Nora Kūla

SILMAČI GAŖEZERĀ

Sasteigta saruna ar Laimoni un Brigitu Siliņiem.

 

Laimonis Siliņš un Nora Kūla Gaŗezerā

Šovasar, iebraucot Gaŗezerā, nevar nepamanīt zīmi Silmatschi ar bultu Dziesmulejas virzienā. Kopš 9. jūlija Dziesmuleja ir bijusi „mājvieta” teātŗa ļaudīm no dažādām pasaules malām, jo mēģinājumi tur notikuši trīs reizes dienā katru dienu līdz pat ģenerālmēģinājumam. Un ne jau tikai tur. Īsas epizodes izmēģinātas arī citur: piemēram Kalpaka ēkā, kur istabās novietoti režisors un laba daļa aktieŗu.

„Iesākumā bija chaoss un ārprāts,” saka režisors Laimonis Siliņš, kuŗš tēlo arī Ābrama lomu. Vislielākā problēma bijusi saskaņot darbu laikus: kad skolēni tiek ārā no skolas, audzinātāji vaļā no pienākumiem. Starp aktieriem ir liela dažādība: uzvedumā piedalās gan izcili, pieredzējuši aktieŗi, gan tādi, kas uz skatuves dēļiem kāpuši pirmo reizi. „Tomēr pa šīm dienām man ir izdevies saliedēt ansambli,” viņš nosaka.

Ir sestdienas rīts, ģenerālmēģinājums bija piektdien, izrāde notiks svētdien, var mazliet atvilkt elpu un parunāties ar režisoru. Mazliet, jo rūpes un problēmas ar ģenerālmēģinājumu nebeidzas. Vēl nav dekorācijas pabeigtas un uzstādītas, nav skaidrs, vai krāsns sabruks tieši pareizā laikā un secībā. Tad vēl ir gaismas, skaņu pastiprinātāji un simtiem citu sīkumu. Laiks ir karsts un sutīgs, bet skatuve izrādes laikā atradīšoties ēnā, kurpretī skatītājiem gan būšot ko ciest. (Tik traki nebija, publika sasēdās ēnainās nogāzēs, kamēr amfiteātŗa svelmainā vidusdaļa palika tukša, aktieŗiem par lielu izbrīnu).

„Kā vispār radās ideja uzvest Skroderdienas Gaŗezerā?”, vaicāju.

Idejas autors Alberts Legzdiņš to ierosinājis jau Ardievu Konstance tapšanas laikā. Jau sen esot sapņojis Gaŗezerā uzvest īstu Broadway Show ar profesionāliem aktieŗiem, ar visu vajadzīgo, galvenokārt „zirgu ar gumijas ratiem”. Zirgu jau varētu dabūt, gan tikai izrādes dienā, ne mēģinājumos un ar tiem ratiem... „Kad pateicu Albertam, ka zirga nebūs, viņš palika ļoti bēdīgs. Bet izrādei ir daudz svarīgākas lietas, piemēram krāsns.”

Siliņam šis ir pirmais brīvdabas iestudējums. Kur Latvijas iestudējumos Skroderdienas parasti aizņem 3½ stundas, šis iestudējums ilgst tikai 2½ stundu. Iemesls tam ir savādāks izrādes ritms, ne tikdaudz teksta īsinājumi. Īsināts ir vienīgi pirtiņas skats, kur mazās Tonijas vispār nav un „mēnestiņu” dzied Auce. Latvijā izrādes laiku arī paildzina dažādas izdarības Jāņu skatā.

Lai gan sākotnēji izrādē bija paredzēti labāk pazīstamie aktieŗi − Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis, tiem ielūgumu nācās atteikt slimības dēļ. Lielajā trijotnē (Antonija, Dūdars un Aleksis) spēlē Zane Jančevska, Voldemārs Šoriņš (abi no Nacionālā teātŗa) un Gunārs Borgs (Liepājas teātris). Arī Ieviņas lomai gadījās Nacionālā teātŗa aktrise Indra Roga. Visi minētie aktieŗi ir savas lomas spēlējuši vairākkārt, izņemot Gunāru Borgu, kuŗš, lai gan nekad nav spēlējis Alekša lomu, toties 14 gadus spēlējis Joski. „Zane nāk pati ar savu tēlu, ko nevar sajaukt ar kādu citu Latvijas aktrises tēlu. Vispār Latvijas aktieŗi ir īsti profesionāļi, bez viņiem es šo uzvedumu nedabūtu gatavu,” saka režisors. Aktieŗu sastāvs ir patiesi globāls, tie nāk no dažādām Amerikas un Kanadas pusēm un netrūkst pat Austrālijas pavalstnieka. Par „internacionālām dziesmu dienām” ziņojušas arī Kalamazū avīzes. Uzvedumā iesaistītas arī visas paaudzes un mijiedirbe esot lieliska. Jāņu skatā līgotāji ir netikvien no vasaras vidusskolas, bet arī ļaudis, kūri dzīvo Latvijas ciemā. Īpaši pēdējie nākuši ar lielu sajūsmu un ielaistību.

Neatsverams palīgs režisoram ir bijusi muzikālā vadītāja Vizma Maksiņa, kas spējusi izvilkt to labāko no ikviena piedalītājiem. Neatvietojams bija arī folkloras ansamblis „Lini”. It kā bijusi arī koreografe, bet, tās pašas visuriesaistības dēļ, aktieŗi ar režisoru daudz ko improvizējuši paši (kā vēlāk redzējām, ar lieliskiem panākumiem).

Brigita Siliņa ir vienmēr gribējusi spēlēt Pindacīšu: „Nezinātu ko iesākt ar Antonijas vai Elīnas lomām, turpretīm Pindacīšu būtu gribējusi spēlēt jebkuŗā vecumā. Pazīšanās ar režisoru šoreiz palīdzēja.” Laimonis savukārt ir priecīgs, ka beidzot bijusi laime salikt Brigitu pārī ar Ivaru Lindbergu. Līdz šim tas bijis neiespējami, jo Ivars rādās liels un dominējošs, Brigita − tāda maziņa, nopietnās lomās tas izskatītos komiski. Kā Pindaks ar Pindacīšu viņi izveido perfektu kombināciju: brutāls tēviņš un maza, zaglīga, mēlnese sieviņa, „... viens sātans ar bruncēm”, kā lugā saka Ābrams. Abi Siliņi domā, ka problēmas Blaumaņa lugās nav nekas jaunas. Daļā no Latvijas sabiedrības vēl šodien sievas visu dara, vīri piedzeras, nāk mājā, piekauj sievas. Ir dzeršana, pīpēšana, melošana, zagšana, vojērisms. Brigita domā, ka Tomuļu mātes pūšļošana ir šarlatānisms, mēs ar Laimoni nepiekrītam. Vienojamies, ka Pindakus šodien dēvētu par disfunkcionālu ģimeni: sievas sitējs, kleptomāne, nevaldāms skuķis. (Īstenībā šodien Ieviņa liekas būt tīri normāls tīnis.) Kad vēlāk mēģināju par šo pašu jautājumu runāt ar Šoriņu un Rogu, viņu uzskats bija pavisam atšķirīgs: tie bija citi laiki, cilvēku dzīve bija nabadzīga, pelēka, košais lakatiņš vai prasās paņemties. Un nabaga Pindaks ir izmisumā, ģimenes gods(!) jāsaglābj! Hm.

Brigita: „Es tiešām Laimoni apbrīnoju, cik labi viņš tika ar ļaužu masām galā”. Izrādē to tiešām varēja redzēt, koordinācija bija lieliska, temps bija raits pat lielākajos burzmu skatos. Žīdu trio bija labi saskaņots (Zāra − Baiba Robiņa, Joske − Andrejs Gulbis). Kārlēna (Miķelis Vasarājs) un Rūža (Dainis Michel) lomas tēloja iesācēji, turklāt nākuši no jauktām laulībām, bet viņu latviešu valoda bija nevainojama, tāpat arī skatuviskā varēšana. Arī tur redzams „režisora pirksts”.

Cik žēl, ka viss lielais darbs ir tikai vienai izrādei. Un kas notiks ar Ģirta Puriņa dekorācijām?

Bet vēl jau nekas nav noticis. Vēl Laimonis steidzīgi atvainojas, ka nu jāiet skatīties, kā tur ir ar to krāsni... Izrāde būs pēc 25 stundām. Hals und Beinbruch!

 

 

Nora Kūla publicējusi rakstus JG, LaRAs Lapā, kā arī trimdas laikrakstos. Strādā pie pētījumiem farmakoloģijā. Dzīvo Bostonā.