Jaunā Gaita nr. 219, decembris 1999

 

Juris Silenieks

NO MUMS AIZGĀJUŠIE

Mariss Jansons

Svens Birkerts

It bieži dzirdam, ka ir latvieši, kas ne vienmēr grib atzīt piederību savai tautai, vismaz ne atklāti, publiski. Tādi jau bija bieži izsmietie latvieši, kas 19. gs. izvēlējās pazust, it sevišķi Rīgas vāciešu sabiedrībā, un pārveidoja savus vārdus un uzvārdus kas liecinātu par viņu piederību dominējošai kārtai vai kultūrai. Viņi bija tie, kas vēlējās ātri tikt uz augšu, visvairāk materiāli, lai tiktu ārā no neizglītotās zemnieku kārtas, kas vēl joprojām tika uzskatīta kā sastāvoša no nepilnīgiem cilvēkiem. Izglītots latvietis nozīmēja Unding − pretruna, neeksistējoša lieta, absurditāte. Līdzīga psīchosociāla iezīmība ir arī raksturojusi citas latviešu kopienas. Kolonizācija, it sevišķi izteikti Āfrikā, radīja līdzīgu mentalitāti tajos iedzimtajos, kas gribēja līdzināties kolonizatoriem, bet, protams, nevarēja viņu sabiedrībā pazust savas ādas krāsas dēļ. Kaut kas līdzīgs un vienlaikus arī atšķirīgs ir vērojams mūsdienās starp tiem latviešiem, kas bija spiesti vai izvēlējās atstāt Latviju. Asimilācija jau ir imigrantu gandrīz nenovēršamais liktenis, it sevišķi tipiskos imigrantu apstākļos, kad iebraucējam šķiet, ka viņam ir jāpieņem mītnes zemes valoda un kultūra vai vismaz jāpielāgojas vietējiem iedzimtiem. Mūsdienās zināms izņēmums būtu kubiešu centri Miāmi pilsētā un līdzīgie imigrantu dominētie rajoni Kanadas lielpilsētās, piem., Toronto, Montreālā un citur, kur iebraucēju koncentrācija pārsniedz vietējo, kļūstot no minoritātes par dominējošo grupu. Latviešiem šāda koncentrācija nav notikusi. Šie procesi protams ir daudzslāņaini, un vispārinājumi var likties stingri aizdomīgi. Uzmanību uz sevi pievērš daži piemēri no latviešu diasporas dzīves, bet tie varbūt ir speciāli gadījumi, kas skaŗ it sevišķi apdāvinātos, kuŗi ar savu izcilo talantu un interesēm atrod mūsu kultūras aploku par daudz ierobežojošu.

Tāds ir Mariss Jansons, kuŗu jāuzskata kā mūsu izcilāko klasiskās mūzikas pārstāvi. Te tūliņ būtu paskaidrojams, ka „mūsu” varbūt nav īstais apzīmējums. Viņš ir diriģējis un viesdiriģējis labākos simfoniskos orķestrus Eiropā, Amerikā un citur. Vēl nesen Berlīnes filharmoniķi, kuŗu slavu un iedomību nepārspēs daudzi un kuŗi sevi uzskata kā netipisku demokrātisku kopu, kas paši noteic savus vadītājus, meklējot jaunu mūzikas direktoru, kā trešo vēlamāko izvēlēja Jansonu. Maestro Jansons pašreiz vada Pitsburgas Simfonisko orķestri un, kā baumo, paostīs jaunu kontraktu uz vairākiem gadiem. Dzīve viņam nav slikta šajā bijušā tēraudrūpniecības centrā − ļoti labas attiecības ar orķestrantiem, ar vadību un publiku, kuŗas acuraugs viņš ir kļuvis. Varētu piemetināt, ka Jansona gada alga arī nav pārāk smādējama: pirms 3 gadiem tā esot bijusi tuvu miljonam dolāru, kam jāpievieno dažādi citi peļņas avoti. Savās intervijās un publicitātē Jansons atgādina, ja gadījums to prasa, ka latviešu valoda ir viņa mātes valoda un, kā viņš pats atzīst, krievu valodu viņš runā ar latvisku akcentu, bet angļu valodā viņam ir izteikts krievu akcents. Viņš neaizmirst piemetināt, ka nāk no Rīgas un ka viņa vecāki tur ir bijuši atzīti mūziķi Kad 1997. gadā Rīgas televīzija gatavoja dokumentālu filmu, viņa karjeras sākumi Rīgā tika visai izgaismoti. Kādas 15 reizes viņš ir diriģējis kori Latvija Sanktpēterburgā (savā laikā Ļeņingradā) un citur. Taču, kad vaicāts, kāpēc viņš savu orķestŗu, ieskaitot Oslo Simfonisko orķestri ko viņš nodibināja un pacēla no provinciālas mazievērības lielo pasaules orķestŗu līmenī programmās neuzņem latviešu komponistu darbus, viņš reiz atbildējis, ka ir par vecu (dzimis 1942. gadā), lai sāktu studēt latviešu komponistu darbus. Izdarīgais igauņu diriģents Nēmī Jērvī ar savu Detroitas orķestri ir guvis labas atsauksmes − gan no klausītājiem, gan arī kritiķiem par mūsu komponistu darbiem, piem., Imanta Kalniņa 4 simfoniju, kas visā pilnībā tika spēlēta tikai pēc padomju režīma nozušanas.

Vecums, šķiet, Jansona gadījumā ir tikai aizbildinājums. Viņš jau tīri labi, piesardzīgi izsakoties, veselu koncertu Pitsburgā veltīja amerikāņu mūzikai, ko viņš sākumā arī sacījās nepazīstam taču acīmredzot iemācījās īsā laikā. Konjunktūra, šķiet, nosaka Maestro izvēli. Cik klausītāju bļaus bis pēc latviešu mūzikai veltīta koncerta? Tādus atsauksmes veidus viņš it bieži dzird Pitsburgas koncertu noslēgumos un daudzās citās vietās kur viņu uzņem. ASV komponistu darbi pareizā maisījumā, kur sadzīvo atzītie ar tiem, kas vēl gaida savu kārtu aizkulisēs, jau vienmēr būs populāri, kurpretim ar latviešu komponistiem būtu riskanti, un Maestro Jansons nav mēģinājis, vismaz ne Pitsburgā, dzīt jaunas takas. Pitsburgas klausītāji, kuŗu rindās ir vairāk sirmgalvju nekā svaigu sārtvaidžu, visā visumā ir pieklājīgi pret katru „jaunatradumu,” taču vietējie kritiķi kas bija sajūsmā, kad Jansons tika proklamēts par mūzikas direktoru, tagad sāk gausties par neizvēlīgo programmu, kur, protams, lielā pārsvarā ir gabali, kas nodrošina labus ienākumus kasē. Būtu pāragri teikt kaut ko negatīvu par Jansonu, bet iepazīstināt Pitsburgas publiku ar komponistiem no viņa dzimtās zemes mūsu slavenākajam mūziķim vēl nav bijusi vēlēšanās, varbūt arī ne pietiekami drosmes, un, kas zina, vai kādreiz būs. Viņš labprāt savās intervijās piemin savu bērnību Rīgā, arī tās slaveno alu, taču par Rīgas mūziķiem viņš daudz nav izteicies. Toties par savām bērna dienām, kad māte bija viņu ņēmusi līdz uz operas izrādēm, kur viņa dziedājusi. Tur Marisam bijusi pirmā iepazīšanās ar operām un to sižetiem, kur it bieži mātei, kas dziedājusi traģiskās varones lomas, dēlam par lielu nepatiku un bēdām, nav labi klājies.

Jansons diriģēja vienu no Nacionālās Operas atklāšanas koncertiem. Uz koncertiem Sanktpēterburgā viņš uzaicināja kori Latvija. Taču tās laikam būs bijušas Maestro nopietnākās saskares ar mūsu mūziku un mūziķiem. Viņa attiecības ar trimdiniekiem vienmēr ir bijušas, maigi izsakoties, pavēsas − gan Austrālijā, gan arī ziemeļu puslodē. Latvijas kritiķis Arnolds Klotiņš esot teicis, ka Maestro izrādot patoloģisku nepatiku pret latviešiem, it sevišķi tiem, kam mītnes zeme nav Latvija. Mariss, kā var nojaust, vēl joprojām ir sarūgtināts, ka viņa tēvs, Nacionālās Operas diriģents Arvīds Jansons, kuŗu viņš piemin ar dziļu cieņu, nav saņēmis pietiekamu atzinību par savu talantu un sasniegumiem, kas it kā bijis iemesls, kāpēc mākslinieku ģimene pārcēlusies uz Ļeņingradu. Katrā ziņā Marisa muzikālā skološanās, kā arī viņa kulturālā ievirze, kā jau varētu to sagaidīt, ir slavofilisma iezīmogota. Un nebūtu jābrīnās, ka Maestro ir vairījies no trimdiniekiem, kuŗi viņa ārzemju ceļojumu laikā ir bijuši visai netaktiski ar savu uzmācīgo nacionālismu, kā jau savā laikā to piedzīvoja daudzi viesi no bijušās Padomju Savienības. Tagad, kad Maestro samērā daudz laika pavada ASV, viņš ir noraidījis aicinājumus virsdiriģēt dziesmu svētkus un vispār ignorē savas tautas mūziķus, kas tiek plaši daudzināti mūsu presē. Bet tas varbūt būtu pierakstāms mūslaiku slavenību darba slodzei. Jansona laiks ir gadiem uz priekšu aizrunāts. Viņam klāt pietikt var tikai ar aģentu palīdzību, kuŗiem vienīgiem ir īstā noteikšana, ko mākslinieks var un drīkst atļauties darīt. Varbūt Jansons būtu pieskaitāms pie atkritējiem, mums pazudušajiem, no mums aizgājušajiem, taču būtu jāsaprot, ka šodienas mākslas augstumos ir daudzi citi apsvērumi bez tīrā talanta un skatuviskās iznesības. Jansona Ļeņingradas studiju biedrs un draugs, rīdzinieks Gidons Krēmers, pametis Padomju Savienību, gan acīgāko kritiķu cildināts, taču labu laiku dzīvoja neievērots trimdā. Viņa popularitāte uzplauka tikai ar aģentu izmaiņu. Tagad Krēmers apbraukā puspasauli ar savu orķestri, Kremerata un vēl nesenā koncertā Ņujorkā atskaņoja Vaska darbus. Ja Jansonam pie sirds neiet latviešu komponistu darbi, nevarētu pieprasīt, lai viņš ar tiem iepazīstina savus klausītājus. Angļu kritiķim Normanim Lebrechtam ir populāra kļuvusi grāmata Who Killed Classical Music? (Kas galēja klasisko mūziku?). Uz šo jautājumu atbild grāmatas apakšvirsraksts: Maestros, Managers, Corporate Politics. Šodienas mākslas pasaulē valda, kā gandrīz visur citur, ekonomiskie apsvērumi, kam pievienojās varas kāre un dzīšanās pēc popularitātes. Lebrechts gan uzskata Jansonu kā zināmā mērā izņēmumu, kam nav grūti sadzīvot ar saviem orķestrantiem kā līdzcilvēkiem, kurpretim Jansona profesionālie amata brāļi, lieldiriģenti, sevi uzskata par krietni pārākiem mūziķiem, kas nevar atļauties būt kopā vienā liftā vai lidmašīnā koncertu ceļojumos. Chacun à son goût.

 

Otra latviešu izcelsmes slavenība, kritiķis Svens Birkerts, varētu pievienoties Marisam Jansonam ar savu izteikto nevērību pret latvisko kultūru un viņa attiecības pret tēvu ir, ja tā var teikt, diametrāli pretējas. Savienotajās Valstīs pašreiz Svens Birkerts varētu mēroties, ja mērošanās ir vajadzīga, ar Maestro citā laukā, proti, kritikā un kultūrvēsturē. Viņa tēvs Gunārs Birkerts ir starptautiski atzīts architekts, visvairāk, šķiet, ar saviem Detroitas Torņiem. Svens Birkerts savukārt ir guvis ievērību kā mūsdienu kritiķis un kultūras vērotājs. Viņš ir mācībspēks prestīža universitātēs, tiek aicināts dot priekšlasījumus visievērojamākajās akadēmiķu rīkotajās konferencēs un piedalīties semināros, kuŗus apmeklē paši izcilākie gari. Rakstnieks un kritiķis Dāvids Fosters Volass (David Foster Wallace), kas tiek visai plaši daudzināts, ir autoratīvi deklarējis: „Birkerts ir interesantākais un vispārliecinošākais kritiķis šodien Amerikas Savienotajās Valstīs.” Birkerts ir redaktors un viņa recenzijas parādās ievērojamākajos laikrakstos un žurnālos, to vidū The New York Times. Viņa pirmais eseju krājums The Gutenberg Elegies (Gutenberga elēģijas, 1994) izsauca ievērību jau pirms elektroniskā kultūra un literātūra kļuva populāras. Birkerts nav pirmais nedz arī vienīgais, kas raugās uz mūsu kultūras attīstību ar nožēlu un bažām, bet nebūt nav pieskaitāms Ludisma sekotājiem, kas savā laikā bija zvērējuši iznīcināt fabrikas mašīnas, jo ražošanas kapacitātes labad tās draudēja strādniekiem atņemt darbu un dzīves iztiku. Savukārt mūsu gadsimta sākumā Francijā parādījās kultūras vērotāji, kas bija pārliecināti, ka amerikāņu „zemkultūra” ar kino kā savu iespaidīgāko ieroci iznīcinās drukāto vārdu, īpaši grāmatas. Žoržs Diamels (Georges Duhamel), kas bija iepazinies ar Amerikas kultūru vairāk vai mazāk no grāmatām un vilciena loga, paredzēja grāmatas izzušanu un kultūras bojāeju līdz ar amerikāņu zemkultūras ieviešanos pasaulē. Daudz jau Diamels nebija pārrēķinājies. Zināmi amerikāņu izgudrojumi ir pārņēmuši visu pasauli, bet kultūras ziņā amerikāņus vairs nesauks par nouveaux barbares (jaunlaiku barbari), kā savā laikā Haiti salas slavenākais dzejnieks Renē Depestrs (René Dépestre) deklarēja. (Pēdējos gados Depestrs gan esot „apsviedis kažoku” un no amerikāņu nīdēja kļuvis par Amerikas cildinātāju − kas reizēm gadās arī pie pašiem sirdīgākajiem praviešiem).

Birkerts savās esejās par mūsdienu kultūru aizstāv lasītāju un lasīšanu. Viņa Elēģijas liecina par lasīšanas pagrimšanu, jo grāmatai jāsacenšas ar televīziju un kino. Diskusijas par šo tematu jau sākās pirms pusgadsimta, kad, piem., franči, vai vismaz daļa no viņiem uzskatīja, ka Amerika ir literātūras vai pat visas rietumpasaules kultūras iznīcinātāja. Šīs trīsdesmito un četrdesmito gadu franču jēremiādas pa lielākai daļai izskanēja pa tukšo. Taču šaubas un bažas par mūsu kultūras dzīvotspējām technoloģiski attīstītās valstīs nekad nav rimušās, protams, vēl jo spēcīgāk iznirstot tagad, kad vēstuļu rakstīšanu aizstāj e-pasts un lasīšanu var aizvietot datora attiecīgi aranžētās programmas. Savās Gutenberga elēģijās Birkerts aizrāda, ka nopietns lasītājs nekad neatradīs datoru gatavotās programmās to apmierinājumu, ko viņš bauda atveŗot jaunu grāmatu, šķirstot tās lapas pirmo reizi, ieelpojot to dvašu (vai inspirāciju, kā grieķi teiktu), kas nāk no grāmatas, un tad, ienirstot ar jaunatrasto autoru vientulības lasīšanas priekā, ko pie datora sēdošs lasītājs nekad nespētu baudīt. Bet Birkerts nesprediķo. Viņš negrib būt lasīšanas priesteris. Viņš tikai nožēlo, ka šis svarīgais moments tiek samazināts un palētināts. Lasīšana ir Birkerta raison d’être. Bet cilvēks jau nedzīvo no lasīšanas vien.

Savā autobiogrāfiskajā esejā The Paper Chase („Grāmatu medības” − tā virsraksts tulkots Karogā 1996,4) Svens Birkerts ieskicē savas ģimenes dzīvi ASV un savu „apsēstību” ar grāmatām. Ģimenē dominē tēvs, architekts, kas spēj uzsākt dzīvi savā profesijā un jau ātri vien sāk lasīt lekcijas universitātē. Viņš pastāv uz stingru latvisku audzināšanu un izglītību. No tēva puses nāk ģenētiskais mantojums, ko Svens atskārš ierodoties Rīgā un redzot savas tēva mātes dzīvoklī grāmatu un avīžu kaudzes − liecinājums par vectēva un citu tēva radu nesavtīgu nodošanos latviešu kultūras kopšanai. Svens atrod iemeslu savam grāmatu priekam vai, pareizāk sakot, ģenētiskai apsēstībai. Taču tā nepadara viņu par nacionālās kultūras pravieti. Jau bērna gados Svens sāk konstatēt, ka viņa ģimene atšķiŗas no citām. Angļu valodu viņš apgūst bez tām grūtībām, ko dažos gadījumos izsauc pāreja no vienas valodas otrā. „Sešdesmito gadu kontrakultūras,” iespaidā, kā lasām viņa autobiogrāfiskā esejā, tēva autoritāte tiek nemitīgi pārbaudīta. Tēvam šķiet nedabiski, ka „vesels cilvēks sēž vientulībā ar grāmatu klēpī.” Svens gan atklāti nesaceļas pret tēva autoritāti, bet liekas, ka Svena zemapziņā viss latviskais saistās ar tēvu. Nebūtu grūti še saskatīt ēdipiskus tēva-dēla attiecību kompleksus, kuŗus, šķiet, pastiprināja Vudstoka (Woodstock) notikumi un tās paaudzes mentalitāte, kas gribēja atdalīties no II Pasaules kaŗa pašapmierinātajiem, materiālās vērtībās iestigušajiem uzvarētājiem.

Tagad, kad Svens ir sevi pierādījis kā ievērojamu kritiķi visas Amerikas mērogā, šīs ambivalentās attiecības ar tēvu sāk apstiprināties un ievirzīt Svena literārās intereses. Savās divās eseju grāmatās The Gutenberg elegies un Readings (pabrīvi tulkojot − „Lasot”) Birkerts pievēršas gan atsevišķām grāmatām, gan autoriem, gan kultūras notikumiem, pārsvarā ASV. Latviešu literātūra un tās autori nav ne reizi pieminēti − pat tad, kad Birkerts apskata tādus autorus kā čechu Kunderu, Lietuvas poli Milošu un citus, kas bija spiesti doties trimdā, kas, protams, bija Birkertu ģimenes un daudzu latviešu autoru liktenis. Vai varbūt tāpēc, ka tēva tēls ir nomācošs? Kad Birkerts runā par „mūsu identitāti,” tā vienmēr ir Amerikas pieredze un identitāte. Nekur nav minēts, ka no viņa vecākiem ir nākusi apziņa par saistību ar latviešiem. Viss latviskais nāk no tēva un, saprotams, ir noraidāms. Caur māti, kas ir liela lasītāja un no kuŗas viņš „aizņemas” Keroueka grāmatu On the Road (Ceļā), Svens iepazīstas ar Amerikas „beat” paaudzi, kas ir sacēlusies pret pēckaŗa mietpilsonību. Tēvs turpretim nozīmē valodas un kultūras varmācīgu uzspiešanu, ko Svens atsakās pieņemt. Zīmīgi, ka, apskatot tādus ASV autorus kā Filipu Rotu (Roth), Normanu Meileru (Mailer) un citus, Birkerts savas esejas sākumā uzstāda hipotēzi par paaudžu secību, kas viņu ir daudz nodarbinājusi, piebilstot: „... not because l’m thinking about my own father (though God knows I am)” (... ne jau, ka es domāju par sevis paša tēvu, Dievs zina, ka par to domāju). Rakstība oriģinālā te ir nozīmīga − piezīme, ieslēgta iekavās, šķiet, norāda, ka viņa konflikts ar tēvu, kuŗš simbolizē latviešu valodu un kultūru, kaut nobīdīts pie malas, ir vienmēr Svena apziņas aizplānā. Svens Birkerts ir noliedzis katru saskari ar latviešu literātūru, taču to padzīt no savas apziņas nav spējis. Kas zina, varbūt kādreiz viņš padosies „senču aicinājumam” un kļūs par ierosmi mūsu kultūras atdzīvināšanā jaunos virzienos. Var cerēt, bet nez’ vai vajadzētu, kā „mūsu pusē” saka, daudz ar to rēķināties. Žēl, jo mums jau īsti nav kultūras vērotāja ar tik plašu vērienu... (ar maziem izņēmumiem).

Paliek jautājums, kas ir nogriezis Svenu Birkertu no intereses par mūsu kultūru un literātūru. Vai tā būtu sacelšanās pret tēva autoritāti vai arī, kā liekas tas ir Jansona gadījumā, nekas ievērības cienīgs neatrodas mūsu kultūras ielokā? Ar laiku to varbūt uzzināsim. Un tad vēl jautājums par mūsu paidagoģijas stratēģiju, bet tas, trimdai ejot uz beigām, vairs neliekas īpaši aktuāls.

 

JG līdzredaktors, literātūras kritiķis Juris Siienieks ir emeritēts profesors.

 

 

Jaunā Gaita