Jaunā Gaita nr. 22, 1959. gadā
Roberts Mūks
SLAZDĀ
Tādam, kā es
Ir viegli sapīties
Tavu matu slazdos,
Jo man patīk apīņi mastos
Un alus,
Un sapņi, kas no alus,
Vīdamies augšup,
Tavus matus satiek
Un tālāk netiek.
Bet tā ir labi
Vadīt mirkļus un gadus:
Šai slazdā es jūtos
Kā apinis karogmastā.
IENĀKŠANA
No Ņujorkas miroņu lauka
Mēs iebēgām bārā,
Kur spoka nebij neviena,
Kur tikai bites,
Pilnas ar reibuma medu,
Par bišu debesīm dūca
Un alu sūca.
Mēs savu dziesmu rāvām
Un bļāvām pa starpām,
Lai debesu harpām
Nebūtu jānogurst.Bet pēkšņi uz divi kājām,
Ar acīm kā daudzas citas,
Ienāca lūpas.
Noklusa žūpas,
Džesa spiedzieni piesala sienām.
Savādas tirpas pārskrēja gaisu.
Lūpas kā kalpojums seniem veļiem,
Lūpas kā Nerona Roma,
Kā tīrasins zirgi,
Kā visu debesu pļavu
Un krogu alus
Kopā.
Latgales ciemos Tu prati
Sajust smaku
No Romas ielām,
Jo gars un lielā miesa
Tev bija no aizsaules vielām.
Tagad zem zemes dēstiem
Tu guli mierīgs
Un brīvs
No skaistuma ēstiem,
No vārdiem
Un nevārdiem.
Bet Tava klusuma gavilēšanai
Sveicienus sūta
Tev dzīvē svešais
Jānis Divdesmit Trešais.
