Jaunā Gaita Nr. 219, decembris 1999
DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRAMATU
Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Ilmāra Blumberga illustrācijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 336 lp.
KULTŪRAS ATSLĒGAS PUNKTI
Ievadā G. Berelis grāmatu raksturo kā chronoloģiskā secībā sakārtotu eseju krājumu, kur daļēji mēģināts fiksēt atsevišķus kultūras "atslēgas punktus", kā arī parādīt literārā procesa svārstīšanos starp sakārtotību un chaosu. Berelis uzsver, ka viņš nedomā dublēt Zinātņu akadēmijas topošo Latviešu literatūras vēsturi, kurā neapšaubāmi rūpīgāk būs analizētas literātūras vēstures norises līdz 1940. gadam. Autors vēlas dot savu latviešu literātūras vēstures versiju, fiksēt savas personīgās attiecības ar literātūru un rosināt lasītāju uz dialogu ar tekstu. Te, jāsaka, Berelim veicies. Grāmata aicināt aicina uz iebildumiem, komentāriem un dialogu gan ar Bereli, gan aplūkotajiem rakstniekiem un viņu darbiem.
Bereļa grāmatu var lasīt kā kriminālromānu. Tā ir subjektīva, faktiem bagāta, rakstīta ar dedzību un analītisku prātu svaigā valodā, kāda Latvijā vēl bija pareta pirms desmit gadiem.
Dažkārt, lasot apceres par literātūru, bija jālaužas cauri daudzvārdības džungļiem, lai atrastu zemeņu lauciņu. Berelis raksta no pozīcijām, kas ideoloģiski tuvas trimdinieka domāšanai, kā tā atspoguļojas, piemēram, Jaunājā Gaitā.
Trimdas literātūra visā plašumā nav grāmatā iekļauta, tāpat nav apskatīti daži rakstnieki, kuŗos Berelis nav jaudājis iedziļināties. Taču 323 lappušu biezajā grāmatā apkopoti vai pieminēti 215 rakstnieki.
Man uzkrīt nedaudzās rindas, kas veltītas Annai Brigaderei. Viņas raksti jaunajam literātūras zinātniekam, kā viņš ievadā paskaidro, palikuši pasveši.
Kā laba tiesa Latvijas jauno izglītoto latviešu Berelis demonstrē kritisku attieksmi pret kristīgo ticību, kā tā izpaužas Poruka Kukažiņā un Sirdsšķīstos ļaudīs, par tiem jauneklīgi pavīpsnājot.
Nenoliedzami šī necienība pret mūsu mīļo rakstnieku ir lasītāja domu procesam rosinoša. Skalbem ziedota viena lappuse. Linardam Laicēnam divas. Pēdējais lieliski raksturots, citējot Ērmani. "Laicēn, kaut tālāks man tu kā neviens; saprotu tevi es tomēr, tevi, piere kam laika krāsnī kvēlo. Meklētāj mūžīgais! Skrēji, līdz klupi pie kārts, kuŗas galā sarkans sprausts karogs. Karsonī guli tu karoga sarkanā ēnā, smejies, draudi, baidi, svēti un lādi." Vēl daudzi citi, ne mazāk veiksmīgi izvēlēti citāti bagātīgi ilustrē un aktivē Bereļa tekstu.
Dažiem rakstniekiem veltītas tikai nedaudzas trāpīgas rindas, citiem rūpīgi atstāstīts romāna vai dzejas grāmatas galvenais saturs, atstājot lasītāju auglīgās pārdomās.
Visai saistoša ir nodaļa "Socreālisms un metastāzes". Oriģināls gājiens ir līdzās apcerēt Raini un Čaku, "divus kultūrtipus, kas reprezentē savu laiku."
Anšlava Eglīša priekškaŗa romāni pieminēti ar apbrīnu. "Eglītis bija no tiem tik reti sastopamiem rakstniekiem, kuŗiem piemīt spēja burtiski ne no kā radīt ko īpašu."
Brīžiem liekas, ka arī Berelis skolojies pie Eglīša.
Grāmatas smagumpunkts ir latviešu dzeja un proza, sākot ar sešdesmitajiem gadiem.
Dzejnieks padomju Latvijā, kā zināms, nebija dzejnieks vien. Bereļa vārdiem runājot, dzejnieki bija vairāk vai mazāk pravieši, sludinātāji, tribūni, filozofi, sociologi, demografi, vēsturnieki, apgaismotāji un ekologi, radot angažētu literātūru.
Dzejas cienītāji pildīja sporta manēžas un teātrus un dzeja iznāca lielās tirāžās. Sistēma pieļāva zināmu opozīciju. Berelis min, ka dzejnieki, kas ierosināja šī procesa aktīvizēšanos, izņemot Belševicu un Vācieti, pēcāk nonāca otrajā plānā. "Starp viņiem izcilu dzejnieku tikpat kā nebija." Berelis nemin šo dzejnieku vārdus. Ja viņi ierosināja procesu, lasītājam būtu interesanti zināt viņu vārdus.
Lasot Bereli, man rodas vēlēšanās lasīt V. Lāma Abadona mieru, A. Bela Cilvēki laivās, V. Kaijaka Veci. Arī Upīti, kuŗa daiļliterārie darbi trimdā maz cilāti.
Berelis atjaunojis saikni ar brīvvalsts intelektuāļiem, literātūras apzinātājiem un valodas māksliniekiem; grāmata ir nozīmīgs solis latviešu kultūras procesā un atspoguļo attīstību Latvijā, varbūt vairāk nekā dažs pozitīvs ekonomisks rādītājs statistikas tabelēs.
Grāmatā pietrūkst pieminēto darbu bibliogrāfijas, kas ievērojami celtu tās vērtību.
Ilmāra Blumberga ilustrācijas pieliek punktus un ķekšus visai izteiksmīgās vietās, papildinot gan teikto gan neteikto.
Medicīnas doktore Aina Siksna ir JG līdzstrādniece kopš 1964. gada. Raksta visvairāk par literāriem tematiem. Būdama psichiātrijas speciāliste, nereti pievēršas psīcholoģiskai analīzei. Dzīvo Stokholmā.
