Inta Ruka. Pēteris Opulcāns
Inta Ruka
dzimusi 1958. gadā Rīgā. Nopietni fotogrāfijai pievērsusies
astoņdesmitos gados. Kopš tā laika piedalījusies grupu izstādēs
daudzās pasaules valstīs, kur sarīkotas arī viņas
personālizstādes. Gadu tecējumā veidojusi divas darbu
kollekcijas −
Pilsētnieki
un
Mani lauku ļaudis.
126 fotografijas, kur atainoti lauku ļaudis, veido Latvijas
izstādes pamatu 48. Venēcijas biennālē, kuŗā Latvija piedalījās
pirmoreiz.
Tiekoties ar mākslas fotografi Rīgā oktobŗa mēnesī, viņa ar
jūsmu stāstīja par interesantām celtnēm un jaukiem cilvēkiem,
kuŗus nesen pirmo reizi bildējusi Ludzā. Intas Rukas mākslas
būtiskākā daļa ir mazais cilvēks savā vidē.
I.B.
|
Inta Ruka par fotogrāfijā redzamo Pēteri Opulcānu savā grāmatā
(Mani
lauku ļaudis.
Rīgā: Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, 1999), kas bija pieejama
Venēcijas biennālē:
Pēteri es saucu par Vērša veci. Pēteris nekad netika atzinis
jauno − padomju iekārtu. Viņš nestājas kolhozā. Un tāpēc viņam
nedeva zirgu, ar ko izvagot kartupeļus, savest sienu šķūnī vai
izvest no meža malku. Tad Pēteris iemācīja bullim vilkt arklu un
ragavas un tā brauca mežā pēc malkas. Pēteris stāstīja, ka Biks
(tā sauca vērsi) esot daudzas reizes spēcīgāks par zirgu. Biks
bija vairāk nekā 20 gadus vecs. Pēteris teica, ka Biks esot
mierīgs. Bet man kājas kļuva stīvas, stāvot metra attālumā no
milzīgā vērša. Striķis, aiz kuŗa Pēteris lūdza nedaudz pieturēt
Biku, bija pusmetru garš. Pēteris padomju laikos ļoti trūcīgi
dzīvoja, jo valsts darbā nebija strādājis. Līdz ar to valsts
pabalsts tajos laikos bija tīri simbolisks. Tātad, 90. gados,
viņam naudas ziņā iet labāk. Viņš gribēja, lai viņu nofotografē
pie pulksteņa, jo tas ir īsts Šveices pulkstenis, piedevām
mantots. Viņš nekad nebija precējies. Palaikam jau kāda kundzīte
esot bijusi. Bet ne uz ilgu laiku. |
|