Jaunā Gaita Nr. 219, decembris 1999

 

 

Irēne Avena

TRIMDAS BŪTĪBA UN LATVIEŠU RAKSTNIECES

Motto: past perfect; present tense

 

Publicējot Nostaļģija un viņpus tās, eseju krājumu angļu valodā par latviešu rakstniecēm trimdā,* Kornela Universitātes vācu literatūras profesore, filozofijas zinātņu doktore Inta Miške Ezergaile piepulcināma mazajai izlases grupai, kuŗā ieiet Rolfs Ekmanis, Modris Ekšteins, Andrievs Ezergailis, Jānis Krēsliņš, Agate Nesaule, Juris Silenieks, Vaira Vīķe-Freiberga un nedaudzi citi latviešu autori, kuŗi rakstījuši par latviešu literatūru un vēsturi angliski. Līdz šim Ezergaile ir publicējusi grāmatas par vācu rakstniekiem Tomasu Mannu un Heinrichu Heini, kā arī par vairākām šīsdienas sieviešu rakstniecēm. Savā jaunajā grāmatā par nostaļģiju autore analizē 11 latviešu rakstnieču darbus, galvenokārt vadoties no feministu viedokļa, pie kam viņa izvēlējusies tekstus, kas vislabāk kalpo viņas uzstādītās teorijas izgaismošanai. Trijas no apskatītajām autorēm ir padomju laika latviešu rakstniecības galotnes: Vizma Belševica, Regīna Ezera un Māra Zālīte, kuŗas Ezergaile uzskata par iekšējām trimdiniecēm. No septiņām grāmatā iekļautajām eksila rakstniecēm Margita Gūtmane ir atgriezusies Latvijā, bet Astrīde Ivaska pārcēlusies uz dzīvi Īrijā. Rita Gāle, Agate Nesaule, Ilze Šķipsna (mirusi 1982), Velta Toma (mirusi 1999) un Benita Veisberga dzīvo Ziemeļamerikā. Grupā iekļauta arī divdesmito gadu Rīgas dzejniece Austra Skujiņa, kura 1932. gadā izdarīja pašnāvību. Vienotājs elements starp šīm dažādos laikos dzimušajām un dažādos kontinentos dzīvojošajām rakstniecēm ir viņu atsvešinātības un nepiederības izjūta. Šīs sievietes ir kā archipelāgs, kur katra no viņām dzīvo uz savas salas, bet visas salas apskalo vieni un tie paši svešuma ūdeņi.

Grāmatu ievadā Intas Ezergailes dzejolis Mātes dzintara krelles, veltīts Elzai Gūtmanei Miškei. Šo intīmi personīgo toni papildina Kates Predergastas diptichs, kurā attēlotas trīs nepabeigtas sievietes, un trīs citāti no Belševicas, Nellijas Saksas un Psalmu tekstiem.

"Tā kā mani interesē plaisas..."(37), ir teikums, kas nosaka Ezergailes grāmatas dekonstruktīvo raksturu. Autore atzīstas, ka viņas uzmanību piesaista ieplīsumi, sīki iešķēlumi trimdas monolitā. Viņa meklē zīmes, meklē plaisas, kas norādītu uz saspīlējumu, ko rada nacionālisma un sievietes dzimtes apziņa. Viņa meklē un atrod sakarības starp trimdas situāciju un universāli patriarchālo struktūru tendenci sievietes izolēt, tās atstājot perifērijā. Ezergaile domā, ka tieši šī atrašanās perifērijā, kas spiež sievietēm dzīvot nepārtrauktā un ilgstošā spriegumā, uzasina viņu radošo intuīciju un uztveres spējas. Viņa uzskata, ka sieviete savā siituācijā uz trimdu reaģē atšķirīgi no vīrieša un ka šis atšķirīgais redzējums ir pietiekami svarīgs, lai ietekmētu un mainītu pieņemtos kanoniskos uzskatus par trimdu kā tādu.

Lai gan autore deklarējusi, ka viņas nodoms nav argumentēt feminisma pamatjautājumus, nedz reklamēt franču vai cita veida feminismu per še, šeit tomēr nepieciešama maza atkāpe.

Runa ir par post- vai pēcstrukturālistu feminismu, kas nozīmē konstruēt sieviešu dzimtes identitāti ar valodas palīdzību. Pieņemot, ka tūkstošgadu gaitā patriarchijas apspiestajai sievietei atņemta viņas valoda, tās vietā iestājies klusums, mēmums, elipses un pārlūzumi. Sieviete atrodas valodas trimdā. Vārdi, valoda, priekšstati ir patriarchijas konstruēti un neatbilst sievietes dziļākajai izjūtai. Sievietei - rakstniecei trūkst terminoloģijas, tādēļ pārtraukumi, plaisas, mēmums un uzspiesta klusēšana. Lai šo mēmuma stāvokli lauztu, tā saukto franču feministu proponētās rakstīšanas metodes galvenie punkti ir sekojoši: lietot fragmentāciju, pārtraukumus, atkārtošanos, sabiezinātu domu gājienu un lineāru domāšanas veidu; lietot metaforas, kas izsaka tecēšanu un plūšanu; lietot tagadnes formas; kultivēt valodas subjektivitāti, kuŗu līdz šim slāpējusi patriarchijas dabīgā dziņa pēc objektivitātes un distancēšanās; absolūti un ar visu ķermeni nodoties pašam rakstīšanas procesam; decentralizēt savu skates punktu, kas tādā kārtā nepieļautu vīriešu uzskatu dominanci.

Helene Siksū (Helene Cixous), viena no trim radikālākajām franču feministēm, apgalvo, ka šāds rakstīšanas veids ir neticami grūts, jo tas nozīme visu laiku atrasties rakšanas pozicijā, atrokot tik sen apglabāto (Three Steps on the Ladder of Writing, New York, 1993). Rakstīšana ir mēģinājums atšifrēt izdzēsto un atkal atrakt aprakto, primitīvo seju, no kuŗas mums pašām bail, jo "patiesība ir totāli zem-zemē un tālu" (6). Šo mocošo procesu Siksū summē vārdiem - "Rakstīt ir mācīties mirt." Ezergailes rakstīšanas metode zināmā mērā atspoguļo šo feministu deklarēto un pieņemto stilu. Viņa atmet vīrieša skaidri izslīpēto domu gājienu un dod priekšroku vijīgai, plūstošai, cikliskai formai; viņa izvairās dot noteikti formulētas un gatavas atbildes; viņa dekonstruē dialektikas pretstatus un bieži vien nenonāk pie noteiktiem slēdzieniem, bet toties attīsta smalku instrumentāciju, kas ļauj vaļu runāt vairākām balsīm reizē. Ezergaile šo feministu metodoloģiju pielietojusi gan tēmu izvēlē, gan tēmu apdarē. Viņas tekstos jāierokas līdz ausīm, jāizjūt viņas ceļi un apkārtceļi, pa kuriem viņa pietuvojas latviešu rakstniecēm trimdā un mājās. Ezergaile nesteidzas un neforsē, bet vadās no principa, ka "izstāstīšana var ņemt ļoti ilgu laiku un sāpe jāizska patiesi" (172). Varbūt tieši tādēļ, ka Ezergaile savas rakstnieces apskatījusi izejot no feministu redzes viedokļa, viņas izvēlēto rakstnieču darbu interpretācija ir visinteresantākā un spēcīgākā, kādu nācies līdz šim lasīt.

Jāpiezīmē, ka neviena no tā sauktajām franču feministēm nav dzimusi francūziete. Jau pieminētā autore Helene Siksū ir Alžīrijas ebreju dzimtas atvase. Literatūras kritiķe un teorētiķe Jūlija Kristeva ir dzimusi Bulgārijā, bet Lūcija Irigarē (Luce Irigaray) ir psīchoanalītiķe un filozofe no Beļģijas. Tāpēc, atsaucoties uz Ezergaili, jāsecina, ka arī tā sauktās franču feministes ir perifērijas produkti un īstenībā dalās savā trimdas pārdzīvojumā ar latviešu rakstniecēm. Ar to Ezergaile it kā netieši apstiprina mūsu rakstnieču piederību šai grupai, apstiprina tēzi, ka mēs visas esam paradīzes padzītas.

Tomēr vērā liekams ir fakts, ka visumā latviešu rakstnieču nostāja feminisma jautājumā kā Latvijā, tā trimdā ir atturīga un noraidīga. Arī vairums Ezergailes eseju krājumā apskatīto autoru sevi par feministēm neuzskata. Tā piemēram, Regīna Ezera intervijā ar Ievu Raiskumu jautāta par feminisma noslieci viņas darbos, atbild: "Bet literatūrā nejūtos nekāda sieviešu nometnes pārstāve ne mazākā mērā. Varbūt jums tas nepatiks, bet nekas, samierināties!" Līdzīgus uzskatus pauda arī dzejniece Astrīde Ivaska kādā sarunā Īrijā. Feministu kustība Latvijā ir visai pieticīga. Deviņdesmito gadu sākumā galvenās aktīvistes bija dzejnieces Irēna Auziņa un Amanda Aizpuriete, lāgiem arī rakstniece Rudīte Kalpiņa. Šajā laikā parādījās arī visai interesanta feministu publikācija Aspazija. Siltu atsaucību guva bijušās Minsteres ģimnāzijas skolotājas Zuzes Krēsliņas Silas Latvijā uzsāktie semināri sievietēm.

Iespējams, ka pamats šādai pasivitātei meklējams latviešu matriarchālajā kultūrā, kas ļāvusi attīstīties stiprām un lepnām sievietēm, kuŗas vienkārši atsakās atzīt savu apspiestību un atkarību no patriarchālās sistēmas. Savu lomu varbūt spēlē arī latvietes spītīgais individuālisms, kas tai neļauj iekļauties kaut kādās franču feministu konstruētās strategāmās. Tomēr feministu tendences, lai cik vārgas, visspēcīgāk izpaužas to rakstnieču darbos, kuŗas neatrodas fiziskā atšķirtībā no savas zemes, proti, Austras Skujiņas pirms Ulmaņa laika Latvijā un Zālītes, Belševicas un Ezeras darbos Padomju Latvijā. Turpretim Ulmaņa laika auklētās trimdas dzejnieces, stiprā nacionālismā iesvaidītas un šķiršanās sāpi savos kaulos glabādamas, feministu kustību, jādomā, uzskata par pārāk triviālu nodarbošanos. Viņas, kā to apstiprina Ezergaile, savu sievietes dzimtes apziņu un dziļi iesakņojušās problēmas, kas ap to saistās, labprātīgi pakārtojušas biezajam nacionālisma slānim un solidarizējas ar trimdas kopienu, savām feministu simpātījām neļaujot vaļu. Jo viņas, kā saka Ezergaile, domā, ka "tagad nav tam pareizais laiks" (15). Un tomēr, un tomēr, Intas Ezergailes pacietīgā rakšana, viņas viedā raudzīšanās pēc plaisām nes zināmus rezultātus.

Grāmatas vadlīnijas autore nospraudusi un definējusi sava darba ievadā.

Tēmas, kuŗas Ezergaili visvairāk interesē, ir nostaļģija, māte, māja, trimda, nacionālisms un feminisms, un šo jēdzienu mijiedarbe. Savukārt, šie koncepti pakļauti dažādām interpretācijām. Tā, piemēram, ar vārdu māja var apzimēt Latviju, latviešu valodu un kultūru jeb ģimenes īpašumu. Līdzīgā kārtā trimda var nozīmēt brīvi izvēlētu vai piespiedu eksilu, imigrāciju, emigrāciju, jeb ideoloģisku iekšēju eksilu, kas rodas, dzīvojot dominējoša vairākuma kultūrā. Process, kā šie dažādie jēdzieni ieplūst viens otrā un kļūst par viens otra metaforu, ir centrāls šajā grāmatā. Rakstot feministu tradiciju ietvaros, Ezergaile brīvi navigē starp minētajiem konceptiem, un, piemēram, runājot par māju, pārlec uz trimdas definīciju, bet diskutējot par feminismu, ieslīd argumentācijā par mājas eksistenci un tās negāciju. Jau pašā sākumā autore brīdina, ka nedomā nākt pie kādiem absolūtiem slēdzieniem, bet ir pārliecināta, ka minētie temati ir pelnījuši lai tiem velta uzmanību.

Nostaļģiju Ezergaile definē kā ilgas pēc idealizētām mājām, citiem vārdiem, kā tiekšanos atpakaļ apdziedātajā pagātnē, kur "burvīgā gaismā viss zaigo un laistās." Šāda nostaļģija, saka Ezergaile, var kļūt par slazdu, jo sērošana pēc zudušā noslēdz durvis uz jaunu dzīves perspektīvi. Nostaļģija ir problēma, vienalga, vai tā saistās ar vietu vai laiku. Trimdas cilvēkiem, kuŗi mājas zaudējuši varmācīgā ceļā, ir nosliece idealizēt īso Latvijas brīvības laiku un savā fantāzijā to pārvērst paradīziskā konstrukcijā. Tas pats attiecināms uz māju. Pietāte pret māju dziļi iesēdināta latviešu psīchē un to apšaubīt nozīmē sacelties pret sabiedrību un pilsoniskām vērtībām. Inta Ezergaile to tā gluži nedara, viņa tikai vēro, reģistrē un analizē novēroto. Pēc viņas domām māja, tāpat kā visas sastingušās sistēmas - patriarchālā, nacionālā, padomju un kapitālistiskā - nonākušas kritikas krustugunīs. Par šī apgalvojuma patiesību liecina virkne nesen publicētu grāmatu par šo un radniecīgiem jautājumiem. Cita starpā, Ezergailes intensivā Belševicas dzejas analizē, kuŗa raksturo dzejnieces uztveri par māju kā divdabi, kas reizē dod pajumti dzejai un totalitāri patriarchālu iežogojumu, parādījusies vienlaicīgi jeb pat aizsteigusies priekšā 1998. gadā Bernē publicētajai un ievērību guvušajai Marijas-Luizes Kenekeres grāmatai Noras māja (Marie-Luise Koenneker, Noras Haus), kas precīzi atkārto šo pašu domu un māju projecē ka patriarchālu šauru, žņaudzošu sprostu iepretim vēlamajam mājas modelim, kas būtu saudzīga paspārne un metafora dzejas mājvietai. Blakus Belševicai māja ka divdabis, t.i., pozitīvs/negatīvs jēdziens, visspilgtāk izteikts Šķipsnas, Zālītes un Ezeras darbos. Ezergaile uzsver, ka, atzīts vai neatzīts, mājas un pavarda jēdziens sievietē izsenis izraisījis problēmas, kuŗas vedušas no viengabalainības uz fragmentāciju un sevis apzināšanos. Viņa māju apzīmē par nostaļģijas ligzdu, kuŗā nereti ieperinās neveselīgi ekstrēma nacionālisma iedīgļi. Tomēr Ezergailei jāatzīst, ka viņas grāmatā apskatītās rakstnieces visumā māju izprot kā pozitīvu jēdzienu.

Mājas un dzimtenes koncepts cieši saistīts ar matēs konceptu. Autore māja/māte attiecību salīdzina ar mīnu lauku, kas īpaši saasināta tad, ja personīgajam piejaukts nacionālais un etniskais moments. Ezergailes analizēto rakstnieču darbos iespējams izšķirt sekojošas mātes projekcijas: pozitīvo (Ivaska, Gāle), negatīvo (Veisberga, Nesaule), divdabīgo (Šķipsna, Toma), un mātes neklātieni (Zālīte, Gūtmane). Zālīte matēs neklātieni tulko kā latviešu kultūras bāra bērna stāvokli, kas negatīvi postošs visai sabiedrībai, kamēr Ezera tanī pašā laikā bāreņa situācijā saskata cerību jaunām struktūrām. Zālītei, Belševicai un Ezerai māja nenozīmē tikdaudz specifisku vietu, bet vairāk sievietes dibinātu kultūras tradiciju, kas apdraudēta un iet bojā. Ezeras pavisam reāli tvertais mātes tēls Zālītei ir vairs tikai metafora, tomēr abām tas ir centrāls. Trimdas rakstniecēm, it īpaši tām, kuŗām māte atrodas trimdā, mātes tēls, sarežģīts un pretstatu pilns, padots dažādām interpretācijām. Šķipsnai nolīdzinājums dzimtene/māte emocionāli spēcīgs, bet divdabīgs: viņa pauž uzsvērtu nostaļģiju pēc mātes, bet vienlaicīgi apzinās šis nostaļģijas draudus. Veisbergai un Nesaulei mātes un meitas attiecības neatvairāmi saistītas ar kaŗa un eksila pārdzīvojumu. Šajā sakarībā grāmatas autore jautā, vai šāda personīga attiecība neizbēgami sasaistīta ar mātes zemi un mātes valodu un vai fiziskais eksils nav tikai eksistenciālā eksila kāpinājums? Vai nav iespējams, viņa saka, ka izraidīšana no savas dzimtās zemes ir tikai viena fāze trimdas stāvokļa sērijā, kas sākas ar māte/bērns divvienibu un atraušanu no mātes krūts, lai vēlāk turpinātos simboliskā veidā? Tādā gadījuma, Ezergaile secina, ja meitas un dēla atšķiršanās process ir katram savs, tad arī sievietes un vīrieša reakcija pret trimdu ir katram atšķirīga.

Trimda jeb eksils, saka Ezergaile, sākās ar padzīšanu no mājām. Bet plašākā nozīmē tā var ietvert visas cilvēces eksistences problēmu. Grāmatas ievadā autore atsedz kārtojumus, kuŗus viņa vēlāk apzīmē par plīvuriem, kas klājas pār jēdzienu sieviete trimdā, un ir labi, ja tālākā darba lasījumā šo delikāto kārtojumu struktūru paturam prātā. Jo nav tikai iekšējā un ārējā, i.e., fiziskā trimda, ir arī psīcholoģiskā trimda, kad zemes un mājas atstāšana sakrīt ar padsmitnieka krizi, ir dubultā trimda, kam sakars ar sievietes statusu kā tādu un ir trimdas metafora - izdzīšana no paradīzes dārza, kad cilvēks apzinās savu atdalīšanos no veseluma, no Dieva. Trīsvienība – paradīze / paradīze zaudēta / paradīze atgūta - ir trimdas cilvēka domāšanas pamatā.

Visbiežāk trimda tomēr nozīmē atšķirtību no savas zemes, kam līdzi nāk tēva, mātes, mājas, valodas un tradiciju zaudējums. Kā to parāda grāmatas autore, reakcijas pret trimdu ir dažādas savā saturā un intensitātē, jo katrai trimdas rakstniecei sava balss. Ezergailes eseju krājumu ielogo raksti par divām visradikālākajām trimdiniecēm, Austru Skujiņu un Margitu Gūtmani. Pirmā, nekad savu zemi neatstādama, dzīvoja iekšējā trimdā un savu dzīvi beidza traģiskā nāvē (pēc autores domām, Skujiņas brīvajam garam fizisks eksīls būtu nozīmējis ilgota sapņa piepildījumu); otra no Latvijas tika izvesta deviņu mēnešu vecumā un, pašai neapzinoties, kļuva par emblemātisku trimdinieču trimdinieci. Šķipsna un Toma uz trimdu reaģēja savos darbos attīstot dubultpersonības sindromu, Veisberga un Nesaule trimdu lauza caur mātes prizmu, Gālei trimda nozīmēja pārtrūkušu dziesmu, bet Ivaska trimdu sublimēja, ienirstot pasaules literatūrā.

Autore centusies izprast un analizēt veidus, kādos latviešu trimdas rakstnieces, iztiekot bez radikālākām pieejām, ir iespējušas izvērst savu radošo darbu iedibināto tradiciju ietvaros, šīs tradicijas sev individuāli pielaikojot un tādā kārtā izvairoties no klajas dzimtenes un mājas ideoloģijas apkarošanas. Sievietes solidarizēšanās savā starpā, sievietes etnisko tradiciju pārmantošana un to turpināšana nākamajās paaudzēs - tie ir faktori, kas izraisa autores īpašu interesi un cenšanos noskaidrot, kādu lomu šie faktori iegūst saspēlē starp feminismu un nacionālismu.

Autore jautā, vai fakts, ka sieviete, kas viņas atšķirtībā jau mājās esot atradusies sava veida eksīlā, nonākot bēglībā un kļūstot par dubultu trimdinieci, šo otro trimdu kaut kāda veida atceļ. Izrādās, ka jauna, fiziska trimda šo sākotnējo trimdas izjūtu tikai kāpina, atsvešinātības sajūtai pārklājot jaunus nogulšņus un problēmu vēl vairāk komplicējot. Ezergaile pasvītro, ka viņas nolūks nav izpostīt daudzās kārtas jeb plīvurus, kas klāj trimdas apziņu, bet gan šīm kārtām raudzīties cauri, tā saglabājot caurspīdību daudzplākšņiem, kas raksturo trimdas būtību. Viņa atzīst, ka apskatīto rakstnieču darbos nesaskata pazīmes, kas norādītu, ka dubulta atsvešinātība - sieviete/trimdiniece - atceltu trimdas radīto nostaļģiju. Taisni otrādi - nostaļģija un mīlestība uz zaudēto zemi uzvirmo gandrīz ikvienas trimdas rakstnieces darbos. Tomēr vienlaicīgi autore secina, ka neviena vien starp šīm rakstniecēm mēģinājusi no patriotisma un plika nacionālisma distancēties. Viņu darbos lāgiem uzpeld zināms saspīlējums, kas rodas, kad nacionālisms un sieviešu jautājums nonāk konfliktā. Ezergaile meklē un uztausta šo pretesību, kas gan maza, bet savā daudzveidībā spēcīga un aug augumā.

Attiecībā uz Austru Skujiņu Ezergaile mēģina grozīt uzskatu, kas iesēdies kā padomju, tā emigrācijas latviešu domāšanā par polītiski kreisi ievirzītu rakstnieci kā nelaimīgi iemīlējušos meiteni, kuŗa izdarīja pašnāvību labi situēta, precēta dzejnieka Valda Grēviņa dēļ. Te jāatzīmē, ka tā laika notikumu aculieciniece, dzejniece Elza Ķezbere, nesenā sarunā apstiprināja šo uzskatu. Ezergaile, turpretim, Skujiņā saredz ideālistisku dzejnieci, kuŗa izmisīgi meklē sevis apliecinājumu, meklē savu seju un savu vietu sabiedrībā, kuŗā valda smacējoša mietpilsonība un intelekta nabadzība. Ezergaile pasvītro Austras Skujiņas neiekļaušanos pastāvošajā socioekonomiskajā sistēmā, dzejniecē saskatot ne tikai sava laika upuri, bet arī sava laika tulku un liecinieci, kuŗa nav jānožēlo, bet jārespektē.

Velta Toma savā patriotiskjā dzejā, bet it īpaši savā romānā Aldaune, atspoguļo sarežģīto latviešu sievietes situāciju emigrācijā. Aldaunes iespējamā atgriešanās mājās ir grūta, un ceļojums pagātnē ir sāpīgs process, kas ved uz sašķeltu, šizofrēnisku personību. Veltas Tomas sievietes tēls saistīts ar mistiskajiem aizlaikiem, kam raksturīga stipras sievietes klātbūtne, kas savukārt sasaucas ar trimdu, kuŗā "smagākais eksistenciālais konflikts ir sievietes iznēsāts" (71). Viņas stiprā latviešu sieva ir viens no mītiem, kuŗā Ezergaile atrod bīstama plīsuma pēdas. Autore dzejniecē atklāj spējas formēt, deformēt un reformēt sastingušas tradīcijas un patriarchijas ieprojecēto nacionālismu, un konstatē, ka šādi parstatīšanas procesi nepieciešami, lai izvairītos no dzīva feminisma iemūrēšanas nacionālisma stūrakmenī. Pievēršoties Astrīdei Ivaskai, Inta Ezergaile uzskata, ka viņa ir dzejniece kosmopolīte, kuras dzejā nostaļģijas vismazāk. Savas atmiņas par zaudēto māju, tēvu un māti dzejniece ieaudusi šīsdienas ainavā, nenovelkot krasu robežu starp toreiz un tagad. Kaut gan arī Ivaska savā dzejā ietver nacionālo momentu, viņas nacionālisms ir personīgs, saistīts ar specifisku vietu un specifisku laiku. Viņa saliedē nacionālo ar internacionālo, no Lestenes un Rīgas ieaugdama Vīnē, Oklahomā, Somijā un Īrijā. Viņai visur ir radi - citu zemju dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki. Līdzīgi Belševicai, Ivaska nemūrē sastingušu cementa māju, bet ceļ to no vēja un lietus, ceļ māju, kas spēj šūpoties, būt elastīga. Tajā pašā laikā Ivaskai svarīgi sevi noenkurot vietā, no kuŗas rakstīt, un, pēc Ezergailes domām, dzejniece šeit pauž feministu stratēģiju, kas pieprasa savu telpu, no kuŗas uzrunāt pasauli. Ivaska ļauj, lai vārdi paši meklē izeju un atrod savu jauno māju. Viņa savā dzejā mēģina sasiet saiti ar savu zaudēto zemi, uzsākot dialogu ar Latvijas dzejniekiem un rakstot variācijas par šo dzejnieku tekstiem. Ivaska ir veiksmīga zaudētā un iegūtā apvienošanā, pateicoties savai erudīcijai, daudzo valodu un kultūru pārzināšanai. Ritas Gāles darbu analizē bāzēta uz dzeju krājumu Atšķirtā, kas riņķo ap atgriešanās iespējamību, resp., neiespējamību. Gāles dzeja, kas centrējas uz ģimenes pazaudēšanu un atšķirtību ir terapeutiska paaudzei, kuŗa atstāja savas vecmāmiņas Latvijas krastā, jo palīdz risināt pusgadsimtā milzušu problēmu. Atkārtoti Gāles tekstos uzsvērta sāpe, ko sagādā atšķirtība un atšķirtības pārvarēšana. Savā dzejā par pārtrūkušo dziesmu Gāle aplūko pārdalīšanos un pušu plēsto dzīvi, bailes aizskart degošas ogles, bailes aiztikt mūsu visu kopējo balastu - neizcelts tas neļauj mums dzīvi sākt no jauna. Nepabeigtā dziesma žņaudz rīkli, grib tikt laukā. Gāles nostaļģija ir dzīva un aktīva, bet tikpat aktīva un dzīva ir apjausma, ka mums vairs neieausties atpakaļ Latvijas vadmalā.

Prof. Dr. Inta Ezergaile

Izcilu teksta izvērtējumu Ezergaile veltījusi Ilzes Šķipsnas stāstam Upuris, kuŗā darbība noris sapnī. Septipņpadsmit lappušu gaŗais traktāts par astoņu lappušu gaŗo prozas darbu uzskatāms par modeli elegantai literāra teksta dekonstruktīvai analīzei. Smalki izgaismojumi atklāj smalkas plīsuma un lūzuma vietas Šķipsnas trimdas satversmē. Tajā pat laikā, šķiet, Ezergaile tekstu ne mazums lauzusi un locījusi, lai to piemērotu savai teorijai par māju/trimdu/atgriešanos. Viņa uzsveŗ, ka Šķipsnas īsstāsts ilustrē situāciju, kuŗā rakstnieces agrīnā bērnība pavadīta pēdējos Latvijas neatkarības gados un tādēļ atklāj ar nostaļģiju saistītas problēmas, kas rodas, kad cilvēks zaudē reizē dzimteni un savus jaunos gadus. Problemātisks un galugalā neiespējams izrādās arī mēģinājums atgriezties dzimtenē. Savā analizē Ezergaile Šķipsnas darbā izceļ šādus dekonstruktīvistiskus elementus: notikumiem trūkst laika un telpas konteksta; trūkst pieturas punktu - iznīcināti ir visi orientācijas līdzekli (žogi, sētas, sienas); komunikācijai tiek pielietoti tukši žesti; nevar palaisties uz atmiņu, valda vispārīgs nedrošības klimats; lietas nav tādas, kādas tās izskatās; kāpnes tiek lietotas kā metafora pārejas stāvoklim, ko raksturo Šķipsnai tik raksturīgā ieraudzīšana, saprašana, atklāsme.

Benitas Veisbergas Trimdas grāmata raksturo situāciju kuŗā māte ir negatīvs spēks, kas rada šķelšanos un neļauj karsti mīļoto dzimteni apvienot ar mātes tēlu. Veisbergai tas ir tēvs, kuŗā noenkurots tīri nostaļģiskais bērnības/mājas jēdziens. Neticīgi un kā nogaidot Ezergaile vēro un vērtē mātes un meitas izlīdzināšanos nāves ēnā. "Nekādi nepateikt, kur tāds milzīgs sasalušā naida un nostaļģijas atkusnis var novest" (131). Kaut autore apšauba Veisbergas stāsta galvenās personas un mātes izlīguma ilgstošu iedarbi, salabšanas galveno labumu viņa saskata atvēršanās momentā, kuŗš varētu virzīt uz nostaļģijas pārvarēšanu. Veisberga pārtrūkumu sasien, ieplīsumu aizlāpa. Ezergailes rūpe - vai šis ielāps turēsies?

Vizmai Belševicai veltītas divas esejas, kas rakstītas ar desmit gadu atstarpi. "Sieviete un māja" ievadā Ezergaile deklarē, ka dzejnieci neiztirzās no tīri literārā viedokļa, bet gan feministu tradīciju ietvaros. Šie parametri Ezergailes kritikai piešķir kodolu, skaidrību un dziļumu. Pirmā eseja par Belševicas dzeju ir ļoti izstrādāts darbs, kuŗā autore virtuozi izārda un atkal kopā saliek dzenieces smalkos šķetinājumus. Galvenās Ezergailes izceltās tēmas Belševicas dzejā ir klusums un mēmums; sašķelta personība, kas norāda uz identitātes plaisu, ko rada dzīve padomju sistēmā, akmens, kas ir vientulības, sastinguma, bet arī spēka un izturības simbols; kamolā tīšana, loku, apļu un gadskārtu veidošana; un māja kā poētiska konstrukcija, kuŗas centrā atrodas mistisks klusuma kodols. Mēmuma elements, respektīvi, nespēja komunikēt visspēcīgāk signalizē Belševicas dzejas radniecību ar franču feministu teoriju par zaudēto valodu, atsvešinātību, pārlūzumu un saskaldīšanos. Belševicas nacionālisms, ja vispār to par tādu var apzīmēt, izpaužas viņas latviešu valodas, vēstures un kultūras aizstāvībā un viņas dabas mīlestībā. Daba Belševicas dzejā parādās kā dekonstruēta, brīva telpa, kuŗā sieviete atrod metus savām izjūtām. Ezergaili it īpaši interesē fakts, ka Belševica savu valodas un kultūras misiju veikusi ar izteiktu sievietes dzimtes sūtības apziņu.

Otrā esejā Ezergaile apskata dzeju krājumu Dzeltu laiks un Belševicas bērnības stāstu Bille, kuŗā pretstatīti estētikas un morāles principi.

Regīna Ezera savos darbos uzsver vīriešu neklātieni un tālejošās sekas, ko tā izraisa sabiedrībā. Rakstniece nebaidās attēlot padomju realitāti, kuŗā tēvi un vīri ir noslepkavoti, ieslodzīti, pazuduši, aizvesti un krituši. Šis pēckara vīriešu deficīts mudina sievietes iegūt lielāku patstāvību un veidot stiprākas saites savā starpā, pārkāpjot laika un sabiedrības šķiru dažādībai. Ezeras sievietes spējīgas stūrēt starp feminino mistiku un aseksuāla darba zirga dialektiku. Ezera atklāti kritizē sabiedrības nostādni un dubulto nastu, kas sievietei jānes padomju sistēmā. Bet viņa vēršas arī pret pilsoniskajām ģimenes struktūrām un asinsradniecības radītu tirāniju. Par īsti tuvām attiecībām viņa atzīst tikai tādas, kas atļauj brīvu izvēli. Ezeras metaforas, kas raksturo mistisko sievietību, parādās kā ūdens, tumsa, klusums un nebūtība. Līdzīgi Belševicai, šādas asociācijas Ezeras darbos iet roku rokā ar asu sociālo kritiku, kas ir brīdinājums, ka klusuma un nebūtības metaforas nav tikai tukši, regresīvi žesti. Gluži otrādi, Ezera ar vēsu aci vēro katru regresiju femininajā mistikā, kas varētu sievietes ievietot tikai sievietēm domātā aizgaldā. Autore pamatoti aizrāda, ka tiklab Rolfs Ekmanis kā Juris Silenieks pārāk novienkāršo Ezeras sociopolītiskā kursa maiņu, rakstnieci veikli iebīdīdami vispārējā humānistu ierindā. Ezerai ir pašai savs plāns un sava programma.

Agates Nesaules autobiogrāfiskais romāns Sieviete dzintarā, kas latviešu sabiedrībā gan celts, gan pelts, gluži neiekļaujas logātā, kuŗu Inta Ezergaile devusi savam eseju krājumam. Nesaule neslimo ar nostaļģiju, nedz ar atgriešanās sindromu. Nesaules problēma ir viņas Holokaustam līdzīgais pārdzīvojums kaŗa laikā un viņas sasāpējusī personīgā attieksme pret māti, kas ir šī pārdzīvojuma tiešs rezultāts. Ar nemaldīgu izpratni Ezergaile analizējusi sakarības dramatiskajā stāstā, kuŗā atbalsojas ne viena vien trimdas bērna trauma. Nesaules prasība pēc sapostītās identitātes atjaunošanas ir bijis grūts un garš process, kuŗu viņa īstenojusi, atrodot vārdus un drosmi sava ilgi glabātā smaguma izstāstīšanai. Šim procesam pamatā iepriekš minētās franču feministes Siksū definētais apspiesto pāridarījumu atrakšanas princips un feministu tradīcija vispār. Nesaules atraktās jūtas un vārdi ir dažkārt klaji nežēlīgi, bet arī Nesaules pārdzīvojums ir nežēlīgs. Runātais un rakstītais vārds atpesta.

Māra Zālīte, kuŗas lugu Pilna Māras istabiņa analizē Ezergaile, mēģina apvienot divus momentus, proti, viņa vienlaicīgi tiecas aktivizēt ilgi apslāpēto feminismu un tajā pašā laikā definēt nacionālo un etnisko identitāti. Zālīte ir iedibinājusi nacionālo feminismu (jeb kaut ko tamlīdzīgu) - tā domā Ezergaile. Zālīte izbīda sievietes iestādīto tradiciju kā centrālu, būtisku elementu jaunajā nācijā. Stāvoklis Māras istabiņā raksturo sievietes un mātes tradiciju trūkumu, neklātieni un tukšumu. Protagoniste Madara pārstāv dziedējošu spēku un feministu tradiciju. Madara atsakās iemiesot māti/māju, i.e., tradicionālo sievietes lomu, bet velta savu dzīvi, izkopjot Māras dotās rakstīšanas dāvanas. Kad Madara ieslēdzas istabā, lai rakstītu, viņa simboliski dodas trimdā un savā veidā kļūst par biedu patriarchijai. Madara tiecas rakstīt patiesu, objektīvu notikumu atainojumu, tomēr pa lielākai daļai viņa strādā ar mītiem un simboliem, kas sakņojas pirmmātē un feministu tradicijā. Te jāpiemetina, ka Zālītes feminisms pārstāv septiņdesmito gadu novirzienu, kad šādas mistiskas pirmmātes meklēšana bija cieņā. Deviņdesmitajos gados to nomainījis poststrukturālistu feminisms, kas uzsveŗ valodu kā galveno līdzekli sievietes telpas atjaunošanā. Zālīte ir vienīgā, kuŗa nacionālismu pakārto feminisma ideoloģijai.

Margita Gūtmane manevrē starp postmodernismu un mītu. Postmodernisma tradicijas ietvaros viņa lieto nepārtrauktu apziņas plūsmu, kuŗu tajā pašā laikā kritiski izvērtē. Attiecības pret mītu Gūtmanei ir divkosīgas. No vienas puses, viņa deklarē, ka mīts ved uz neatbildību, jo izslēdz brīvību mainīties; tajā pat laikā tas palīdz saglabāt kultūras identitāti. Gūtmenes redzējumā kā Latvijā, tā trimdā notiek pakāpeniska mīta un rituāla iztukšošanās. Latvijā rituāli ir padomju sistēmas saindēti. Tie kļūst par tradīciju nokaltušiem zariem. Emigrantu rituāli turpretim ir pārkaļķojušies. Gūtmane pārstāv trimdas robežpaaudzi, jo no Latvijas aizvesta dažus mēnešus veca. Viņa reizē zaudējusi māti un zemi, tādēļ viņai māju nav nekur, bet vajadzība pēc mājas pastāv. Viņas vienīgās mājas ir latviešu valoda. Rakstīšana latviešu valodā viņu uztur, bet tajā pašā laikā nošķir no sabiedrības, kuŗā viņa dzīvo. "Es esmu abstrakta," saka Gūtmane, un šis viņas apgalvojums ir traģiskākais visā grāmatā. Viņai trimda nav metafora, bet realitāte, kas turpinās dienu dienā. Vienīgais glābiņš ir valoda, un tagad, pēc atgriešanās Latvijā, varbūt arī pati zeme.

Secinot no Ezergailes visai atklātajiem pēcvārdiem, viņa savā grāmatā gandrīz didaktiski vēlējas apkaŗot nostaļģijas sērgu un parādīt taisnāko ceļu kā nokļūt "aiz tās." Māja un ilgas pēc mājām esot jāaizmirst un jāatvieto ar atvērtu un brīvu kosmopolitānismu. Tajā pašā laikā Ezergaile labi saprot, ka tieši nedziedināmā svešuma sāpe ir tā, kas uztur trimdas rakstnieču radošo garu un literāro produkciju. Rakstnieču privilēģija ir runāt to vārdā, kas paši to nespēj. Kā pārvarēt nostaļģiju, neizpostot savu sūtību? Nesasalt, nekļūt par statiskiem sālsstabiem - tāda ir Ezergailes nepārprotamā atbilde. Ja nu nacionālisms un trimda turpina būt problēma, viņa saredz sievieti trimdinieci vidutājas lomā, kas nozīmē dzīvošanu nepārtrauktā saspringumā starp divām pozicijām, nepārtrauktu argumentēšanu par vai pret vienu un otru pusi. Ezergaile nenoliedz šīs situācijas grūtumu, gan piemetinot, ka sievietes no laika gala radušas dzīvot sarežģītās situācijās - situācijās, kuŗās dzimst jaunas atklāsmes. Noslēgumā Ezergaile mūs atkal noved pie plaisas kuŗā iestrēgušas trimdas rakstnieces. Atrodoties šajā neapskaužamajā situācijā, viņām jāraksta un jātklāj jauni redzes viedokļi kas palīdzētu mūsu visu eksistenciālo problēmu risināšanā. Citiem vārdiem,
sievietei/rakstniecei/trimdiniecei jāturpina nest trīskārtīga nasta.

Ezergailes grāmata ir lielisks fragments, spožs meteors, kas apgaismo līdz šim neatbildētus, līdz šim vispār nekustinātus jautājumus. Neviens no šiem jautājumiem īsti atbildēts netiek. Pati grāmata prasās turpinājuma. Arī pārdomas par šo darbu. Starplaikā, apzinoties sievietes kolonizācijas norietu, rakstniecēm kā Latvijā tā emigrācijā jāpārstāda kupicas, jāpaplašina sava telpa.

 

 

* Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers. Lanhan, MD. University Press of America, 1998. 269 lp.

 

Mākslas vēsturniece, dubultmaģistre Irēne Avena vada Ņujorkas Frika (Frick) Mākslas mūzeja bibliotēkas uzziņu nodaļu. Radio Brīvā Eiropa klausītāji Latvijā (no 1975. gada līdz deviņdesmito gadu sākumam) droši vien atcerēsies Vivianas Braunas (kas ir tā pati Irene Avena) viedos raidgabalus par dažādiem kultūras jautājumiem.