Monē. Varžu dīķis (La Grenouillere), 1869.
Laimonis Mieriņš
PIEZĪMES PAR MONĒ DIVDESMITĀ GADSIMTA GLEZNU IZSTĀDI LONDONĀ
Izcilais franču gleznotājs Monē (Claude Monet 1840-1926) bija viens no galvenajiem 19. gadsimta septiņdesmito gadu impresionisma pionieriem glezniecībā. Gleznot ainavas brīvā dabā un pabeigt tās ļoti īsā laika sprīdī bija visai revolucionāra ideja, par spīti tam, ka gadsimta sākumā kaut ko līdzīgu jau sāka praktizēt Konstebls (Constable 1776-1837), Tērners (Turner 1775-1851) un arī daži tā saucamās Barbizonas skolas pārstāvji.
Impresionistus interesēja nepārtraukti mainīgās gaismas efekti uz krāsām un formām dabā. Tāpēc, lai ar gleznieciskiem līdzekļiem varētu fiksēt uz audekla jebkuŗa gaisīga momenta vienreizību, viņi bija spiesti lietot mazus formātus, tos lielā steigā apgleznojot atsevišķu triepienu technikā, daudz neraizējoties par dizainiskām prasībām vai tamlīdzīgām lietām. Toties lielu vērību viņi veltīja tiešai dabas krāsu novērošanai dotajos apstākļos jeb, citiem vārdiem izsakoties, impresionisti burtiski paļāvās uz to, ko paši redz, vienalga cik subjektīvi arī tas nebūtu. Nepieradušai acij šie darbi var izskatīties nepabeigti, pat pavirši, it sevišķi tuvskatā, un vispār nesaprotami. Vismaz tā domāja toreizējā sabiedrība, kas bija uzaugusi reālisma tradiciju gaisotnē un nespēja pieņemt kaut ko jaunu un neparastu.
Klasisko problēmu labi ilustrē Kandinska (1866-1944) pieredze kādā impresionistu izstādē Pēterburgā, kur bijusi eksponēta arī Monē slavenā siena kaudžu sērija. Kandinskis saka, ka viņam ir labi patikušas šo gleznu krāsas, bet tur nekādi nav varējis saskatīt siena kaudzes. Taču izstādē redzētais pamazām noveda Kandinski pie slēdziena, ka gleznu var tikpat labi konstruēt arī bezpriekšmetīgi, tikai ar noskaņotām krāsu attiecībām vien, sasniedzot dziļu personīgā pārdzīvojuma tiešumu.
Varbūt izklausās ironiski, ka, apcerot pirmo impresionistu izstādi Parīzē 1874. gadā, konservatīvais mākslas kritiķis un žurnālists Lerois (Leroy) izvēlējās Monē gleznas nosaukumu Impression. Un visu šo dumpīgo gleznotāju grupu viņš nokristīja par impresionistiem. Lai gan Lerois to bija domājis nievājošā nozīmē, laika gaitā šis titulējums ir palicis. Arī paši impresionisti jutās apmierināti.
Agrīnais impresionisms sagrāva daudzas tā laika dziļi iesēdušās konvencijas mākslā un kā dinamiska kustība sevī nesastinga, bet nepārtraukti auga, virzoties cauri dažādām attīstības stadijām. Tomēr no visa tā maz ko redz tagadējā Monē izstādē Karaliskās Mākslas Akadēmijas telpās, Londonā, kas vispirms bija skatāma Mākslas muzejā Bostonā, ASV. Tur deviņās zālēs ir eksponētas tikai šai gadsimta pirmajā ceturksnī darinātās gleznas. Izņemot nedaudz darbu no diviem īsākiem periodiem Venēcijā un Londonā, ekspozīcijas galvenā daļa sastāv no Monē dzīves posma Živernijas pilsētā, Parīzes tuvumā, kur viņš bija nopircis namu un iekārtojis darbnīcu.
Jaunās mītnes dārzs tika izveidots pēc specifiskiem Monē norādījumiem ar apstādījumiem, puķēm, speciālu ūdens rožu dīķi un japāņu stila tiltu. Šī apkārtne bija Monē turpmākās jaunrades gandrīz vai vienīgais inspirācijas avots. Neskatoties uz saviem gadiem un arī katarakta problēmām mūža nogalē, var tikai apbrīnot viņa radošās enerģijas plūsmu, kas mazliet atgādina renesanses dižgara Ticiāna (Tiziano 1476?-1576) gaitas. Tās rezultāti veido šīs izstādes mugurkaulu.
Plašo un labi iekārtoto izstādi pavada illustrēts katalogs ar apcerēm, kuŗu autori nav varējuši pretoties kārdinājumam ievietot interesantus, bet nepierādāmus apgalvojumus.
Izstādes darbi ir eksponēti brīvi, nesaspiesti un chronoloģiskā secībā, kas atvieglina izsekošanu Monē jaunradei. Jāsaka, ka pirmais iespaids, no dizainiskā viedokļa skatoties, ir visai pretrunīgs, īpašība, ar ko caurausta visa Monē māksla. Jādomā, ka Monē, kā to piemēram rāda viņa apbrīnojamā sērija Papeles Eptes upes krastā no 90-tiem gadiem, reaģē uz dabu tieši, gleznojot tās formas bez pārkārtošanas, turklāt ar izciliem dizainiski efektīviem rezultātiem. Līdzīgu paraugu Monē devumā ir daudz.
Bet bieži Monē Živernijas laika gleznām, vienalga cik pievilcīgas tās citādi arī nebūtu, pietrūkst vizuālais dizaina impakts. Paliek iespaids, ka tās nav domātas kā individuāli viens no otra neatkarīgi mākslas darbi.
Protams ļoti šaurā izpratnē tām ir savs dizains, gluži kā sienas tapetēm, bet bez sākuma un bez beigām jeb, kā zobgaļi teiktu, tur nav gals ne vienā, ne otrā galā. Tas redzams ne tikai lielajos ūdensrožu paneļos, Grandes Decorations, kas novietoti Oranžērijas (Orangerie) muzejā, Parīzē, no kuŗiem izstādē aplūkojamā ir tikai divi. Teikto var attiecināt gandrīz uz visu Živernijas posmu. Protams, domas vienmēr dalīsies par to, vai gleznas konstruēšanā dizains ir vizuālā impakta galvenā daļa un vai vispār tas ir svarīgs elements.
Laikam vienmēr un visos laikos Monē gleznās skatītāju pievilks viņa krāsu izjūta ar ekspresīvi noskaņotiem salikumiem. Bet mūsdienu uztverē vēl īpaši interesantas liekas arī šo gleznu apdares, īpaši daudzo ūdensrožu gleznās − to lielie formāti, protams, gleznoti darbnīcas apstākļos. Viņa uzmanību arvien vairāk saista ne tikai ūdensrozes un citi augi, bet arī atspulgi ūdenī, ūdens dziļuma izjūta. Te Monē attapīgi izmanto visu savā rīcībā esošo gleznieciskās izteiksmes arsenālu, veikli lietojot gan pastozus, gan plānus uzlikumus, tad pārliecinošus spontānu uzšvunkājumus īstā ekspresionistu garā, arī it kā nejaušus notecējumus, visu meistarīgi apvienojot nedalāmā kopumā.
Lai gan Monē pie šādiem rezultātiem ir novedusi ilgā mūža pieredze un organiskā ceļā pats techniskais gleznošanas process, šie darbi ļoti atgādina arī daudzus vēlākās abstraktās glezniecības aspektus Eiropā un Ziemeļamerikā.
Tomēr vēl neparastāk varbūt ir tas, ka šo darbu paustais subjektīvais pārdzīvojums savā intensitātē ir tik urbjoši tiešs, ka pamazām dažādo lielumu ūdens rožu paneļu ielenktais skatītājs iekuļas it kā gludā ūdens virsmas hipnozes transā. Rēgojas dziļa dzelme. Ja nu izstādē vēl atskaņotu pazīstamo Dvoržaka (Dvorak 1841-1904) simfonisko poēmu Ūdens gars (op. 107), tad, droši vien, apburto skatītāju pārņemtu baiga sajūta − ūdens jau smeļas mutē un iesākās lēna grimšana...
Gadsimta sākumā Monē trīs reizes apmeklēja Londonu, apmetoties Savojas viesnīcā, no kuŗas balkoniem paveŗas varens skats uz Temzu. Kā jau īstu impresionistu, viņu fascinēja Londonas leģendārās ziemas miglas (tagad gandrīz nepazīstama parādība), un tās mijiedarbība ar gaismu uz formu. Migla, akcentējot Londonas gleznieciskumu, īpašu uzmanību liek pievērst tiltiem, Parlamentam un citām celtnēm. Te Monē jutās savā elementā. Bet, lai kā cenzdamies, ātri mainīgo atmosfērisko apstākļu dēļ, viņš bija spiests atstāt daudzus darbus gleznošanas vietā nepabeigtus, ko vēlāk izdarīja savā darbnīcā.
1908. gadā pāris mēnešus Monē pavada Venēcijā, kur glezno ne tikai populāras tūristu apmeklētas vietas − Lielo Kanālu, Dodžu pili un to atspīdumu efektus ūdenī − bet arī citus intīmākus, mazāk pazīstamus stūrīšus. Arvien biežāk viņš dabā gleznotu darbu pabeidz darbnīcā.
Divdesmitos gados Monē glezno savu namu Živernijā un rožu aleju pie tās, bet mazāku formātu sērijās. Tikai tāpēc, ka Monē tagad lieto agrāk viņa darbos neredzētas un neparastas krāsu kombinācijas, ir dzirdēts viedoklis, ka vainojama katarakta slimība un operācijas sekas. Vai medicīnisks izskaidrojums te ir pamatots vai ne, nav jau svarīgi, darbi nenoliedzami ir interesanti.
Jājautā, vai Monē ilgajai pieredzei, viņa dziņai eksperimentēt un viņa mākslinieciskai izdomai arī nebūs bijusi kāda teikšana attiecībā uz to, vai māksliniekam būtu jāpakļaujas kādām noteiktām jaunrades normām, ko un kā drīkst vai nedrīkst. Arī ar modēm nav jārēķinās. Kā zināms, angļu dzejnieks Kolridžs (Coleridge 1772-1834) bija narkotiķis, opija lietotājs, kas vēlāk, opija dvingas iespaidā rakstīja savu labāko dzeju. Nav svarīgi iedvesmes cēloņa avoti, bet ir svarīga spēja to pārvērst, ieskaitot murgus sakarīgā mākslas darbā.
Protams, mēs nezinām, ko pats Monē teiktu par izstādi, kas rāda tikai viņa jaunrades 20. gadsimta pirmā ceturkšņa darbus. Tā ir apjomīga, ļoti informatīva izstāde un piesaista nedalītu skatītāja uzmanību. Un tomēr − kaut kas tur pietrūkst. Ļoti noderīgi būtu bijis izstādes logātos iekļaut vismaz niecīgu darbu izlasi no pirms Živernijas perioda. Neskatoties uz to, skatītājs var justies apmierināts. Ekspozīcija nenosit garstāvokli, bet dod vizuālu baudu, līdzīgu patīkamai pastaigai dabā. Monē tiešām bija īsts ainavu gleznotājs.
