Jānis Krēsliņš

RĒTU UZPLĒŠANA LATVIJAS VĒSTURĒ

 

Modris Eksteins. Walking Since Daybreak: A Story of Eastern Europe, World War II, and the Heart of Our Century. Boston, New York: Houghton Mifflin Company, 1999. 258 lp. Šī ir laikrakstā Laiks (17.07.1999) iespiestā raksta papildināta, revidēta un labota versija.

 

Nesen publicēta Modŗa Ekšteina grāmata, kuras virsraksta latviskais tulkojums ir Ceļā kopš rītausmas. Stāsts par Austrumeiropu, Otro pasaules kaŗu un mūsu gadsimta sirdi. Modris Ekšteins ir vēstures profesors Toronto Universitātē Kanadā. Viņa specialitāte ir Vācijas jaunāko laiku vēsture. Sevišķu vērību viņš pirms gadiem ieguva ar savu grāmatu The Rites of Spring: The Great War and the Birth of the Modern Age (Boston: Houghton Mifflin Company, 1989. 396 lp.), kuŗā viņš apraksta straujos un nozīmīgos strāvojumus Eiropas mākslā un kultūrā saistībā ar katastrofāliem polītiskiem notikumiem laikmetā, kuŗa kulminācija bija I Pasaules kaŗš. Šī grāmata tulkota un izdota septiņās valodās. No citām autora publikācijām jāmin viņa Oksfordas Universitātes doktora disertācijas vācu versija par vācu liberāļu publicistu un pirmo Vācijas Federālās Republikas prezidentu Teodoru Heusu: Theodor Heuss und die Weimarer Republik: Ein Beitrag zur Geschichte des deutschen Liberalismus (Stuttgart: Ernst Klett Verlag, 1969, 204 lp.) un The Limits of Reason: The German Democratic Press and the Collapse of Weimar Democracy (London: Oxford University Press, 1978. 337 lp).

Modris Ekšteins dzimis 1943. gadā, ir baptistu mācītāja Rūdolfa Ekšteina dēls. Modris Ekšteins sagatavoja publicēšanai ar rūpīgi pārdomātu ievadu sava tēva atmiņas un rakstus Stipri piesiets (Toronto: M. Ekšteins, 1979, 304 lp.). Izglītību autors ieguvis izcilās Kanadas skolās un Svētā Antonija koledžā Oksfordas Universitātē, Anglijā.

Viņa jauno grāmatu Walking Since Daybreak ir ļoti grūti viennozīmīgi raksturot. Tās uzbūve ir neparasta. Autors cenšas restaurēt savas dzimtas vēsturi, reizē sniedzot pārdomas par vēsturi vispār un par Latvijas vēsturi, jo sevišķi no senākiem laikiem līdz vētrainiem notikumiem šajā gadsimtā, visnotaļ I un II Pasaules kaŗa laikā lielo Eiropas polītisko notikumu ietvarā.

Modŗa Ekšteina pārdomas par vēsturi nodaļā „Death of History” (Vēstures nāve) ir mīklainas un miglainas. Viņš raksta, ka vēsturniekiem (neminot kādiem) patīkot domāt, ka viņi modernai pasaulei esot tas pats, kas teologi bijuši pirms apgaismības laikmeta. Bet tagad vēsture esot mirusi tūkstoš nāvēs, vismaz vēsture kā progresa vīzija un imperiāls sapnis. Viņš arī citē ievērojamo vācu filozofu Heidegeru (Martin Heidegger), kuŗš, cita starpā, piekrita nacionālsociālisma uzskatiem, ka rietumu pasaule neglābjami likvidēšot vēsturi un ka nihilisms esot modernās pasaules tautu vēsturiskais ceļš. Tomēr Ekšteins raksta, ka jāpieņemot visādas vēstures un dažādība šajās vēsturēs. Tam varētu piekrist, bet tikai tad, ja šīs „dažādās vēstures” balstītas pēc iespējas pilnīgā un kritiskā vēsturiskās dokumentācijas un citu avotu izpētē. Šādiem standartiem Modŗa Ekšteina jaunā grāmata neatbilst.

Grāmatas vērtīgākā daļa ir autora atmiņas par savu ģimeni, tēvu un māti, pašam par sevi, savu izglītību, ģimenes došanos trimdā, dzīvi Vācijā pirms Hitlera lielvalsts sabrukšanas un vēlāk DP nometnēs, par ierašanos un dzīvi Kanadā. Šāda apjoma atmiņu latviešiem visai maz. Kā atslēgu savam liktenim viņš uzskata savu ciltsmāti un vecvecmāti, Kurzemes zemnieka meitu Grietu Pluti, kas bijusi kalpone Lieliecavas (Gross-Eckau) muižā un kuŗai bijis mīlas sakars ar muižas baronu. Kad barons uzzinājis, ka Grieta gaida bērnu, viņš to izprecinājis kādam jaunam igaunim un jauno pāri ielicis par saimniekiem kādā savas muižas saimniecībā. Par savu vecvecmāti autora ģimenei maz konkrētu liecību, galvenokārt saglabājušās leģendas gan par viņas skaistumu, blondiem linu matiem, raksturu. Bet autors jau savas grāmatas pašā sākumā prāto, ka Grietas liktenis prasījis „asins upurus” (blood sacrifice). Aprakstot Grietu Pluti un tās dzimto novadu, autors met skatu atpakaļ Latvijas vēsturē līdz pat senākiem laikiem un klišejiski un Garlība Merķeļa garā apraksta Latvijas novadu iekarošanu un kristianizāciju, to ilustrējot ar anglietes Elizabetes Rigbijas (Elizabeth Rigby) 1842. gadā publicētās grāmatas Letters from the Shores of the Baltic citātiem. Modris Ekšteins raksta, ka Grietas Plutas sakarus ar vācu baronu (neminot kuŗu) izraisījusi vācu bruņinieku latviešu novadu iekarošana. Autoru ļoti fascinē šie baroni, kuŗu muižās vai to tuvumā Grieta dzīvojusi un no kuŗiem viens it kā bijis Grietas pirmā bērna tēvs. Viņš plaši apraksta Kurzemes ievērojamās muižnieku fon Pālenu (von Pahlen) un fon Līvenu (von Lieven) dzimtas, kuŗu piederīgie paaudžu paaudzēs ieņēma visaugstākos amatus Krievijas impērijā. Autors raksta, ka Grieta Pluta šīs aprindas labi pazinusi. Fon Pālenu muižā Lieliecavā viņa sāka strādāt 15 gadu vecumā. Vēlāk viņa bieži viesojusies arī Mežotnes muižā, kur tai laikā dzīvojusi princese Natālija fon Līvena, dzimusi fon Pālena, kas bijusi angļu lorda Redstoka (Radstock), evaņģēliskās kristietības sludinātāja Krievijas impērijā, cienītāja, citiem vārdiem, tāpat kā latviešu baptisti, Kurzemes oficiālās luterāņu baznīcas kritizētāja.

Par Grietas likteni domājot, Modris Ekšteins apraksta muižnieku tā dēvētās „pirmās nakts tiesības” un arī to cita veida sakarus ar zemāko kārtu sievietēm, kuŗas, savukārt, šīs attiecības izmantojušas, lai tiktu pie turības. Šai sakarā viņš piemin arī latviešu Bībeles tulkotāja Ernesta Glika vienkāršas izcelsmes audžumeitu, kas kļuva Krievijas cara Pētera Lielā mīļākā, sieva un galu galā kā Katrīna I arī visas Krievijas valdniece, gan aplami minot, ka viņa bijusi lietuviešu zemniece − kā populārā literatūrā tas šad tad apgalvots. Tomēr ar izbrīnu jālasa Ekšteina teiktais grāmatas prologā, ka viņu intriģējusi iespējamā Grietas un barona attiecību tiešā sakarība ar sekojošo holokaustu! (I did (..) become intrigued by the possible connections between Grieta, the baron, and the holocaust that followed.)

Grietas meita Paulīne arī strādāja fon Pālenu Lieliecavas muižā, kur sapazinās ar Jāni Vajeiku, autora vectēvu, ar ko apprecas un vēlāk pārceļas uz Jelgavu. Tur Jānim bij savs transporta uzņēmums, kas ļoti sekmīgi darbojies tieši kaŗa laikā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanās Jānis Vajeiks nopērk no rakstnieka Kārļa Skalbes zemes gabalu, ko tas bij ieguvis pēc agrārreformas no bijušās Teteles (Tetelmünde) muižas netālu no Jelgavas.

Izsekojot savu īsto (un varbūtējo) senču pēdām, Modris Ekšteins vienmēr aprakstos iestarpina vēsturiskus ekskursus par vietām, kur dzīvojuši viņa radi, un notikumiem, kas ietekmējuši to likteni. Bieži šajos ekskursos ir faktuālas kļūdas un maldīgi secinājumi. Piemēram, viņš raksta, ka „slavenais archaiologs” Teodors Šlīmans (Theodor Schliemann), kas atrada vēsturisko Troju, esot bijis viens no Vācijā dzīvojošiem baltvāciešiem, kas savos rakstos aicinājis Vāciju pievienot un kolonizēt Krievijas impērijas rietumu apgabalus. Slavenā archaiologa Šlīmana (1822-1890) vārds ir Heinrichs (Heinrich), turklāt viņš nebij baltvācietis. Baltvācietis Vācijā bij profesors Teodors Šīmans (Theodor Schiemann, 1847-1921), vēsturnieks un publicists, kas kritizēja Krievijas, pēc viņa domām, vācisko Baltijas provinču krievināšanu un tādēļ bij spiests atstāt savu profesūru Tērbatas Universitātē un pārcelties uz Vāciju. Bez jebkādas nopietnas dokumentācijas un pierādījumiem Modris Ekšteins apgalvo, ka masveidīga žīdu noslepkavošana Daugavpilī notikusi pirms vācu slepkavu komandu ierašanās. Vācu SD speciālās vienības, kuŗu uzdevums bij likvidēt žīdus, ieradās kopā ar pirmajām vācu armijas daļām, parasti ar tām arī koordinējot savus slepkavīgos pasākumus. Ja arī nav šaubu, ka vairāki simti latviešu vācu okupācijas laikā sasmērēja savas rokas ar asinīm, Modris Ekšteins mēģina šai ziņā darināt vispārinājumus par visu latviešu tautu, par Austrumeiropas iedzīvotājiem vispār. Viņš raksta, ka holokausts nav bijis tikai „vācu-žīdu fainomens”. Viņa uztverē holokausts šajos robežapgabalos bijusi pārliecība (state of mind) jau pirms nacistu plānu īstenošanas. Modris Ekšteins arī uzskata, ka Andrievs Ezergailis savā grāmatā The Holocaust in Latvia 1941-1944 (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996. 465 lp.) centies mazināt latviešu vainu asiņainajos noziegumos. Savu argumentāciju šai sakarā autors balsta visai apšaubāmos propagandiski iekrāsotos avotos.

Rakstot par pēdējā Krievijas cara Nikolaja II un tā ģimenes noslepkavošanu, Ekšteins raksta, ka slepkavu komanda sastāvējusi no septiņiem latviešiem un četriem krieviem. Par avotu šādai informācijai autors uzdod Edvarda Radzinska (Edvard Radzinsky) grāmatu The Last Tsar: The Life and Death of Nicholas II (New York: Doubleday, 1992. 462 lp.). Taču šai pašā grāmatā Radzinskis raksta, ka par latviešiem tai laikā Krievijā sauca ne tikai latviešus, bet arī daudzos austroungāru kaŗa gūstekņus, kas bija pievienojušies boļševikiem. Ja arī savs skaits latviešu Krievijas revolūcijas laikā piedalījās Ļeņina čekas netīro pasākumu īstenošanā, taču cara šāvēji viņi nebija, kā to bieži var lasīt visādos aprakstos. Arī austriešu vēsturniece Elizabete Hereša (Elisabeth Heresch) savā grāmatā Blutiger Schnee: Die russische Oktoberrevolution in Augenzeugberichten (Graz: Styria, 1987. 318 lp.) raksta, ka krievi par latviešiem dēvējuši austroungāru revolucionāros kaŗa gūstekņus. Savā monogrāfijā Nikolaus II: Feigheit, Lüge und Verrat: Leben und Ende des letzten Russischen Zaren (München: Langen Müler, 1992. 423 lp.) Elizabete Hereša publicējusi oficiālo čekas komandanta Jurovska dokumentu, kuŗā uzskaitīti desmit komandas locekļi, kas noslepkavoja Nikolaju II un tā ģimeni. To starpā nav neviena latvieša, bet ir ungāru komunists Imre Nagi (Nagy), kas 1956. gadā ungāru sacelšanās laikā kļuva Ungārijas nacionālās sociālistu valdības ministru prezidents un kuŗu drīz pēc tam notiesāja uz nāvi. Klāt pievienota arī dokumenta kopija par atalgojumu, ko saņēma slepkavu komandas locekļi. Žurnālā Strēlnieks (Čikagā, 1947/75:34-35, 314-315), savukārt, ir ievietota Krievijas gvardijas kapteiņa Paula Buligina 1928. gada 16. augustā angļu valodā rakstītās vēstules kopija līdz ar latviešu tulkojumu valstsvīram un vēlākajam sūtnim ASV Dr. Alfredam Bīlmanim. Kapteinis Buligins, kas bij palīgs Kolčaka valdības ārkārtējās komisijas vadītājam Nikolajam Sokolovam, kas izmeklēja cara Nikolaja II, tā ģimenes un citu imperiālā nama locekļu noslepkavošanu, raksta, ka daudzu liecinieku nopratināšana un izmeklēšana pierādīja, ka cara un tā ģimenes slepkavas nebija latvieši un ka nopratinātie slepkavas un liecinieki visus komūnistu sveštautiešus sauca par „latviešiem” (The investigation proves that the word „Latvians” in the case in question does not signify nationality). Sokolova komisijas izmeklēšanas rezultāti divdesmito gadu sākumā tika publicēti krievu, franču un vācu valodās. Daļa no izmeklēšanas rezultātiem angļu valodā publicēta 1971. gadā (The Sokolov Investigation of the Alleged Murder of the Russian Imperial Family. New York: Robert Speller & Sons, 257 lp.). Kapteiņa Buligina liecība un cara ģimenes noslepkavošanas izmeklēšanas rezultāti publicēti arī angļu valodā (Paul Bulygin. The Murder of the Romanovs. The Authentic Account. London: Hutchinson & Co, 1935, 286 lp.). Jāmin, ka kopā ar cara ģimeni noslepkavoja arī carienes kambarsulaini latvieti Aloizu Lauru Trupu, kas visos izmeklēšanas komisiju ziņojumos pieminēts. Kad pirms pāris gadiem atrada cara ģimenes mirstīgās atliekas, to starpā bij arī šī latvieša kauli. Svinīgā ceremonijā viņu kā pirmo kopā ar cara ģimenes mirstīgām atliekām pārbedīja Sankt Pēterburgā. Tā tad nevis latvieši noslepkavoja caru, bet komūnisti noslepkavoja latvieti kopā ar cara ģimeni.

Aprakstot boļševiku ietekmi Latvijas novados I Pasaules kaŗa laikā, Modris Ekšteins min, ka 1917. gada augusta vēlēšanās Rīgā boļševiki ieguvuši 41% balsu, Valmierā 64%, utt. Un novembrī vācu neokupētajos Vidzemes apgabalos Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās 72% nobalsojuši par boļševiku kandidātiem. Diemžēl, šāda veida informācija rodama daudzās publikācijās. Minētajās vēlēšanās boļševiki kā partija vispār savu sarakstu neuzstādīja − tika balsots par Latvijas sociāldemokrātiju, kas ietvēra gan lielnieciski, gan arī citādi noskaņotos sociālistus. Šī partija tikai 1918. gadā sašķēlās Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partijā un lielnieciskā nogrupējumā, kas kopš 1919. gada marta devēja sevi par Latviešu komūnistu partiju.

Rakstot par Grietas pirmo meitu, ko pēc ģimenes tradicijas sauca par Lavīzi, Modris Ekšteins min, ka Latvijas Valsts archīvā noskaidrojis, ka viņa baznīcas grāmatās reģistrēta kā Lībe. Tā kā vācu vārds Liebe latviskais tulkojums ir mīlestība, autors prāto, ka meitenei tāds vārds dots, jo tā bijusi mīlestības bērns. To it kā pierādot arī tas, ka archīva dokumentā vārdā Lībe uz burta „b” esot kāds traips, kas it kā radies labojot vārda sākotnējo versiju Līze. Vārds Lībe senāk bija ļoti izplatīts. Manā krājumā ir Vidzemes 1795. gada kalendārs (Widsemmes Kallenders ta 1795 gadda), tajā Lībes vārda diena ir 10. februārī (Wewrarā).

Kā jau minēju, šo rindu rakstītāja uztverē interesantākās nodaļas grāmatā ir tās, kuŗās Modris Ekšteins apraksta savu vecvecāku, vecāku un paša dzīvi un gaitas. Tās, tāpat kā latviešu tautas vispār, ir baigu un neparastu notikumu pilnas. II Pasaules kaŗa beigu posmā autora ģimene, ar nolūku izvairīties no kaŗa briesmām, uzturas vecvecāku lauku mājās pie Jelgavas. Bet tieši šīs lauku mājas, tāpat kā Jelgava nonāk kaŗa joslā. Kāda šrapneļa šķemba pat ieskrambā mazā Modŗa deniņus. Ļoti drāmatiski aprakstīta Ekšteinu ģimenes cenšanās izbēgt no krievu okupācijas, kuŗas varas iestādes bij apcietinājušas un nogalinājušas autora tēva brāli, kas bijis radikāls nacionālists, mīlējis uniformas un kuŗam bijuši neiecietīgi uzskati. Sākotnējais nodoms no Igaunijas doties uz Zviedriju neīstenojās. No Sāmsalas Ekšteini nonāk Kurzemē, no kurienes tie dodas uz Vāciju, sākumā apmezdamies Berlīnē, un tur piedzīvojot drausmīgos sabiedroto lidmašīnu uzlidojumus, kuŗos aizgāja bojā arī neskaitāmi tūkstoši civiliedzīvotāju. Kaŗa beigās Ekšteini nonāk Ziemeļvācijā, Flensburgā, kur sabēguši arī daudzi hitleriskās Vācijas dižvīri, pašu Himleru ieskaitot. No Ziemeļvācijas Ekšteini beidzot nonāk Kanadā, kur autora tēvs darbojas kā baptistu mācītājs un māte strādā Toronto Universitātes bibliotēkā. Jāmin, ka Modŗa Ekšteina tēvs jau pirms II Pasaules kaŗa bij studējis ASV un Anglijā, tāpat ka viņa māte pirms kaŗa bij strādājusi un mācījusies angļu valodu Anglijā. Ar mātes darba biedreņu ieteikumu autoram izdodas apmeklēt angliskās Kanadas izcilākās skolas un koledžas. 1965. gadā, kā viņš raksta, Jāņa Vajeika mazdēls ierodas studēt Oksfordas Universitātes Svētā Antonija koledžā, būdams Sesila Roudes (Cecil Rhodes) stipendiāts. Piešķirot šo stipendiju, fonda dibinātājs sākotnēji bij vēlējies veicināt nākamo Britu impērijas vadošo darbinieku izglītošanu. Daudzus gadus Modris Ekšteins apgrozījies elitārās angliskās Kanadas sabiedrības aprindās, kļuvis par Toronto Universitātes profesoru, bet būdams ļoti maz sakaros ar latviešu sabiedrību. Tomēr viņš raksta, ka viņš ir sava tēva dēls − un ar milzīgu neatlaidību viņš ir centies aprakstīt savu dzimtu un tās likteņus, mēģinot tos sasaistīt ar latviešu tautas likteni un 20. gadsimta lielajiem notikumiem.

Visu Modŗa Ekšteina grāmatu caurstrāvo uzskats, ka šis gadsimts ir bijis bezgalīgu nežēlību pilns un ka šīs nežēlības pastrādājuši visi − krievi, vācieši, pret Hitlera impēriju karojošie sabiedrotie − un arī latvieši. Ir skaidrs, ka latviešu tautas apmulsums šai gadsimtā zināmos brīžos vai līdz pat šodienai ir bijis liels un ka gan 1905. gadā, gan 1919. gadā, gan arī boļševiku un vācu okupācijas gados ir bijis savs skaits latviešu, kas savas rokas nevajadzīgi aptraipīja ar asinīm. Taču Modris Ekšteins, rakstot par latviešu vardarbību, lieto bīstamus vispārinājumus, kas bieži balstīti visai apšaubāmos latviešu nelabvēļu apgalvojumos. Tā nez’ vai pierādījums visas latviešu tautas asiņainai nežēlībai ir Ekšteina citētais Aušvicas koncentrācijas nometnes komandanta Rūdolfa Hessa (Rudolf Höss) poļu apcietinājumā teiktais par latviešu drausmīgo nežēlīgumu un brutalitāti 1919. gadā. Rūdolfs Hess 1919. gadā, kā daudzi Hitlera Vācijas vadošie darboņi, bij vācu brīvkorpusa cīnītājs Latvijā. Un par šī paša brīvkorpusa darbinieku asiņainām izrīcībām tā locekļi ir atstājuši daudzas liecības. Jāmin kaut vai Ernsta von Salomona grāmata Die Geächteten, kas tulkota arī angliski (The Outlaws. London: Cape, 1931. 432 lp.). Rūdolfa Hessa, tāpat citu Hitlera nāves komandu locekļu pēc II. Pasaules kaŗa beigām apgalvotais bieži ir sava veida mēģinājums novelt atbildību par Hitlera okupācijas varas drausmīgiem noziegumiem uz nevāciem. Kā pierādījumu latviešu nežēlībai Modris Ekšteins tikpat labi būtu varējis citēt baltvācieša Alfrēda Rozenberga (Alfred Rosenberg), Hitlera ideologa, antisemīta, latviešu nīdēja un Austrumu apgabala ministra II Pasaules kaŗa laikā, teikto, ka Krievijā krievu strādnieks pakļauts boļševiku varai ar latviešu un ķīniešu bataljonu ložmetēju palīdzību un ka latviešiem un ķiniešiem ārkārtīgu prieku sagādātu streikojošos vācu biedrus nolaist no kātiem (Den Letten und Chinesen wird es eine ausnehmende Freude bereiten, die deutschen Genossen beim Streiken niederzukartätschen). (Alfred Rosenberg. Bolschewismus, Hunger, Tod. München: Deutscher Volksverlag, 192?, 30. lp.). Grāmatas noslēgumā Modris Ekšteins raksta, ka starp Hitlera valsts kancelejas pēdējiem aizstāvjiem Berlīnē bijuši astoņdesmit 15. Latviešu SS divīzijas kareivji leitnanta (patiesībā virsleitnanta) Neilanda vadībā un ka pirmais padomju armijas okupētās Berlīnes komandants bijis latvietis pulkvedis Bērzzariņš. Nav pierādījuma, ka Berzzarins bij latvietis, turklāt viņš nebij pulkvedis, bet ģenerālpulkvedis. Uzvārds vēl neko nenozīmē. Tikpat viegli, pēc uzvārda spriežot, recenzētās grāmatas autoru varētu nodēvēt par vācieti. Lielajā Latvijas Padomju Enciklopēdijā ģenerālpulkveža Nikolaja Berzarina vārds rakstīts ar vienu „z” un bez diakritiskām zīmēm.

15. SS divīzijas izlūku bataljona beigu gājiens Berlīnē simbolizē visu vācu okupācijas laikā nelegāli un noziedzīgi SS vienībās mobilizēto un iesaistīto latviešu likteni. Izlūku bataljons Berlīnē nokļuva negribot, nespējot uzņemt sakarus ar latviešu vienībām, kas centās tikt uz rietumiem, lai padotos sabiedrotiem, un kas galu galā ciniskos vācu plānos bij paredzētas tikai kā lielgabalu barība. Liela daļa bataljona kaŗavīru aizgāja bojā negribētā kardarbībā, savu skaitu nošāva vācu žandarmi, vairākus pēc krišanas gūstā tūlīt pārskaitīja padomju armijā. (Skati dažu dzīvi palikušo bataljona kaŗavīru atmiņas krājuma Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā 1982. gadā publicētā 8. sējumā.)

Modŗa Ekšteina ievērojama ASV apgāda publicētā grāmata, par spīti, ka tajā autors literāri saistoši apraksta svarīgas un traģiskas šī gadsimta problēmas, neapšaubāmi pastiprinās daudzus par latviešiem ļoti negatīvos un plaši izplatītos stereotipiskos uzskatus. Tos, diemžēl, nevarēs kliedēt ar publikācijām Rīga − parku pilsēta un Latvija − stārķu zeme, kā to intervijā Latvijas Vēstnesim (17.06.1999) teicis Imants Ziedonis. Tāpat kā Modŗa Ekšteina ciltsmāti Grietu Pluti, ko autors piemin grāmatas pēdējā teikumā, Modri Ekšteinu ir fascinējuši Latvijas vācu muižnieki, to aristokrātiskais dzīves veids, karjeras. Varbūt kaut ko radniecīgu viņš saskatīja arī Kanadas angliskās un Anglijas angļu virsšķiras aprindās, ar kuŗām viņam iznāca saskarties. Varbūt arī šī apsēstīgā interese par baltvācu muižniecību un tās dominējošo lomu Latvijas vēsturē daļēji izskaidro Modŗa Ekšteina izšķiršanos specializēties Vācijas jaunlaiku vēsturē.

Grāmatas pamattonis ir bezgalīgs, gandrīz vai cinismā balstīts pesimisms par jebkuŗu tautu un lielvaru šai gadsimtā. Kā savas dzimtas likteņu apraksts grāmata ir vērtīga, bet šo rindu rakstītājam ir lieli iebildumi par autora mēģinājumu vispārinātos vilcienos izskaidrot Latvijas un latviešu vēsturi. Modŗa Ekšteina tēva, baptistu mācītāja Rūdolfa Ekšteina iemīļotais Jaunās derības citāts ir Jēzus vārdi Jāņa evaņģēlijā (13:7), ko Ceļā kopš rītausmas autors vairākkārt citē: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tam tu to sapratīsi. Par šiem vārdiem jāpadomā. Vēl viss nav saprasts. Ne tikai Modrim Ekšteinam šajā neparastā grāmatā. Vēl ir laiks.

Modŗa Ekšteina grāmata Walking Since Daybreak plaši recenzēta arī amerikāņu, kanadiešu un latviešu presē. Iespējams, ka šo literāri labi un saistoši uzrakstīto grāmatu tulkos arī citās valodās, un līdz ar to šis darbs palīdzēs spēkā uzturēt daudzus vēsturiski nepatiesus, bet plaši izplatītus stereotipus par latviešiem un Latviju. No līdz šim lasītām recenzījām nopietnākā ir Dāvida Jakoba un Elgas Zālītes apcere „Latvijas vēsture postmodernisma perspektīvē” (Diena, 18.08.1999). Autori pamatoti raksta: Latvijas vēstures pētnieku un studentu uzmanību Ekšteina darbs saistīs ar autora izvēlēto skaidri saskatāmo postmodernisma perspektīvi, kuras būtība izpaužas zināmu pieņēmumu pārskatīšanā, apstrīdēšanā gan attiecībā uz vēstures zinātnes secinājumiem kopumā, gan, it īpaši, uz Latvijas vēstures problēmām. Profesionālu vēsturnieku vidū izvirzīsies ne mazums jautājumu. Un tādi ir Jakobam un Zālītei un, kā redzams, arī šīs recenzijas rakstītājam, gan, piemēram, par to kā Ekšteins izvērtē neatkarīgās Latvijas polītiskos apstākļus, gan kā viņš apraksta 1941. gada vācu iebrukumu un holokaustu. Dienas recenzijas autori pamatoti arī piebilst, ka plašai angļu valodā lasošai auditorijai domātā Ekšteina grāmatā holokausta problēma pelnījusi nopietnāku analizi.

Par Ekšteina grāmatu cildinošu recenziju „Vēstures realitāte un vīzijas” (Latvijas Arhīvs, 1999, 3) ir uzrakstījusi Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Vēstures nodaļas pētniece Vita Zelče. Viņa min, ka Ekšteina darbs sabalsojas ar nesen iznākušo A. Nesaules romānu Sieviete dzintarā un Z. Skujiņa Miesas krāsas domino. Recenzente arī raksta, ka Ekšteina grāmata piedāvā lasītājiem labu iespēju diskutēt par vēstures problēmām. Vita Zelče pate to nedara, bet akceptē autora tiesības fantazēt par Latvijas vēsturi.

Ļoti problemātiska ir cildinošā Tomasa Makgonigla (Thomas McGonigle) recenzija „The Bloody Crossroads” (The Washington Post 1.08.1999). Šai recenzijā Makgonigls atkārto dažādus Ekšteina kļūdainus apgalvojumus par latviešiem. Viņš arī raksta: Lielākā ironija ir tā, ka, kamēr Latvija līdz šim neesot varējusi producēt vienu lielu pasaules klases rakstnieku kā Igaunija Jāni Krosu (Jaan Kross) vai Kolumbija Gabrielu Garsiju Markezu (Gabriel Garcia Marquez), tāds ir radies latviešu diasporā − un tas ir Modris Ekšteins, brīnišķīgi sarežģītas patiesības klāstītājs, kas ar savu grāmatu Latviju ir ievietojis pasaules radošā iztēlē (...who with his book placed Latvia within the world’s imagination). Makgonigls arī raksta, ka daži Latviju varbūt atcerētos no Margaritas Jursenāras (Marguerite Yourcenar) noveles Coup de Grâce (New York: Farrarr, Strauss and Cudahy, 1957. 151 lp.), kas apraksta pilsoņu kaŗu Latvijā, citi atcerētos, ka Latvija bij vismežonīgākā žīdu slepkavošanas vieta II Pasaules kaŗa laikā, dažs varbūt atcerētos Latviju kā The Captive Nations simbolu Aukstā kaŗa laikā. Bet Ekšteins meistarīgā veidā to visu esot padarījis dzīvu un dziļi personīgu. Jāmin, ka ievērojamās franču rakstnieces Margaritas Jurcenāras sacerējums ir pilns ar 1919. gada Latvijas vēsturisko notikumu miglainiem un nesakarīgiem aprakstiem, kas noteikti balstīti 1919. gada vācu brīvkorpusnieku un Latvijai nelabvēlīgo baltvāciešu nostāstos. Vai vienīgo reizi, kad šai grāmatā latvieši saukti vārdā, tie aprakstīti šādi: Kas attiecas uz nežēlību, augstākā mērā specializējušies latvieši, kuŗi kalpoja sarkaniem kā bendes, spīdzināšanas mākslu bij pilnveidojuši veidā, kas līdzinājās visslavenākām mongoļu tradīcijām. (As for cruelty, the highly specialized Letts who served the Reds as hangmen had perfected the art of torture in a manner worthy of the most celebrated Mongol traditions.)

Atreferējot laikrakstā The Washington Post ievietoto recenziju par Ekšteina grāmatu, Rīgas laikraksts Diena (6.08.1999) savukārt publicējis sekojošās muļķības: Respektablais ASV laikraksts The Washington Post recenzējis uz Kanadu emigrējušā latviešu ebreja Modŗa Ekšteina grāmatu Pastaiga rītausmā, atzīstot, ka Latvija ar latviešu diasporas palīdzību ārzemēs radījusi „brīnumainu daudzpusīgu patiesības teicēju”.

Kanadas laikrakstā The Gazette (21.08.1999) ievietota Braiana Demčinskija (Bryan Demchinsky) recenzija „Counting the Cost of Hatred”. Recenzija labvēlīga, ja arī beigās autors nepiekrīt, ka Ekšteins par II Pasaules kaŗa nežēlībām vaino visas tautas vienādā mērā. Par vēsturi rakstot Ekšteins pierādot sava vēsturnieka meistarību. Demčinskijs galīgi nespēj izvērtēt Ekšteina Latvijas vēsturisko notikumu intepretāciju. Turklāt, viņš atkārto dažus Ekšteina maldīgos apgalvojumus, kas ir plaši izplatīti un, diemžēl, lielā mērā palīdz veidot tā dēvēto „latviešu un Latvijas tēlu”. Tā Demčinskijs, atsaucoties uz Ekšteinu, raksta, ka latvieši noslepkavojuši lielo daļu Latvijas žīdu pirms nodibinājusies nacistu slepkavošanas mašinērija („the Latvians slaughtered a large part of the country’s Jewish population before the Nazi killing machine could be set up”). Vācijas nacistu slepkavošanas mašinērija Latvijā darbojās sākot ar okupācijas pašu pirmo dienu. Žīdu masveidīgā slepkavošana Latvijā bij drausmīga, tanī nožēlojamā kārtā piedalījās vācu okupācijas varas organizēti un to pilnīgā pārraudzībā arī vairāki simti latviešu, bet ir bīstami šai ziņā darināt vispārinājumus par latviešu tautu un apgalvot, ka latvieši nogalināja lielāko Latvijas žīdu daļu pirms vācu nacisti nodibināja savu slepkavošanas mašinēriju.

Plaši izplatītā Toronto laikrakstā The Globe and Mail (18.09.1999) publicēts Valas Rossas (Val Ross) raksts „1945 Revisited: Hour Zero in a Century of Chaos”, kuŗā iekļauta arī intervija ar Modri Ekšteinu. Raksts ļoti labvēlīgs, taču, tāpat kā citi Modŗa Ekšteina grāmatas apcerētāji, Vala Rossa uzsveŗ un atkārto melus, ka latvieši bijuši Krievijas cara un tā ģimenes slepkavas. Savā sarunā ar raksta autori Modris Ekšteins teicis, ka Ziemeļamerikas latviešu laikraksts Laiks esot „sadragājis’’ viņa grāmatu (The New York based Latvian North American newspaper Laiks ‘slammed’ Walking Since Daybreak). Laika apceres autors esot arī apgalvojis, ka Ekšteina teiktais, ka cara slepkavas esot latvieši, esot padomju propaganda (just Soviet propaganda). Protams, manā recenzijā nekas tamlīdzīgs nav teikts, ir tikai minēti pierādījumi par šī apgalvojuma aplamību. Mani paskaidrojumi šai sakarā iespiesti The Globe and Mail 2. oktobŗa numurā.

Modŗa Ekšteina grāmatu ir recenzējis arī Antonijs Deijs (Anthony Day). Viņa apcere „A view of History Filtered Through a Personal Prism” iespiesta laikrakstā Los Angeles Times (16.07.1999). Prominentā amerikāņu žurnālā Foreign Affairs (July/August 1999) Roberts Legvolds (Robert Lelgvold) īsumā labvēlīgi izvērtē Ekšteina grāmatu. Viņš piedēvē autoram dzejnieka spējas, saistot savas ģimenes likteņus ar dumpju, kaŗu un atriebības traumām. Taču autors neesot, un arī neesot gribējis, pienācīgā veidā analizēt plašos sabiedriskos un polītiskos vēstures notikumus, kas esot pamatā šai autobiogrāfijai, kas it kā būtu vēsture (autobiography qua history). Reitera ziņu aģentūras (Reuters) izplatīto recenziju „Author Walks Into Past and Relives Refugee Life” sacerējis Aleksandrs Rozens (14.07.1999), pieminot arī savu īso interviju ar grāmatas autoru. Nedz Deijs, nedz Legvolds, nedz Rozens velta vērību Ekšteina uzskatiem par Latvijas vēsturi. Nav šaubu, ka parādīsies arī citas recenzijas par Modŗa Ekšteina grāmatu Ceļā kopš rītausmas.

 

Viens no bij. JG redaktoriem (1958-1962), Jānis Krēsliņš, var lepoties ar daudziem „amatiem” − vēstures un mākslas vēstures pētnieks, bibliogrāfs, bibliotekārs, dzejnieks, atdzejotājs (Šekspīrs, Donns, Eliots, Brechts u.c). Dzīvo Ņujorkā.