Mārtiņš Lasmanis
VEIKSMINIEKI UN SAPŅOTĀJI
Drāmaturgs un rakstnieks Harijs Gulbis
Astoņdesmitos gados latviešu teātŗa ansambļi trimdā iestudēja un atkārtoti izrādīja vairākas toreizējā padomju autora Harija Gulbja lugas. Stokholmieši izraudzīja komēdiju Silta, jauka ausainīte, Sanfrancisko Mazais teātris izšķīrās par atsaluma kamerlugu Kamīnā klusu dzied vējš, bet Ņujorkas studija ar saviem jauniešiem drosmīgi ķērās pie nesen sarakstītās un Drāmas teātrī Rīgā ar labiem panākumiem uzvestās traģikomēdijas Alberts.
Latvijas teātŗos Harija Gulbja dramaturģija bija priekšplānā jau kopš sešdesmito gadu beigām. Izrāviens nāca ar satīrisko komēdiju Aijā, žūžu, bērns kā lācis. Drāmas teātris to izrādīja 250 reizes. Šo lugu rakstot autoram bija četrdesmit gadu. Viņa ceļš uz skatuvi nebūt nebija ritējis viegli un netraucēti. To viņš pastāsta savā atskata un atziņu grāmatā Par nesasniedzamo pilsētu (1986): tur arī pieminot, ka teātŗa brīnums viņu pirmo reizi skāris, noskatoties Mārtiņa Zīverta lugu Cilvēks grib dzīvot.
Ceļš līdz gatavībai un atzinībai prozā ieilga vēl vairāk. Par izrāvieniem te nevar runāt, un atzinība līdz šim nav vērtušies popularitātē, kā tas bijis teātrī. Stāstu krājumu Harijam Gulbim nav. Pirmais no viņa trim romāniem, Pieneņu laiks, iznāca 1976. gadā. Tam sekoja Doņuleja, sen aizsākts un lēnām briedis psīcholoģiskā reālisma spēka darbs. Šis zemnieku dzīves romāns aptveŗ laikposmu pusgadsimta gaŗumā, no divdesmito gadu sākuma līdz septiņdesmito vidum, bet nekļūst, un toreiz arī nevarēja kļūt, par tautas likteņstāstu. Līdz atklātības signāliem bija vēl patālu.
Uz izvērstu episku plašumu Harija Gulbja proza vispār netiecas. Laikmeta kopskats viņa romānos nepaveŗas. Grūtsirdīgās Doņulejas smagumpunkts ir Pēteŗa un Alises, divu pretēju raksturu, divu nesaderīgu cilvēku kopdzīves attēlojums divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijā. Padomju laikam veltītās nodaļas romāna noslēguma daļā ir bālākas un izvairīgas.
Par Doņuleju savā atskata grāmatā runājot, Harijs Gulbis saka, ka viņa nākamais romāns, ja vispār taps, būt citāds, arī stila ziņā. Pagāja kādi piecpadsmit gadi, sabruka padomju vara, ir radies jauns un vieglāk ritošs romāns, kam neparastā kārtā pamazinājuma forma nosaukumā − Degoši debesu akmentiņi (Rīgā: Preses nams, 1998. 332 lp). Doņuleja dzīves sūrumu iznesa paaudze, pie kuŗas piederēja autora vecāki. Jaunā romāna centrā ir Harija Gulbja viengadnieks Ēriks. Ērika pensionāra ikdiena, deviņdesmito gadu Rīgā un laukos grāmatā mainās ar pagātnes nodaļām, līdz kopā posmu pa posmam izaug viss dzīves gājums.
Abi romāni tātad pa daļai krustojas savas darbības laikā. Stāsts par Ērika bērnību jaunajā grāmatā gan ir īss, tas ātri vien noved līdz kaŗa un okupāciju laikam. Ēriku no skolas paņem darba dienestā. Ceļā no tā uz leģionu un Vāciju viņš aizbēg un kaŗa pēdējo ziemu pārlaiž slēptuvēs Kurzemē, gluži kā Doņuleja Alises un Pēteŗa dēls. Te un arī tālāk grāmatā ir līdzības ar paša autora biogrāfiju. Tās acīmredzot ir pietiekami lielas, lai vietā būtu lasītājiem dotais paskaidrojums, ka visas romāna personas ir izdomātas.
Pēc kaŗa Ērikam vēl jāpabeidz vidusskola. Tiktāl nonākot, romānā ir īsi un skaidri pateikts: Ērika turpmāko dzīvi veidoja padomju iekārta, profesijas izvēle, muzikālās dotības un sievietes.
Kodolīgais teikums pirmā brīdī pārsteidz ar pieskaņu, ko varētu uztvert kā ironiju, kas vēršas frivolitātē. Cik tālu rakstnieks domājis tādā virzienā iet?
Dramaturgs un rakstnieks Harijs Gulbis
Izrādās, ka nelielā divdomība nejaušība vien būs bijusi, ja ne pārpratums. Ironiju un vieglu satīru Harijs Gulbis pārvalda un izmanto meistarīgi kā savās lugās, tā jaunajā romānā, bet no frivolitātes ierastā nozīmē viņš vispār atturas. Tā arī nesaderētu ar Ērika jūtīgo dabu.
Ēriks izvēlas skolotāja arodu un paliek skolas darbā līdz pensijas vecumam. To viņš sasniedz kā atraitnis pēc savas otrās laulības. Viņa vecumdienu vientulībai ir komforta iezīmes − Ērikam ir pašam savs moderns divistabu dzīvoklis Rīgas nomalē. Tādu atraktīvu ērtību un vērtību iekāro citi, un savtīgu intrigu un kombināciju spēle var sākties, līdzīgi kā lugā par atraitni Albertu. Dzīve gan kopš tiem laikiem gājusi uz augšu. Albertam bija tikai lieka istaba, bet Ērikam ir vesels dzīvoklis.
Kā Alberts, tā Ēriks lolojuši sapni par citu, gaišāku dzīvi. Romānā šī neskaidrā vīzija tiešos vārdos daudz pieminēta nav, bet tās klātiene ir nepārprotama. Tā iespaido Ērika likteni, un ne jau kā vieglāka ceļa pašķīrēja. Dzīvot tu nekad neesi pratis, tā viņam uz grāmatas beigām saka tuviniece. Ar savu pelēko realitāti apmierināties nevarēja arī trauslā Alise Doņulejā. Harijs Gulbis liek saviem sapņotājiem lugās un prozā izjust divējas, itin kā pretējas ilgas − pēc mājām, kas dotu mieru, un pēc tāluma, pēc nesasniedzamās pilsētas. Iedoma par mājām pieviļ vai pagaist dzīves grūtībās. Tālums paliek bezgalīgs aicinājums, romantiska nojauta bez apstiprinājuma. Ērika apziņai bezgalība pavērās jau bērnībā, kad vectēvs stāstīja par meteoru, degošu debesu akmentiņu.
Nojauta par citas īstenības iespēju nekādi netraucē satīriskas noslieces reālismu Harija Gulbja darbos. Tā paplašina skatu un rosina tēlainību, kas reizēm ir mazliet smeldzīga, bet nekļūst sentimentāla. Ja saka, ka satīrai pamatā bieži ir romantiski ievirzīta neapmierinātība, tad luga Alberts un romāns Degoši debesu akmentiņi varētu būt tādai domai noderīgi piemēri.
Ērika skolas darbs norit padomju laikā. Par to rakstot, Harijs Gulbis var izmantot pats savu ilggadīgo padomju skolotāja pieredzi. Varas nesējus Ēriks neizaicina. Sākumā viņš pat sapņo par jūsmīgu gājienu zem sarkaniem karogiem. No viņa vēlākiem sirdsēstiem par dzīvi spaidu un melu iekārtā nekāda liela lieta iztaisīta nav. Pamazām izriet, ka tāda atturība nav trūkums, bet gan Ērika rakstura un nostājas patiesīga attēlojuma konsekvence.
Muzikālās dotības izvirza Ēriku par koŗu vadītāju skolās un citur. Šo darbu viņš izjūt kā sava mūža lielāko gandarījumu. Diemžēl koŗu apmācība un priekšnesumi nav pateicīga viela romānā. Daudz tālāk par īsiem pieminējumiem autors te netiek.
Jo lielāka vieta atvēlēta Ērika attiecībām ar ceturto svarīgo faktoru viņa dzīvē − sievietēm. Galvenā loma viņu vidū ir cietsirdīgajai Vairai, Ērika pirmajai sievai. Šī romāna persona vietām atgādina kādu Jaunsudrabiņa vai pat Strindberga negantnieci. Salīdzinājums ir labi domāts. Vaira ir īsta spēkasieva. Studiju laikā viņa valkājusi melnu lakatu sērās par Latviju, bet vēlāk kļūst par sabiedrisku veiksminieci un padomju virskārtas locekli.
Lielās polītiskās pārmaiņas astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā romānā manāmas tikai kā īsi atspoguļojumi cilvēku domās, darbos un iespējās. Drāmatiski saviļņojumi tautas dzīvē nav rakstnieka temats, un šinī ziņā viņa izvēle nemainās arī tad, kad ārēju šķēršļu vairāk nav.
Degoši debesu akmentiņi nav pārsteigumu un atklājumu grāmata. Tās pamatnoskaņa ir klusināta, to apņem viegli sērīga rezignācija. Stāstījums reizēm aizmetas rutīnā un atkārtojumos, bet pārsvarā cilvēki un sabiedriskā vide tomēr nāk lasītājam pretī kā no dzīves, skaidrā un iedarbīgā izgaismojumā. Līdzīgi kā Harija Gulbja lugās.
Literāturas kritiķis Mārtiņš Lasmanis ir JG līdzredaktors. Dzīvo Stokholmā.
