedomāties, tad Ķimele ļoti tieši sasaista šos pagātnes un tagadnes dzīparus. Viņa skaidri pasaka, ka „mātes audzināšana manī bija atstājusi mazvērtības izjūtu, biklumu, nedrošību.” Ja Belševica atceras, ka viņas māte ir vismaz reizi viņu apkampusi un vismaz vienu lelli viņai uzšuvusi, tad varam teikt, ka viņai ir ļoti laimējies, salīdzinot ar Ķimeli, kuŗas māte − vismaz šajā autobiogrāfiskajā stāstījumā − nav ne reizi viņu apkampusi, nedz mierinājusi. Visspilgtāk izceļas aina, kur Dagmāra nopietni slimo ar plaušu karsoni. Ārsts paziņojis, ka „te nekas vairs nav līdzams”. Neraugoties uz to Anna Lāce atstājusi savu vienīgo bērnu vienu, lai atgrieztos uz proletāriešu teātŗa mēģinājumu. Šāda mātes rīcība, protams, ir nedabiska. „Jebkuŗa dabiska tieksme nodoties savai ģimenei un mājai tika izsmieta kā nožēlojama mietpilsonība,” tā raksta Ķimele. No mātes Ķimele nesaņēma ne mazāko drošības un siltuma sajūtu, pēc kā viņa tik ļoti visu mūžu bija ilgojusies. Bet atkal, it kā par spīti šīs drošības pamata trūkumam − „ne mūžam neizbaudītām drošības un patvēruma izjūtām” − arī Dagmāra sevi apliecina kā spējīgu, varošu sievieti.

Agates Nesaules autobiogrāfiskā grāmata līdzinās iepriekšējām − arī viņas māte ir bijusi šķietami nespējīga izpaust mīlestību un siltumu pret savu bērnu. Rezultātā meita jutusies nemīlēta. Tajā pat laikā teksts krasi atšķiŗas no iepriekšējiem. Nesaule atklāj lasītājam, kā stāstījuma procesā pagātnes un tagadnes pieredzes iedarbojās viena uz otru, arī to kā tieši stāstījuma process ir palīdzējis viņai izprast savu pagātni, kā arī palīdzējis izprast savu māti un piedot viņai. Nesaules stāstījuma process nav saistīts vienīgi ar autobiogrāfisku teksta rakstīšanu, bet arī ar stāstījumiem, kas veidojušies sarunās ar savu mīļāko un arī ar savu psīchoterapeiti.

Nesaule bērnībā atstājusi savas mājas Latvijā un 1944. gada rudenī devusies ar ģimeni vispirms uz Vāciju, tad 1950. gadā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Stāstījumā daudz traģisku, traumatisku brīžu. Viens no vistraumatiskākajiem − abas māsas spiestas skatīties kā uzvarētājas Padomju Armijas zaldāti izvaro bēgļu sievietes. Šis un vēl citi pārdzīvojumi un daždažādi pazemojumi ir gadiem ilgi atstājuši pēctraumas sekas Nesaules dzīvē. Bet šīm kaŗa nežēlību radītām traumām pāri pārklājas vēl psīholoģiskā trauma − no mātes nepietiekoši saņemtā mīlestība un drošība. Visdramatiskākā epizode aizved lasītāju uz kaŗa pašu beigu posmu un padomju izvarotājiem. Vienā rītā sievietes ar bērniem izvestas ārā. Visiem likts nostāties rindā. Sievietes secina, ka tiks nošautas. Agates māte domā, ka būtu vēlamāk nostāties rindas priekšā, lai nebūtu jāskatās, kā citus šauj, un viņa mēģina Agati vilkt sev līdz. Mātes rīcība rada Agatē šausmas: „Viņa grib, lai mani nošauj, es domāju.” Agate pretojas. Māte cenšas gan ar varu, gan ar pierunāšanu nostāties ar abām meitām rindas priekšā. Agate nepadodas: „Manam niknumam pret mammu nav robežu. Es gribētu būt no viņas tik tālu prom, cik vien iespējams, bet tajā pašā laikā esmu tik stipri saņēmusi viņas roku, ka, lai es to palaistu vaļā, manējā būtu jānocērt.” (89) Agate ir vienlaicīgi ārkārtīgu dusmu un arī baiļu pārņemta. Viņas jūtas ir līdzīgas kā daudziem bērniem, kuŗi cieš no savu vecāku vardarbības. Agate savu māti nīst un no viņas baidās, bet tajā pat laikā drausmīgi mīl un pieķeras viņai vēl ciešāk tieši tādēļ, ka nav jutusi no mātes sākotnējo, primāro drošības sajūtu. Vēlāk Nesaule mums vēsta, cik lielā mērā šis gadījums viņai licis justies mazvērtīgai.

Dusmas, bailes, trauksme, skumjas, kauns, vainas sajūta − šīs ir izjūtas, ko tiešā vai netiešā veidā atklāj katra no minētajām autorēm. Tomēr Nesaules stāstījums pauž viedokli, ka, apzinoties un izprotot šīs izjūtas un to cēloņus, to traucējošās ietekmes sāk mazināties. Jau stāstījuma ievadā Nesaule paskaidro, ka „vairāk nekā četrdesmit gadus manu dzīvi māca kauns, dusmas un vainas sajūta. Mani paglāba citu stāstītie stāsti, psīhoterapija, sapņi un mīlestība. Mans stāsts pierāda, ka dziedināšana ir iespējama.” (8) Grāmatas beigās Agate piedod savai mātei, kaut arī tas notiek sapnī un tad, kad viņas māte jau ir mirusi. Sapnī Agate piedzīvo sekojošo: „Mani pārņem pēkšņa mīlestība un maigums, tādu es sev neesmu ļāvusi just pret māti gadiem ilgi. Es noglāstu mammas seju, matus, deniņus, rokas. Mūsu asaras sajaucas. Mūsu skatieni sastopas” (306). Un pēc pamošanās: „Es saprotu māti, mīlu viņu un piedodu viņai, kaut arī vēl sāpes ir īstas.”

Skumjas nezūd, tās caurvijas Agates stāstījumam. Dagmāra pārsvarā pauž dusmas. Billes izjūta, šķiet, it kā kauns pašai par sevi. Bet kā tad paliek ar sākumā pieteikto autobiogrāfiskā stāstījuma nozīmīgumu? Vai tā tad būtu nepatiesība, ko feministu literātūras teorētiķes pauž, resp., ka stāstījuma process paveŗ sievietei jaunu cerību, jaunu iespēju veidot un parādīt sevi spēcīgāku un varošāku? Autobiogrāfisku atmiņu radošam procesam vajadzētu ļaut sievietei veidot sevi kā stiprinātāju vēstījumu − a more empowering story, ko grūti tulkot latviski. Arī latviešu vārda atcerēties saknē skan cerība. Tad kādēļ daža no minētajām autorēm līdz pat stāstījuma beigām pauž pašnicināšanas, pašnoliegšanas sajūtu?

Neesmu paspējusi izsekot latviešu autobiogrāfiskajiem stāstījumiem kopumā. Tādēļ man pašai paliek neatbildētais jautājums − vai arī citus autobiogrāfiskus darbus raksturo līdzīgi komplicētas un līdzīgi neatrisinātas mātes un meitas savstarpējās attiecības? Vai arī vienkārši nejauši izvēlējos tieši tos darbus, kur tas ir manāms? Tomēr domāju, ka tā nav nejaušība vien, ka pastāv kaut kāda likumsakarība ar latviešu sievietes vēsturisko, sociokultūrālo kontekstu. Varētu būt, ka latviešu sievietes vēsturisku apstākļu dēļ (varbūt arī iedzimtu rakstura īpašību dēļ) ir sapratušas, ka jābūt sīkstai un spēcīgai, lai izdzīvotu. Šis sīkstums un spēks sastopams visos trijos darbos − kad Billes māte nesa ēdienu ebreju gūstekņiem, kad Dagmāras māte vadīja proletāriešu teātri, kad Agates māte cīnījās, lai nodrošinātu savai ģimenei labākus apstākļus. Varētu būt, ka sīkstuma un spēka noturēšanas cena ir bijusi mātes mīlestības izpausmes apslāpēšana. Un kā ir ar dēliem? Blaumaņa Pazudušā dēlā mātes mīlestība reizēm ir pat pārmērīga. Varbūt latviešu sieviete intuitīvi izjutusi, ka, vienīgi apslāpējot savu mīlestību, viņa spēs iedvest tādu pašu spēku un sīkstumu savās meitās. Jā, un šīs meitas patiešam ir izaugušas spēcīgas un varošas, kaut arī zināmā līmenī viņas pārņem nevarības un nevērtības izjūta. Tomēr jācer, ka atceroties, atminoties attiecības starp meitām un mātēm un mātes mātēm, jaunās mātes un jaunās meitas spēs veidot mīlestības piesātinātākas, bagātākas attiecības − ja man ir priekšstats par māti kā mīlošu, tad man būs priekšstats par sevi kā šīs mīlestības vērtu. Un jādomā, vismaz jācer, ka autobiogrāfiskā stāstījuma gaitā veidosies jauna izpratne, jauna apziņa un varbūt pat pārciesto pārestību piedošana. Beigšu ar domu, ka latviešu sievietei ir vajadzīgi jauni stāstījumi par sevi, bet tiem vajadzētu būt vienlaicīgi iekšējā stipruma un mīlestības apdvestiem, un, varbūt vissvarīgāk, arī mīlestībai pašam pret sevi.

 

Milvokos, Viskonsinā (Milwaukee, Wisconsin), dzimusī psīcholoģijas zinātņu doktore Sandra Sebre augstāko izglītību ieguvusi Viskonsinas, Harvardas, Kolumbijas (Columbia) un Ņujorkas Pilsētas (CUNY) universitātēs. Vairāku publikāciju autore, vada Kliniskās psīcholoģijas katedru Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psīcholoģijas fakultātē. Kopš 1994. gada dzīvo Rīgā.