Vitauta Sīmaņa illustrācijas

 

Tikai šorīt Līna, vezdama Albiņu pirmo reizi uz skolu, pamanīja, ka lielais bērzs viņu jaunsaimniecības ceļa galā bija uzposies dzeltenīgi izraibinātā atvasaras kreklā. Līdz šim nevienu reizi nebija gadījies tik augstu gaisā paskatīties. Lauku novākšanā, labības kulšanā, kartupeļu rakšanā bija aizskrējušas dienas. Šorīt tad nu beidzot bija reize izrauties brīdi no darbiem. Dēlam blakus piesēdusies, pavaļīgi viņa turēja grožus.

Dzidrs rīta klusums visapkārt. Pieklususi bija pat jūras šalkoņa tepat lejā aiz priedēm. Tik vien trokšņa, cik pašas rati noskandēja, dzelzs riepām ritot pa sakņaino silmalas ceļu.

Mājās Alberts bija itin žirgts un kustīgs puika, bet šorīt, jaunajās pusvadmalas drēbēs iepogājies, zēns viņai blakus domīgs un kluss. Skolas sākumam pirkto cepuri tik nomērīti taisni viņš bija uzlicis galvā, ka spožais nags, no augšas skatoties, aizsedza vai visu pieri. Līna paliecās mazliet uz priekšu, lai ieskatītos dēlam sejā.

„Tik kluss tu uz reizi. Neguli?”

Zēns papurināja galvu.

„Rokas labi nomazgāji? Parādi!”

Alberts pastiepa pretī plati izplestus saskrambātus pirkstus.

„Nagus gan varēji labāk iztīrīt. Skolotājs liks tev ko rakstīt un redzēs kādi tev melni nagi. Kā krauklim.”

„Nav nemaz tik melni,” dēls pretojās. „Es turēšu roku tā. Paskaties, tā!” Viņš savilka pirkstus zem plaukstas. „Nu vai tu redzi man kādu melnumu vairs?”

„Neniekojies. Albiņ! Nav labi ar skolotāju mānīties.”

„Vai tev pašai labāki nagi? Parādi, Mamm!”

„Man? Kādi visādi darbi man jādara - un tev? Vai tu cūkām draņķi taisi kādreiz? Vai baroklim sili esi nācis izkopt? Man tas viss jādara. Plikām rokām jādara.”

„Jā, bet es arī... es kartupeļus raku.”

Līna paraustīja grožus Melnītim, paskatījās zēna nopietnajā vaigā. Tad aplika roku viņam ap plecu un pievilka sev klāt. „Taisnība, Albiņ, taisnība. Tu raki. Nūjā, bet skolā... Tu saproti. Tā ir skola.”

Lāga puika šis viņas Albiņš - viņa aizklīda domās. Nav vēl ne astoņi gadi, un laužas jau darbos citiem līdzi. Gandrīz visu dienu aizvakar kartupeļu laukā. Mājās pārsūtīja viņa tikai ap launagu, lai pārskata vēl lasāmo grāmatu. Žēl gan, ka nav sava skolas nama mums pašiem tuvumā. Ved nu visu to garo ceļa gabalu prom un atpakaļ.

„Nu ja tu tā gribi, Mamm...” Albins ņēma kabatas nazi un sāka tīrīt nagus.

„Visu atkārtoji? Gabalus visus pārlasīji?”

„Es domāju.”

Nagus apkopis, Albins aizvāza nazi un ilgi pēc tam čamdījās pa kabatu.

„Ko tu tur meklē?”

Viņš neatbildēja. Tik pēc laba brīža savādi noslēpumaini smaidīja.

„Neiedomājies visādu drazu vazāt līdzi uz skolu!”

Kas nekait tiem, kam bērni uz skolu var paši aiziet kājām, domāja Līna. Brokastis mājās, vakariņas mājās. Gadās, ka nobrāzis ko vai saplēsis, pati tūliņ pamani, sakārto, salāpi. Bet viņai - visu nedēļu bērns prom. Viens pats, neapkopts.

„Ko tu tur čamdies tik daudz? Rādi, kas tev tur ir!”

Vilcinādamies Albins izvelk māla pīlīti, ko viņvasar viņa pati bija atvedusi viņam no pilsētas. Dienu no dienas, plakano knābīti pastiepusi, tā tupēja uz palodzes pie viņa gultas.

„Ei, ko tu? Pīlēnu uz skolu līdzi! Salauzīsi.” „Es nelauzīšu. Es tikai kabatā. Sargāšu.”

„Uzgrūdīsies tev kāds virsū, un pīlēnam knābītis nost. Tu domā, tur tāpat kā mājās? Tu nemaz nezini, kā brīvstundās viss iet vaļā.”

Šaubīdamies Albiņš klausījās mātē. Beigās bāza tomēr pīlēnu atpakaļ kabatā. „Es saņemšu viņu plaukstā. Es sargāšu.”

Pelnu kalnam pāri ticis, Melnītis uzsāka palēnu riksi. Varētu viņš arī neskriet. Laika vēl diezgan. Nezin kāpēc tik bieži viņai tagad bija jāatskatās uz Albiņu, uz viņa cepuri ar lielo nagu, uz mīksto, raibo kreklu, kas pirmo reizi mugurā. Cieši un kārtīgi aizpogājies līdz pēdējai pogai, viņš likās viņai sīkāks nekā parasti. Un nu tāds sīks sīks zēniņš prom no mājām. Visu nedēļu prom.

„Albiņ, citi puikas smiesies par tavu pīlīti. Tu nemaz nezini, kā tas barā ir. Dod labāk šurpu! Es vedīšu atpakaļ, ja?”

„Nē... es nezinu.”

„Tev tā patīk ar tādu nieku?”

„Mans draugs.”

„Nu tad gan viens jocīgs draugs,” māte smējās. „Pilīte! Liels puika ar pīlīti kabatā. Tu nemaz tā kā vīrieša cilvēks.”

Iesmējās arī Albiņš. Bet zēna smējiens notrūka pēkšņi, kad ceļa pagriezienā ieraudzīja skolas namu. Skolas laukumā bija iebraukti vieni rati.

Pie skolotāja pierakstīties varēja bez rindas. Priekšā tikai divas meitenes. Skolotājs sēdēja pie balti apklāta galda. Pirmā meitene spridzīga un droša noņirbināja lasāmo rindu tik ātri, ka skolotājs pasmaidīja. „Labi, Grietiņ. Ļoti labi.” Smaidīja arī meitenes māte.

Līna paskatījās uz Albinu un pašūpoja galvu. Tas nozīmēja: „Saturies tu arī!”

Nākošā meitene sastomījās jau aiz trešā vārda, pietvīka, minstinājās, atgriezās pret māti un laida vaļā raudienu. Atsāka beidzot pa otram lāgam un izmocīja savu lasāmo.

„Nu tava kārta,” māte viegli saspieda Albina plaukstu.

Mierīgi un skaidri viņš izlasīja doto gabalu. Mātei nebija par viņu ko bažīties. Pati savu dēlu ābecē bija ievadījusi.

„Saņemiet to manu dēlu stingri kā nākas,” viņa teica, kad Alberta Sīļa vārds bija pirmās klases skolēnu sarakstā ierakstīts. Teica to tikai pašas teikšanas dēļ kā jau tādā reizē parasts, jo zināja pati, ka nekādas bardzības viņas Albiņam te nevajadzēs.

Nu viņi varēja kāpt skolas nama bēniņos. Viena istaba rīta pusē tur bija iekārtota meiteņu naktsmītnei, otra vakara pusē pret lielceļu - zēniem.

Trīs vecāku klašu puikas, kam nekādas pārklaušināšanas šorīt nevajadzēja, savus cisumaisus bija jau piebāzuši un gultas sev aizņēmuši. Divi no tiem savu trešo biedru bija atmetuši augšpēdu uz maisa. Guļus nomestais spārdījās un sprauslāja un pūlējās tikt augšā.

„Ei, puikas! Kas te notiek?” Albina māte noprasīja cieti. „Vai skolā jums tā māca uzvesties?”

Nebēdņi traucējuma nelikās zinis. Tikai tad, kad trešais biedrs pilnīgi padevās un vaļīgi atlaidās visā augumā uz maisa, tie atskatījās uz ienācējiem.

„Vai tā jums te māca uzvesties?” Viņa atsāka par jaunu. Gribat lai skolotāju pasaucu?”

„Mēs neko viņam nedarījām,” abi taisnojās. „Mēs tik piemērījām viņu pie maisa. Vai nav vasarā izaudzis par garu, mēs gribējām zināt.”

Smiedamies visi trīs metās laukā pa durvīm. Skrejot viens tīšām vai netīšām pagrūda Albinu tā, ka tikko viņš noturējās uz kājām. Albins pietvīcis saknieba lūpas.

Nu arī viņiem abiem bija jāiet šķūnītī un jāpiebāž cisu maiss, kur Albinam gulēt. Šai bēniņu istabā bija tikai viens logs. Lielie puikas bija jau aizņēmuši logam tuvākās gultas. Vienīgā tukšā gulta bija aizmugures kaktā tālu no loga.

„Neskumsti, Albiņ!” māte lika roku dēlam uz pleca. Tu būsi pašā stūrī prom. Tas daudz labāk, nekā istabas vidū citiem pa kājām.”

Albins ar noliektu skatu, sevī ierāvies, klusēja. „Tas viss tikai līdz sestdienai,” māte teica. „Sestdien būšu atkal pie tevis. Tad abi brauksim mājās. Ar Melnīti. Gaidīsi?”

„Jā,” viņš teica. Viņš čukstēja tikai un tik lēni un klusi, ka māte tik tikko sadzirdēja viņa balsi.

Māte pārlūkoja vēl, ko visu viņa bija salikusi pie Albina gultas. Abi piegāja pie loga. Tas tur bija tas pats ceļš, pa kuru viņi atbrauca. Turpat laukuma malā Melnītis.

Skolēni sāka pulcēties klasē. Laiks bija iet arī Albiņam. Lēni viņš vilka roku no kabatas. „Še, ņem,” viņš teica.

Tikai tagad viņa apjauta ka šurpbraucot kreiso roku visu laiku viņš bija turējis kabatā, kur glabāja savu pīlīti.

„Ved mājās, Mamm! Tu paglabāsi, ja?” „Nu tu runā kā vīrs.” Māte smaidīja.

Viņa aizbrauca. No lielceļa viņa atskatījās vēl. Tur viņš stāvēja, viņas dēls. Viens. Lēni viņa bāza roku kabatā - pīlīte...

 

---

Pērngad aizsaulē aizgājušais paidagogs un prožaikis Ernests Aistars šā gada 16. septembrī būtu svinējis savu simto gadskārtu. Pēc filozofijas un baltu filoloģijas studijām Latvijas Universitātē viņš ir vidusskolas skolotājs (Ludzā, Dobelē, Aglonā, Jaunjelgavā, Jelgavā), tad pasniedzējs Rīgas, Jelgavas un Cēsu skolotāju institūtos, bet trimdā - Ausekļa Latviešu ģimnāzijas direktors (arī latviešu un pasaules literatūras skolotājs) Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnē Augsburgā. Pēc trimdas turpinājuma ASV ir ratiņstūmējs kādā Čikāgas preču stacijā (vēlāk uzstrādājas par grāmatvedi), arī skolotājs Gaŗezera Latviešu vidusskolā Mičiganas pavalstī. Sarakstījis divpadsmit romānus (visus trimdā), arī citas publikācijas, to vidū monogrāfiju par Ādolfu Ersu Sejas aiz maskām (1936). Kritiķis Jānis Rudzītis nodēvē Aistara pirmo romānu Sirēna (1949) par „pirmo ziemeļniecisko romānu latviešu literatūrā” un saskata tur īpašībās, kas raksturīgas norvēģu rakstniekam Knutam Hamsunam. Ievietotais stāsts, ko ilustrējis kādreizējais Ausekļa ģimnāzijas absolvents (1949), Vitauts Sīmanis, ir pirmpublicējums (re)

 

Ausekļa latviešu ģimnāzijas direktors Ernests Aistars uzrunā pēdējo izlaidumu 1949. gada pavasari. Aiz galda sēž ģimnāzijas skolotāji.