Jaunā Gaita Nr. 22, 1959. gadā

 

 

Andrejs Irbe

 

 

Lietus brāzma iesitās rūtī. Kāds draņķa laiks! Pelēcīga un slapja vasaras diena slīd uz vakara pusi, mākoņi skrien līdz vilciena gaitai, brīžiem ietīdami savā murskulī tumšzaļo koku pudurus un dzeltenos, lietus noplicinātos labības laukus. Tad sliedes uznes pakalnā. Izliecas slaidā lokā un velk līdz sev vagonu rindu. Lejā, starp kokiem un miglas vāliem, uzzied sarkani jumti.

„Eine Stadt,” saka vecis.

„Was?” uz viņa pusi galvu paliekdama, atvaicā vecā sieva, kas nule attinusi sviestmaižu vīstokli.

„Eine Stadt. Da unten,” vecis rāda pa logu.

Lietus brāzma.

Eine Stadt... Einstadt. Einštate.

Es zinu, es tur neatgriezīšos. Vismaz ne tur. Un patiesībā — tādas pilsētas jau nemaz nav. Tā ir bijusi — ne jau īstenībā, bet kaut kur pagātnē, kaut kur — visu pilsētu pilsētā. Einštate — sagruvušu namu lauks uz zemes, pelēks, kvēpains. Tādas pilsētas nav — un es varu būt tikai pateicīgs. Vilciens joņo tālāk. Sarkanie jumti pazūd, lietus vairs nesit logā. Kaut kur vakaru pusē kāds mākonis spīd uguns krāsā.

Bet varbūt tomēr? Nē! Tādas pilsētas nav - tā doma jāizmet no galvas. Ja to nedarīs, tad viss būs pagalam. Tad šī krāsmatu vieta uz visiem laikiem paņems savā ziņā, tad nebūs nekā — tikai drupas, drupas, drupas...

Starp gruvekļiem šūpojas pavasaris.

Tā ir bīstama rotaļa — atgriezties Einštatē. Ja no tās ticis laukā, ja tādas vairs nav. Bet bija, kas netika laukā. Bija, kas neizturēja. Es nezinu, vai nelaimes katalizators bija laikmets vai viņu pašu dvēseles struktūra, Šā vai tā... Viņi pieder laikam un sirdsapziņai.

Ir kaut kas cilvēcīgs. Lūk!

Heidi. Es tagad zinu, kā viņu sauc. Viņa to pateica, jo viņai gribējās runāt. Viņa pateica arī, ka viņai ir septiņi gadi. Tagad viņa sēž stūrī, vagona pretējā pusē. Viņai rokās maza kārbiņa. Es zinu, ka tajā ir smiltis — arī to viņa pastāstīja. Bet nu ir tā, es skaidri redzu, ka kārbiņu nevar attaisīt. Tā tas mēdz būt ar skārda kārbiņām: tas dažreiz var tā aiztaisīt, ka bērns tās nevar atvērt. Arī lieliem ir grūti. Un Heidi nevar atvērt kārbiņu, viņa sēž, skatās un groza rokās skārda kārbiņu ar smiltīm un uzlakotiem rūķiem. Tā ir dīvaina pasaule, kuŗā ir tādas lietas, ko nevar atvērt. Heidi ir pati uzmanība, viņa pētī, viņa ir lielas dilemmas priekšā (jā, jā — viņa pat nezina, ka tāds vārds kā dilemma eksistē, bet te nu tā ir). Kārbiņu nevar atvērt.

Un tad viņa pieceļas, lietišķi un tieši, viņa nāk pāri uz vagona otru pusi. Nu jau rietu debesis laistās vienos mākoņu un saules uguņos. Lietus periods iet uz beigām. Heidi ir klāt, viņa pastiepj abas rokas ar vienkāršu, noteiktu žestu.

„Onkel, bitte mach auf!” Es atveru. Smiltis...

Rezumē kādam laika posmam

Lūdzu, neņemiet šo te visu par pilnu. Tam vismaz nebūtu nekādas nozīmes, jo es esmu miris. Es esmu mirušas miesas gars. To, ko es saku, vairs neviens nedzird, ko es rakstu, to neviens nevar izlasīt. Bet man ir savi niķi. Es dažreiz uzmeklēju savus draugus, tos, kas māk runāt, un tos kas raksta.. Es nelieku viņus mierā, es iesēžos viņos un rakstu ar viņu roku. Ko? Sava gala komentārus, ne dzīves, jo tādus raksta daudzi.

Es zinu, ka ir tādi, kas runā manā vārdā. Tās ir aplamības. Tie ir tie, kas mani nedzird un nekad nav dzirdējuši. Mani draugi, kas raksta manus komentārus ar savu roku, nerunā manā vārdā. Viņi ir tam tikuši pāri. Tas ir labi, jo ja nebūtu viņu, es paliktu nepieminēts, nebūtu neviena, kas atveŗ manu pīšļu kārbiņu, to pašu pīšļu, kas, ziņģē teikts, — mīlēja, priecājās un cieta. Jo es nebiju nevienā dziesmā, nevienā parolē — es gluži vienkārši biju. Mani sauc Aromāns Sala. Esmu dzimis laikā starp pirmo un otro pasaules kaŗu. Dzimšanas vieta nav svarīga, dažiem liekas, ka tas ir Vidzemē — jūs zināt, tāds neliels, bet skaists zemes plankums. Ir tādi, kas domā, ka man jābūt dzimušam kaut kur pie Bugas, citi raksta manā pasē vārdu Niškolca, citi atkal Hapsala. Viss ir vienalga. Šinī gadījumā paliksim pie Vidzemes. Mani mobilizēja, to es sevišķi gribu pasvītrot, jo tas vēl īpaši izcels to, ka es iejuku juceklī bez paša vēlēšanās. Un bija daudzi, kas to nevēlējās, tādu bija vairums. Tie, kas — varbūt — vēlējās, tagad runā mūsu vārdā.

Pirms es rakstu savu sacerējumu, kur jūs atradīsat lētas filozofijas iezīmes (tikai pārkarsušas smadzenes), lai atļauts savilkt kopā zīmes par manām gaitām — pēc tam. Jūs jau zināt, ko es ar to domāju: Pēc tam, kad vairs nebija ko cerēt. Toreiz es uzskatīju sevi par garīgi pilnīgi veselu — miesa bija bojāta — un ir tiesa, ka to pašu es nevaru teikt par sevi vairs tagad, kad es neizturēju un priekšlaicīgi iegāju nākotnē. Mans — toreizējais — uzskats bija tāds, ka no sabiedroto žēlastības nekā nevar gaidīt Tāpēc es nolēmu separēties un pats mesties dzīves cīņā, lai izcīnītu sev to vietu, kas vajadzīga, lai spētu elpot starp zemes lodes, mūsu mātes, krunkām un visuvareno zvaigžņu pasauli, pirmajām iespējām tuvāk. Es sagādāju sev kaut cik privātu uzvalku, nozagu vai iemangoju nedaudz pārtikas un pametu kaŗa lazareti (to nu jau sauc par kaŗa gūstekņu lazareti), kur ārstēju brūces. Mani neviens netraucēja, pasaule bija vai nu par daudz priecīga, vai par daudz sajukusi, lai ievērotu kādu klaidoni. Pa ceļam es palaidu nagus, dažreiz ubagoju, līdz atradu iespēju apmesties kādā pilsētā, no kuŗas apmēram trīs ceturtdaļas bija drupās. Kā drīz vien noskaidrojās, tur bija arī pārvietoto personu nometne, bet es turp negāju — man allaž riebušās visādas dzīvošanas barā, un bez tam man jau bija arī jau minētie ieskati par sabiedrotajiem. Viņi ir labāki par tiem, kas mani mobilizēja, par to esmu pārliecināts, un daudz labāki par tiem, no kuŗiem man ir bailes, bet viņi to toreiz nezināja. Viņi bija tik labi, ka labprāt atļāvās būt sliktākie. Es zinu, ka nezinātāji parasti izrīkojās aplam, tāpēc es toreiz viņiem neuzticējos. Apmetos pie kādas lāga vecas vācu sievas pussagrautā miteklī. Viņas vīrs bija pazudis kādā sniegputenī — viņa mani saprata.

Toreiz man bija divdesmit trīs gadi.

Es atradu darbu drupu novākšanas grupā. Tik daudz nopelnīju, ka varēja dzīvot. Vēlēšanās pēc kaut kā vairāk nebija. Redzēju, kā dienas aizput un kad lasīju laikrakstā vārdu „nākotne”, es jautāju, ko tas nozīmē. Mans kolēģa domāja, ka nezinu vāciski, un skaidroja kā konversācijas vārdnīca. Es uzsitu viņam uz pleca: „Ich weiss schon, was dieses Wort bedeutet, aber ich weiss nicht, was bedeutet das, was mit diesem Wort bezeichnet ist!” Viņš savukārt nezināja „was meinst du eigentlich.”

Nākotne bija savāda lieta. (Tagad es zinu, ka esmu nākotnē, jo manas eksistences miesīgā izbeigšanās bija, no toreizējās perspektīvas, absolūti galējā nākotnē.) Par pagātni (es biju, tu biji, viņš, viņa... etc.) es centos nedomāt, un tas man nenācās grūti, jo tā bija abstrakta — es neatminējos vairs nevienu Rīgā redzētu filmu, Brodveja gar Splendid Palace bija sarāvusies pavisam šauriņa. Es konstatēju, ka ar labu apņemšanos drīz vairs neatcerēšos nekā no savas pagātnes. Tik daudz vēl gan iedomājos, ka kādreiz esmu gājis ganos, suni sauca Kranci, — un, kad pāri pilsētai karājās vakars, es atcerējos citus, kuŗu logatā iezīmējās pelēkblonda meitenes galviņa; dažus skūpstus, kas pie tam nebija lāga izdevušies, jo man trūka technisko zināšanu un treniņa. Tad kādu rītu sākās tas — vārtīšanās pa dažādām guļvietām kopā ar utīm un citiem man līdzīgiem. Šaušana. Spridzināšana. Greizīgs gaisa pāršķēliens un sitiens, kas lika notirpt krietnai miesas daļai un nejust sāpes. Bet es īsti nezinu, vai pēdējais maz pieder pagātnei, tur varbūt bija robeža starp pagājušo un to, kas neglābjami — ir.

Nākotne nozīmēja drupas. Ja tās padevās viegli — nopelnīju vairāk, iznāca vira. Ja uzdūrāmies nesagrautam mūrim, bija ko svīst — iztiku ar kartupeļiem, kas pie tam bija iebojāti. Vienā dzīvoklī atradu paleti un pusotra duča krāsu tūbiņu. Man jāatzīstas, ka esmu stipri garīgs, vismaz man bieži uznāca — es vienmēr savā stāstījumā jaucu toreiz un tagad, grūti iedomāties, ka tās tagad divi nesavienojamas lietas — vēlēšanās izteikt šodienu uz audekla ar krāsu vērpetēm. Bet savā gruvešu filozofijā es netiku pie nekādas jēgas, tā nāca man virsū kā melna nakts — man atlika vienīgi peldēt tajā iekšā kā mēnesim mākoņu kaudzēs.

Es šad tad iedomājos — kad biju labi paēdis — ka es varētu arī iemīlēties. Tas varētu notikt pavisam vienkārši. Vienu dienu es satiktu uz ielas kādu meiteni vai sievu, ieraudzītu, ka viņai ir savs skaistums — un es iemīlētos. Pats pret savu gribu. Iemīlēšanās būtība ir pavisam primitīva lieta. Šodien iemīlas tāpat kā akmens laikmetā (starp citu — tas jau bija: Drupas!). Atšķirība piemīt vienīgi turpmākajai darbībai, kas tagad sarežģītāka kā toreiz, un — manuprāt — daudz neracionālāka. Bet no tā, cik savās izdarībās metam lielas cilpas no vajadzības līdz mērķim, rodas kultūra. Bravo! Tik tālu esmu — kultūra ir izdarību cilpu veidotie ornamenti.

Rudens nolija un ziema aizsala. Ziema bija grūtākā. Darbs tikpat kā apstājās — un es nepratu taupīt. Istabu izspraudīju veciem laikrakstiem — Volkischer Beobachter — spraudu tā, lai ērglis nebūtu redzams un kāds nelabvēlīgs apmeklētājs neiedomātos, ka tīksminos ap vecām relikvijām. Pa starpām piejaucu dažus numurus The Times un The Stars and Stripes: — dekorācija bija pilnīga. Vējam bija radīts piemērots aizsprosts. Gulēju papīra maisā. Viendien lasīju, ka kāda trūcīga itāliešu zemniece — laikam — redzējusi bībelisku parādību. Biju pārliecināts, ka arī es drīz redzēšu: badā redz spokus! Ja pēc tam pie manis nāktu procesijas, es prasītu — maizi. Klaipu rupjas rudzu maizes, lielā, karstā akmeņu krāsnī ceptu. Kamēr citi pielūgtu to vietu, kur redzēta parādība, es ēstu.

Bet tā nenotika. Es satiku sievieti.

Viņa bija drusku mazāka nekā es, medainiem — dzejiski, vai nē! — matiem, kas lielos lokos bija sagriezti ap galvu tā, ka varēja būt bizes. Varbūt bija arī, man tas toreiz likās nesvarīgi, jo man gribējās ēst. Es to viņai pateicu. Un viņa man iedeva baltmaizi.

 

Svētdiena

 

Visa pasaule zied. Visa pasaule zied. Einštates parkos saplaukuši krokusi, krūmos dzelteni zvani.

Šodien es to viņai pateikšu — domā Aromāns Sala un mazgājas zem ūdens krāna. Tek svaigs ūdens. Šodien tas čalo — un burbuļos aiztecēs tālāk ik strautā. Lūk, man laimējās!

Viņš iet uz ielas. Prieks ievilkt krūtīs svaigo rīta gaisu, kas liekas zeltains, pilns sīku, vizuļojošu saules staru. Pat apmeklējušās drupas, kas joprojām klāj lielāko daļu Einštates teritorijas, liekas, vizmo saules gaismā priecīgas dzīvības pilnas. Labi, ka vakar neko nebildu — aizskriešu tagad, rīta gaismā, kājām, pavēršu durvis, teikšu:

„Biruta — es...”

Aromāns soļo pa ielu, viņš atkal jūt, ka var staigāt brīvi, kaut arī sašautā kāja drusku liek sevi atcerēties.

Pa ielas malu vējš dzenā nokritušu papīra plūksnu, ek — paspert tādu. Nekopts gan te, bet pasaule šodien zied. Svētdiena Einštatē var būt priecīgu pārsteigumu pilna.

Heidi nāk pretī. Mazs nieks, mazs cilvēcēns ar drusku nosmulētu muti. Septiņi gadi. Priecīgs.

„Ko tu tur nes?” jautā Aromāns, pārtraukdams papriecīgu svilpošanu. Heidi uzmet lepnumā lūpu.

„Zini,” viņa teic, „esmu tagad bagāta. Palūk - šokolāde.” Un viņa sniedz Aromānam skārda kārbu, vizuļojošu zilās, zelta un sudraba krāsās.

„Šokolāde,” brīnās Aromāns, „kur tu to ņēmi?”

„Viens labs tēvocis iedeva. Teica, ka viņam nevajagot, bet man noderēšot.” Tad viņa kļūst viltīgi nopietna: „Bet, zini, to vajadzētu attaisīt. Es nevaru...

„Kāpēc tu gribi taisīt vaļā? Aiznes mājās.”

„Labāk tomēr tagad. Mājās man varbūt nedos tik daudz, cik es gribu.”

Ja tā, tad var arī attaisīt. Ir tomēr patīkami kādreiz ņemt, ņemt tik cik tik gribas, negaidot, ka atļaus. Aromāns atmetas uz notīrīta mājas pamatakmens un paņem rokās kārbu. Maiga un gluda tā iegulstas akmeņu vēlēja cietajā delnā. Nu, nav jau liela māksla atgriezt vaļā kārbas vāku. Bet...

Smiltis.

Asaras Einštates pavasarī. Nabaga Heidi!

Bet saule, tā mirdz.

Aromāns paveŗ durvis un kāpj augšā pa šaurajām līkloču kāpnēm, te vēl puskrēslis, neiekrīt rīta saules stari, bet Birutas logs ir pret rītiem. Visa istaba būs gaismas pilna. Saule un svētdiena Einštatē.

Viņš klauvē.

Lūpas veido izdomātus vārdus:

„Biruta — es...”

 

Epiloga atreferējums

 

Viss ir atļauts.

Es varu vienīgi vēl pastāstīt par kāda bijuša mirstīgā pēdējo dienu, īpaši tālab, ka nevienam par viņu nebija nekādas daļas — un tālab mans stāstījums nevienu nevarēs lieki uzbudināt. Pašslepkava — par viņu teiks tie, kam vēl prātā turas pilsoniskās sadzīves morālās zelta monogrammas, un muļķi, kas tik un tā nekā nesaprot. Tie teiks — viņš labprātīgi aizgājis no dzīves.

Nakti bija putinājis. Zodiaka gredzens vēlreiz griezās uz pavasaŗa pusi. Kūpēdama zeme mala augšup no tumsas dienas pusi. Dūmeņi garoja, mikls vējš raustīja kvēpus un atmiekšķēta māla smaržu. Drupas atlaidās. Brakšķēdams nogāzās sērsnas sniegs. Kāpa saule.

Miegs bija kļuvis caurspīdīgs kā zeķe, atiris.

Aromāns negribēja ļaut acīm atdarīties. Kaut kāda vara vēl valdīja pār viņu, sēja aizsapņu saldajā šūpulī. Tur zibenīgi šaudījās sīkas sprikstis kā no vecāsmātes adāmām adatām.

Varbūt šī ir pēdējā pamošanās?

Tā varēja būt. Nevienam pamostoties nav zināms, cik pamošanās vēl atlikušas. Varēja uznākt aizmigšana, no kuŗas vairs nemostas. Pastarām bazūnēm šodien vairs netic — un tā kā tā tās nāktu par vēlu.

Aromānam šķita, ka miegu un murgu nevienam nepiederošā zeme bija paņēmusi viņu — un gultā gulēja, miroņu maisā ievīkstītas viņa mirstīgās atliekas. Griestos bija iesūcies ūdens, liels, tumšs plankums. Starp sauso un slapjo daļu strēmelē šūpojās melnā ietvarā laikraksta lapā — kāds vārds, kāds teksts un krusts.

Bālganajā gaismā, kas tik raksturīga tikko snigušam sniegam, kas vēl nav apkvēpis dienišķā pasaules kūpēšanā, vēl vakar Aromāns nesaskatīja nekā cita kā maigu dusēšanu — un viņam bija labi. Viņš nebija zīlējis, turot dūrainim uzkritušu pārslu — mīl vai ne? Tas bija skaidrs.

Viņš arī nepētīja, kā tas bija sācies, un netaujāja, kā tas beigsies. Ir lietas, par kuŗu iznīcību nevar domāt, jo to liktenis tik cieši saistīts ar cilvēku, ka tām nevar būt beigu.

Gulētājs modās negribēdams.

Tā tad tas nu bija skaidrs. Vairāk nekā skaidrs.

Ar to bija beigas. Tagadne bija līdz vienaldzībai nežēlīga. Sataustāmi sāpēja katra rieva smadzeņu masā, un viss ķermenis piesūcās sāpju pilns.

Biruta.

Aromāns Sala lūkoja vēl aizvērt acis. Ausis palika vaļā, viņš dzirdēja, kaut arī tās bija tikai iedomas, atbalss, kas skanēja no dvēseles šķiedrām:

„Tagad tu ej! Lūdzu, ej! Un nedari sev nekā ļauna. Saproti mani — es gribu dzīvot. Baudīt dzīvi. Dzīves dēļ nav vērts sevi upurēt. Saproti jel — man vienīgi bija tevis žēl. Bet nu jau tev atkal ir ko ēst. Še — ņem vēl šo sainīti...”

Aromāns mēģināja savilkt kājas. Iekoda lūpā. Labā sāpēja un bija greiza — tāda tā paliks. Tas šņāpiens toreiz. Es par to nedomāju, un ejot jau tikko manīja. Bet varbūt šķēlums ir gājis dziļāk. Cik dziļi?..

Nu — un tas jau nebija galvenais. Nē — viņš nemācēja smieties. Vienu brīdi viņš domāja — nu es atkal spēšu. Toreiz, pavasaŗa svētdienā. Bet smējiens iznāca šķībs. Sasodītās drupas — tās nelaida vaļā!

Dienas griezās uz augšu un lāstekoja.

Domas, ja tās bija domas, griezās pašas ap sevi.

Nemācēju dzīvot! Dzīvot. Starp pagātni un to nenosakāmo abstrakciju, kas ir nākotne. Savādi — arī pagātne nelaida vaļā. Kas to būtu domājis! Tā bija kā astoņkājis, kas meta savus taustekļus ap cilvēku. Un tomēr — cilvēkam ir tikai viena realitāte. Tikai viena sīkdaļa, kas viņa rīcībā. Tagadne. Pagātne ir bijušā nevieliska aizšūpošanās, pamazām izgaistoša atbalss smadzeņu masā. Bet tā bija arī tumsa, no kuŗas iznira astoņkāju taustekļi. Un kas ir nākotne? Mana nākotne, citu, jebkuŗa? Nākotne ir — nekas. Tas, ko parasti ar šo vārdu apzīmē, ir vēlēšanās tagadnes vēlmes iemūžināt rītdienā; nākotne ir arī vēlēšanās, lai tagadne nebeidzas. Bet tie ir murgi. Nākotne ir tukša un vienaldzīga tumsa aiz pagātnes halucinācijām. Vienīgi tagadne eksistē. Bet tā ir bezdimensiju robeža, ģeometrisks punkts, kas nemitīgi pārvietojas, šķirdams divi tumsas vienu no otras. Tagadne ir kustība — katrā ziņā ir vietas, kur tā sākas un beidzas. Bet kad viena eksistē, otras vēl nav. Un kad eksistē otrā, pirmās vairs nav. No tā kur nekam nav sakara ar mums, uz to, kur nekam nebūs ar mums sakara — ved šī kustība. Pār abstrakciju režģiem, kuŗos uz mirkli uzdzirksteļo tagadne. Katra simtdaļa sekundes ir miršana, tagadne ir nepārtraukta miršana — nākotne iešana pāri realitātes bezdimensiju punktam pagātnē. Katrs sekundes simtdalījums ietveŗ sevī abus šos pretmetus — nākošo un pagājušo laiku. Tagadne ir robeža starp divām neesamībām. Tai nebija jēgas.

Biruta.

Atplaiksnījās skaudrā tagadne. Laukā vējš kausēja sniegu, slapjš tas lipa pie kājām, pie automašīnu riepām, pie visa — gribēdams noturēties. Slīcējs, kas ķeras pie ūdensstiebra.

Aromāns Sala šūpojās pāri simtiem režģu, sava laika nepielūdzamajiem nākotnes vijumiem, kas tagad, šo mirkli, un katru nākošo, bija zem viņa. Simtiem kilometru uz visām pusēm. Nāvējošu strāvu pilni. Tās vārds bija tukšums. Viens vienīgs tukšums. Ne pelēcīgs, tikai tukšums.

Fakti bija niecīgi, tie visi jau piederēja pagātnei. Aromāns negribēja tos atcerēties, bet tie mācās virsū. No tiem nevarēja tikt vaļā. Tie stiepās laukā no aizgājušā tumsas kā asinssūcējas dēles, piezīdās un vilka ārā visu, ko atrada tagadnē. Aromāns bija mīlējis. Bija? Viņš to darīja joprojām — tā bija inerce. Mīlestība sprēgāja melnā izplatījuma tumsā, protuberances nesastapa savā ceļā neko, tās uzliesmoja, izverda, pazuda. Visu laiku tā bija bijis. Bet tad tās bija atblāzmojušās iedomu režģī. Nu tie bija sasitušies kopā, bija izlekusi īssavienojuma dzirkstele un režģi pārdeguši.

Īssavienojums! Vienā vārdā — ej! Viss, kas bijis, nekad nav bijis. Tikai iedomas. Kas tur sevišķs! Bet daži īssavienojumi ir nāvējoši. Tie atšķeļ inerci no visa tā, kas to var savaldīt, iegrožot, kas dod tai jēgu.

Aromāns brīnījās. Viņš skatījās griestos uz papīra strēmeli. Viņš taujāja — vai viss tikai murgs? Tāds likās viss aizgājušais — vasarains, caurspīdīgs, pārliets ar pārdabisko gaismu, kas tek ābeļziedā no miljoniem kauslapu atvēršanās. Laikā, ne telpā, tātad uz visiem laikiem, bija aizšūpojies šis mirdzums, mainīgais spožums. Aromāns pamodās stindzinoša naida piedzimšanas brīdī. Bet arī tas neatrada mērķi, mīlestības inerce lieca prom tā starus no katra mērķa, tukšums lieca to atpakaļ pret vienu visvieglāk aizsniedzamo mērķi.

Beigas. Beigu atreferējums. Tas viss, kas var sekot, par visu pārējo nav ko stāstīt. Tas būtu banāls stāsts.

Turzā uz ķebļa izsīka cigaretes. Ar šausmām Aromāns vēroja, ka to skaits sarūk, — un tik daudz spēka viņš nevarēja sevī sakopot, lai celtos un ietu nopirkt jaunu turzu. Diena apmetās uz otriem sāniem. Saules stari krita slīpi.

Tā pamazām cilvēka apziņā atspoguļojas bijušais — arvienu slīpāk, gaistošāk, neskaidrākās kontūrās.

Ja nu šis te nonāvē?

Vēl bija trīs cigaretes.

Nonāvē. Vienu, divus — tam vispār nav nozīmes. Ja viens iet bojā, no viņa viedokļa iet bojā visa pasaule. Visam, kas eksistē, ir nozīme tikai tad, ja tam ir attieksme ar to, kam kaut kas eksistē. Ja šīs saites zūd, ja viens saistības galapunkts nolūzt, jāiet bojā visam. Jo viss ir tikai tik daudz vērts, cik tas vērts kādam, kam ar to visu ir kāds sakars. Un savukārt — ja šis kaut kāds zaudējis nozīmi visam, vai arī tam, kas viņam bijis viss, ir jāiet bojā šim kaut kam, indivīdam, jo viņš tad ir izdedzis vraks; pat tad, ja baiļu un instinktu kompleksi viņu vēl saistītu šinī pasaulē.

Vēl divi cigaretes.

Gala vilciens — cīņa. Kuŗš kuŗu? Pirmajam ir priekšrocība izvēlēties otra iznīcināšanu, otram ir vienīgi iespēja tapt iznīcinātam. Tā tad sacensība par šo pirmo vietu, kas ved uz vienu un to pašu — ka nekā vairs nav.

Stari nu vairs tikai atblāzmojās griestu papīros. Lāstekas atkal sasala. Būs vēsa nakts, skaidra nakts — ar zvaigznēm. Neputinās.

Aromāns Sala izlēca no gultas. Viņš izvēlējās sev pirmo vietu — iznīcināt, bet neļauties iznīcināties. Smēķēdams beidzamo cigareti, viņš vairs nedomāja. Tas bija tukšuma beidzamais darbs, visu laiku tas neredzami bija darbojies ap viņu, nu darbs bija galā. Aromāns atradās salta viesuļa vidū, pār viņu reibīgā ātrumā dalījās abu galējību, abu tumsu kodoli — pēdējie mirkļi izdega kā melnas sveces.

Otas skrāpējumos ap viņu sagriezās eļļainu audeklu sejas, vecu kartonu apkrāsotās, nelīdzenās virsmas. Kas tur bija — līķi, pakārtie, drupas: Deformētas jaunības rekvizītes un laika biedri. Puvuma elpa, kas garoja no zudušo draugu piemiņas. Visu to viņš bija mēģinājis izlikt krāsās un viepļos, bet tad viņam likās, ka, taisnību sakot tas nebija viņš pats. Viņš gribēja zīmēt ziedošu ābeles zaru, tik tiešu un īstu, ka liksies, bites san. Bet tad no pagātnes izstiepās astoņkājis, saņēma rokas stilbu un glauda pirkstus ar aukstām skavām: Glezno mani! Mani — jo es esmu tevī un nekad tevi nelaidīšu vaļā — jo tu nenomiri laikā, tad kad tu būtu pieminēts ar godu. Tagad — zīmē mirušos draugus! Biruta bija šausminājusies par šiem audekliem. Viņa to nesaprata. Viņai bija tikai tagadne, viņa to vēlējās redzēt pārvēršamies nākotnē — tikai daudz skaistākā. Istabās ar slīpajām sienām un brūkleņu garojumu, kur rītos ielija saule kā no krāsns izplūstošs karsts metalls, viņi nogura nakts spēlēs. Viņa gulēja. Bet no tumsas iznira draugu mutes, izstiepās aukstās rokas — dod mums arī! Aromāns netika no viņiem vaļā, ik naktis tie nāca un kunkstēja blakus viņa mīlestības gultai. Ir cita dzīve — bangaina, kūsājoša svētīta ar spēju aizmirst. To varēja baudīt pat mēra laikā. Un nu —

Biruta bija izvēlējusies to. Galīgi un definitīvi. Jā, ko gan citu? Dzīvība necieta mirušo atblāzmu blakus radību gultai.

Beidzamā cigarete dedzināja pirkstus.

Krēslā, kas — reizē ar gaismu atgriešanos Einštates logos — atkal ievilka dienas greznumu savā rotējošā vienmuļībā, ar kuŗu pārmainās dienas un gadu miljoni, Aromāns Sala aiztaustījās līdz durvīm sētas mājas galējā spārnā un kāpa pa trim kāpņu lokiem. Tur bija Birutas istaba. Šaura ieeja, pa labi durvis uz bēniņiem, vēl šaurākas. Pažobeles krāmos bija viegli ielikt uguni.

Uzliesmodams tas noslēgs izeju.

Aromāns pagrābstījās un atrada zināmo kaudzīti ar papīriem, laikrakstu un žurnālu lādi. Divi sērkociņi nodzisa, trešais iekrita žūksnī. Kāda žurka nograbēja alā. Tad pacēlās liesma, kautrīga un plīvojoša.

Cigarešu vairs nebija.

Sārts, mīlestības sārts tev mana mīļā — domu murskuļi žņaudza Aromāna pārdegušās smadzenes. Raganu prāva! Ceļš tagad ir nogriezts — ir tev, ir man! Kādas laulības — vai nu tu gribi, vai nē! Uguns laulības — kāda lieliska glezna!

Aromāns Sala aizgāja līdz galam — trīs, četri soļi. Lūka ar bezzobainas mutes vaļsirdību pavērās pāri jumta malai. Viņš izliecās pa to. Dziļi tumsā čirkstēja pagalms — kāds gāja, nekā nenojauzdams. Tur bija akmeņi, pavasarī sadīgs zāle to starpās. Zeme griezās tumsas pusē. Sals bija notušējis miklo mālu smaržu, sadegušo namu pēdējo elpu. Skaudrs gaiss ložņāja ap smadzenēm. Biruta — domāja Sala — un toreiz... Tagad tev kļūs siltāk un siltāk. Līdz uguns apņems tevi, pārpelnos tavus daiļumus. Es zinu, tu tur esi iekšā — tavā logā bija gaisma. Biruta — un toreiz... Vakars ar pirmo sniegu pēc ilga kailsala. Galu galā — bija jau jauki toreiz. Istaba, divi sveces — un maize. Bada nebija vairs. Bija maize. Dzīve. Siltas sievietes smarža. — Kāds mākonis vilkās pāri pilsētai. Tievs un smails. — Aiz muguras dūca liesmas. — Kā kamīnā. — Klusāk — kā svecēs. Divi svecēs. — Bet sveces liesmo klusēdamas. — Un pulkstenis bija apstājies. — Laika nebija vairs.

— Vai tagad tas nesāks griezties atpakaļ? Jeb apstāsies? — Nu nē jau. To tas nekad nedara. — Rit tikai uz priekšu. Tikai uz priekšu. Ja tas vispār ir. — Ja nav tikai murgs. — Jocīgi, kā tā var aizsapņoties! — Ai skaistā jaunība, atgriezies vēl! — Ko tad darīs? — Jaunība, zilas skaidras acis. — Nez vai nevajadzēja samaksāt īri Bauma kundzei. Par istabu.

— Viņa bija lāga sieva. Un vīrs bija pazudis tur... Tai pusē. — Astoņkāji, atkal viņi ir klāt! Ko jūs smaidiet! — Nu vairs nevarēs... To naudu. — Nu vairs nē, vairs nē. Nevarēs. — Nevarēs. — Un to tu ņem tik viegli? — Ko nu vairs! — Sprakšķ aiz muguras. Tagad berzējas pret savu galapunktu. — Kā gramofona platē. — Tagadne... — Adata — viena un tā pati skaņa. Atkal un atkal — uz plates. — Akordi! Pilsēta taurē. — Pelēcīgs mēness. Smaili, kā asināti stari. Duŗas acīs. — Mākoņi kūp. Akordi? Kādi? — Mēnesnīca — ar griezīgu aukstumu. — Bet ir karsts, dedzina. — Bēthovens. — Vai kāds spēlē? — Biruta prata. Bēthovenu. — Mondscheinsonata. Pavasaris. Kaut kur pie Veikseles. — Tur bija pakārtie. — Kas bēgs, to nošaus! — Nebēdz! Nebēdz! — Dzeltens vakars, rubeņi uzburbējis ledus mutē. — Lāstekas, ko var sūkāt. — Suns... suns... pelēks suns... rasaina zāle, govis, gans: — San... san..: liels klusums, — Pagalms tik tālu lejā. — It's a long way. Ērika - mojā rodnāja.. to go... Long way... Auf.., — Tumsa, virpuļi, sniegs — laikam sāk snigt... Mondscheinsonata... Mondscheinsonata... Mond... schein...

Smiltis.

 

*

 

„Guck mal, Sand! Du glaubtest wohl nicht?”

„Doch, doch, Heidi!”

Aiz apvāršņa grimstošā saule spēlē mierīgu gaismas spēli uz vagona sienas, kupeja ir labības lauku atblāzmas pilna. Mierīgs vakars slīgst pāri arvien kalnainākajai ceļmalas ainavai, tās miers ienāk pa logu un paliek. Atsēdušies nopļautas zāles kaudzē, divi runājas par kaut ko, kad vilciens skrien gaŗām. Viņa roka ir aplikta viņai ap pleciem, tā neatraujas, kad spalgs svilpiens pāršķeļ gaisu. Tā zina, ko tā meklē.

„Noch eine Stadt,” saka vecis.

„Was?” vecā atkal nav dzirdējusi.

„Eine Stadt, da oben. Ganz neu aufgebaut.”