Aija Zariņa

Balasts

 

Māksliniece Aija Zariņa

Tā saucas Bolderājas mākslas projekts, kas 1999. gada jūnijā tiek īstenots otro reizi. Pirmā nosaukums: Māja Bolderājā. Abu iniciatori: Sandra un Vladimirs Janušonoki − Vides Aizsardzības kluba Bolderājas nodaļas vadītāji. Cilvēki, kam nu jau daudzus gadus sāp šīs vietas liktenis.

Šā gada projekts notiek nesen no armijas atbrīvotajā Daugavgrīvas cietoksnī. Jau krustneši izmanto Daugavas grīvu, lai tālāk pa upi nokļūtu pārējos zemes novados. Še atrodas baznīca, kuŗā sprediķoja Ernests Gliks. Kādreiz še it kā bijusi svētvieta. 1608. gadā zviedri uzceļ skansti, kam dod nosaukumu Neiminde. Vēlāk pēc Nīderlandes parauga tiek uzbūvēts zvaigžņveida bastions ar aizsarggrāvi. Ziemeļu kaŗa priekšvakarā to pārbūvē un nosauc par Diamindi.

Īsi pirms Jāņiem, 22. jūnijā, kuģītis pie Rīgas Akmens tilta salasa veselu baru pieaugušos un bērnus. Mēs viņus sagaidām pie cietokšņa Buļļupes pusē. Esam domājuši un strādājuši jau pusgadu, lai cietoksni piepildītu ar vairāk vai mazāk miermīlīgu elpu. Nu izšķirošais brīdis ir klāt. Bezrūpīga publika vienā mierā klīst pa bijušo torpēdu remontu cechu, kas rūpīgi tīrīts vairākas nedēļas. Mūsu prāts ir kļuvis paļāvīgs labajam, ignorējam gadu simteņiem ilgstošās ieroču skaņas. Ļaužu atmiņa ir īsa.

No milzīgā cietokšņa esam „paņēmuši” tikai vienu ēku, ar kādām divdesmit istabām, kuŗās iekārtoti apmēram trīsdesmit mākslinieku trīspadsmit projekti un piedevām viens „rituāla orķestris” − ritma instrumentu muzikāla grupa, kuŗas viena daļa vēl atrodas Holandē un kuŗai jākalpo par balastu, lai Bolderājas kuģis būtu stabīlāks, tāpat kā kādreiz par balastu kalpoja Holandē kuģa tilpnēs krautie un Rīgas celtniecībā izmantotie ķieģeli. Tādēļ, lūk, projekta nosaukums Balasts. Šejieniešiem paredzēts apvienoties ar holandiešiem, bet īsi pirms atklāšanas dienas uzzinām, ka pēdējie nevar ierasties. Bet par laimi ap 20. jūniju cietokšņa territorijā gadās iebraukt vecam autiņam ar kādu rakstnieku no Holandes, kuŗš tūdaļ ķeras pie „rituāla orķestŗa” veidošanas. Atklāšanas dienā viņam talkā nāk no kuģīša nokāpušie apmeklētāji − viens ar vijoli, cits ar balalaiku, arī ar kādiem tur sitamiem instrumentiem. Tad vēl dziedātāji un dancotāji. Visu to uz filmas iemūžina Andrejs Grants, bez kavēšanās iekļaujot svaigos poloroidus ekspozīcijā. Ilvas Kļaviņas „mitruma mērītājs” reaģē ne tikai uz savām, bet arī uz tuvojošos skatītāju emocijām. Es savukārt rehabilitēju zvaigznes atveidu − ar lielu dzeltenu slotu uz lielas noputējušas zāles grīdas, „rituāla orķestŗa” vadīta, ar Daugavas ūdeni zīmēju ļoti lielu zvaigzni, cerībā, ka tā palīdzēs zvaigžņveidīgajam cietoksnim. Piedevām ar zvaigzni sveicinu Jāņus, kas jau aiz vārtiem, un, bez tam, tā ir vienkārši grīdas mazgāšana ar zvaigzni. Tatjana Krivenkova piedalās ar dejām, bet pēkšņi sastingst izcili dizainēta krēslu pāŗa priekšā. Pēteris Ķimelis un Kirils Kirosirovs filmā Nebaidīties, ko izrāda gaŗā metalla angarā, fokusā tveŗ dusmīgus Marijas ielas iemītniekus ar ieceri likt cilvēkam labāk iepazīt pašam sevi, saprast, ka bailes ir destruktīvas. Ar projekcijām saistīts ir arī Ivetas Sipunuvas un otrs mans darbs, kur redzama Bolderāja un tās iemītnieki gadsimta sākumā. Kā mākslas objektu Gunda Balode, Zusanna Runkovska un Iveta Laure pasniedz garderobi un kafejnīcu − ar kaltētu rožu lapiņu zīmējumiem un drēbju pakaramiem. Projektā darbību ņem vēl ne tikai vesela rinda mākslinieku − Māris Subačs, Indulis Jūgs, Armīns Ozoliņš, Kirils Panteļejevs −, bet arī daudzi Bolderājas iedzīvotāji, skolnieki, skolotāji, arī ārzemnieki no Vācijas (Heidi un Mondi), Zviedrijas, Krievijas, u.c. Visi, visi, kam rūp Daugavgrīvas liktenis.

 

 

Gleznotāja un scenografe Aija Zariņa 1982. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Kopš 1980. gada sarīkojusi 19 personālizstādes un piedalījusies 95 grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs.