Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

PAR SIEVIEŠU TIESĪBĀM, ĢIMENI UN DZIMSTĪBU

 

 

Sekojošā saruna notika interneta vēstkopā SVEIKS. Izejas punkts bija kāda sveikotāja apgalvojums: zinātne atklājusi, ka garīgās spējās sieviete esot vienlīdzīga vīrietim...

 

 

Paldies zinātnei un zinātniekiem! Bet vai tiešām praksē tas nav pamanāms?

Ausma Ābele, Madonā

 

 

Bet vai kā praksē, tā arī zinātnē − nav pamanāms, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgi? Arī viņu vieta sabiedrībā ir atšķirīga. Kāpēc to mēģināt noliegt un lauzties vienam otra dārziņā, tā bieži vien nonākot pie tiem absurdiem, kas ir sastopami mūsdienu sabiedrībā?

Ivo Odītis, Rīgā

 

 

Starpība tikai tā, ka vīriešiem tas „dārziņš” vienmēr ir bijis pārlieku liels, salīdzinot ar sieviešu stāvvietas kvadrātiņu, un tie vīrieši savējo nekad nav spējuši tā īsti izravēt. Un kādēļ vēl šodien kāds varētu domāt, ka baznīcas lauks ir tikai vīriešu dārziņš, es gan nekad nesapratīšu. Bet varbūt man tas ir piedodams, jo esmu tikai sieviete, kas arī vienmēr gribējusi to savu dārziņu mazliet lielāku. Kā man patiktos sev blakus vienu puķīti iestādīt! Vairākus gadus nostrādāju Latvijā un labi redzēju, ka sieviešu dārziņi tur gaužām mazi.

Astrīda Jansone, ASV

 

 

Attiecīgā literātūra par vīriešu/sieviešu at-/neatšķirībām šķiro bioloģiskos atribūtus no kulturālajiem. Vietu sabiedrībā atšķirīgas kultūras nosaka atšķirīgi. Ja bioloģija būtu noteicēja pār kultūru, vispār nebūtu pat iespējamas vadītājas, zinātnieces, tiesneses utt. un tad būtu jāsecina, ka sievietes, kas tādas bijušas, nav bijušas sievietes. Sašaurināt dārziņus tā, ka atsevišķi cilvēki nespēj attīstīties pēc savām spējām, nenāk nevienai sabiedrībai par labu. Sieviešu izstumšana no vadošas lomas sabiedrībā nebūt nav universāla parādība, un kā jau šeit daudzreiz secināts, tradicionāli latviešiem nav bijis raksturīgi sievieti nicināt.

Aija Veldre Beldavs, Indianā, ASV

 

 

Kāpēc Jūs to uztvērāt tik sāpīgi. Vai tad no manis teiktā izriet „sieviešu izstumšana”? Tikai gribēju pasvītrot, ka sieviete un vīrietis ir atšķirīgi, un viņi katrs sabiedrībai var dot kaut ko savu.

Ivo Odītis

 

 

Sāpīgi? Sāpīgumu šai lietā esmu kaut cik atmetusi, jo darbība panāk vairāk un ir patīkamāka par ciešanām. Vai tad „atšķirīgais” būtu saistīts ar dzimumu, kas tad noteiktu, ko kāds var vai nevar dot sabiedrībai?

Aija Veldre Beldavs

 

 

Nu vispirms jau ir bērni − vīriešiem viņi nedzimst... šī atšķirība nosaka visu tālāko.

Ivo Odītis

 

 

Bērni „traucē” galvenokārt, ja trūkst atbildīga tēva, vai arī ja ir ļoti daudz bērnu. Audzināšanu vislabāk veic paši vecāki. Tas ir ļoti svētīgs un nozīmīgs darbs. Latvietei caurmērā piedzimst mazāk par diviem bērniem. Priekšā paliek gaŗš mūžs. Un, ja sieviete strādā ārpus mājas, kādēļ bērnu audzināšanā nevarētu piedalīties arī vīra kungs, kā to arvien vairāk dara šeit (vismaz starp jauniem universitāti apmeklējošiem pāriem)?

Aija Veldre Beldavs

 

 

Bērni mūsdienu ģimenēs tiek uzskatīti kā traucēklis karjerai un iedomātai labklājībai.

Dainis Stikuts, Rīgā

 

 

Nu, iedomājies, ka tev tikko nopirkts dzīvoklis, par kuŗu vēl divus gadus maksāsi kredītu (ap 100 Ls mēnesī). Dzīvoklī vajadzīgs remonts, mēbeles utt. Lai to visu īstenotu un vēl badā nenomirtu, būs jāstrādā melnās miesās. Sēdēt mājās ar bērnu nebūs laika. Turklāt, ja savilksi jostu ciešāk, pats vēl kaut kā izdzīvosi, bet bērnam būs grūti iestāstīt, kādēļ viņam nedod pietiekoši ēst. Arī bērna izglītošana prasa lielus līdzekļus.

Viktors Judiņš, Rīgā

 

 

Viktoram ir tikai daļēja taisnība. Kāpēc tad ģimenēm ar lielākiem ienākumiem nav vairāk par vienu, augstākais diviem bērniem? Tie, kas varētu atļauties desmit (neapdraudot savu un bērnu labklājību), karjeru tomēr uzskata par svarīgāku. Lūdzu neuztvert to kategoriski, jo cilvēki ir brīvi savā rīcībā. Bet kopumā bērns mūsu ģimenēs tiek uzskatīts par slogu, nevis Dieva svētību. Diemžēl cita sāpīga problēma, kas tieši ir saistīta ar dzimstību un tautas izdzīvošanu, ir ģimeņu stiprums. Pēc Latvijas statistikas biroja datiem Latvijā 60% no ģimenēm šķiŗas (igauņi ir malači − tur 90% ģimeņu izjūk).

Dainis Stikuts

 

 

Islandē šķirto ģimeņu esot vairāk kā 50%. Arī citās Ziemeļvalstīs šis rādītājs ir augsts. Kā man skaidroja norvēģi, tas ir saistīts ar sieviešu augsto pašapziņu un labām iespējām pašām nodrošināt gan sevi, gan savu bērnu dzīvi. Turklāt atbildība par bērniem arī pēc šķiršanās ir sadalīta vienlīdzīgi. Ja bērniem var sagādāt normālu dzīvi arī „nepilnā ģimenē”, kāpēc vecākiem mocīt vienam otru kopdzīvē („bērnu dēļ”), tādējādi radot nenormālu dzīvi arī saviem bērniem? Var strīdēties, kuŗā variantā bērni ir vairāk traumēti... Domāju, ka pārāk nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Latvijā daudzu „stipro” ģimeņu balsts ir sievietes.

Ilze Lauska, Rīgā

 

 

Visi šie spriedelējumi par mazajām algām un lielajām vajadzībām ir tikai tukšās atrunas. Pirms simts gadiem zemnieku ģimenēs uzauga pa desmit bērniem, un viņi nebūt nebija nelaimīgi, ka nonākuši šinī pasaulē. Gribētu redzēt, ko mūsu dzīvokļu pircēji izvēlētos − to laiku kalpa algu un istabiņu bez bērniem vai mūsdienu algu un vienistabas dzīvoklīti ar desmit bērniem? Cita lieta, kāpēc šis it kā tik dabiskais jautājums izrādās grūti risināms. Manuprāt cēlonis meklējams perversajā eiropiešu dzīves uztverē, kuŗas nesēji diemžēl esam arī mēs. Cilvēks ir būtne, kas pastāv tikai sugas ietvaros, un tā dzīvei būtu jābūt uz sugas interesēm orientētai. Līdzko indivīda intereses tiek nostādītas augstāk par sugas interesēm, nonākam pie daudzām problēmām, tai skaitā demogrāfiskām.

Ansis Ataols Bērziņš, Rīgā

 

 

Latviešu dzīve ir vērsta uz baudas iegūšanu − brīvais sekss, alkohols, lielās naudas taisīšana, nevis „pamatu” celšana − stabila ģimene. Tikai tā ir iespējams pārvarēt dzīves grūtības, un bērni nebūs apgrūtinājums vienalga, cik to būtu − viens, divi vai trīs.

Piekrītu, ka vienistabas dzīvoklis ir par mazu, bet mana krustmāte izaudzināja divas meitas vienistabas dzīvoklī. Vispirms ir vajadzīga kārtīga ģimene, tad pārējais kārtosies mazāk pesimistiski.

Dainis Stikuts

 

 

Tiek runāts, ka latviešiem ģimenē vajagot trīs bērnus. Tomēr manuprāt reālāk būtu veicināt tieši otrā bērna piedzimšanu. No savas pieredzes varu teikt, ka ļoti daudzās ģimenēs ir viens bērns un nav pat domas par otru.

Ērika Gulbe, Dobelē

 

 

Bērnu pasaulē laist ir liela atbildība. Kaut kur viņiem būs jādzīvo, jāmācās, pirms tie tiek paši uz savām kājām. Aizies pulka laika un naudas. Ja tās nepietiek, vēlāk pašu var nolādēt par pasaulē laišanu.

Aivars Valdmanis, Rīgā

 

 

Redziet, ja ģimenes stabilitāti un bērnus nostāda par pašmērķi, „mērķi, uz ko jāiet pāri līķiem...”, reti kāds uz to būs spējīgs. Un arī tad, mūsdienu apstākļos pēc pusmūža, ja vēl esi dzīvs − tad esi kandidāts uz koka mētelīti...

Manuprāt latviešiem kopumā dzīve nav vērsta uz baudu. Tas drīzāk ir amerikāniskais sapnis. Liekas, visai attīstītajai pasaulei ir tā pati problēma − pāriet no vecās kārtības, kur patriarhālā ģimene bija stabilitātes un izdzīvošanas pamats, uz pašreizējo, kur tas vairs nav tik būtiski un drīzāk pat traucējoši...

Viesturs Ragže, Rīgā

 

 

Principā jau varētu riskēt precēties, ja apzinies, ka varēsi nodrošināt ģimenē laimi un mīlestību līdz mūža galam... Principā jau varētu mēģināt studēt, ja būtu garantijas, ka tavs darbs pēc tam būs nepieciešams un labi apmaksāts... Principā jau varētu pirkt mašīnu, ja apzinies, ka varēsi nodrošināt sev visu dzīvi bez avārijām... Nekas šai dzīvē nav pietiekami drošs un varētu mirt nost, bet nav taču garantiju, ka vismaz apglabās kā pienākas...

Un vēl. Vai daudzi no šeit rakstošajiem ir nākuši pasaulē tikai tad, kad viņu vecāki bija pietiekami materiāli nodrošināti un sagādājuši garantijas savu bērnu dzīvošanai, izglītībai un citām attīstības iespējām? Ja jā, tad kā ir veicies ar šo garantiju izmantošanu un bezrūpīgo dzīvi? Ja nē, vai sastopoties ar dzīves grūtībām jūs bieži pārmetat vecākiem savu nepārdomāto un nevajadzīgo piedzimšanu?

Valdis Bērziņš, Jūrmalā

 

 

Nedomāju, ka esmu gudrais pamācītājs, bet pastāstīšu par savu ģimeni. Manā ģimenē esam pieci, no kuŗiem ir divas meitiņas un dēls Jēkabs, kā arī latviska sieva Baiba. Un dzīvojam mēs vienā istabiņā (20m²). Bērniem septiņi, seši un pieci gadi. Līdz šim nekādi neesmu izjutis, ka viņi mani traucētu darbā, vai kā citādi ierobežotu mūsu dzīvi. Esam samērā nodrošināti. Lai dzīves apstākļi būtu normālāki, esam izveidojuši pilnu nodarbinātības ciklu gan sev, gan bērniem. Respektīvi − cenšamies maksimāli mazāk būt mājās un to aizstājam ar darbu un mācībām, kā ari dažādiem izbraukumiem. Bērni mācās dažādās skolās gan vispārizglītojošos, gan mākslas, gan mūzikas priekšmetus, ka arī piedalās folkloras pasākumos. Mēs ar sievu strādājam katrs savā biznesā, kas arī prasa daudz laika. Mājas mums ir satikšanās vieta. Vieta, kur pārgulēt nakti, lai no rīta atkal katrs atgrieztos savos darbos.

Jautājums: mīļie karjeristi, kas uzskata, ka bērni var būt traucēklis darbam, ko Jūs darīsiet pēc nedaudz gadiem? Un vai Jums nešķiet, ka sapelnītā nauda vecumā būs tikai papīru vērtībā, ja nebūs kam to dāvāt? Mans ieguldījums ir visdrošākais − tie ir bērni. Man ir tikai 30, bet bērni jau pietiekoši lieli.

Ainārs Šteins, Rīgā

 

 

Tie, kas tagad nedomā par bērniem, patiesībā arī nedomā par savu nākotni. Pat ne kaut kādā demonstratīvi nacionālā izpratnē. Es domāju absolūti materiāli. Tiem, kas tagad bez bērniem dzīvo, ir mazas cerības, ka uz vecumu kāds maizi vai citādu atbalstu sniegs. Moderni runājot − mēs paliksim veci, bet pensijas mums vairs neviens nepelnīs. Un sakrātie Ls vai USD sen būs savu vērtību zaudējuši.

Mārtiņš Barkovskis, Jūrmalā

 

 

Neesmu karjeriste, tomēr neuzskatu, ka bērniem jādzimst tāpēc, lai nodrošinātu vecākiem vecumdienas. Cilvēks ir nācis pasaulē, lai būtu laimīgs, nevis lai mocītos (dažu piedāvātais modelis − vispirms bērni kā nasta saviem vecākiem, pēc tam vecāki kā nasta saviem bērniem). Iespējams, ka šai valstī normāli vispār var justies tikai cilvēki bez bērniem. Viņiem vismaz nav šīs saspringtās bailes par nezināmo rītdienu, kuŗā būs jādzīvo bērniem. Viņi var dzīvot tikai šodienai. Ja pieriebjas šitā dzīve, vari pamāt tai sveikas, jo zini, ka no tavas eksistences nav neviens atkarīgs. Varbūt ciniski un nekristīgi, varbūt... Vismaz kādas sievietes viedoklis vīriešu diskusijā par bērnu jautājumu.

Ilze Lauska

 

 

Latviešos ir pārāk maz optimisma un humora izjūtas, lai neizjustu dzīvi kā nepārtrauktu slogu un nepārtrauktu pienākumu pret kaut ko. Īsti pat neticu, ka tie bija latvieši, kas reiz sacerēja tik jaukās un draiskās tautasdziesmas, kaut gan dzīve toreiz, kā zināms, bija daudz grūtāka...

Man ir divi priekšlikumi:

1.  Atļaut Latvijā daudzsievību.

Paskaidroju: Bieži vien no sievietēm Latvijā ir dzirdēta gaušanās, ka trūkstot normālu vīriešu, ka visi zināmie ir jau nodzērušies, nopīpējušies, nositušies avārijās, veselību visādi sabeiguši vai arī vienkārši kā vīrieši nekam nav derīgi. Tad atļausim tiem, kam iztikas līdzekļu pietiek, vairākas sievas ar visiem bērniem uzturēt. Var arī daudzvīrību atļaut, ja kāda dāma domā, ka no diviem pusvīriešiem vai trīs trešdaļvīriešiem varēs vienu normālu vīrieti sakomplektēt.

2.  Aizliegt ar likumu Latvijā ģimenēs vairāk par 1 bērnu.

Paskaidroju: Pēdējo 50-55 gadu laikā tauta ir tiktāl pieradusi likumus ignorēt, ka noteikti arī pret šo likumu radīsies pretestības gars, un paredzams kaut neliels, bet tomēr dzimstības pieaugums.

Jānis, Rīgā

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš