PLINTNIECE AR MĀKSLINIECES SIRDI

Dagmāra Ķimele, Gunta Strautmane. Asja. Rīga: Likteņstāsti, 1997.

 

Valmieras teātŗa aktrise Olija Kaija Annu Lāci citādāk nedēvēja kā tikai par plintnieci. Rīgai palika bļaurīgā Baļuna, mums tika uzsūtīta īsta ragana. Tik nosodoši vecā aktrise novērtēja Valmieras teātrim pēc 11 Pasaules kaŗa laipni piešķirto pasaules klases režisori. Tagad uz Eiropas Savienību veŗoties, droši vien klājas teikt - režisori ar Eiropas slavu. Jā, paša Bertolda Brechta vidē sparīgā teātŗa darbiniece, kas vēlējās saukties pēc vīriešu parauga - Lācis, bija pagrozījusies. Viņa ļāva par sevi domāt, ka Brechts jaunajā aktrisē iemīlējies un, lai runas būtu ar dokumentālu pamatu, kādu fotografiju pārveidojusi tā, ka meitas Dagmāras vietā iekombinēts varenais Berlīnes režisors. Šo pavēstījumu par savu māti Dagmāra Ķimele darījusi grūtu sirdi, ne atriebības alkās (patētiski izsakoties), jebšu mātes rīcība mūža galā, liedzot mantojumu pēcnācējiem, patiešām bija atriebšanās vērta. Cik Annas Lāces meitu Dagmāru sastapu Mākslas un literātūras bibliotēkā (un satikāmies mēs tur bieži), tik cildināju viņu par sūro atklātību, par nebīšanos lietas un cilvēkus saukt vārdā. Laiks ir tāds, kad visi runā apkārt, pie apkārtrunāšanas pieraduši un tagad to vēl īpaši ar salkaniem sadzīves tēlojumiem "iz Holivudas" noslīpējuši, atzīstot, ka klājas runāt aptuveni - lai tikai iznāk skaisti (smuki).

Dagmāras Ķimeles nav vairs un nav vairs ko cildināt tieši, bet varbūt smalkjūtīgais cilvēks ari pāri gaisa un bezgaisa neaptveŗamiem slāņiem dzird tomēr mūsu pateicības vārdus par savas mātes būtisku raksturošanu, par dažu mūsu vēstures posma asu novērtēšanu, par iedrīkstēšanos neglaimot ne cilvēkiem, ne laikmetam.

Uzcītīgi strādā Dagmāras Ķimeles palīdze Gunta Strautmane, bet viens nejaudā, ko spēj pa diviem.

Ir man arī pašam savs ieskats Annas Lāces teātŗa darbībā, tāpat viņas vērtējumos par dzīvi, cilvēkiem, mākslu un (galvenais!) pašai par sevi, jo esmu ar režisor runājies Rīgā un Murjāņos, redzējis dažu viņas iestudētu lugu, no kuŗām gan par cik necik pārciešamu, zālē nevaimanājot, atzīstu vienīgi Andreja Upīša Ziņģu Ješkas uzvaru. Sarunas, kas ritēja Lāces mūža smalkā pavadoņa Bernharda Reicha klātienē palikušas

vislabākā atmiņā. Vai nu tāpēc, ka vāciski Lācei tomēr vajadzēja vārdus svērt (varbūt nevarēja tik žigli bērt kā latviski), vai arī pavadonis lika ievērot etiķeti - režisore savos cilvēku un mākslas parādību vērtējumos bija nosvērta, neļaudamās skatuves darbinieku daudzinātajai eksplozivitātei. Olija Kaija pat ar žestiem man vairākkārt tika attēlojusi Lāces varmācības izpausmes. Varmācīga Lāce bija citu režisore vērtējumā, sevišķi tad, ja kāds bija iedrošinājies ķerties pie moderniem vācu autoriem, par kuŗu vienīgo tulci uzskatīja sevi. Brechts sarunās, protams, figurēja, tomēr ne pārlieku uzmācīgā formā. Vai mēs toreiz varējām iedomāties, ka nopietnā, visādi taču vērā ņemamā māksliniece raudzījusi sevi paaugstināt ar blēdību? Un kas tad Brechts galu galā Lācei par atestāta izdevēju! Toreiz vēl nemaz nebija līdz mums atnākusi Rietumu ģeķīgā sertifikātu mode. Pēc Lāces sarunās skartiem tematiem, pēc viņas daudzajiem rakstiem presē katram bija skaidrs, ka viņa teicami orientējas vācu 20. gadsimta literārajās un mākslas parādībās, devis zināšanām savu svētību Brechts vai ne.

Daudzi Dagmārai Ķimelei pārmeta, ka viņa savu māti sīkā naidīgumā padarījusi smieklīgu. Nekā tāda grāmatā nav. Viss, kas bilsts, sacīts ar sāpēm un nožēlu, Zenta Mauriņa teiktu - iežēlu, visi notikumi, kas tik smagi skāruši grāmatas autori, no jauna pārdzīvoti skaudrā tiešumā. Es nezinu nevienas pēdējo gadu grāmatas, kas tik atklāti, patiesīgi, nepozēti raksturotu laikmetu un cilvēkus - nekrietno polītiku, no kuŗas mazajai Dagmārai nācies tik sīvi ciest. Personiskās sarunās Dagmāra Ķimele vairākkārt pieminēja savu atgriešanos Latvijā pēc Krievijas šausmu gadiem un vienmēr uzsvēra, ka no laikmeta un dažkārt cilvēku sagādātām sāpēm nav jaudājusi izvairīties, un laikmets taču tie paši cilvēki vien ir!

Tiku pārmetis Asjas autorei par to, ka viņa paļāvusies bailēm un nav grāmatu rakstījusi bez palīdzes. Strautmanes spēja iejusties otra cilvēka dzīvē ir apbrīnojama, tomēr Ķimelei ir savs un Strautmanei savs izteikšanās veids, kas brīžam šķeļas. Laikposmu Latvijā, kad Anna Lāce strādāja Valmieras teātri, man bija vēlēšanās redzēt plašākā aplūkojumā, un pārmetumu es Ķimelei sacīju. Par māti jau ir grāmata, par Valmieras teātri - tāpat, man klājas runāt par to, ko es pati savām acīm redzējusi, ko rokām taustījusi. Veŗoties Dagmāra Ķimeles apgarotajā sejā, viņas neparastajā labvēlīguma izteiksmē (pat tais mēnešos, kad slimība uzspieda sejai savu zīmotni), bija grūti pr7ekšstatīties apstākļus, kas jūtīgo sievieti cēluši un gremdējuši; šķīta, visu mūžu Annas Lāces meita pilnīgojusies ideālos apstākļos, saņemdama svētību no mātes, Linarda Laicena, Jūlija Lāča un viņa ģimenes, jā, arī no savas ģimenes, jo bērni jau tāpat ir vecāku skolotāji.

Polītisko satricinājumu laikā, kad redzi krupi piepūšamies par ziloni, kad dzirdi lauvu pīkstam peles balsī, Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmata dod stiprinājumu ar atziņu: ir bijis vēl baigāk un nav ne mazākās drošības, ka Eiropas Savienībā nebūs ļaunāk, nekā bija Padomju Savienība. Kur kāds tiecas otram diktēt (vienalga vai nu tas ir prolets vai kāds van der - zellis), pazemošana ir likumsakarīga. Bet mums ir mierinājums: Asjas autore atklāj spēkus, ar kuŗiem pazemojumus atvairīt.

 

Jānis Liepiņš

 

Ārsts un rakstnieks vienā personā, Jānis Liepiņš, Latvijā publicējis vairāk nekā desmit grāmatu (stāstus, dzejoļus, esejas, atminas, populārzinātniskus darbus).