Jaunā Gaita nr. 219, decembris 1999
|
Imants Ziedonis
|
 Imants Ziedonis 1999. gada septembrī |
| TRIOLETI |
Mums, Valdemār, no kuģniecības Ir tikai vienīgs zaudējums Tiem nav ne tēvijas, ne grības. Mums, Valdemār, no kuģniecības Ir zagļiem peļņa, pilnas cibas Viss nozagts jau, kas paliek mums? Mums, Valdemār, no kuģniecības Ir tikai vienīgs zaudējums.
No turkiem Jēkaups pārnāk mājās Pie krūtīm tam ir Jurģa krusts. Ir Jurģa krusts. Nav vienas kājas. No turkiem Jēkaups pārnāk mājās No Volhovas, kur mīnas jājās. No afgāņiem, kur līķos sists. No turkiem Jēkaups pārnāk mājās. Pie krūtīm tam ir Jurģa krusts.
Mans tautasbrāli, ko tu mokies, Par sevi sliktu liecinies? Bij karš tad tu tā neiztrūkies, Mans brāli, ko tu tagad mokies, Ko tu gar svešiniekiem lokies, Pats sevi neiepriecinies? Kāpēc tu lokies, ko tu mokies, Pats sevi sliktu liecinies?
Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm! Tā vainīgi, kā atvainodamies, Ka viņi vārdus nezina vairs puķēm. Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm... Par zaļo krūzi, kas nu suķu suķēm. Cik tas ir reizēm spocīgi, ak Dievs. Kā veci vīri smaida jaunām skuķēm. Kā vainīgi. Kā atvainodamies.
Tā daiļā puķe Kamertone, kam vīrs ir vecais Štingābels, grib mani iekarot ar joni šī daiļā puķe Kamertone bez kauna noņem savu kroni un atnāk šurp, kad vakars vēls. Šī daiļā puķe Kamertone, kam vīrs ir vecais Štingābels.
Ka meža mežābeles mokas, Un it neviens tām nepalīdz. Tās lēni nīkst. Viss Dieva rokās. Kā mežā mežābeles mokās... Un mazpamazām ieaug kokos. Un viss. Un tas ir nodarīts. Kā mežā mežābeles mokās! Un it neviens tām nepalīdz.
Mans prieks ir incidentisks, Man cita prieka nav. Mans suns ir ļoti dentisks. Mans prieks ir incidentisks. Mans dzīvoklis bij rentisks, Es tiku izsviests jau. Mans prieks ir incidentisks. Tā nav, ka prieka nav.
Vai tev ir arī pirkstu gali? Un, ja tev ir tie, tad kālab? Un kam tu, mīļā, viņus dali, Ja tev ir silti pirkstu gali? Tu, teiksim, satiec kādu čali Un redzi viņam zobi klab... Vai tev ir silti pirkstu gali, Un, ja tie ir tev, tad kālab?
Par mīlestību nerakstīsim. Lai sūkstās tas, kas aplaupīts. Bet tā kā zelta lietus līsim, Par mīlu labu nerakstīsim, Ap pirkstu mēs viens otru tīsim (Pie altāra uz kājām mīsim) Tad mīlēsim, līdz ataust rīts. Par mīlestību nerakstīsim, Lai raksta tas, kas aplaupīts.
Ak, māte raudāja un meita, Un arī mēness debesīs. Tev tonakt pārplēsta bij kleita, Un māte raudāja un meita. Pēc balles iegāzās tie šeita Un naktī kāvās visi trīs. Un māte raudāja un meita, Un arī mēness debesīs.
Ir dienas laiks, bet grimstu miegā Man tā nāk miegs. Un tā vienmēr. No pirts lec plikas sievas sniegā. Lec vīri līdz. Es slīgstu miegā. Un ampelmanis raustās diegā, Un greizsirdīgais nokaut zvēr, Bet man nekas: Es grimstu miegā Man tā nāk miegs. Un tā vienmēr.
Ja rakstāt, rakstiet to pa miegam Tas ir tāds nepiedzimts laiks. Nav jābūt nemaz māksliniekam, Ja rakstāt, rakstiet to pa miegam, Lai savā prātā nepaliekam, Lai tas ir aizmidzis un svaigs. Ja rakstāt, rakstiet tad pa miegam! Jo tas ir nepiedzimis laiks.
Nāk miegs, un pazūd sakarības. Un vārdi atsevišķi slīd. Nāk rindiņas kaut kā bez gribas. Nāk miegs un pazūd sakarības. Nāk lēni šurp trīs govis klibas Un pienākt beigas var ikbrīd. Nāk miegs, vairs nenāk sakarības Un arī vārdi projām slīd.
Šie dzejoļi ar miega zālēm Tik neuzbudināti plūst. Kā klusi mūki nāk no tālēm. Šie dzejoļi ar miega zālēm... Man galvu pāršķēla ar vālēm. Vēl dzirdēju kā kauli lūzt. Šie dzejoli ar miega zālēm Tik neuzbudināti plūst.
Ir uzplīsusi viena rēta, Kas, likās, aizdzijusi bij. Šī nakts lai paliek negulēta . Ir uzplīsusi viena rēta Un dzīve atkal paliek lēta, Lai cik to dārgiem vārdiem vij. Ir uzplīsusi viena rēta, Kas, likās, aizdzijusi bij.
No pārslodzes šis rindas rakstās. Un roka arī mazliet trīc, Un spalva saraustīti bakstās. No pārslodzes šīs rindas rakstās Ja kāds ap tevi tagad knakstās, Tas rīt būs beigts un balts kā krīts! No pārslodzes šis rindas rakstās. Un roka arī mazliet trīc.
Slīd balti gulbji kakliem gariem, Es ieklausos, kā spārni švīkst. Nāk pavasars, pa novakariem Kad balti gulbji kakliem gariem Pa pārim nošķiras no bariem. Es atkal nezinu, ko drīkst... Slīd balti gulbji kakliem gariem Un klausos es, kā spārni švīkst.
Vai mīlam nešpetni, vai špetni, Tas mīlas laiks ir ļoti smags. Kāds pacēlis pār tevi pletni, Un, mīli nešpetni vai špetni, Tu lēnām kļūsti sev par pletni Mans draugs bij normāls, kļuva traks. Vai mīlam nešpetni, vai špetni, Ir mīlas laiks tik ļoti smags.
Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles, Kas mūs te mežonīgi dzen! Un ielūst sienas, salūst spraislis Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles! Ķer zvēriņš zvēriņu dēļ vaislas. Bet Tevi mīlu es tik sen. Ak, Dieviņ, pasargā no kaisles, Kas mūs tik mežonīgi dzen!
Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem. Urbj bērzā rekets sulas tecināt. Mazs bērniņš raustās līdzi TV klipiem. Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem. Melnstikla logi skorpijiem un džipiem Un Antiņš gaida trešo reizi jāt. Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem. Urbj bērzā rekets sulas tecināt.
Ne šie vairs, bet jau lomā citā. Kad atkal mēs šeit piedzimsim... Pavisam citā jaunā rītā. Ne šie vairs, bet jau lomā citā. Tu būsi māmiņa man glīta, Kas puņķi slaucīs puikam šim. Ne šie vairs, bet jau lomā citā Mēs viens priekš otra piedzimsim.
Kad guļu slims, es šķirstu kartes Un ceļoju, kur sirds vien sauks. Ar mani mana mīļā startēs. Kad guļu slims, es pētu kartēs. Nāk draugi, noīrēts jau čarters, Un arī mana mīļā brauks. Kad guļu slims, es šķirstu kartes Un ceļoju, kur sirds vien sauks.
Dzejnieka un esejista Imanta Ziedoņa trioleti ir pirmiespiedums.
|
