Jaunā Gaita nr. 22, 1959. gadā

 

Roberts Mūks

 

 

 

SLAZDĀ

 

 

Tādam, kā es

Ir viegli sapīties

Tavu matu slazdos,

Jo man patīk apīņi mastos

Un alus,

Un sapņi, kas no alus,

Vīdamies augšup,

Tavus matus satiek

Un tālāk netiek.

Bet tā ir labi

Vadīt mirkļus un gadus:

Šai slazdā es jūtos

Kā apinis karogmastā.

 

 

 

 

IENĀKŠANA

 

 

No Ņujorkas miroņu lauka

Mēs iebēgām bārā,

Kur spoka nebij neviena,

Kur tikai bites,

Pilnas ar reibuma medu,

Par bišu debesīm dūca

Un alu sūca.

Mēs savu dziesmu rāvām
Un bļāvām pa starpām,
Lai debesu harpām
Nebūtu jānogurst.

Bet pēkšņi uz divi kājām,

Ar acīm kā daudzas citas,

Ienāca lūpas.

Noklusa žūpas,

Džesa spiedzieni piesala sienām.

Savādas tirpas pārskrēja gaisu.

Lūpas kā kalpojums seniem veļiem,

Lūpas kā Nerona Roma,

Kā tīrasins zirgi,

Kā visu debesu pļavu

Un krogu alus

Kopā.

 

 

 

SVEICIENI ANTONAM AUSTRIŅAM

 

Latgales ciemos Tu prati

Sajust smaku

No Romas ielām,

Jo gars un lielā miesa

Tev bija no aizsaules vielām.

 

Tagad zem zemes dēstiem

Tu guli mierīgs

Un brīvs

No skaistuma ēstiem,

No vārdiem

Un nevārdiem.

Bet Tava „klusuma gavilēšanai”

Sveicienus sūta

Tev dzīvē svešais

Jānis Divdesmit Trešais.

 

 

 

 


 

 

 

 

Baiba Bičole

 

 

VASARNIECE

 

Es gāju uz jūŗu,

Un kājas grima pelēkā smiltī

Kā pelēkā mīklā kas rūgst.

Lietus gabana iesēdās viļņos,

Jūŗas un mākoņu ūdeņi sadevās rokās

Izskrēja krastā.

Izsvieda riekšavu

Brūnu, melnu un baltu

Gliemeža vāku, zaļas zāles.

Un mirstošas zivis, kas palika.

Guļam tur rāmas kā

Gleznieka klusajā dabā.

Sāļš vilnis aptinās apkārt

Ka liela sālīta siļķe.

 

— Vēlāk, kad gājām uz mājam,

Tu pieliki lūpas.

Pie maniem pleciem

Un teici: „Mīļā, tu esi

Pus zivs un pus sieva,

Ēst būs man tevi

Vai mīlēt?”

 

 

 


 

 

 

Jānis Krēsliņš

 

 

DZIESMU, JAUNATNES

UN VALSTS SVĒTKI TRIMDĀ

 

Nu satiekamies kaimiņi

no Piebalgas, no Poguļankas,

no Kazdangas un Rīgas!

Kā zemenāju stīgas

mūs kopā saista tautiskais.

Nu satiekamies kaimiņi

no Detmoldas un Lībekas,

no Eslingenas, Memingenas,

Tībingenas, Ķīles!

Kā zemenāju stīgas

mūs kopā saista pagātne.

Nu bada gadi gaŗām jau,

nu atkal visi gorāmies

kā uztūkušas pīles.

 

Cienīgi tēvaiņi, cienīgas mātes,

meitas plikām mugurām, pa pusei krūtīm

un dēli cēli ierodas svētku zālē vēli,

kad kori tricina žēli:

„Manas dzimtenes diženie dēli.”

Bet dēli, cēlie dēli

gaida, kad beigsies šīs dziesmas,

gaida, kad godalgas pasniegs,

gaida, kad sabīdīs krēslus

un izmēzīs roidas un mēslus

un sāksies danči

ar saksofoniem diženiem

un līkiem,

ar nīgriem Kongo ritmiem

un ča-ča mambiskiem jambiem.

Zeltenes postas un rotātas,

daiļkrāsu greznotiem vaigiem un lūpām,

gaida, lai tautas dēli

tās āfrikanisko bungu rībienu radīto

dzelmju dzīles raida.

Tomēr slava un gods latviešu meitām,

kas sabraukušas šeit

no Sanfrancisko un Kalamazū,

lai klausītos dziesmas,

lai būtu kopā,

lai sasatiktos.

Slava un gods arī latviešu dēliem,

kas sabraukuši šeit

no Saskačevanas,

no Bifeļu miesta,

no Filadelfijas,

lai kopā iedzertu alu,

lai būtu kopā,

kamēr pagastu vecākie, profesionāļi,

skalda gaŗas vārsmas

kā vecos dipiņu laikos

Vāczemē,

kad meitenes tautiskos brunčos

pasniedza koka telēķus

jn sarkanas rozes

Unras brenčiem un runčiem.

Cik garlaicīgi!

Bet ari dēliem patīk dziesmas,

kas pacilā mēreni un dīvi,

ja arī labāk tīk gaidīt tiem

uz priekiem vareniem,

kas sāksies, kad viss še beigsies,

kas sāksies sparīgi un brīvi,

kad atnāks muzikanti,

kad solus sabīdīs malā!

Tad, ek, būs lēkāšana,

ja arī mūzika no Haiti un ne pašu.

Ai, Džeki, Džoni un Janči,

jūs tomēr esat latvieši

un nevis japāņi vai franči!

Bet mūsu laiks jau tāds pajucis,

tā mums teic,

neņemiet ļaunā.

 

Beidzot beigas un sākas.

Tauta sakustas un bīdās kā nākas.

Alus kannas pārduras pakšķēdamas,

alus dzesē tautas slāpes,

visur mostas alus gars

un rodas spars

pie krūtīm piemiegt

Millijas, Ilzes, Dzidras un Trīnītes,

Jautrītes, Skaidrītes, Mudītes, Zīlītes.

Māmiņas zālmalā

vēro ka meitiņas

ča-ča — mambo-bo,

plīvo kā kleitiņas.

Vēro ka uzgriež pat

muguras dancīti.

Ne par velti seši gadi

svētdienas skolā nostupāts:

Visi deviņpadsmit Latvijas apriņķi

galvā sēž

tāpat ka vectēviem

Puškina pātari.

„Klāt arī, klāt arī,

ballīte klāt arī!”

Vītero, vītero

naktsputni zilgani,

zaļgani, valgani

rubeņi, tītari.

Vērbaļķos sakārti

vaiņagi, baloni,

sarkani burbuļi,

sentēvu pūšļi.

Ej, Ausekli, Kronvaldu Ati, Māteru Juri,

klausaities!

Ej, Ruģēn no Valmieras, kas mēslu kaudzē

taisnību meklēji un teici:

„Kad atnāks latviešiem tie laiki,

ko citas tautas tagad redz?”

Vai laiks šis klāt?

 

Kā viss ir savijies, sapinies mezglā!

Bet —

vai tādēļ asaras,

vai tādēļ raudas.

Papēžu dipoņa

prieks še ir milzīgs.

Tipina, dipina,

lokās un kratās.

Vectēvi skatās,

vecmātes brīnas —

jaunība cīnās.

Alutiņš, alutiņš,

puto tik, burbuļo.

Nopaukš kā paukšenes

vāciņi kannām.

Pārdur tās, izdzer tās,

aizmet tās

krāsmatās;

nerakstīs grāmatās,

kur tam būs gals.

Šodien tās, ritu tās,

allaž tās dzesēs mums,

remdēs mums

mūžības slāpes.

Nav vairs še sāpju,

nav vairs še ciešanu,

mūžīgu nākšanu,

skriešanu, iešanu.

Tautiski pikniki

remdina, cildina,

skumdina, mudina,

radina pierast.

 

Jūs domājat cinisks es?

Nebūt nē! Viss notika, kā jums saku.

Arī es pa vidu klīdu,

priecājos un baigi svīdu:

Ņujorkā, Čikāgā, Toronto un Kalamazū.

 

 


 

 

 

Eduards Freimanis

 

PĀRNĀCĒJS

 

Tundrā, kur kāvi un vilkači dzimst,

Septiņus gadus tu kali

Naidu — mans vilkaci, brāli.

 

Naidā nu mocies un nemierā dilsti

Mājās pie mātes un radiem;

Smakdams pa mierīgiem gadiem.

 

Rūgtumu piesūcies, noguris, smags

Nesi pats sevi kā nastu,

Nedienu miglā lai prieku sev rastu.

 

Nav tev vairs draugu — vilkaci, brāli.

Meitenes — smaidīgos mīlē...

Mīļā tev dzelmeņa dzīlē.

 

Mīļā tev ragana dzelmenī daigā,

Zemdega kūrēja dūkstī...

Pats tu ar kūdrajiem gruzdi un rūgsti.

 

 

 

KĀDAS BĒRES

 

Mēs mirušo ierakām dziļi

Kā sasistu, netīru trauku...

Par dvēseli runājam mīļi —

Kā kapos... kad jādara darbs.

 

Mēs gājām pa pamestu lauku

Pret namiem, kur dzīvie vēl smejas.

Pār aizmirstiem krustiem mums sejās

Jau smaidīja gaismu dārzs kairs.

 

Mēs zinām: tu necelsies dzīvot,

Ne šeit vairs, nedz dievaiņu lejās.

Mēs norakām tevi kā nastu,

Kā lietu, kas neder mums vairs.

 

 


 

 

Richards Rīdzenieks

 

 

ARJERGARDA

 

Melnu skudru daudz,

melnas skudras sniegā,

vidū dejo

grauds.

 

Ilgi

plikās krūmu rīkstes,

kamēr drīkst

bēgt.

 

Kratās stobrs, stobrs trīc,

es tam līdz;

cimda skrandas lentē ķeŗas

apkvēpušas, dejojošas

čaulas lec;

ciešāk, ciešāk laidi spiež

plecs.

 

Kaujas klaiga atbalsojas,

                          atbalsojas,

                                 atbalsojas;

stobrs trīc

—      es tam līdz.

 

Tu-vāK, tu-vāk

melnās skudras,

skudrām rokas, kājas, sejas,

citas paliek, citas nāk,

beigas

nāk.

 

 

 

 

LAIKI

 

Greizos spoguļos

miljardi pasauli vēro

— atslien pie ilūzijas

un mēro.

 

Izzūdot klejo

miljardi atmiņu spoki;

kā aug, neredz neviens,

pļavmalā koki.

 

Nākotnes nava.

Bet reiz tā pagātne kļūs,

un atkal atmiņu spokiem

jāklejo būs.

 

 


 

 

 

Gunars Saliņš

 

 

 

IZBĒGUŠIE

 

Piezīmes avīžu ziņām

 

 

Mucā viņš pārbrauca jūŗu,

artelim zagtā un izēstā siļķu mucā

no Rucavas.

Krastā līgavu skāva, bet oda tik sūri,

ka līgava teciņus vien šo rāva ap stūri

pasaules smaržu pirtī pērties.

 

Pērās raibi, pērās gari,

čā-čā rakstā uzmeta garu,

uzmeta tūdaļ autentisko

terpentīnu no zelta Frisko.

Au! ne smaržoja tas, bet oda —

un tomēr īstajā vietā koda:

acīs iesitās rietumu dzīves

gleznas abstrakti ekspresīvas,

citas krāsas tieši no paletes

dzēsa ritmos dejoja baletu —

krāsas, — tad zilstaru biksēs stilbi

zigzagu rakstā gar acīm žilba.

Rucavietim uz lāvas miesā

pavisam nejausti audi kniesa,

gribējās plānā lēkt un diet

vēl neizdietu rucavieti.

Te pēkšņi pārtrūka džesa tracis,

un dejoja vairs tikai pirksti un acis,

un tad pat acis kā garaiņi zuda.

ar lotosa smaržu uznira Buda.

Bet lotoss bij dīvains, tam apkārt sēdēja

melni, rudi, balti lotosa ēdēji,

viens no tiem — pilnu muti, pusguļus —

pagriezās: „Es — Dablinas Uliss,

un šie te — mūsdienu lotofāgi,

nav tiem vairs stiprās grieķu māgas

kā Odiseja vīriem, tās, īsto

lotosu ēdot, plīstu.

Ieskaties labi: ko pirkstos tura kāds,

ir tikai lotosa surrogāts,

pats to taisīju —

kopā maisīju

savas ūsas, savu svaru,

grieķu mūzas, īru garu,

bikšu pogas, mītiņus,

maigus snaudas brītiņus,

meitas, jūras, naktskvartālu,

kleitas, mūrus, puķes, sāli,

kardinālus, kuļīgas nieres,

sviedru plūdus no savas pieres —

lotoss.

Ēd un aizmirsti visu, kas ir.

Visu, kas mūs vēl šķir

Un Dablinas Uliss lapu svieda

rucavietim no sava zieda, —

bet šis ķerot to tik stipri spieda,

ka pataisīja par garaiņu ziedu.

„Ei, kā redzu, tev vajag ko cietu —

un tomēr ko tādu, kas dzied...”

un Uliss gaŗu roku stiepa

un dāvāja rucavietim ziepes —

citrona gaisma un smarža sitās,

un ziepes uz lāvas dziedāja šitā;

„Ar Blūmiņu, pārītī mēs ar viņu:

Viņš spodrina zemi, es — debestiņu.”

Rucavietis tīkamā sutā

laida, lai ziepes ir dzied, ir puto,

berza — un tiešām uzberza sevī tas

debesis septītās, astotās, devītās —

cauri tām vēl no bērnības vērās

debesis Rucavas kāzās un bērēs.

Te izbiedēts eņģelis — meitene bikini —

aizkrāsnē slēpās, jo plaši un nikni

pirtī Londonas migla nāca —

atgrūdās durvis, un, garaiņus mācot,

un tūdaļ vēsas un piparmētrainas

slotas pa muguru dancoja vētraini.

Viegli bija elpot — tā kā caur čaulu

sajuta viņš savu mugurkaulu.

Pēc brīža gan sūkstījās: „Ūja, ūja”

Bet britam tas šķita maigs alelūja:

kā atgrieztam musulmanim vai jūdam

uzšāva ķipi svētīta ūdens

un tad laida, no lāvas lai ieveļas

sterilos antiromāna dvieļos.

Piebikstīja —

domāt, nu tīrs,

smaržos kā moderns

jeņķis, indietis, īrs...

 

Tomēr, šim ceļoties, sita knipjus

siļķes, siļķes vēl sita knipjus. . .

Guldija vēlreiz lāvā gulu,

uzšāva vairākus lotosa sulas,

vairākus Sēnas ūdens ķipjus, —

tak siļķes, siļķes vēl sita knipjus.

Un brīžam tās taisni kā dzīvas peldēja

pasaules pirts

smaržu garaiņos,

Parīzes naktī grozījās sarainas,

sīvākās indes tās neizdeldēja —

ne pavisam:

 

drusku to smakas piejaucās visam,

pat līgavas neiloniem, palagiem, cisām,

un, kad viņi gāja pār tirgus laukumu,

līgavas draudzenes ievidžinājās: „O! o!

Kas tas par sevišķu smaržu jaukumu?!”

 

Nu muti vēra līgavainis

un skaidroja, ka atvedis siļķu mucā

to stiprāko sastāvdaļu — taisni no Rucavas.

„Saprotiet, daudz; tur dzīvo pat tādās mucās!”

 

Draudzenes garšīgi ķiķināja: — Izliekas jucis...

Kāds eksotisks putns! — un apskauda līgavu.

 

Laukuma vidū tos panāca brīvības delegāti

sveica un apostot izmeta delikāti:

 

„Jums degunu, ko dzimtenes šausmas drebina,

Šie perversie pasaules parfimi noteikti šķebina...”

Kā īpaši neķītra pakrūtēs dūrās

tiem Kurzemes siļķu smaka sūrā.

„Nē, augstie — jeb ministri — kā lai jūs bildinu? —

no visas sirds šo iesvaidīšanu cildinu,

jo Rucavā netrūka tik dauz kreklu un vizīšu

kā brīvu visvisādu pasaules smaržu brīzīšu.”

 

Sabakstās delegāti: Apjucis. Bailes teikt sliktu...

Tad dižākais nokrekšķinās un nosaka dikti:

„Jums jāattopas. Mums lēmums pienākt

vēl kādā citā dienā.”

 

Līgavainis nu šaubās, vai gudri, ka mucis:

— Lai ko arī teiktu, izklausās tā kā jucis.

Mucā gadiem audzis, pa spundi barots,

kā lai ar dīvo brīvo pasauli sarodu?  

„Vai zini,” viņš līgavai bilst, „šo vasaras laiciņu

es tevi pie sevis mucā padzīvot aicinu —

ar brīvās pasaules smaržām tu nāksi un iesi,

līdz paši brīvi kļūsim un savi patiesi, —

līdz dvesmos muca pēc tavu matu pīnes

jeb vēl nedziedātu Rucavas dziesmu tīnes.

Tās rieteņus slepus laidīsim jūŗai pāri

tiem, kuŗiem deguni vēl stipri un kāri.”

 

Līgava bija ar mieru. Mucā to vasaru jauku

tie pasaules pilsētas apceļoja un laukus, —

bet kādu dienu — ja nemaldos, Rietumvācijā –

tos tomēr panāca brīvības delegācija.

Klauvē Pie mucas: „Ak dēls, kā tu nodevies lopībai!

Bet mēs tevi glābsim: uzņemsim trimdas kopībā —

tik jauno smaku atmet, to smaku...”

Atsaucas iekšā izbēgušais:..Nestāviet saulei priekšā.”

 

 

Jaunā Gaita