Jaunā Gaita nr. 219, decembris 1999

 

 

Inta Ruka. Pēteris Opulcāns

 

Inta Ruka dzimusi 1958. gadā Rīgā. Nopietni fotogrāfijai pievērsusies astoņdesmitos gados. Kopš tā laika piedalījusies grupu izstādēs daudzās pasaules valstīs, kur sarīkotas arī viņas personālizstādes. Gadu tecējumā veidojusi divas darbu kollekcijas − Pilsētnieki un Mani lauku ļaudis. 126 fotografijas, kur atainoti lauku ļaudis, veido Latvijas izstādes pamatu 48. Venēcijas biennālē, kuŗā Latvija piedalījās pirmoreiz.

Tiekoties ar mākslas fotografi Rīgā oktobŗa mēnesī, viņa ar jūsmu stāstīja par interesantām celtnēm un jaukiem cilvēkiem, kuŗus nesen pirmo reizi „bildējusi” Ludzā. Intas Rukas mākslas būtiskākā daļa ir „mazais cilvēks” savā vidē.

I.B.

 

Inta Ruka par fotogrāfijā redzamo Pēteri Opulcānu savā grāmatā (Mani lauku ļaudis. Rīgā: Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, 1999), kas bija pieejama Venēcijas biennālē:

Pēteri es saucu par Vērša veci. Pēteris nekad netika atzinis jauno − padomju iekārtu. Viņš nestājas kolhozā. Un tāpēc viņam nedeva zirgu, ar ko izvagot kartupeļus, savest sienu šķūnī vai izvest no meža malku. Tad Pēteris iemācīja bullim vilkt arklu un ragavas un tā brauca mežā pēc malkas. Pēteris stāstīja, ka Biks (tā sauca vērsi) esot daudzas reizes spēcīgāks par zirgu. Biks bija vairāk nekā 20 gadus vecs. Pēteris teica, ka Biks esot mierīgs. Bet man kājas kļuva stīvas, stāvot metra attālumā no milzīgā vērša. Striķis, aiz kuŗa Pēteris lūdza nedaudz pieturēt Biku, bija pusmetru garš. Pēteris padomju laikos ļoti trūcīgi dzīvoja, jo valsts darbā nebija strādājis. Līdz ar to valsts pabalsts tajos laikos bija tīri simbolisks. Tātad, 90. gados, viņam naudas ziņā iet labāk. Viņš gribēja, lai viņu nofotografē pie pulksteņa, jo tas ir īsts Šveices pulkstenis, piedevām mantots. Viņš nekad nebija precējies. Palaikam jau kāda kundzīte esot bijusi. Bet ne uz ilgu laiku.

 

Jaunā Gaita