Jaunā Gaita nr. 219, decembris 1999

Tikšanās priekos ar gleznotāju Oto Grebži Kanadā

Raganas mājiņa uz vistas kājas Laima Kalniņa

MARGARITA KOVAĻEVSKA 1910-1999

 

Raganu mājiņa uz vistas kājas

1999. gada jūlija sākumā mūžībā aizgāja Margarita Kovaļevska. 6. jūlijā viņu mācītāja Anita Vārsberga pēdējā gaitā izvadīja no Vašingtonas draudzes dievnama. Šīs draudzes pensionāru nama dzīvoklītī tuvu baznīcai mūsu Čiepiņa, kā mēs viņu saucām savās rakstnieku dienu sanāksmēs, vadīja sava mūža pēdējo daļu līdz liktenīgajam kritienam, kas atņēma viņai kustības brīvību un lika nonākt aprūpes mājā.

Margarita Kovaļevska dzimusi 1910. gada 7. decembrī, vēl „miera laikos”, kā laiku pirms I. pasaules kaŗa mēdza apzīmēt mana vecmāmuļa, kaut pati bija pārdzīvojusi 1905. gada revolūciju un katlā glabājusi vārošu ūdeni „melnās sotņas” atvairīšanai. Rakstniece raksta, ka viņas dzimšanas diena bijusi gaiša un rāma ziemas diena Latvijas otrā lielākajā pilsētā Liepājā, bet piebilst, ka pati neesot padevusies tik gaiša un rāma, bet gan uzņēmusi sevī arī jūŗas nemieru, kas skalo ostas pilsētas krastu.

Man šķiet, varbūt, tiešām Čiepiņas mūžu iezīmējis viņas dzimšanas laiks un vieta − gaišā „miera laika” diena − tā „miera laika”, kas slēpa sevī gan pagājušo, gan nākošo nemieru, un jūŗas tuvums viņas dzimtajai pilsētai. Jūŗas, zem kuŗas mainīgās virsmas vienmēr slēpās tās dziļumi. Un jā, Čiepiņa varēja būt mainīga kā jūŗa − gan smieties kā saules apspīdēta jūŗa vizmojošiem vilnīšiem, laipna un sirsnīga, gan arī apmākties lepna un stipra, bet vienmēr sevī slēpjot savu dzīli.

Jau mazai viņai nākas pārdzīvot traģiskus notikumus. Viņa zaudē savu tēvu 11 gadu vecumā, kad 1921. gadā, vēl Krievijā esot, tiek nošauts žurnālists Jānis Kovaļevskis. Čiepiņa man stāstīja, kā māte uz ceļiem lūgusies šāvējiem žēlastību. Tāds skats var palikt atmiņā uz mūžu. Tāpat kā mātes izmisuma kliedzieni, man šķiet, nav aizmirstami nekad. Par to man bija jādomā, kad Misiņa bibliotēkas darbiniece Latvijā man jautāja, kādēļ Kovaļevskas rakstītajos darbos vienmēr līdzi skanot traģiska nots. Šī dāma, ar mīlestību lasot rakstnieces darbus, bija saklausījusi senās bēdas, ko Čiepiņa mēdza slēpt. Ja gleznotājas zīmētie un gleznotie tēli un teliņi tik bieži smejas uz mums ar gaišas dienas prieku, tad viņi ir Čiepiņas gaišā daba, pilna sirsnīga dāvātajās prieka. Bet rakstot pavīd arī tā otra, tā, kas zināja, cik daudz traģikas var būt dzīvē.

1940. gadā Margarita Kovaļevska beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības nodaļu pie profesora Ģederta Eliasa. Rīgā pavadītie akadēmijas gadi, man šķiet, viņai ir bijuši laimīgs laiks. Viņa bija izbēgusi netīkamām skolas mācībām, kas vēlākai gleznotājai un rakstniecei neinteresēja, un arī radu viņai izmeklētajam amatam, kas viņai būtu bjis galīgi nepiemērots. Čiepiņa nenoliedzami bija mantojusi tēva mākslinieka dzirksti, kas nevien bija žurnālists, bet arī gleznotājs un pianists. Šai dzirkstij nu bija vaļa degt un sildīt, tai bija iespēja kļūt par liesmu. Čiepiņa pati toreiz bijusi kā dzirkstele. Es varu iedomāties tik labi, kā viņa dzirksteļoja toreiz Rīgā, nonākusi mākslinieku rosinājošā vidē. Varēju vērot atblāzmu no tiem dzirksteļu spietiem, kam toreiz vajadzēja lidot ap viņu, kad abas braucām kopā uz rakstnieku dienām šeit Amerikā. Jā, Čiepiņai tik nepieciešama bija dzīvinātāja gaisotne, ko viņai deva saskare ar citiem mākslas darbiniekiem. Čiepiņa radīja un dāvāja.

Es atceros to, kas laikam bija viņas pirmā patstāvīgā izstāde 1940. gadā Rīgā (Rīgā tādas esot bijušas divas). Kā mēs, jaunas studentes toreiz, priecājāmies par viņas tik ļoti īpatnējiem tēliem un tēliņiem! Šķita − tie ir tiešām vieglas, priecīgas rokas radīti.

Es neredzēju Čiepiņas izstādi Vācijā, bet man laimējās satikt bieži gleznotāju un rakstnieci, kad Čiepiņa pēc Spānijā pavadītā laika pārcēlās uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Un atkal tā bija pirmā izstāde Vašingtonā, kur varēja skatīt viņas iztēles radījumus gleznās notvertus.

Atceros − starp citām gleznām bija arī cikls kādai vēl neuzrakstītai pasakai. Tas vilināja ar tik krāšņu izdomu, ka mēs, skatītāji, nevarējām noturējušies šīs glezas − illustrācijas neiekārojuši. „Lūdzu, vai mēs drīkstam, vai mēs varam...” Un Čiepiņa devīgi atļāva ņemt un izjaukt vēl neuzrakstīto pasaku, aiznest raganu, viņas mājiņu uz vistas kājas, bārenīti, raganas kalponīti, pārbijušos no raganas katla, kas negants, divkājains, nāk tai pretī, karstu viru šļākdams, apaļvaidzi, piepūtušos vēju, kas rauj no virves raganas žāvēšanai izkārtās drēbes, kamēr bārenīte meklē atbalstu pie kaltušā, kalsnā koka, kam jātur veļas virve. Protams, arī kokam ir tīri cilvēcīga seja un viens nokaltis zars atliecas kā roka, izbailēs izstiepta. Bet raganas lakats jau nebēdīgi dejo ar daudzām bārkstu kājiņām trakā vēja dejā. Tāpat cilvēcīgas sejas ir sēnēm un sēnītēm mežā, kas atradušas vēja nozagtās un mežā aizpūstās raganas drēbes un nu saposušās tajās ir nedomā tās vairs atdot to meklētājai, bārenītei. Cik tuvi šie tēli bija bērna pasaulei, kam arī visas nedzīvās lietas mēdz būt dzīvas un gan labas, gan biedētājas! Bet atzīšos − es arī nevarēju beigt priecāties par sēnēm, kas tinās raganas lakatos, gan atrada pavisam jaunu veidu, kā valkāt tās tērpus. Katrai sēnītei bija sava seja un tās daba it viegli lasāma no izteiksmes un stājas. Kāda izdomas bagātība bija mūsu Čiepiņai!

Bet ne tikai devīga un sirsnīga bija viņa − nē, arī stipra un patstāvīga: „Es pati!” Jā, Margaritai Kovaļevskai bija divi labi dēli. Viņai nebija vajadzīgs meklēt savu dzīvoklīti − dēlu mājās viņai būtu atradusies vieta, bet, nē − viņai gribējās būt pašai savā vietā.

Citu nemācīta un nepārraudzīta viņa gribēja būt arī savā mākslā. Viņa bija droša par sevis radīto, par to kā lietot vārdu un veidolu, kas bija viņas radīšanas darba rīki.

Mācītāja atvadu runā pieminēja Margaritas Kovaļevskas pašas rakstīto arī. Tas ir piemērots un der rakstnieces mūžam. „... gaismas lokā mana roka. Tie ir atspulgi. Vairāk nekas. Patiesībā es neatvados. Es turpinu dzīvot...” Jā, Čiepiņ, tik tiešām gaismas lokā bija tava roka, un tu turpini dzīvot! Mums paliek tavi darbi, atspulgi no kādas lielas gaismas.

Viens no pēdējiem „Čiepas” uzņēmumiem

 

 

Laimas Kalniņas pēdējais publicētais īsprozas darbs ir „Nekad nesastaptais vīrietis” (JG 218: 9-10).