Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Atkārtoti acīs, kā Latvijas zirgi un govis padzērās upju, ezeru, dīķu malās, krasta zaļuma un debesu atspīdumos. It kā tie dzeršus iedzertu sevī skaistumu un saskaņu. It kā mierīgiem kluncieniem viņos ielītu tas, ko pauž gleznas un dzejoļi.

Zirga lūpu vieglā, uzmanīgā pieskaršanās ūdens virsmai kā smalkjūtības kalngali.

 

*

 

Lao Tzu saka, ka daba nav labestīga, ka tajā valda nežēlīga vienaldzība. Daudzi to saka. Bet kāpēc nemitīgi cauri gadu tūkstošiem cilvēks iet pie dabas pēc mierinājuma, stiprinājuma − un to saņem? Vai vakara miers pār laukiem nedziedē garu? Vai vēja vētīšana, lietus nomazgāšana, saules sasildīšana nav labdarīgi citām būtnēm? Kāpēc kaimiņu suns pienāk un nolaiza man roku? Vienaldzība un nežēlība dabā, bez šaubām, ir, bet labestība arī. Es domāju, ka vēl vairāk, citādi diezvai mēs te būtu. Cilvēks ar savu jausmu, prasību pēc labā, ar morālo likumu sevī, pats ir dabas daļa.

Kad piemin dabas vienaldzību, man arvien nāk prātā pavasara mirklis pirms daudziem gadiem. Lija rāms: smalks lietus, aiz loga stikla lāses ritēja pār lielām zaļām lapām, krita un pazuda zemē. Tas. kā dobes irdenā zeme tās uztvēra sevī, izskatījās pēc laimes, pēc vēlēšanās piepildījuma. Uz gadu desmitiem atmiņā palika aplaimota cilvēka vaigam līdzīga zemes pēda.

 

*

 

Pārspriedumā par pēcnāves dzīvi runātājs pieminēja, ka Indijā kāds budisma nozarojums paradīzi tēlo ar sešām augu ražām un ar kokiem, kuŗos nogatavojas mūzikas instrumenti. Lai dzīvo indieši!

 

*

 

Gandrīz katru rītu, kad te rakstu, mežozolā aiz loga vāvere brokasto ar zīlēm. Rūsganpelēkais kažoks vīd pa lapotnes caurumiem. Dažreiz viņai zīle izslīd, nokrīt zemē. Tad viņa, asti kuldama, dodas uz zara galu pēc jaunas. Zīli raujot, viņa diezgan stipri sakustina zaru. Pa gabalu var redzēt, ka kāds tur darās.

Bet tam vajadzētu būt Latvijas ozolam, Latvijas vāverei.

To tagad saka, uz katra soļa. Koki, mākoņi, akmeņi, lietus. Sevišķi skaļi saka nezāles un dārza darbi. Tikko noliecas pie zemes, izstiepj roku, tūliņ saka, ka tas jādar tur, nevis te.

 

*

 

Nemitīgas posta ziņas par Krieviju. Nabadzība, noziedzība, saimniecisks sabrukums. Šī lielā, bagātā zeme − kāpēc? Un tur runā par lielvalsti, lielvaru, Padomju Savienības atjaunošanu, bijušo republiku atkalpievienošanu. Te tā vaina? Gadu simtus Krieviju vadījusi šī tiecība − plesties, pakļaut, pārkrievot citas tautas. Un līdztekus tam − līdz ar to? − pati tā visu šo laiku palikusi par vienu no cietušākām, nabagākām, necivilizētākām sabiedrībām, kur viens pēc otra veidojušies un valstiski nostiprinājušies atbaidīgie, dzīvību postošie iestādījumi − vergu zemniecība, komūnisma diktatūra, Staļina gulagi, padomju melu celtnes, organizētā noziedzība. Milzīgos izmēros, ar milzīgu savienojumu sekām. Viņu lielā zeme sauc pēc sakārtošanas, apkopšanas, apdzīvošanas − viņi atstāj to sajukumā un sniedzas pēc citu tautu mājvietām. Viņiem vajag Čečeniju, viņiem vajag Baltiju, viņiem vajag japāņu salas, Eiropas vidū viņiem jātur savs cietoksnis, Kanta dzimtajai pilsētai jāatņem tās vēsturiskais vārds, jānosauc tā Staļina līdzgaitnieka vārdā... Tas tas lielvalstiskais lepnums? Krievu tautas garam pieder Tolstojs, Čehovs, brīnišķīga mākslas spēja, sirds spēja, izcila zinātne, viņiem ir liela, bagāta zeme − kāpēc viņi nevēršas uz šīm savām īstajām vērtībām un spēkiem? Kāpēc šī neprātīgā, citus un pašus postošā raušana, grābšana, plēšanās līdz pārtrūkšanai? Viņiem būtu jāatrod ceļš uz savu lielisko labāko daļu.

 

*

 

Apkārtne skan koku vīru zāģos. Krīt lieli, zaļi koki, no debesmalām pazūd pazīstamas lapotnes. Lai mazinātu uguns briesmas. Tā ir? Pagāja nedēļa, kamēr viņi gravā pievarēja lielo ozolu, šodien krīt kaimiņu priedes. Man neliekas labi. Aizzāģēti lūzt lieli, dzīvi zari, resnu stumbru posmi dunēdami krīt zemē. Ar smagu sitienu zemei atkrīt atpakaļ tās izaudzinātais veselais dzīvums, pārtraukts. Kaut kas manī negrib to.

 

*

 

Kaimiņu mājā kaut ko labo, tūliņ no paša rīta − rrrr! Tuk, tuk, tuk! Meksikāņu strādnieku skaļas sarunas. Diezi, kā šodien būs ar maniem papīrīšiem. Bet viņu pēkšņā iedziedāšanās laiku pa laikam, darbu darot, ir burvīga. Cilvēks strādā, un pēkšņi no viņa izplūst melodija. Viņā mājo mūzika. Sakrājas kā ūdens avotā, pārlīst pāri malām, viņš izdzied dziesmas rindu pāri šiem pakalniem. Pakalni klausās. No vietējiem tādu sirsnību un aizgrābtību nedzird.

Skaistums tautu dažādībā, īpatnībā, atšķirībā. Brīnumaini katrs laiž pār lūpām savas valodas skaņas. Dažs no šiem strādniekiem − kad vasarā mums tīrīja dārza brikšņus − pēc izskata paraupjš vīrs. Bet dzirdot viņus sakām savus spāņu vārdus, man bija ciešāk jāpaskatās uz viņu lūpām. Man tās pēkšņi likās skaistas, kaut kas sevišķs, ja tās spēj veidot tik vienreizīgas skaņas.

Aplam šo savdabību jaukt, atšķaidīt pelēcībā, zudināt vienveidībā. Tās bijušās un iecerētās liela mēroga saliedēšanas, sakausēšanas, valstu apvienošanas, tautsaimniecības globalizēšana. Pretī dabas likumiem. Lēnām, ierobežoti, kad sapludinājums smalki, organiski atsevišķās sastāvdaļās iestrādāts (piemēram, ar mīlestību) tas var notikt bez ļaunām sekām, līdz zināmam punktam. Pāri tam, kad zaudē pamata samērus − lai Dievs novērš. Nevar neredzēt, ka pasaule sakārtota pa sugām, rasēm, tautām, atšķirīgām vienībām un veidiem, pa vietām. Kur vien raugās visapkārt ir Radītāja − vai kāda attīstības likuma − acīmredzami gribēts atšķirīgums, nodalījums: savums. Kā nepieciešamība. Kā noteikums. Katrai lapai, stiebram savs noteikts veidols, katrai ogai, auglim, sēklai atdalošs apvalks. Katrai šūnai. Ezera virsmai, asarai. Ozols pret vakara gaišo debesmalu ceļ savu, egle savu aprisi. Ķermeņa dažādie orgāni, tikai paturēdami veselu savu īpašo savējādību, var piedalīties tā uzturēšanā. Sviestabeku vieta ir tur pie priedēm Brūkleņu vieta purviņā. Tā pasaule darbojas. Ja to saārda − tad ir saārdījums. Te jau tas ir, tik biedējošs, ka sāk spokoties gals. Septiņdesmit gadus varmācībā un muļķībā kopā liedētā lielā padomju tauta sašķīda dažos mēnešos. Nupat, liekas, kārta pasaules bankām. Bet kādas ciešanas, tālejošu postu rada pasākumi īstenot šīs lielumapsēstības iedomas. Ko vēl neprasīs to izdarītais saārdījums, kamēr atkal izaugs un sakārtosies pārskatāmas vienības, vietēji darbojošies veidojumi.

Padomisms, pašreizējais saimnieciskais globālisms radniecīgi. Ar noteicošo kopīgo iezīmi – rijību. Un šādas ievirzes „zinātāji”, darītāji, augsti komisāri, starp citām satriecošām bezdomībām, saka, lai 1,3 miljoni latviešu savā zemē integrē ap 0.8 miljonu padomju okupācijas laikā ieplūdinātos krievus. Itin kā par varītēm noņēmušies pabeigt Staļina iesākto tautas iznīdēšanas darbu. Varētu domāt, ka šie skaitļi, šie samēri un apstākļi katram vidējas un arī zem vidējas saprašanas cilvēkam acumirklī pasaka, ka tā ir Latvijas valsts vājināšana, mazas tautas šķīdināšana. Par saprātu, diemžēl, nav runa. Un uz daudz cietušās zemeslodes arvien vairāk saārdītu, slimu, dzīvošanai un attīstībai nepiemērotu platību, no kuŗām paši lielie saliedētāji, globalizētāji, pasaules tirgoņi un pārziņi sāk mukt projām.

Tāda jaukšana nav domāta. Zīlītei ir sava ligzda un cīrulim sava. Un āpsim sava ala. Viņi nejaucas vienā migā, viņi zin. Pašlaik tās tautu saliedēšanas mokas Dienvidslāvijā. Kaŗavīri stāv klāt ar ieročiem, baņķieri ar naudu. Neliedējas. Māli nelīp kopā. Un cik viegli, ātri uzplēšams un izārdāms pat ilgākā laikposmā veidojies, šķietami panākts virspusīgs vienojums. Tautiskā piederība ir viena no dzelmīgākām, ilgstošākām parādībām zemes virsū, gadsimtos mērāma. Mieram, labklājībai, augšanai vajag savu māju, savas piederības vietu un vidi. Tāpēc to arī tik spīvi sargā, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Kā lapsene sargā savu pūzni. Cik dievīgi. Vispirms viņa stipri, asi iedžinkstēdamās nolido gaŗām apdraudētājam. Vispirms, it kā nevēlēdamās dzelt, it kā dziļā saprātīgumā, viņa skaļi, skaidri, dzirdami saka: te ir mana vieta. Mums ir lapseņu brīdis, mums jāsaka, kas ir. Latvija ir latviešu tautas un latviešu valodas mājvieta, kopš gadu tūkstošiem. Maza, dārga, vienīgā visā pasaulē, te nav jāveido lielas kaimiņtautas kopiena, kas apdraud tās pastāvēšanu gan vispār normālu, celsmīgu attīstību valsti. Tā nesamērīgā cittautiešu integrācija, par ko Latvijā pašlaik runā, ir nepamatots pieņēmums, maldinošs apzīmējums. Tautu ātra saliedēšanās pasaulē vispār nenotiek. Tā prasa gadu simtus un arī tad nav pabeigta, vēl arvien gatava jauniem uzvirdumiem un plīsumiem. Pat tik samērā labvēlīgos apstākļos kā ASV vai Kanadā, kur visumā integrējušies no dažādām zemēm nākuši individi, veidojot jaunu valsti. Latvijas apstākļi ir pavisam citādi. Te būtu runa par divu gadsimtiem ilgi un atšķirīgi veidojušos vienību − mazas pamattautas un lielas, plesties tiecīgas, kaimiņtautas kopienas − saliedēšanu, katru ar savu valodu, izteikti savu tautisko un kulturālo piederību, zemē, par kuŗu tām katrai krasi atšķirīgi uzskati. Miltus var sajaukt, saveidoti ķiļķeni nejaucas. Vēl necerīgāka saliedēšanās ir, kad vēsturiski starp tautām notikušas sadursmes un pāridarījumi, tādi kā masu kapi Bosnijā, kā padomju okupācijas laikā simtu tūkstošu latviešu aizvešana un pazudināšana padomju cietumos un nāves nometnēs, krievu ielikšana deportēto mājās. Padomju veiktais genosīds, iespējams, ir pati baigākā nodaļa latviešu tautas vēsturē, to nevar paslaucīt zem grīdsegas. Te nav runa par atriebību, bet par to, ka pieredzi nevar padarīt par nebijušu un ka visam ir savas sekas. Padomju okupācijas gados latviešu tauta ir tuvināta būt vai nebūt slieksnim, latvieši izbīdīti no savas galvaspilsētas, savā zemē bieži spiesti runāt citā valodā; valstī ap 85% tirgu un naudas darījumu, lielā mērā no padomju priekštečiem pārņemtu, atrodas „nabaga apspiestās krievu minoritātes” rokās; krievu skolas saņem mazturīgās valsts līdzekļus tai pašā laikā, kad latviešu bērniem skolu daudzās vietās Latvijā trūkst − un tā joprojām. Ir vietas un jomas, kur latvieši savā zemē joprojām, tāpat kā padomju laikā, ir krievu lielās kopienas nomākta minoritāte. Un tagad nāk augsti komisāru kungi un grib, lai tauta iet tam pāri kā nebijušam un neesošam. Lai izrauj no sevis katrā dzīvā būtnē ieliktu rūpi par savu dzīvību. Lai aizmirst. Lai neatceras. Lai nedomā par pagātni. Lai nomet šīs Radītāja cilvēkam piešķirtās spējas. (Te paceļas jautājums par cilvēciskumu, nerunājot par cilvēktiesībām). Lai tauta nejūt rūpes par savas valodas paturēšanu, tās esot muļķības. Šī svētā, no dzīļu dzīlēm izaugusī tiesība un pienākums, savā zemē runāt savu valodu. Tā ir viena no dabiskajām pašsaprotamībām, no kuŗām atvasina cilvēku dotus likumus. Valodu noteikšot tirgus. Tas elks. Jau grīļojas, nav būvēts uz labiem pamatiem. Lielas tautas − katra tauta − raugās, lai tās zemē neienāk pārmērīgs cittautiešu daudzums, ar robežapsardzību, dažādiem likumiem, ierobežojumiem. Tas ir pamatnoteikums gan cilvēka, gan ģimenes, gan tautas mājvietas uzturēšanai un līdz ar to pastāvēšanai. Amerika izdod lielas summas savu robežu aizsardzībai, apcietina un izraida kriminālnoziegumos pieķertus nepavalstniekus, Vācija apsveŗ darīt to pašu, franči rūpīgi sargā savu valodu, utjpr. Bet mazā, Padomju Savienības novājinātā Latvija lai žigli, žigli uzņem tās genosīdam iepludinātos cittautiešus, lai ātri dod pavalstniecību (balsošanas tiesības, ģimeņu apvienošanas tiesības), vai tie latviski runā vai ne. Lai pašnāvējas. Kas tie ir par ļaudīm? Kaut kas nav kārtībā ar tāda mēroga „nezināšanu”, nesaprašanu, nejūtību. Tā nepieciešamā, uzturamā pasaules daudzveidība, komisāru kungi, neattiecas tikai uz pūcēm un tauriņiem, arī uz tautām. Kāds augstāks, labāk zinošs spēks tās ir izaudzinājis, iestiprinājis viņu vietās. Tas jāņem vērā. Meži nav jāizcērt, tautas un valodas nav jāiznīdē, Latvijas krieviskošana nav jāturpina jaunos veidos.

Gan vispārēju, gan īpašu iemeslu dēļ saskanīga integrācija pārredzamā nākotnē jau nav panākama. Bet šī nepatiesā, maldinošā apzīmējuma aizsegā, veicinot valstī otras tautas lielas kopienas iestiprināšanu tiek veidots taisni tas, no kā pasaulē miera un labklājības labad būtu jāvairās: neskaidras, sajauktas tautu mājvietas, nenoteiktas robežas atšķirīgām fiziskās un garīgās dzīves telpām, solot berzi, nemieru, sadursmes. Grūti atrast, kas vēl vairāk rada valstī nestabilitāti kā divu līdzīga lieluma, atšķirīgu valodu kopienu ieviešana. It kā vēl nebūtu diezgan bosniju. Un vel no cita leņķa − vai var sagaidīt, ka turpinot būvēt tālāk uz Staļina ieliktajiem baismo noziegumu pamatiem, dziļāk spiežot latviešu tautas organismā tās genosīdam iepludināto cittautiešu masu, var iznākt kas labs? Latvijai? Krievijai? Eiropai? Dārgajai tirdzniecībai? Var paraudzīties atpakaļ, sešus, septiņus gadus Staļina ieguldījums lielā mērā atstāts nelabots. Aug tālāk tas, kas iestādīts. Saārdījuma slimums, tautu mājvietu principa neievērošanas posts. Virzienam vajadzētu būt pretējam − uz dabisko, sākotnējo, to, kas mums pāri stāvošu spēku jau iedibināts; nevis Padomju Savienības noziedzīgo, mechanisko ielikumu Latvijā nostiprinot, bet to pēc iespējas mazinot, ierobežojot, kliedējot, pats par sevi saprotams, civilizētā, saprātīgā veidā. Ar samērīgas, latviešu tautu nenomācošas, sveštautiešu daļas integrāciju, piešķiŗot pavalstniecību tiem, kas tiešām grib un var būt Latvijai uzticīgi pilsoņi, runāt latviski. Daļa varbūt gribētu pārcelties uz valstīm, kam ieceļotāji vajadzīgi, kas tos taisni meklē. Ar palīdzību atgriezties un iekārtoties viņu tēvzemē tiem, kas to vēlētos. Vai Latvijas un ārzemju līdzekļi, ko tagad izdod kaut kādai ātra pasūtinājuma mazsološai integrācijai, mācot latviešu valodu negribīgiem cilvēkiem, kam Latvijā savi krieviski mērķi − vai tie nenestu vairāk un ilgāku svētību, ja tos ieguldītu palīdzībā krieviem atgriezties savā īstajā vietā, celt un kopt savu tautiskumu tur?

Vai tas būtu kaut kas „pret” krieviem, viņiem par sliktu? Vērsties uz savu zemi. Liedēties, kārtoties, kopt krieviskumu tur. Vai tas būtu sliktums? Vai tas nav taisni tas... Vai tas nesasaucas ar viņu pašu humāni un demokrātiski ievirzītu cilvēku domām un meklējumiem par Krievijai nepieciešamo sevis, sava satvara, savas identitātes atkalatrašanu? Ļoti iespējams, ka tā pazaudēta pārmērīgā izpletībā. Atbalsts krievu virzībai uz savu valsti, savas zemes, savas sabiedrības sakārtošanu, varētu veicināt pozitīvas attīstības sākšanos, stabilitātes veidošanos šajā lielajā zemē. Latvijā normalizētos iedzīvotāju sastāvs, grieztos uz samērību, šo ārkārtīgi svarīgo nepieciešamību un priekšnoteikumu normālai attīstībai jebkuŗā jomā. Pašlaik latviešu/ sveštautiešu samērs ir izteikti nevēlams, ap 55:45, taisni tāds, lai ienācēji apdraudētu pamattautu un pamattauta pašsaprotami tam turētos pretī. Šo neveselīgo iedzīvotāju samēru spoguļo arī Latvijas atpalicība valsts attīstībā iepretim Igaunijai un Lietuvai, kur iedzīvotāju sastāvs ir normālāks. Latvijā veidotos patiesa neatkarība, īsti varētu atsākties valsts atkopšanās un jauncelsme. Eiropā būtu vienas tautisku saspīlējumu un pretišķību vietas mazāk. Galvenais, šāds virziens būtu vadīšanās no dabas un pasaules likumībām, pieskaņošanās, nevis pretī strādāšana tiem spēkiem, kas ir lielāki un gudrāki par mums un no kuŗiem šis laiks tik bīstami attālinājies. Kas gan cits vēl ļauj cerēt uz milzīgo sarežģījumu atraisīšanu pasaulē, ja ne palikšana saistībā ar šiem pamatiem, ar cilvēkam dāvāto apjausmu par labu un ļaunu, taisnību un netaisnību.

 

 

Benitas Veisbergas (prec. Antone) pirmā publikācija, tēlojums „Ar Oldzīti”, iespiests JG5-7 (1956). Kopš tā laika prozas rakstnieces un esejistes darbi bagātinājuši mūsu lappuses daudzkārt. Par romānu Es, tavs maigais jērs (1968) viņa iegūst Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu, par Brīnumaini (1985), kas tapusi kā piemiņa kara sagrautajai, nodegušajai Jelgavai - Kultūras fonda balvu. Dzīvo Orindā, Kalifornijā.