TRIMDA IR TRIMDA IR TRIMDA IR TRIMDA...

Margita Gūtmane. Vēstules mātei. Rīga. Preses Nams. 1998. 157 lp.

 

... "trimda ir trimda" tā iesākas 5. vēstule un iezīmējās kā centrālais Leitmotif Margitas Gūtmanes grāmatā Vēstules mātei, kas ieguva Kultūras Fonda balvu 1998. gadā. Gūtmanes "trimdas grāmata" ir atšķirīga no citām ar līdzīgu nosaukumu varbūt visvairāk ar to, ka šis teksts ir par trimdu kā cilvēka nepiederību un pamestību pasaulē, kur ir grūti atrast īsto mājvietu. Trimda kā polītiska nolemtība te maz figurē. "Pēc tantes nāves pārlūza mana pēdējā piederība." Izbēgusi no Jelgavas 9 mēnešu vecumā ar savu tanti, Gūtmane atstāj māti Latvijā, kur, krieviem ienākot, viņa bija tikusi aizvesta. Māte atgriežas Latvijā; taču drīz mirst, savu meitu neredzējusi. Gūtmane nonāk Vācijas bēgļu nometnēs, pēc tam dzīvo starp vāciešiem. Bijusi Minsteres Ģimnāzijas audzēkne, vēlāk studējusi Hamburgas un Stokholmas universitātēs. Latviešu valodu viņai ir bijis jāiemācās kā svešvalodu, ko viņa tagad, protams, pārvalda labāk kā ilggadīgie iedzimtie. Vēstulēm šeit nav parastās epistolārās formas: tās neuzrunā māti, ir bieži bez vietas norādījumiem, nedatētas, taču tur atrodam zināmu laika secību un virzīšanos, un beigās varbūt, uz izbēgšanu no trimdas sindroma. Māte pa retam tiek pieminēta, bet bez tās emocionālās izteiksmes, ko piedēvē tai personai, kas ir parasti ikvienam tā tuvākā. Pēdējās vēstules piemin apstākļus atjaunotajā Latvijā, un ir arī citi pieturas punkti, taču visā visumā tās vēršas uz cilvēka iekšējo, "metafizisko" trimdu. "Bēgšana nebeidzās brīvībā, bet apziņas sašķeltībā." Kopš viņas tante bija paņēmusi mazo bērnu līdz prom no mātes, prom no dzimtās Jelgavas, gandrīz viss ir zem zaudējuma zīmes: māte, bērnība, kas pavadīta bēgļu nometnēs, atsvešināta no sevis, atsvešināta no valodas un kultūras. "Dzimtene ir tikai valodā," Gūtmane citē Valteru Benjaminu, taču tūliņ iesāk sekojošo vēstuli: "Valodā ir trimda."

Trimdinieka dzīve paiet "nekurienē," gaidot vilcienus, kas nekad neatnāk laikā, uzgaidāmās telpās, jūtot, ka "dzīve ir kaut kur citur." Negatīvi vietu un laika apzīmējumi noslogo šo tekstu: "es nekur neesmu bijusi, tikai nebijusi." Laiks kļūst par "nelaiku," jo "trimdā nav vairs laika dimensijas," Visapkārt rakstītāja izjūt nesakarību un fragmentāciju. "Visam trūkst sakara ar mani." Viss izirst un atstāj cilvēku metafiziskā pamestībā un nenozīmībā. Nepiederība ir trimdinieka pamatiezīme. Vācijā viņu apzīmē par "Heimatloser Ausländer," divreiz izraidītais "bezdzimtenes ārzemnieks."

5. vēstules iesākums ar četrkāršu atkārtojumu, "trimda ir trimda..." taču laikam norāda, ka trimda nav izskaidrojama ar kāda cita jēdziena palīdzību. Tā ir tautoloģija, kas neiet tālāk par ieslēgto apli. Trimda ir kaut kas absolūts, ko nevar noreducēt vai pielīdzināt kam citam. Trimda ir viena no cilvēka absolūtām situācijām, kas nepāriet uz ko citu. Un trimda arī pārņem visu citu un sevi atklāj pretrunībās. "Es braucu atpakaļ uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Es atgriežos trimdā." Un rakstītāja piemetina: "Mana īstenība ir trimda." Šī izjūta, gribētos teikt, izpaužas arī Gūtmanes stilā. Viņas izteiksme ir skopa, sasprindzināta un līdz ar to krāšņa. Viņa atrod, ka "latviešu valodai ir erotisks skaistums" (ko tikai reti mūsu rakstniecībā ir uzgājuši). Rakstītāja atzīst, ka rakstīšana ir viņas būtība: "Es dzīvoju savās vēstulēs... Mana dzīve pārvērtusies vēstulēs". Taču arī šī radīšana, kā viss kas cits pasaulē, ir padota iznīcībai: "Es raksts, kas pats sevi izdzēš." Radīšana un pazudība, būtība un nebūtība ir ieslēgtas kādā ciklā, kas nemitīgi vajā trimdinieces apzinu. Trimda ir daudzveidīga, pretrunīga un intensīva, un tā nepadodas izpalīdzīgiem paskaidrojumiem. Dixi.

Juris Silenieks