SAISTOŠS JAUNĪBAS ATMIŅU STĀSTS

Ilmars Bastjānis-Krasts. Pašvēsture. Rīgā: Likteņstāsti, 1998. 194. lp.

 

Kā izskaidrojams grāmatas autora dubultvārds? Atbilde: Ilmars Krasts ir labi pazīstams publicists un teātra recenzents vismaz Amerikas latviešu aprindās. Kad nu viņš laiž atklātībā savus memuārus, tad neizbēgami "jānomet maska" un jāatklāj arī īstais vārds, kas ir Ilmars Bastjānis. Pseudonims "Krasts" radies jau Rīgā un palīdzējis ielavīties pa redaktoru durvīm laikā, kad tās bija slēgtas 15. maijā (1934) režīma pretiniekiem. Pirmie Krasta sacerējumi parādījušies latviešu presē Rīgā, un turpinājums sekojis emīgrācijā, galvenokārt kā līdzstrādniekam Laikā.

Ilmars Bastjānis-Krasts dzimis 1921. gadā un pieder pie izredzētās paaudzes, kas uzaugusi un arī apguvusi pamatskolas un ģimnāzijas izglītību mūsu valsts pirmajā neatkarības periodā. Ap šo viņa dzīves posmu, tātad bērnības un jaunības gadiem, arī savīta memuāru grāmatas lielākā dala. Dažas nodaļas skar krievu un vācu okupācijas periodu (1940-1944), pie kam stāstījums tad saprotamā kārtā ieslīd arī vēlākajos emīgrācijas gados, kas notiek it bieži, kad pieminēti kādi senu jaunības dienu paziņas un viņu tālākie likteņi pēc Latvijas atstāšanas. Minēts arī memuāru izredzētais turpinājums veltīts trimdas dzīvei Savienotajās Valstīs.

Ilmars ir viens no trim bērniem Valdemāra Bastjāņa, demokratiskās Latvijas perioda pazīstamā sabiedriski polītiskā darbinieka ģimenē, kuŗas materiālie apstākli ir ļoti labi vismaz līdz 15. maija apvērsumam, un Ilmara bērnība aizrīt harmoniskā bezraižu tecējumā, kas, kā ir iemesls secināt, rada stabilu pamatu arī tālākajai dzīvei. Un grāmatas pēdējo lappusi aizšķiŗot, konstatējam, ka Ilmara Bastjāņa-Krasta dzīve, kaut nebūt ne pelēcīga un vienmuļa, visumā nav metusi sevišķi straujus virpuļus. Daudz ko līdzīgu tur atstāstītajam būs nācies pieredzēt ne vienam vien bargā 20. gadsimta skartam latvietim. Vispirms agrā bērnība, pamatskola, tad (gan ne visiem) vidusskola un varbūt izglītības turpinājums augstākā mācību iestādē un beidzot īstā dzīve. Ir daudzi, kam vismaz par pirmajiem šiem savas dzīves aplokiem nekas nav sakāms. Dažs neko neatceras un cits varbūt negrib atcerēties. Bastjānis toties visu atceras teicami, dažkārt pat sīkumos. Viņa dzīves stāsts lielos vilcienos ir stāsts par ikdienišķiem notikumiem, draugiem un nedraugiem skolā, stingru, bet tomēr mīļotu māti un respektētu tēvu, kam gan darba dēļ neatliek daudz laika nodoties saviem bērniem. Tas ir stāsts par veiksmēm un neveiksmēm, nepatīkamiem pamatskolas, bet toties jo jaukākiem ģimnāzijas gadiem, sporta nodarbībām, vasarām lauku mājās, cerībām un vilšanos un negalu ar savu kautrīgumu, kas dzīvi dara grūtāku un kavē arī tuvoties klusībā iecerētai būtnei.

Atmiņu grāmatas personāžs ir ļoti apjomīgs. Ārpus Bastjāņu ģimenes loka te parādās gan ģimenes draugi un paziņas, skolas biedri, skolotāji u.c. Bastjānis savus līdzcilvēkus aplūko caur labsirdīga novērotāja prizmu, tā radot nelielu distanci, bet reizē allaž noturoties tīkamas objektivitātes robežās. Šķiet, ka īstu nīgrumu vismaz privātā jomā viņš neizjūt ne pret vienu. Citādi tas ir ar demokratiskās iekārtas sagrāvējiem, kas viņa tēvu, ilggadēju Saeimas deputātu un tautā iecienītu polītiķi, vispirms tura koncentrācijas nometnē Liepājā un pēc tam liedz darba iespējas tikai viņam pašam, kā arī viņa sievai. Bet arī t.s. tuvākajiem draugiem tiek aprādītas gan viņu gaišās, gan arī ēnas puses. Bastjānis tādās reizēs ir patiess, atsevišķo cilvēku apraksti tiek sniegti neretušētā versijā un līdz ar to bieži skar arī viņu privāto dzīvi. Iespējams, ka tas dažai labai šādi starmešu gaismā izbīdītai personai varēs nepatikt, bet reizē jāatceras, ka esam pieraduši latviešu presē atrast tikai diezgan sausu un sastērķelētu lasāmvielu, un gandrīz pusgadsimtu mums nācies iztikt bez tās faktus papildinošās "suliņas", kādu saviem lasītājiem citās zemēs tik devīgi piedāvā t.s. vakara prese, un esam līdz ar to atradinājušies saņemt iespiestā veidā šādu mazliet "pļāpīgāku" privāta vai sociāla rakstura informāciju. Ja memuāriem piedēvējam arī savu vēsturiskas dokumentācijas funkciju, tad šādu "privātu" piespraudumu noklusēšana būtu gandrīz vai grēks.

Par vērtīgu, pie tam loti dzīvā un saistošā veidā pasniegtu sava laika dokumentāciju var nosaukt vairākas grāmatas nodaļas, pirmā vietā minot tās, kas saistītas ar Bastjāņa ģimnāzista gadiem. Ja vairākkārt tiek uzsvērta jaunā Ilmara paša nīstā kautrība un nedrošība skolas gados, tad toties jo drošāks un atraisītāks ir šīsdienas Ilmars Bastjānis kā memuāru grāmatas sacerētājs. Viņa domas ir vienmēr skaidras, tās izteiktas vienkāršos, bet viscaur loti trāpīgos vārdos. Raksturojot savus draugus, viņš nemētājas ar īpašības vārdiem, bet panāk labu attiecīgās personas tēlu, atstāstot ar to saistītus zīmīgus atgadījumus.

Paša autora interešu loks ir daudzpusīgs. Viņš ir liels mūzikas mīļotājs un ir ļoti lepns, kad nodibinās patuvas attiecības ar Volfgangu Dārziņu un paziņu pulkā var ieskaitīt arī vairākas citas esošas un topošas Rīgas mūzikas dzīves prominences. Visvitālākā tomēr ir literārā dzirksts. Gan nedaudz šaubīdamies par savām rakstnieka dotībām, jaunais Bastjānis trīsdesmito gadu beigās labprāt apgrozās jauno Rīgas literātu aprindās, un tā arī vairākas lappuses veltītas saietiem, kur figurē Velta Sniķere, Ingrīda Vīksna (toreiz vēl Reneslāce), Andrejs Johansons, Valts Grēviņš un arī jau savu vietu mūsu literātūras elitē nodrošinājušie Eglīši (Anšlavs un Andrejs), Ilona Leimane, Čaks, Ādamsons. Par katru Bastjānim ir savs būtisks vērtējums.

Grāmatas nodaļām (to pavisam ir 25) doti lakoniski, prozaiski nosaukumi. "Tēvs", "Māte", "Meitenes", "Pamatskola", "Ģimnāzija". Nodaļa "Sportošana" ir tikpat kā stāsts stāstā un piesaista īpašu interesi. Govis ganot neuzmanīgi skraidīdams pa purvāju, kur vēl mētājas nenovāktas dzeloņdrātis no I Pasaules kaŗa tranšejām, mazais Ilmars kādu vasaru pamatīgi saplēš celi, kas noved pie nopietnām komplikācijām. Ceļa locītava ir tik nopietni savainota, ka kāja paliek stīva, varētu pat pieņemt, ka uz visu mūžu. Viņu atbrīvo no vingrošanas stundām, bet tad ļoti pozitīvais vingrošanas skolotājs Lukstiņš uzmundrina Ilmaru pievērsties regulārai kājas vingrināšanai. Rezultāts liktos neticāms, ja tas nebūtu apstiprināts arī oficiālajos protokolos: sākotnēji gandrīz vai par kropli atzītais jauneklis 1938. gadā kļūst Latvijas meistars trīssoļlēkšanā!

Gribasspēks un neatlaidība vien toties nedod pietiekamus priekšnosacījumus lielākām prestācijām daiļliteratūras un dzejas jomā. Bastjānis šodien nestāv līdzās te minētajiem jaunības dienu paziņām un līdzcensoņiem, un nav, droši vien, uz to īsti nopietni cerējis. Viņa talantam ir cita ievirze, tā ir atjautīga dzīves un cilvēku novērotāja spēja un prasme novēroto pasniegt lasītājam saistošā un nekad neapnicīgā veidā. Bet literārā dzirksts jau nebūt nav dzisusi, un tā Bastjānis un Krasts kopā veido labi saderīgu un saliedētu divvīru komandu.

Autors gan deklarē, ka, būdams vecs baltu filoloģijas students, cenšoties ievērot profesora Endzelīna (viņa eksaminētāja iestāšanās pārbaudījumā Universitātē) noteiktos pareizrakstības likumus, bet turpat viņš pats arī dod dažu labu piemēru savai tēzei, ka "valoda ir dzīvs radījums, kas ne vienmēr grib ganīties gramatikas nospraustajā aplokā". Būs jau jāatzīst, ka daži "endzelīnismi", īpaši svešvārdu rakstības likumi, nekad nav iesakņojušies tautā. Dīvainā kārtā "pareizu" latviešu valodu bieži pratuši tikai paši valodnieki, pie tam vēl arī ne visi. Tā arī kādreizējais baltu filoloģijas students tagad raksta "matemātika", "literatūra", biogrāfija", "ģimnāzija", "politiķis", "muzicēt", nevis "matēmatika", "literātūra", "biografija", "ģimnazija", "politiķis", "mūzicēt", kā tas norādits 1942. gada pareizrakstības vārdnīcā. Vai esam ceļā uz trešo ortogrāfijas (jeb ortografijas?) skolu, jeb sākam tomēr, varbūt neapzinīgi, pamazām akceptēt nu jau ilgus gadus Latvijā pielietoto pareizrakstību?

 

Gunars Zvejnieks

 

Jaunās Gaitas līdzstrādnieks (kopš 1986. gada) Gunars Zvejnieks apcerējis memuārus, polītiska satura grāmatas, publicējis intervijas, recenzējis mūzikālus sarīkojumus. Dzīvo Stokholmā.