MAINĪT VAI NEMAINĪT GALVAS?

Lidija Dombrovska. Sniegšanās. Autores ilustrācijas. Rīga. Sol Vita. 1998. 208 lp.

 

Autore, kuŗai talanta netrūkst ne mākslās, ne valodās, ir apzīmējusi šo sējumu par fantastisku romānu, protams, sui generis. Romāns ir fantastisks, gribētos teikt, ar to, ka autore tur apraksta lietas un notikumus, kas pieder daļēji nākotnei. Cilvēki pārvietojas lidmobīļos, kas jau nav nekāds jaunatklājums, tikai tie šodien vēl nav masu rīcībā. Orgānu pārstādīšana ir diezgan ierasts paņēmiens uzlabot cilvēku veselību. Sirdis un aknas pārliek ar labiem panākumiem, taču līdz galvas pārstādīšanai modernā medicīna vēl nav iesniegusies. Cilvēki ir ceļojuši pasaules telpā, bet no turienes mums vēl nav ieradušies ciemiņi. Rozalija, kas ir romāna centrālā persona, sastopas ar kosma "vampirēniem", kas māk terrorizēt tikpat labi kā vietējie zemeslodes terroristi. Cilvēka gēnu iedēstīšanas dzīvniekos ir radījusi jaunas sugas, kā piemēram "homo rattus," ko autore, lai izpalīdzētu lasītāja fantāzijai, parāda grāmatas ilustrācijās, bet ko reti kādam būtu vēlēšanās satikt kādā klusā ielas stūrī.

Vai būtu sakāms, cik labi gan, ka mēs vēl neesam tādu nākotni sasnieguši? Gribētos pieņemt, ka autore nav pārāk nepacietīga iesniegties šajā nākotnē. Tā, piemēram, Rozalija nolemj paturēt savu "Dieva doto" galvu. Un ja cilvēka dzīve ir kļuvusi steidzīgāka, plašāka, atveŗoties jaunām iespējām izrauties no cilvēces ieslodzījuma uz mazās zemeslodes, cilvēks pats nav daudz neko ieguvis ar pasaules telpas atvēršanos viņa ziņkārībai un vajadzībām. Kā jau tautas gudrība atgādina: griezies kā gribi, pakaļa vienmēr būs pakaļā. Vecu vecos prototipos vēl nav jauni gēni iedēstīti. Kad Rozalija ar vīru ierodas Austrālijā, kur viņiem piedzimst meita Dūda, vīram apnīk spēlēt ģimeni, un viņš Rozaliju pamet, lai "atrastu sevi," savu īsto vietu un laimi, kā savā laikā daudzi domāja ir viņu pienākums. Bet tad atkal, kad vajadzība spiež, viņš uzrodas pie Rozalijas un tura to brīdi gūstā. Latvijā Rozalijai piebiedrojas Alnis, šarmants dzejnieks/dzērājs, pazīstams saliedējums dzīvē un literātūrā jau no senlaikiem. Cilvēku attiecībās nav daudz jauna vai fantastiska. Visā visumā tie ir tie paši vecie spēlētāji; kas ir apgrūtinājuši un uzjautrinājuši savus līdzcilvēkus. Palikusi viena Rīgā, Rozalija kļūst par kāda moderna spekulanta lielbagātnieka veikala vadītāju, kas prasa no viņas daudz drosmes un enerģijas. Reizēm viņu pārņem mizantropiskas pārdomas. "Pasaulē, kuŗā dzīvojam, ir par maz nebēdības, viņa domāja, par maz siltuma un mīlestības." Kad terroristi apdraud Rozalijas lielveikalu, viņa savu darbu pamet un sametas kopā ar klaunu Ampresariju vārdā Rasmi Rasu. Savā laikā izdzīvojusies pa Austrālijas pamestību, viņa tagad, saulrietam tuvojoties, iegādājas īpašumu Trikātas tuvumā, kas viņu atslogo no metropoles bezjēdzībām un personīgām problēmām. Paaudžu starpā ir jaunas plaisas ar valodas piesātināšanos ar datoru žargonu, ko vecākā paaudze laicīgi neuztver. Un tā visumā Dombrovskas nākotnes cilvēks, kam tagad ir pieejamas gudrības dziras un zāles pret novecošanos; neizliekas laimīgāks kā viņa priekštecis citos laikos. Autore gan daudz neaptur savu raito stāstījumu, lai analizētu sabiedrību šajos jaunākos technoloģiski pārveidotos apstākļos, taču zināmu vērienu uz nākotnes izredzēm, kā Dombrovska tās saredz, lasītājs var gūt. Un tas padara stāstījumu, kas rīt raiti un saistoši, daudz pārdomu radošu, kas laikam veselīgi lasītājam, kad viņam būs jāizlemj, vai šķirties no vecās galvas, lai dabūtu jaunas galvassāpes.

 

Juris Silenieks