Jaunā Gaita Nr. 22, 1959. gadā

Darbs brīvībai un mūsu uzskati

 

Viens no lielākajiem spēkiem, kas ietekmē un bieži vien pilnīgi nosaka atsevišķu cilvēku un veselu sabiedrību rīcību, ir paradums — tieksme zināmos apstākļos rīkoties tāpat, kā tas darīts līdzīgos apstākļos iepriekš. Ja visumā šī tieksme ir lietderīgs laika un enerģijas ietaupīšanas līdzeklis, reizēm tā var kļūt par bīstamu ieslīgšanu kādā formulā, pēc kuŗas cilvēks vai sabiedrība turpina savu rīcību arī tad, kad apstākļi mainījušies. Tikai noskaidrojot apstākļu maiņu — vai to nemainību — iespējams noteikt attiecīgās rīcības pareizību un rast paradumam attaisnojumu vai ieteikumus paraduma atmešanai.

Šī raksta uzdevums ir mēģināt noskaidrot apstākļus, uzskatus, paradumus un rīcību latviešu trimdas sabiedrības centrālajā jautājumā — darbā latviešu tautas un Latvijas valsts brīvībai. Šāds temats, protams, prasa visai plašu apskatu, ko nav iespējams veikt īsā periodikas rakstā; tādēļ šeit skarti tikai trīs faktori, ap kuŗiem centrējas mūsu darbs brīvībai — mūsu pretinieks šai darbā, mūsu sabiedrotie un trimdas sabiedrības mērķi un līdzekļi darba veikšanā.

 

PRETINIEKS

Mūsu brīvības centieni tiek apzīmēti dažādiem nosaukumiem: pretkomūnisma cīņa vai darbība, brīvības cīņa, cīņa pret apspiedēju — Padomju Savienību vai Krieviju u.t.t. Visi šie nosaukumi mums liekas tik dabiski un pašprotami, ka mēs laikam ne reizi visā trimdas laikā neesam mēģinājuši tuvāk definēt un apzīmēt savu pretinieku. Latviešu tautas traģiskie piedzīvojumi par mūsu pretinieku padara jebkuŗu parādību, ar ko saistās vārdi „komūnisms” vai „Padomju Savienība”. Var jautāt — vai tad tas patiesi arī tā nav? Šeit jādod atbilde — jā, teorētiski patiesi nevaram atrast nevienu parādību, ar ko saistītos šie apzīmējumi un ko mēs nevarētu uzskatīt par savu pretinieku. Taču mēs uz šīm parādībām neskatāmies teorētiski, bet praktiski, kā uz parādībām, pret kuŗām jāreaģē un kuŗas jāapkaro. Šeit tūdaļ rodas nākošais jautājums — vai šāds uzskats būtu nepareizs? Atbilde atkal ir skaidra — teorētiski šis uzskats ir gluži pareizs, bet tikai teorētiski pareizs. Pavērojot praksē, rādās krietni savādāka aina. Pret kādām parādībām mēģina reaģēt un cīnīties latviešu sabiedrība trimdā? Vispirms, protams, pret jebkuŗu Padomju Savienības iekš- un ārpolītikas gājienu, kas varētu būt kaitīgs rietumu sabiedroto un līdz ar to latviešu interesēm; pret katru parādību rietumvalstu ārpolītikā, kas draud atzīt pašreizējo status quo; pret jebkuŗu simpātijas izpausmi starptautiskā komūnisma mērķiem un komūnisma ideoloģijai; pret katru miera, samierināšanas un koeksistences stāvokli, kas paredz ilgstošu pašreizējās situācijas turpināšanos. Mūsu pretinieku skaitā ietilpst Padomju Savienība, tās vasaļvalstis, „neitrālais bloks”, komūnisti un to līdzskrējēji dažādās zemēs, koeksistences un „pasaules miera” sludinātāji, polītiķi, kas iesaka mērenību un pacietību, garīdznieki, kas sludina „otra vaiga pagriešanu”, komūnistiskās Ķīnas atzinēji, neinformētie un naivie — šo sarakstu iespējams turpināt pāris lapaspuses. Pret visiem šiem uzskatiem, organizācijām un personām mēs mēģinām reaģēt un tās apkaŗot. Ar kādiem spēkiem to mēģinām veikt? Latviešu skaits trimdā ir nedaudz pāri simts tūkstošiem; no tiem darba veicēji un aktīvi atbalstītāji — desmit tūkstoši? divdesmit tūkstoši? No tiem ar pietiekamām zināšanām, spējām un gribu, lai veiktu visus augstāk minētos nodomus, vislabākā gadījumā daži simti. Teorētiski pareizā darbība pret visu to, pret ko patlaban darbojas latviešu sabiedrība un tās organizācijas, kļūst par absurdu praksē, ja esam ar mieru reāli skatīties uz spēku samēru un gala rezultātiem. Šādā stāvoklī iespējams tikai viens loģisks atrisinājums — koncentrēts, mērķtiecīgs darbs nedaudz punktos, kur tas visnepieciešamāks un lietderīgāks. Tāds darbs savukārt prasa daudz asāk iezīmētu mūsu pretinieka definīciju par to „dabisko” un „pašu par sevi saprotamo” komūnisma un Padomju Savienības „apkarošanu”, ko esam lietojuši līdz šim.

Aiz visam tām parādībām, kas saistās ar terminiem „komūnisms”, „Padomju Savienība” un „komūnistu bloks”, var saskatīt divus pamatfaktorus: komūnisma ideoloģiju un vēsturisko Krieviju. Varu, kas sev pakļāvusi apmēram vienu trešdaļu pasaules iedzīvotāju, nevar izskaidrot bez abiem šiem faktoriem. Par to, cik katrs no tiem nozīmīgs, pastāv ļoti dažādi ieskati. Ir, piemēram, uzskatu grupa, kas Padomju Savienībā un starptautiskajā komūnismā saskata vienīgi lielkrievu tautas ekspansionismu un vēsturiskās krievu impērijas turpinājumu, kam vienkārši maldināšanas nolūkā dots kādas pārnacionālas ideoloģijas — komūnisma aizsegs. Šis uzskats ir sevišķi populārs tajās tautās, kam vēsturiski visvairāk nācies ciest lielkrievu ekspansionisma dēļ — ukraiņu un baltkrievu tautās, bet visumā tas dominē arī latviešu trimdas sabiedrībā. Latvju Enciklopēdijā par boļševiku partiju raksta: „Pēc tam, kad Krievijas ģeogrāfiskā un vēsturiskā vidē marksisma Rietumu filozofijas elementi sakusa ar slavofilu mācībām un pareizticīgas baznīcas svētbilžu kultu, boļševisms kā tīri austrumnieciska sistēma totalitāras un autokratiskas valsts veidā kalpo tikai krievu imperiālisma un rusifikācijas interesēm...” (288. lp.).

Tajā pašā laikā ir otrs uzskats, kas uzsveŗ komūnisma ideoloģiju kā izšķīrēju apstākli Padomju Savienības un komūnisma impērijas attīstībā. Šīs teorijas pamatdoma tā, ka komūnisma un Krievijas savienojums ir vēsturiska sagadīšanās, kas gan piešķīrusi zināmu virzienu komūnisma ideoloģijai, bet nav mainījusi šis ideoloģijas internacionālo raksturu.

Beidzot ir arī trešā grupa, kas apvieno abus iepriekšējos uzskatus un iet soli tālāk savā analīzē, sakot, ka nav vairs iespējams pateikt, kur beidzas slavofilisms un sākas komūnisms, ka šie elementi tik tālu sakusuši, ka tos varētu kopā apzīmēt par noteikta veida jaunu civilizāciju. (Jāpiezīmē, ka vārdi „jauna civilizācija” šeit netiek lietoti ne labā, ne ļaunā nozīmē, bet kā termins, kas vienkārši apskata kādu parādību cilvēces vēsturē.) Lielkrievu vēsturiskā ekspansija uz rietumiem, dibinoties daļēji uz praktiskām polītikas un saimniecības vajadzībām, daļēji uz slavofilu dogmu par krievu tautas misiju, apvienojusies ar marksisma dogmu par vispasaules proletariāta revolūciju un komūnisma uzvaru kā neapturamu vēsturisku attīstību, lai dotu jaunu impulsu un pamatojumu Padomju Savienības kolonialpolītikai visā pasaulē; krievu tradicionālais kopdzīves veids, kuŗa spilgtākais piemērs ir krievu sādža, sajaucies ar marksisma idejām par komūnālo īpašumu, lai radītu īpatnēju saimniecības sistēmu; cara autokratijas un centrālisma sajaukums ar Marksa „proletariāta diktatūru” un Ļeņina Revolucionāro avangardu” resp. komūnistu izlases personālu, rezultātā devis diktatūru, kas šodien raksturo komūnisma polītisko dzīvi.

Piemēri, kas attiecas uz šo jauno civilizāciju kā valstisku vienību, palīdz izskaidrot komūnisma varas izpausmes veidus, bet ne šīs varas pamatus. Koloniālisms, īpatnēja saimniecības sistēma, polītiska diktatūra — šie elementi gan atsevišķi, gan kopā bijuši raksturīgi arī citām varām, bet komūnisma impēriju raksturo arī kāds cits elements — absolūta cilvēka privātas un publiskas dzīves pakļaušana valsts kontrolei, lai tā personību iespiestu zināmā, iepriekš noteiktā formā. Zināma kontrole pār pilsoņiem ir katras valsts varas pamats, bet šī kontrole palaikam ir tikai negatīva, t.i. tāda, kas aizliedz zināmus sabiedrības interesēm kaitīgus rīcības veidus. Komūnisma varas pamatā, turpretī, blakus šai negatīvai kontrolei ir arī pozitīva kontrole — tāda, kas nosaka nevien kāda rīcība aizliegta, bet arī kāda rīcība pavēlēta: pilsonim ir nevis tiesības balsot, parakstīt aizdevumu valstij, strādāt virsstundas — tam ir pienākums to darīt; par valsts polītiku nevien jāklusē, tā jāslavina; pastāvošā iekārta nevien jāpacieš, tā jāmīl. Kontrolei tātad jābūt absolūtai nevien pār sabiedrisko rīcību, bet arī pār privāto darbību, vārdu un domām. Uz ko pamatojas komūnistu vadība, prasot un saņemot šo varu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, blakus jau pieminētajiem slavofilisma un krievu vēstures faktoriem jāieskata arī kāds cits, kas mūsu uztverē gandrīz vai nemaz neeksistē, t.i. komūnisma teorētiskais pamats. Nesaredzot to, nav iespējams noteikt, kādēļ komūnistu partija un tās virsvadoņi sevi uzskata par vienīgajiem, kas saskatījuši „patieso” cilvēces attīstības ceļu un tātad vienīgajiem, kas drīkst to vadīt. Komūnisma teorijas pamatā ir zināma veida materiālisma dogma, (ko komūnistu teorētiķi, protams, nesauc par dogmu, bet par aksiomu), kas apgalvo, ka visas cilvēka garīgās, materiālās, sabiedriskās, polītiskās u.c. tendences un attieksmes izriet no viņa situācijas materiāli-saimnieciskajā universā, ka saimnieciskais motivs nosaka visu cilvēka rīcību un ka materiālās intereses ir visu sabiedrisko veidojumu — organizāciju, baznīcu, valstu u.t.t. pamatā. Šajā tezē nav vietas cilvēka brīvai gribai vai reliģijai, kas bazējas uz pārcilvēcisko atklāsmi: šīs lietas vienkārši neeksistē, jo kopš neminamiem laikiem cilvēka rīcību, un līdz ar to vēstures procesu, noteicis materiālās eksistences apstāklis, ko nevar ne mainīt ne ietekmēt, bet vienmēr paliek visas cilvēciskās eksistences a priori likums. Šis materiālās eksistences apstāklis, ko Markss formulējis kā zināmu saimnieciskās produkcijas faktoru attiecību, neatkarīgi no personīgas vai sociālas gribas veido visus kultūras, saimniecības un polītikas izpausmes veidus. Arī pats proletariāts — tā cilvēku grupa, kas veic vienīgo materiāli produktīvo un tā tad vienīgo vēsturiski nozīmīgo un radošo darbu — ir vēstures procesā automātiski radīta grupa. Protams, tiklīdz šī grupa apzinās savu lomu kā vienīgā radoša darba veicēja, tā noslauka no ceļa visas liekās institūcijas, lai iegūtu varas monopolu un uz visiem laikiem apstādinātu līdzšinējo vēstures procesu. Šai stāvoklī nav beidzis darboties minētais materiālās eksistences apstāklis, bet tas no „nepareizas” saimnieciskās produkcijas faktoru attiecības vienkārši kļuvis par „pareizu” attiecību. Komūnistu vadība apgalvo, ka komūnistu bloka valstis patlaban ir „ceļā uz šo pareizo attiecību”.

Mūsu uzskats, ka šāda teorija nemaz neeksistē vai ka tai nav nekāda sakara ar komūnisma praksi atstāj bez ievērības vismaz divus faktus: pirmkārt, komūnisma ideoloģijas ietekme vairojusies daudzās zemēs, kas neatrodas tiešā Padomju Savienības varā. Propaganda, solījumi un naivitāte, protams, ir nozīmīgi faktori, bet nenoliedzami aiz tiem stāv ideoloģiskā pievilcība, ko komūnisma teorijā saskata paviršais novērotājs. Otrkārt, atstājot uz brīdi pie malas caurspīdīgo propagandu par „strādnieku paradīzi”, „tautas demokrātiju”, „cilvēku vienlīdzību” u.t.t., un vērojot tikai komūnisma ideoloģijas izpausmi dažādos cilvēka darbības laukos, jāsecina, ka šī teorija gluži loģiski veidojusi komūnisma praksi. Sociālais reālisms kultūrā nav nekas cits, kā galējā materiālisma tiešs atveidojums: literatūra un māksla nevar tēlot citu patiesību kā to, ko sakās saskatījuši komūnisma teorētiķi, tādēļ, ka neeksistē taču ne reliģiska atklāsme, ne brīva cilvēka griba. Patiess, labs un reāls ir tikai tas, kas eksistē cilvēces visaugstāk attīstītajā sabiedrībā — komūnisma valstībā. Šī pati doma par komūnistu partiju un tās ideoloģiju kā vienīgo iespējamo patiesības avotu, pārnesta polītiskajā plāksnē, nozīmē vienas partijas diktatūru un absolūtu personīgās brīvības noliegumu, jo kam vajadzīgas citas partijas vai demokrātiska tolerance, ja komūnisms ir vienīgais iespējamais cilvēces attīstības ceļš? Saimnieciskajā laukā cilvēka galīgā izmantošana, pat verdzināšana, un nevērība pret minimālām dzīves standarta prasībām izaug no domas, ka cilvēks kā indivīds ir nesvarīgs, ka tas ir nozīmīgs tikai par tik daudz, par cik tas veicina komūnistu partijas intereses.

Pirmkārt, tas nozīmē, ka rietumu pasaulē pašreiz populārā cerība — pakāpeniskas demokratizēšanas process Padomju Savienībā ir gandrīz neiespējams vai iespējams tik lēnā gaitā, ka tā rezultātus varēs mērīt tikai gadu simtos, nevis gados vai pat gadu desmitos. Iemesli šim apgalvojumam nav tālu jāmeklē: absolūta kontrole pār visu cilvēka privāto un sabiedrisko dzīvi, ilggadīga vienas ideoloģijas ietekme, visu dzīves nozaŗu vadītājas grupas iesaistīšana komūnistu partijā, kā arī pašas komūnisma ideoloģijas absolūtisma raksturs neļauj attīstīties nekādai idejiskai konkurencei, kuŗas rezultātā varētu notikt pakāpeniska liberalizēšana.

Otrkārt, tas nozīmē, ka iekšēja revolūcija nevar attīstīties pašā Padomju Savienībā, t.i. tajā territorijā, kas tai bija 1939. g., jo šeit komūnisma ideoloģijai nav neviena sāncenša. Stāvoklis, protams, citāds jauniekaŗotajās zemēs un satelītvalstīs, kur ļoti spēcīgs nacionālisms un rietumu kultūras ietekme . Bet — te nepieciešami divi priekšnoteikumi sekmīgai revolūcijai: 1. kopēja, cieši organizēta un vadīta akcija; 2. atbalsts no rietumu sabiedroto puses; ja ne atbalsts ar kaŗaspēku, tad ieročiem, diplomātiju u.t.t. Par šādu „nacionālo revolūciju” iespējam pēdējā laikā vienā otrā trimdinieku grupā radušas debates, bet pagaidām trūkst kādu konkrētu domu. Pārvaramās grūtības, protams, šeit ir milzīgas, bet tās tomēr ir pārvaramas grūtības.

Treškārt, attieksmē pret to darbu, ko patlaban mēģina veikt latviešu sabiedrība trimdā, t.i. rietumzemju sabiedrību un valdību informēšana un ietekmēšana, tāds Padomju Savienības skatījums kāds šeit iezīmēts iepriekš, ierosina revidēt dažu labu mūsu uzskatu.

• Milzīgo apmēru jauna veida civilizācijā — Padomju Savienībā Latvijas valsts un territorija nozīmē tikai vienu lietu — pieeju Baltijas jūrai un tādēļ svarīgu stratēģisku poziciju, no kuŗas veikt tālāku ekspansiju uz rietumiem. „Apkaŗojot” komūnismu visā pasaulē, latviešu sabiedrībai reizēm aizmirstas šis tīri realpolītiskais fakts. Aizmirstas arī tas, ka latviešu tautas tiesības uz šo stratēģisko territoriju patlaban rietumvalstu ārpolītikas plānotājiem var atgādināt tikai nedaudz latviešu trimdā. Palīdzot Čang-Kai-Šekam apkaŗot Ķīnas komūnistus, mēs esam gauži maz darījuši Latvijas territorijas atbrīvošanas labā. Oponējot vietējo Amerikas komūnistu propagandai, mēs pierādām savu pretkomūnistisko stāju, bet nepanākam nekā reāla Latvijas valsts interesēs. Praktiski tas nozīmē, ka latviešu sabiedrības organizētajiem centieniem daudz vairāk jākoncentrējas Latvijas un Austrumeiropas specifiskajās problēmās. Ja tas arī nozīmē, ka reizē jāsašaurina mūsu darbības apjoms — žēl, bet mūsu iespējas un spēki ir ierobežoti.

• Sašaurināt mūsu darbības apjomu, koncentrēt mūsu darbu jautājumos, kas skaŗ tieši Austrumeiropu, nenozīmē atmest visu darbu tais jautājumos, kas attiecas uz komūnisma ideoloģiju. Vēl mazāk tas nozīmē padarīt latviešu tautas brīvības jautājumu par šauri nacionālu problēmu. Tieši otrādi — centieni pēc brīvas Latvijas jāpamato nevien ar visa tā noraidīšanu, kas raksturo Padomju Savienības jauno civilizāciju. Viens no mūsu iemīļotākajiem uzskatiem bijis tas, ka, pierādot rietumvalstu sabiedrībai un to valdībām latviešu tautas nacionālo identitāti, mēs būsim rosinājuši šo valstu gribu cīnīties par Latvijas brīvību. Šāds uzskats ir — lai neteiktu vairāk — ārkārtīgi ideālistisks, jo visa rietumvalstu polītika pēc otrā pasaules kaŗa ir pierādījums teicienam, ka katrs pats sev tas tuvākais. Tikai padarot latviešu tautas brīvības centienus identiskus ar rietumvalstu interesēm, mums būs iespējams ietekmēt šo sabiedrību rīcību tai virzienā, kas ved uz Latvijas atbrīvošanu. Šāda stāvokļa sasniegšanai nepieciešams koncentrēt mūsu argumentus plaknēs, kas visvairāk nozīmīgas rietumvalstu interesēm. Piemēram šeit var minēt veco, bet pēdējā laikā atkal komūnisma propagandas uzspodrināto tezi, ka cīņa starp komūnistu bloku un rietumzemēm ir patiesībā cīņa starp komūnismu un kapitālismu kā divām naidīgām saimnieciskām sistēmām. Jāatzīst, ka šis propagandas gājiens pa daļai izdevies, jo dažās rietumzemju (nemaz nerunājot par „neitrālo bloku”) aprindās, sevišķi ASV tā saukto „liberāļu aprindās, šī teze atradusi dzirdīgas ausis. Protams, ņemot vērā nevien Padomju Savienības skatījumu, kas skicēts šeit, bet arī, rietumvalstu saimnieciskās attīstības virzienu, šī teze jānoraida kā pilnīgi bezjēdzīga. Komūnisma saimnieciskā sistēma ir tikai daļa, pie tam ne svarīgākā daļa, komūnisma totālajā ideoloģijā. Turklāt, argumentējot pret šo tezi rietumvalstu sabiedrībā, uzsvars jāliek nevis uz komūnisma saimniecības gala rezultātiem, t.i. augsto vai zemo produkcijas līmeni (kā to līdz šim esam centušies darīt savos informācijas izdevumos, salīdzinot produkciju Latvijas brīvvalstī un okupētajā Latvijā), bet uz līdzekļiem, kādiem šī produkcija tiek panākta, un maksu, ko par to samaksā Padomju Savienības strādnieki un zemnieki. Pareizo pieeju šeit atradis A. Šilde savā vērtīgajā darbā „The Profits of Slavery.” Ieskaitot tagadnes cīņu par cīņu starp divām saimniecības sistēmām un mēģinot tikai pierādīt, ka komūnisms kā saimniecības sistēma nedod augstus produkcijas rezultātus, mēs nedarām neko vairāk kā palīdzam komūnisma propagandai nostādīt cīņu uz skaidra materiālisma bazes.

• Cieši saistīts ar iepriekšējo tematu (uzskatu, ka nacionālā identitāte pati par sevi ir arguments, ar ko rosināt un motivēt rietumvalstu gribu Latvijas atbrīvošanai) ir otrs mūsu uzskats, ka pierādījumi par Padomju Savienības nežēlību, deportācijām un moku kambariem spēs iežēlināt un uztraukt rietumvalstis tik tālu, ka tās uzsāks aktīvu rīcību pret šiem varasdarbiem. Šiem pierādījumiem bijusi un ir neapšaubāma vērtība plašāku sabiedrības slāņu informēšanā, bet, acīmredzot, valsts dzīves vadītāju aprindās šī informācija nekādi netiek pārvērsta darbībā. Ja to nespēja izdarīt labi dokumentētie un daudz plašāko apmēru krievu varasdarbi Ungārijas revolucijas gadījumā, gluži skaidrs, ka to nepanāks arī pierādījumi par Latviju. Jāņem arī vērā, ka mums līdz šim trūcis labi dokumentētu pierādījumu par pašreizējo stāvokli; mūsu informācijas izdevumi joprojām balstās visvairāk uz 1940-41. gada dokumentiem, kas rietumvalstu uztverē zaudējuši savu aktualitāti. Pa daļai šo stāvokli labo pieminētā A. Šildes grāmata.

• Uzskats, kas tik dabiski izaug no Latvijas vēstures un mūsu tautas pieredzēm, ka Padomju Savienības dominējošās, ja ne vienīgās pazīmes ir slavofilisms un krievu imperiālisms, nesaskan ar „jaunās civilizācijas” uzskatu, kas iztirzāts iepriekš šajā rakstā. Taču šai uzskatu dažādībai nebūtu lielas nozīmes, ja tā būtu tikai uzskatu dažādība diskusijā par abstraktu un teorētisku tematu. Fakts gan, ka šis mūsu uzskats par Padomju Savienību tiek pārnests praktiskā darbā un līdz ar to mūsu informācijas izdevumi, mūsu iesniegumi organizācijām un valdībām nekad neaizmirst pieminēt slavofilismu, rusifikāciju un krievu imperialismu, bet reti kad piemin komūnisma ideoloģiju un šīs ideoloģijas izpausmes veidus. Uzskats, kas mums liekas tik dabisks un pareizs, ir nevien neprecīzs (lai neteiktu nepareizs), bet tas ir arī galīgi nenozīmīgs kā arguments rietumvalstu, sevišķi ASV, ārpolītikas ietekmēšanai. Rietumvalstu sabiedrībai, ieskaitot tās vadības grupas, trūkst jebkāda priekšstata par terminiem „slavofilisms”, „rusifikācija” un „krievu imperiālisms”; nekāds daudzums informācijas nespēs labot šo trūkumu, jo, neeksistējot praktiskai pieredzei, šie termini arī vislabākajā gadījumā var būt gluži abstrakti jēdzieni, kas draud tikai „kaut kur Austrumeiropā”. Šāda uztvere nav gluži bez pamatojuma, jo komūnistu impērijas raksturā, ejot no centra (Lielkrievijas) uz perifērijām (piem. Austrumvāciju un Ķīnu), zūd slavofilisms un dominē citas jau pieminētās komūnisma ideoloģijas pazīmes. Pēdējās tādēļ arī ir daudz aktuālākas un labāk pazīstamas rietumzemēs. Nostādot mūsu brīvības centienus kā cīņu pret komūnisma ideoloģiju, mēs būsim spēruši lielu soli uz priekšu rietumvalstu izpratnes un atbalsta iegūšanā. Šādam solim nepieciešama nevien mūsu pašu uzskatu maiņa, bet arī materiāli un dokumentācija, kas Latvijas brīvības problēmu parādītu uz ideoloģiskā konflikta fona. Ne viens, ne otrs uzdevums nav veicams īsā laikā, „trieciena tempā”, bet prasa krietnu mūsu brīvības centienu idejiskā pamata izvērtējumu, sabiedrības interesi un līdzdalību diskusijās un, visvairāk, sabiedriskās dzīves vadītāju ierosmi un vadību. Cik nokavēti šie darbi un cik bezpalīdzīga latviešu sabiedrība ideoloģiskā cīņā, rāda nesenais gadījums ar t. s. Klīvlandes rezolūciju. Vairāku mēnešu laikā pēc rezolūcijas publicēšanas viss, ko latviešu sabiedrība ir patiesībā veikusi — protestējusi pret šo rezolūciju, resp. darījuši to pašu, ko daudzas amerikāņu grupas. Tiesa gan, protests nedaudzu turienes sabiedrisko darbinieku iniciatīvas un pūļu dēļ bijis plašs un iespaidīgs, bet tas tomēr ir tikai protests. Steigā sastādītais Amerikas Latviešu Ev.-Lut. Draudžu Apvienības memorands Amerikas baznīcas dzīves vadītājiem (Laiks, 1959.g. 8. aprīlis) ir krietni novēlojies mēģinājums iet soli tālāk, bet memoranda pārāk plašos vilcienos tvertais formulējums liecina par rūpīgu pārdomu, plašāku diskusiju un skaidri saskatītu mērķu trūkumu. Šie paši trūkumi atbalsojas arī mūsu informācijas literatūrā, kur komūnisma ideoloģijas izpausmēm un tās patiesajai sejai ierādīta pavisam necila vieta; plašāku zinātnisku darbu tikpat kā nav. Jau pieminētais A. Šildes darbs pieskaŗas padomju tieslietu, cilvēka tiesību un saimnieciskās izmantošanas jautājumiem: trūkst darbu par citiem, tikpat svarīgiem tematiem polītiskajā un sabiedriskajā laukā. Ņēmēju joprojām gaida Daugavas Vanagu organizācijas stipendija zinātniskam darbam par Latvijas valsts iznīcināšanu. Rolfa Ekmaņa zinātnieciskais darbs (Master Thesis, Jaunā Gaita 16. un 18.) par latviešu literatūras boļševizēšanu un A.Švabes daži raksti par latviešu vēstures viltošanu (latviešu valodā) norāda uz darbu vajadzībām citos kultūras un zinātnes laukos. Šādi un līdzīgi materiāli var pārvērst mūsu līdzšinējo diezgan neauglīgo protestēšanu par iespaidīgu informāciju un nopietni apsveŗamiem ieteikumiem. — Uzsvērt darbību pret komūnisma ideoloģiju nenozīmē aizmirst slavofilismu un padomju kailo teroru, bet tas nozīmē saskatīt latviešu brīvības centienus pret komūnisma impēriju tās totālitātē. Uzsverot tikai padejos divus faktorus — slavofilismu un terroru — latviešu brīvības centieni rietumos var tikt izvērtēti tāpat kā tagad, piemēram, izvērtē ukraiņu tautas brīvības centienus. Lai gan 40 miljoni ukraiņu ir otrā lielākā tauta Padomju Savienībā, un to trimdas sabiedrība labi organizēta, ukraiņu brīvības centieni rietumos pieminēti daudz mazāk kā Baltijas valstu problēma. Daļēji tas, gan, izskaidrojams ar ilgo okupācijas laiku, bet daļēji noteikti arī ar trimdas ukraiņu vadības nelokāmo un vienmēr atgādināto uzskatu, ka komūnisms nav nekas cits kā aizsegs lielkrievu imperiālismam. Un pēdējais gluži dabiski rietumzemju sabiedrības interesē gauži maz. Nostādot latviešu tautas problēmu līdzīgā stāvoklī, mēs paši mazinām savu nozīmi un ietekmi.

 

(Nobeigums JG23)

 

SABIEDROTAIS

Reālu un praktisku apsvērumu dēļ šai rakstā jāpieskaŗas tikai vienam no saviem sabiedrotajiem centienos pēc latviešu tautas brīvības. Reālais apsvērums tas, ka tikai viena valsts vara — Savienotās Valstis patlaban patiesībā nosaka brīvās pasaules kursu pret Padomju Savienību. Visas citas brīvās pasaules valstis var izteikt līdzjūtību mūsu tautas ciešanām un simpātijas mūsu centieniem, bet pašu šo valstu ārpolītika ir atkarīga no ASV diplomātiskā, saimnieciskā un militārā spēka un šī spēka izlietošanas virzieniem. Praktiskais apsvērums savukārt tas, ka Savienotajās Valstīs nevien atrodas lielākais skaits trimdas latviešu, bet polītiskās dzīves noteicējas aprindas Savienotajās Valstīs arī vieglāk pieejamas informēšanai un ietekmēšanai kā attiecīgās aprindas citur.

Savienoto Valstu nostāju pret komūnisma impēriju pēc otrā pasaules kaŗa raksturo t.s. „containment policy” — saturēšanas jeb ierobežošanas polītika, kuŗas mērķis ir apturēt komūnisma tālāku ekspansiju un ierobežot komūnismu tais robežās, kuŗas tas bija sasniedzis otram pasaules kaŗam beidzoties. Šī „saturēšanas polītika” balstās uz diviem līdzekļiem: ‘massive deterrence’, t.i. totāla un vispārēja defensīva visiem diplomātiskiem, saimnieciskiem un militāriem līdzekļiem, un ‘massive retaliation’ — militārs pretsitiens visiem nepieciešamiem līdzekļiem Padomju Savienības uzbrukuma gadījumā. Šāda polītika paredz maksimāli sagatavotus Savienoto Valstu saimnieciskos un militāros spēkus, spēcīgus sabiedrotos un puslīdz saskaņotu rīcību rietumu sabiedroto ārpolītikā; milzīgais ASV militārais budžets, saimnieciskā palīdzība sabiedrotajiem (Maršala plāns un tamlīdzīgi pasākumi), militāri-polītiskās organizācijas — NATO un SEATO, visi šie un vēl simtiem citu pasākumu ir tikai līdzekli ‘saturēšanas polītikas’ izvešanai praksē. Šo ārpolītikas virzienu Savienotās Valstis turpina jau 15 gadus; valdības maiņas ir nozīmējušas maiņas polītikas detaļās, lielāku vai mazāku uzsvaru uz vienu vai otru šīs polītikas aspektu, bet pamatnostājā maiņu nav bijis un, vērtējot pašreizējos opozīcijas ieteikumus un kritiku, maiņu nebūtu arī, ja valdība pārietu opozīcijas rokās.

Kā šajā ‘saturēšanas polītikā’ ietilpst Latvijas un citu apspiesto tautu problēma? Pazīstamais un konservatīvais nedēļas žurnāls US News & World Report, izvērtējot ārlietu ministra Dallesa darbību, raksta šādi (27. feb., 1959): „Mr. Dalless 1952. g. vēlēšanu kampaņā runāja par to tautu atbrīvošanu, kas atrodas Padomju Savienības jūgā. Kad neizdevās sacelšanās 1953. g. (Austrumberlīnē, ref.), Savienotās Valstis tika kritizētas par radīto cerību nepiepildīšanu. Atbrīvošanas polītika, saka ārlietu ministrijas vadība, vienmēr tikusi pārprasta. Kā Mr. Dalless to izskaidroja 1952. g. tā tikusi formulēta, lai aktivizētu iekšējos komūnisma impērijas spiedienus un berzes (‘stresses and strains’) un šādi to sagrautu. Mr. Dalless piebilda: ‘Aktivizēšana nenozīmē bruņotu sacelšanos. Šīm tautām nav ieroču un sacelšanās varas līdzekļiem (‘violent revolt’) būtu veltīga: patiesi, tā būtu ļaunāka nekā veltīga, jo tā vestu uz masu slepkavību.”

Tāpat kā vispārējā polītikā, ASV nostāja apspiesto tautu problēmā bijusi visai konsekventa; Dallesa formulēto nostāju tikpat labi var attiecināt uz viņa priekštečiem un, jādomā, arī uz pēcteci. Visos līdzšinējos sacelšanās gadījumos Austrumvācijā, Polijā, Ungārijā un nesen Tibetā ASV ieņēmusi pasīvu stāvokli, gan nosodot sacelšanās apspiešanu, bet nesniedzot nekādu reālu atbalstu. Iekšējo komūnisma impērijas spiedienu un beržu ‘aktivizēšana’ līdz šim ierobežojusies ar materiālas palīdzības sniegšanu tām valstīm, kas paturot komūnisma režīmu ieguvušas tomēr zināmu neatkarību no Maskavas — Jugoslavijai un mazākā mērogā Polijai.

Šis ir visai konspektīvs un vienkāršots ieskats ASV ārpolītikā, bet arī tāds atļauj izdarīt vairākus secinājumus.

• ASV ārpolītikas pamatā nav doma par vispārēju Padomju Savienības un komūnisma iznīcināšanu. Kad amerikāņu polītikas veidotāji runā par komūnisma impērijas iznīcināšanu, tie runā par Padomju Savienības atspiešanu atpakaļ tās 1939.gada robežās. Visi līdzšinējie miera plāni, kuŗus proponējušas Savienotās Valstis paredz stingras garantijas Padomju Savienības drošībai — ar Padomju Savienību saprotot tās 1939. gada territoriju. Patiesi, viens no labumiem, ar ko Savienotās Valstis kārdina Padomju Savienību, aicinot uz vispārēju atbruņošanos un atvilkšanos 1939. g. robežās, ir apgalvojums, ka šāds stāvoklis atļautu Padomju Savienībai, tāpat kā citām valstīm, ‘veidot savu iekšējo dzīvi pēc saviem ieskatiem’, bez uzbrukuma draudiem no ārpuses. Aizmirstais faktors šai domā ir tas, ka ekspansija un kolonialisms ir imanenti Padomju Savienības raksturam.

• Savienoto Valstu ārpolītikas virziens, ieskaitot Eizenhauera-Dallesa ‘cieto un nelokāmo’ nostāju, ir pilnīgi defensīvs. Pat tajos gadījumos, kur Savienotās Valstis šķietami atrodas ofensīvā — rietumu ietekmes vairošanā jaunajās Āzijas un Āfrikas valstīs — Savienotās Valstis patiesībā cīnās savās ‘mājas pozīcijās’, jo gadsimtus ilga rietumu koloniālisma ietekme šajās jaunajās valstīs tās padara par rietumnieciskām to sociālā, saimnieciskā un polītiskā ievirzē; Padomju Savienības jaunās civilizācijas iezīmes šīm valstīm tikpat svešas kā pašām Savienotām Valstīm, bet kārdinājums eksperimentēt ar tām daudz lielāks. Par Savienoto Valstu ārpolītikas defensīvo raksturu Eiropā liecina pašreizējā Padomju Savienības mākslīgi radītā Berlines krīze, kuŗas rezultātā Padomju Savienība nevar zaudēt nekā, bet var iegūt koncesijas no rietumvalstīm. Beidzot, pats termins ‘containment policy’ nenozīmē neko vairāk kā līdzšinējo robežu resp. status quo uzturēšanu.

• Uzsverot, ka ASV un rietumu pasaules lielākā drošība ir lielais „massive retaliation” — masīvā militārā pretsitiena spēks, amerikāņu polītikas veidotāju aprindām paslīdēja garām tikpat spēcīgais ofensīvas ierocis — apspiesto tautu miljoni. Tiesa, ka amerikāņu ārpolītika vēro šīs tautas kā zināmu vājuma punktu Pad. Savienības uzbūvē un mēģina to uzturēt kā tādu dažādiem pasīviem līdzekļiem, piem., neatzīstot Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, proklamējot Apspiesto Tautu Nedēļu. Tai pašā laikā līdz ārpolītikas veidotāju apziņai vēl nav nonākusi doma, ka apspiesto tautu atbrīvošanās tieksmes iespējams veicināt, organizēt, zināmā mērā pat vadīt, tā lai tās kļūtu par efektīgu atbalstu amerikāņu ārpolītikai komūnisma impērijas sagraušanā.

Latviešu trimdas sabiedrības uzskatu par ASV veido divas fundamentālas domas: pirmkārt, doma, ka Savienotās Valstis ir pēdējais brīvās pasaules cietoksnis, ar kuŗa rīcību un spēku cieši saistās Latvijas un citu apspiesto tautu likteņi un, otrkārt, ka ASV ārpolītiskā rīcība pagātnē ir atbildīga par Latvijas traģisko likteni patlaban. Šīs abas šķietami saderīgās domas patiesībā atspoguļo divas ļoti atšķirīgas, gandrīz paradoksālas uztveres par mūsu sabiedrības uzdevumu pret mūsu sabiedrotajiem: ja pirmā doma vedina mūs darīt visu iespējamo, lai aktīvi palīdzētu ievirzīt ASV ārpolītiku tajā gultnē, kas sekmētu Latvijas atbrīvošanu, otra doma uzsveŗ, ka ASV otrā pasaules kaŗa laikā ‘iztirgoja’ Baltijas valstis komūnismam un tagad Savienotām Valstīm jāgādā par Baltijas valstu atbrīvošanu un nodošanu atpakaļ to likumīgajiem īpašniekiem. Lieki piebilst, ka pēdējā doma nespēj veicināt pozitīvu latviešu sabiedrības rīcību ASV ārpolītikas ietekmēšanai. Lai cik morāliski taisnīgs mums liktos pēdējais uzskats, amerikāņu sabiedrība to nespēj un negrib atzīt aiz gluži saprotamā iemesla, ka tās valdība gan varbūt rīkojusies kļūdaini, bet tādā veidā, kā to tajā laikā šķietami prasīja amerikāņu nacionālās intereses un vajadzības. Ja amerikāņu atbildīgās aprindas šodien saskata Baltijas valstu atbrīvošanas nepieciešamību, tad šī ieskata pamatā, blakus nenoliedzamiem ideālisma un principa apsvērumiem, ir atkal praktisks amerikāņu nacionālo interešu apsvērums, bet ne parāda sajūta par kādu pagātnes ārpolītikas kļūdu. Vadoties no šī aukstā un reālā apsvēruma, latviešu sabiedrībai jāatmet ‘parāda piedzīšanas’ taktika un jāpievērš visa iespējamā amerikāņu vadošo aprindu uzmanība faktam, ka latviešu un citu apspiesto tautu atbrīvošanās tieksmes var kļūt par amerikāņu ārpolītikas spēcīgāko ieroci. Šis uzdevums, ietverts konkrētos ierosinājumos un balstīts uz faktuālas informācijas un argumentiem, ir īpašs latviešu trimdas sabiedrības pienākums, kuŗu nav iespējams nobīdīt uz kādas citas grupas pleciem. Protams, būtu naivi iedomāties, ka nelielā latviešu grupa viena pati varētu panākt radikālu pagriezienu Savienoto Valstu ārpolītikā; to nespēs arī visas trimdinieku grupas kopā, bet der atcerēties, ka katra jauna kustība, jauns pagrieziens sākotnēji izriet no atsevišķu cilvēku vai nelielas grupas domām un ierosinājumiem. ASV līdzšinējā ārpolītika savā loģiskajā attīstībā ir sasniegusi apmēram tik daudz, cik tā spēj sasniegt, bet problēmas, kuŗas tā centusies atrisināt, joprojām nav atrisinātas. Abu lielo partiju polītiķi patlaban meklē, pie tam diezgan izmisīgi meklē, jaunus ceļus, jaunus līdzekļus veco problēmu risināšanai. Šādā situācijā pārdomāti, gatavi un konkrēti ierosinājumi var dot spēcīgu impulsu jaunam ārpolītikas virzienam.

Valsts dzīves vadītāju un vispārējās sabiedrības informēšanas un ietekmēšanas darbā tikpat svarīgi ir līdzekļi kā mērķis. Šī raksta pirmās daļas beigu posmā ietvertas vairākas domas par pretkomūnistiskās darbības līdzekļiem; šeit vēl jāpieskaŗas līdzekļiem, kas attiecas tieši uz darbību Savienotajās Valstīs. Latviešu sabiedrībā, pat tās vadītāju aprindās, lielā cieņā ir uzskats, ka 1. amerikāņi ir polītiski naivi, 2. amerikāņiem komūnisma problēma ir visumā vienaldzīga, 3. kaut kādu atbalstu saviem centieniem mēs varam sagaidīt tikai no tiem krasi labā spārna polītiķiem, kas jau tagad ir izteikti pretkomūnisti. Mēģinot izprast šo uzskatu cēloņus un to sakarību ar mūsu līdzšinējo darbību, iespējams rast ierosinājumus efektīgākiem līdzekļiem un eventuēlu neveiksmju novēršanai nākotnē.

• Pamatā uzskatam, ka amerikāņu publika ir polītiski, sevišķi ārpolītiski naiva, liekas, ir fakts. ka trimdas latviešu lielākajai daļai bijusi dzīva saskare tikai ar strādnieku un vidusšķiras masu, kuŗas polītiskā interese patiesi izbeidzas pie neapmierinātības ar augstajiem nodokļiem un domas, ka polītika vispār nav nekas vairāk kā ‘netīra spēle’. Taču šo uzskatu nākas krietni modificēt, nākot saskarē ar amerikāņu intelliģenci un sabiedriskās domas veidotāju aprindām. Polītiskie notikumi šajās aprindās tiek izvērtēti daudz asāku skatu nekā visumā pašā latviešu sabiedrībā. Šī iemesla dēļ informācijai, ar ko latviešu sabiedrība šīs aprindas cenšas ietekmēt jābūt daudz labāk argumentētai un pierādītai nekā tai, ko sniedz liela dala mūsu līdzšinējo izdevumu. Kā jau minēts šī raksta pirmajā daļā, latviešu tautas identitātes pierādījumi, raksti par padomju terroru u.t.t. šais aprindās daudz mazāk ietekmīgi nekā zinātniska literatūra par atsevišķām padomju civilizācijas iezīmēm un pozitīvi ierosinājumi attieksmē pret ASV ārpolītiku. Protams, arī amerikāņu intelliģencē sastopami ārpolītikas uzskati, sevišķi attieksmē pret Eiropu, kas latviešu sabiedrībai šķiet muļķības kalngali. Bet, pirms zaudējam pacietību un cerību, der atcerēties, ka līdz otrā kara sākumam ASV ārpolītikas vadošā doma bija izolacionisms un ka divdesmit gados amerikāņu publika un polītiķi spēruši milzu soli uz priekšu, lai šodien varētu vadīt brīvās pasaules likteņus. Mēģinot korriģēt atsevišķus, mūsu centieniem svarīgus amerikāņu vadošo aprindu uzskatus, latviešu sabiedrība panāks vairāk nekā atgādinot sev un citiem amerikāņu naivitāti un neizpratni.

• Latviešu tautas piedzīvojumi ar komūnismu mūsu apziņā atstāj vietu tikai divējādām nostājām — pretkomūnismam un komūnismam. Ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami mums atcerēties, ka mūsu tik reālā un baismīgā pieredze ir vislabākā gadījumā tikai aculiecinieka stāsts amerikāņiem, kuŗu lielākā daļa nav pat redzējusi ‘dzīvu komūnistu’. Neapšaubāmi, amerikāņu publikas lielākā daļa ir pretkomūnistiska, bet šī nostāja ir dzirdētā un lasītā, nevis piedzīvotā rezultāts. Tikpat neapšaubāmi daļa amerikāņu publikas, ieskaitot krietnu daļu inteliģences un sabiedriskās domas veidotāju, ir remdeni attieksmē pret komūnismu — tā paša piedzīvojumu trūkuma dēļ. Trimdinieku apziņā šāda remdenība, protams, pārvēršas skaidrā simpatizēšanā komūnismam; remdenība tātad apkarojama tikpat daudz, ja ne vairāk, kā pats komūnisms. Praksē šis uzskats vairākkārt izpaudies lasītāju vēstulēs laikrakstiem un demonstrācijās padomju varasvīru viesošanās gadījumos, kur demonstrācijas pārvērtušās no demonstrēšanas pret sarkanajiem emisāriem par demonstrēšanu pret to aicinātājiem un klausītājiem. Šādos gadījumos tiek aizmirsti divi apstākļi; pirmkārt, tradicionālā un neapgāžamā amerikāņu pārliecība, ka jādod vārds visdažādākajiem uzskatiem, lai cik nepatīkami vai nepareizi tie būtu; otrkārt, tiek aizmirsts, ka visas mūsu darbības mērķis ir iegūt draugus un sabiedrotos, nevis pretiniekus. Mērenība un iecietība pret komūnismu nav jāatstāj bez ievērības; ja tā paceļas mūsu centieniem svarīgos jautājumos, uz to jāreaģē, bet jāreaģē nevis tā, lai nostādītu kādu iespaidīgu sabiedrības grupu vai valstsvīru pozīcijā, kur tas spiests aizstāvēt tieši vai netieši kādu komūnisma mērķi, bet tā, lai korrekti un objektīvi būtu aprādīts kļūdīgais uzskats. Nosaucot kādu cilvēku vai grupu par komūnistisku, mētājoties akmeņiem un olām, mēs palīdzam saviem pretiniekiem un nostādām pret sevi atbildīgās amerikāņu aprindas, pēc kuŗu atbalsta cenšamies.

• Mūsu visstingrāk turētais un potenciāli visbīstamākais uzskats par darbības līdzekļiem ir tas, ka tikai no krasi konservatīvajiem polītiķiem un grupām Savienotajās Valstīs mēs varam sagaidīt atbalstu, ka tādēļ tikai tie mums jākultivē un jāatbalsta. Šī uzskata pamatā, protams, ir vienkāršais apsvērums, ka šiem polītiķiem un grupām visstingrākā nostāja pret komūnismu un Padomju Savienību, visvairāk apliecinājuši simpātijas mūsu centieniem un nākuši ar visradikālākajiem ierosinājumiem apspiesto tautu atbrīvošanai. Gluži dabiski mūsu darbība arī visvairāk pievērsusies šo cilvēku un grupu informēšanai un ietekmēšanai. Ja pirmajā brīdī šāda nostāja šķiet pilnīgi pareiza un saprotama, rūpīgāks ieskats pamudina domāt, ka tā satur trūkumus, kas jau tuvā nākotnē var apdraudēt mūsu centienus. ASV ārpolītikas vadība kopš 1952. gada, t.i. apmēram kopš tā paša laika, kad latviešu sabiedrība sāka interesēties par informēšanas un ietekmēšanas jautājumiem, atrodas republikāņu partijas rokās. Jau pieminētā Eizenhauera-Dallesa „cietā nostāja” pret komūnismu visumā saņēmusi siltu latviešu sabiedrības atzinību; tās defensīvais raksturs un pasīvitāte apspiesto tautu problēmā latviešu presē un sabiedrībā tikpat kā nav tikuši pieminēti. Tai pašā laikā latviešu sabiedriskā vadība vairāk vai mazāk aktīvi meklējusi atbalstu no tiem republikāņu pārstāvjiem ASV kongresā (visvairāk tautas vietnieku namā), kas izteikušies par radikālākajiem līdzekļiem komūnisma apkarošanai un apspiesto tautu atbrīvošanai. Līdz ar to latviešu (un pa lielākai tiesai arī citu apspiesto tautu) centieni amerikāņu polītiķu un polītisko novērotāju aprindās kļuvuši cieši saistīti ar republikāņu partiju un sevišķi tās ultrakonservātivo spārnu — tādiem vārdiem kā tautas vietnieku nama deputātiem Kerstenu un Valteru, senatoriem MekKartiju un Noulandu u.c. Izvērtējot šo saistību rezultātus, jāsecina, ka zaudējumi atsveŗ panākumus. Lielākais panākums mūsu centieniem bijis tas, ka apspiesto tautu problēma samērā bieži tikusi cilāta ASV kongresā un starptautiskās konferencēs: lielākā neveiksme tā, ka Savienoto Valstu pasīvā nostāja apspiesto tautu jautājumā nav tikusi mainīta visos tajos gados, kopš republikāņu partija veido ASV ārpolītiku. Iemesli neveiksmei nav tālu jāmeklē: ultrakonservātivo republikāņu resp. to cilvēku, kam esam uzticējuši savu centienu paušanu, skaits un ietekme nepārtraukti mazinājušies gan kongresā, gan pašā republikāņu partijā; šo cilvēku ārpolītiskie uzskati, daudzējādā ziņā mantoti no vecās ASV izolācijas polītikas paudējiem, dažkārt bijuši pilnīgā pretrunā ar pašreizējo ārpolītikas veidotāju uzskatiem; beidzot, ieteikumi apspiesto tautu problēmas atrisināšanai, ar kuŗiem nākuši, piem. bij. deputāts Kerstens un bij. senators Noulands, bijuši tik asi radikāli, ka tie drīzāk kavējuši nekā veicinājuši reālas atbrīvošanas polītikas izveidošanu. Interesantu piemēru šeit sniedz kādreizējā ASV tautas vietn. namam sevišķā komiteja padomju agresijas izmeklēšanai (t.s. Kerstena komiteja), kuŗas pamatīgie un objektīvie pētījumi ir lielisks dokuments par Padomju Savienības ekspansionismu Austrumeiropā, bet kuŗas ieteikumi ASV rīcībai (patiesībā galvenokārt paša Kerstena domas) bija tverti tik radikālā un tālejošā formā, ka nevien to realizēšana dotajos ārpolītikas apstākļos bija neiespējama, bet tie kavēja arī jebkāda pozitīva ASV kongresa lēmuma pieņemšanu. Izmeklēšanas rezultāti, kuŗu formulēšanai daudz nopelnu arī apspiesto tautu pārstāvjiem, tādējādi palikuši nedzīvs dokuments kongresa archīvos. Līdzīgā kārtā bij. senatoru MakKartija un Noulanda skanīgie, bet nerealizējamie ieteikumi vairāk liecina par autoru ārpolītisko neatbildību un polītisko oportūnismu nekā patiesu vēlēšanos izveidot apspiesto tautu atbrīvošanas programmu. — Meklējot atbalstītājus un izvēloties runas vīrus latviešu centieniem amerikāņu polītiķu vidū, latviešu sabiedriskajiem vadītājiem nepieciešams daudz reālāks un vēsāks ieskats šo ‘runas vīru’ kvalifikācijās un nostājā; ir ļoti pareizi aplaudēt un pateikties tiem polītiķiem, kas lieto mums patīkamas frāzes; ir galīgi nepareizi uz tiem, un tikai uz tiem balstīt mūsu darbību valdības aprindās. Ja visu ASV polītisko struktūru un polītiskā darba atmosfēru būtu iespējams ietvert vienā vārdā, šis vārds būtu — kompromiss. Daudzo un dažādo polītisko, saimniecisko un sabiedrisko novirzienu, grupu un ideoloģiju spiediens iet pāri partiju solidaritātei un, bieži vien valsts interesēm; tā rezultātā heterogēnais ASV kongress var pieņemt tikai likumprojektus, kuŗu galvenās iezīmes ir mērenība un kompromiss. Šis pats process, gan mazākā mērā, bet tikpat neizbēgami, ietekmē šķietami neatkarīgo ārlietu ministriju un ārpolītikas virzienu. Latviešu sabiedrībai nebūs iespējams mainīt šos faktus; tai atliek samierināties ar tiem un, paturot prātā mūsu centienu gala mērķus, nākt ar realizējamiem, konkrētiem un pakāpeniskiem ierosinājumiem.

Pēdējos pāris gados latviešu presē un sabiedrībā pārrunāts kāds jauns līdzeklis amerikāņu valdības aprindu ietekmēšanai — aktīva līdzdalība ASV partiju polītikā un vēlēšanu kampaņās. Kā iespējamie šādas darbības veidi tiek minēti: atbalsts vēlēšanās mums labvēlīgiem kandidātiem un ieteikumi partiju platformu veidotājiem. Dažos gadījumos šis līdzeklis izmēģināts arī praksē, un jādomā ka, latviešu sabiedrībai rodot lielāku interesi par ASV polītiku, tas tiks biežāki lietots nākotnē. Šī līdzekļa iedarbību var izvērtēt dažādi. Noteikti vēlami ir ierosinājumi partiju platformu veidotājiem, kaut arī partiju platformas Savienotajās Valstīs ir gaužām nenozīmīgi un praksē vairāk aizmirsti nekā atminēti dokumenti. Tomēr, kā katrs mūsu centienu atgādinājums, arī šis var noderēt — ja tas nav saistīts ar mūsu centienu piesliešanu tikai vienai partijai. Kā jau iepriekš minēts, mūsu līdzšinējā darbība bijusi tik cieši saistīta ar republikāņiem, ka demokrātu partijas pārstāvji bieži vien atraduši iemeslu uzbrukt mūsu centieniem vai vismaz tos noklusēt aiz tīri partejiskiem apsvērumiem. Turpinot šādu līniju, tās loģiskais iznākums būs, ka mūsu centieniem reāli panākumi būs vienas, bet ne otras partijas valdīšanas laikā. Praksē tas var nozīmēt, ka pēc 1960. g. vēlēšanām latviešu sabiedrība atsakās uz vismaz 4 gadiem no jebkādas ietekmes un informācijas iespējām kā ASV kongresā, tā ārlietu ministrijā. Attieksmē pret atsevišķu kandidātu atbalstīšanu vēlēšanu kampaņās, interesants un pamācīgs gadījums ir latviešu grupas (arī dažu citu Austrumeiropas tautību grupu) Kalifornijā atbalsts bij. senatoram Noulandam, kas 1958. g. vēlēšanās kandidēja pret demokrātu Braunu Kalifornijas gubernatora amatam. Mazās latviešu grupas — ‘Latvians for Knowland’ — praktiskais atbalsts protams, bija niecīgs, bet tās eksistence nepalika nepamanīta ne vienā, ne otrā nometnē. Pēc vēlēšanām zaudētājs Noulands piesūtīja pateicības vēstuli latviešu grupai. Divus mēnešus vēlāk tika izteiktas aizdomas, ka uz gubernatora Brauna spiedienu vai tiešu pavēli izjaukta labi noorganizētā to pašu tautību grupu demonstrācija pret Mikojana viesošanos Losandželosā. Sagadīšanās? Varbūt, bet amerikāņu polītiskajās tuvcīņas tādas sagadīšanās ir gauži liels retums. Iekāpjot vietējo polītiķu un partiju cīņu arēnā, mums jāpieņem visi šo cīņu rezultāti — zaudējumi tāpat kā ieguvumi. Kļūstot zaudētāji, mēs neizbēgsim no uzvarētāja represijām ar deklarāciju, ka atbalstām zināmu kandidātu tikai tā ārpolītisko uzskatu dēļ, kādu deklarāciju bija pieņēmuši attiecīgie Kalifornijas latvieši. Šāda deklarācija ir polītiska naīvitāte, jo aktīvi atbalstot kādu kandidātu, mēs atbalstām to tādu, kāds viņš ir; kandidāts galu galā ir nedalāma persona, kas uzvar vai zaudē ar visiem saviem uzskatiem, vienalga, vai šie uzskati attiecas uz nokārtojumu Austrumeiropā vai arodbiedrību tiesībām. — Būtu nepareizi no šī piemēra secināt, ka nedrīkstam sniegt atbalstu nevienam kandidātam. Taču, pirms atklāti piedalāmies amerikāņu iekšpolītiskajā cīņā, mums jābūt skaidrībā par to, ka šī cīņa nepazīst žēlastību zaudētājiem. Otrs apsvērums, kas jāatceras latviešu sabiedrībai — latviešu vēlētāju skaits laikam gan nevienā vietā nav pietiekami liels, lai kaut cik jūtami ietekmētu vēlēšanu rezultātus un tādi panāktu mums vēlamo kandidātu uzvaru. Liekas, ka šie apstākļi neatstāj daudz vairāk iespēju kā rast atbalstītājus mūsu centieniem starp tiem, kas polītisko ciņu uzvarējuši.

 

MĒS PAŠI

Latvijas brīvvalsts divdesmit gadus polītiskājā laukā iezīmē divi posmi — tā sauktie ‘partiju laiki’ un ‘Ulmaņa laiki’. Atkarībā no runātāja vai rakstītāja noslieces, mentalitātes un vērtību mērauklas, šos posmus apzīmē arī par ‘demokrātijas’ un ‘autoritārās iekārtas’ laikiem vai ‘tautas šķelšanas’ un ‘tautas vienotības’ laikiem. Kā viens, tā otrs uzskats ir vienkāršošana, kas neņem vērā visu to sarežģīto polītisko, saimniecisko, kulturālo un sabiedrisko problēmu kompleksu, kas kopā veidoja Latvijas brīvvalsts attīstību un kuŗa analīzei vēl joprojām nav veltīts neviens plašāks darbs. Šo problēmu kompleksu aizsedza un pārklāja okupācijas varas, kaŗš un vienas tautas daļas izklīšana trimdā, bet šie jaunie elementi nav automātiski izdzēsuši vecās problēmas. Okupētajā Latvijā veco problēmu brīva risināšana apslāpēta un smagā okupācijas vara par galveno problēmu padarījusi pašu materiālās un garīgās eksistences jautājumu. Brīvajās trimdas zemēs, turpretim, pārrautais veco problēmu risinājums daļēji atsācies un tam līdz nācis atzinums, ka jaunie trimdas apstākļi un ietekmes mūsu tautas problēmu kompleksu padara vēl sarežģītāku.

Dažos teikumos, pat dažās lapaspusēs nav iespējams aprakstīt šī problēmu kompleksa apjomu, nemaz nerunājot par tā saturu. Trūkstot vadlīnijām un pieturas punktiem, kas iespējami plašākā darbā, katrs īss apskats ir tikai vairāk vai mazāk loģiska subjektīva hipotēze par kādu atsevišķu problēmu. Arī šis raksts nepretendē uz kaut ko vairāk. Pieskaroties brīvības darba savstarpējai attiecībai ar trimdas latviešu sabiedrības iekšējo dzīvi, šis raksts vadās tikai no diviem pieņēmumiem: pirmkārt, ka mūsu sabiedrības darbība, meklējot atbalstu latviešu tautas brīvības centieniem un reaģējot uz komūnisma izpausmēm, ir atkarīga no savas iekšējās struktūras, uzskatiem un mērķiem; otrkārt, ka tikpat mūsu iekšējā kā ārējā darbība ir sabiedriskas dabas jautājumi, kuŗu iztirzāšana ir visas sabiedrības atbildība. Ja abi šie pieņēmumi šķiet visai dabiski — tādi, kuŗos nevar saskatīt vielu diskusijai vai strīdum — to detaļas izraisa nopietnus jautājumus.

Darbs latviešu tautas un Latvijas valsts brīvībai minēts kā mērķis gandrīz visu mūsu sabiedrisko organizāciju statūtos. Sabiedrisko vadītāju runas un raksti sākas un beidzas šiem vārdiem, Pati trimdas latviešu sabiedrība tic, ka šis darbs ir tās misija. Vai tādā gadījumā vēl vajadzība jautāt, kāds īsti ir šis mērķis? Vai nepietiek teikt — brīva Latvija? Divi piemēri palīdzēs atbildēt uz šiem jautājumiem. Šī raksta pirmajā daļā minēta t.s. Klīvlendas rezolūcija un Amerikas Latviešu Ev. Lut. Draudžu Apvienības memorands kā atbilde šai rezolūcijai. Minēts arī, ka šis memorands liecina par skaidri saskatītu mērķu trūkumu. Kādēļ tā? Rūpīgi pārlasot memorandu, jāliecina, ka tas labi formulē kristietību kā pretstatu komūnismam un kompromisa neiespējamību, bet par vienīgo pozitīvo mērķi tas nostāda taisnīgu pasaules mieru, bazētu uz kādas bezpartejiskas starptautiskas organizācijas spēka. Neapšaubāmi, šis ir gala mērķis, kam varētu pievienoties visa latviešu sabiedrība — pieņemot, ka pašreizējā un pārredzamās nākotnes situācijā iespējama tāda starptautiska organizācija, kas spētu panākt un uzturēt taisnīgu pasaules mieru. Bet vai šāda organizācija iespējama? Vai mūsu pasaules kārtības ideāls, izejot no tiem pašiem kristietības un mūsu taisnīguma izpratnes pamatiem, šodien un šajos apstākļos nevarētu būt savādāks? Vai mūsu brīvības darba mērķiem iespējama arī cita izpausme kā starptautiskas organizācijas stiprināšana? Kādi ir mūsu tuvākie un konkrētākie mērķi, kas mums palīdzētu sasniegt mūsu trimdas gala mērķi — brīvu Latviju?

Otrs piemērs, kas rāda šādu konkrētu mērķu trūkumu, ir latviešu sabiedrības uztvere par ierosinājumiem un plāniem Eiropas problēmu kārtošanā. Atkal iespējama ‘galotņu’ konference, kuŗa pieskarsies Vācijas, Centrāleiropas un, iespēdams, Austrumeiropas jautājumiem. Tiks cilāti dažādi atbruņošanās, neitrālo joslu, ‘asumu izlīdzināšanas’ u.c. plāni. Latviešu sabiedrība šiem jautājumiem seko ar to pašu sasprindzinājumu, ar kuŗu tā seko Bolīvijas-Paragvajas futbola sacīkstēm. Pēc laikrakstu ziņām, Apspiesto Eiropas Tautu Asambleja iesniegusi ASV valdībai paskaidrojumu par savu viedokli šajos jautājumos. Kāds ir šis viedoklis? Vai latviešu sabiedrībai vispār ir kāds viedoklis bez tā, ka esam opozīcijā visam, kas pēc mūsu domām varētu vājināt ASV militāro pozīciju Rietumeiropā? Kādi ir pašreizējā ārpolītikas situācijā mūsu realizējamie ieteikumi Baltijas valstu problēmas atrisināšanai? Ārzemju presē un valdību aprindās pēdējos pāris gados bijis daudz debašu par demilitārizēto un neitrālo joslu dažādiem plāniem. Latviešu sabiedrība, pa lielākai tiesai gluži dibināti, tos noraidījusi kā nevēlamus. Taču nav neiespējams, ka kaut kādā veidā šāds plāns izriet no ‘galotņu’ konferences — augsto konferences dalībnieku domu gājienus ne vienmēr iespējams pareģot. Kāda šai gadījumā būs latviešu sabiedrības nostāja Baltijas valstu jautājumā? Vai eventuālai neitrālai joslai sniedzoties līdz Polijas-Lietuvas robežai, mēs nebūsim spiesti skatīt visu Baltijas problēmu savādākā gaismā? Ja šobrīd mēs debates par atjaunotas Latvijas iekārtu uzskatam par liekām, mēs automātiski pieņemam, ka Latvijas atbrīvošana ir kāds nereāls, tikai tālā, nepārskatāmā nākotnē iespējams mērķis. Citādi, kādēļ tādas debates nevajadzīga vai nevēlama lieta? Vai tādēļ arī nevajadzīgs un nevēlams domāt un debatēt par Baltijas valstu un Austrumeiropas problēmām vispār?

Šie un daudzi citi tiem līdzīgi jautājumi, latviešu sabiedrībā cilāti pavisam reti vai nemaz. Tomēr abos iepriekšējos piemēros minētie jautājumi ir fundamentāli visam mūsu brīvības darbam; tie skaŗ konkrētus rietumvalstu ārpolītikas aspektus, kas savukārt nosaka šo valstu nostāju Latvijas atbrīvošanas jautājumā. Ja atbrīvošanas darbs ir visas trimdas latviešu sabiedrības darbs, kā mūsu sabiedrības vadībai iespējams veikt rietumvalstu, un sevišķi ASV, polītikas noteicēju aprindu informēšanas un ietekmēšanas darbu, nezinot plašāko iespējamo latviešu sabiedrības aprindu uzskatus un ieteikumus? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mazliet jāpieskaŗas mūsu sabiedrības struktūrai un mentalitātei. Mūsu spēcīgākā, pareizāki sakot, vienīgā patiesi efektīgā sabiedrotā — Savienoto Valstu sabiedrības informēšanu un ietekmēšanu līdz šim mēģināts veikt divās plāksnēs — vietējo organizāciju un komiteju darbībā valdības aprindās. Zināmi panākumi un tikpat lieli trūkumi bijuši vērojami abās plāksnēs. Lielākais šī iekārtojuma trūkums neapšaubāmi bijis tas, ka ‘labā roka nezina, ko kreisā dara’. Šī neziņa ietver nevien darba metodes un darba laukus, bet arī materiālus un par visu vairāk — skaidri apzinātus darba mērķus, domu izmaiņu, jaunus ierosinājumus un idejas. Šo trūkumu cēloņi, liekas, visvairāk meklējami mūsu mentalitātē, kas no vienas puses radījusi uzskatu — ‘kas mums daļas, gan kungi Ņujorkā un Vašingtonā zinās labāk’, un no otras puses — ‘latviešu sabiedrības lielākajai daļai nav intereses, ne pieredzes šajā lietā’. Trūkstot tikpat organizatoriskai struktūrai kā sabiedriskai mentalitātei, katra daļa darbojas hermētiskā noslēgtībā, bieži izšķiežot līdzekļus un enerģiju citas grupas jau veiktā duplicēšanai, bieži kļūdoties un, visbīstamāk, iestiegot vecu, sen nederīgu formulu atkārtošanā, kuŗu hipnotiskā pievilcība spēj hipnotizēt tikai pašus formulu piesaucējus.

Blakus šim īpatnējam darbības veidam (ja tā drīkstam apzīmēt), mūsu brīvības darbam vēl raksturīgs tā defensīvais virziens; lielā mērā tas atspoguļo jau šī raksta otrā daļā pieminēto ASV ārpolītikas defensīvo dabu. Latviešu baznīcas vadībai bija jāsagaida Klīvlendas rezolūcija, pirms tā sāka definēt savus uzskatus un darīt tos zināmus amerikāņu baznīcu vadītājiem; tiem sabiedriskiem darbiniekiem, kuŗu specifiskais uzdevums ir darbs brīvībai, jāsagaida Rapacka plāns un citi tamlīdzīgi plāni, lai secinātu, ka tie nevēlami un atgrieztos pie vecajiem iesniegumiem amerikāņu valdībai; organizāciju vadītājiem jāsagaida kāds komūnistu propagandas gājiens, lai izteiktu savu protestu un neko daudz vairāk. Protests ir nepieciešams darba līdzeklis, bet tas neatstāj pozitīvus ieteikumus. Gan individuāli latvieši, gan latviešu organizācijas ir par locekļiem dažādās amerikāņu organizācijās, kas interesējas par polītiskiem jautājumiem un pieņem deklarācijas un atzinumus. Kādēļ neparūpēties, lai šīs deklarācijas un atzinumi ietveŗ mūsu centienus? Daudzi latvieši kļuvuši ASV pilsoņi. Kādēļ organizēti un mērķtiecīgi neizmantot šīs tiesības, rakstot tautas vietnieku nama deputātiem, senatoriem un ārlietu ministrijai? Trimdas latviešu sabiedrībai ir milzīgs pieredzes materiāls kā par komūnisma spēku, tā par tā vājumiem. Kādēļ no šī neizveidot jaunus ierosinājums tā sakāvei?

Viens no mūsu brīvības darba principiem bijis, ka jebkuŗa darbība labāka par jebkuŗu runāšanu. Līdz ar šo nācis uzskats, ka klusēšana šai jautājumā ir zelts, kritika nevēlama, un jauni uzskati bīstami. Mēģinot cīnīties pret draudīgo un milzīgo komūnisma impēriju un mēģinot ietekmēt tikpat milzīgo, ja visumā labvēlīgo sabiedroto, daudzi mūsu sabiedrības vadītāji pieņēmuši, ka trimdas latviešu sabiedrības vienīgā panākumu cerība ir cieša sekošana šo vadītāju iemītajai tekai. Diemžēl jauno apstākļu un veco uzskatu jūklī paši vadītāji bieži vien nezin ceļa un panākumu nav. Aizmirsies arī tas, ka brīvas sabiedrības lielākais pārbaudījums un lielākā drošība ir domu dažādība par ceļiem, kas ved uz kopēju gala mērķi. Ja latviešu trimdas sabiedrības gala mērķis ir brīva Latvija, tās pienākums ir prasīt atbildību un respektu saviem ieskatiem no tiem, kas to grib vadīt. Ja trimdas vadības mērķis ir pakalpot savai tautai, tās pirmais pienākums ir visiem līdzekļiem rosināt un uzklausīt dažādas domas tai tautas daļā, kas drīkst brīvi runāt. Tikai reālā apstākļu vērojumā un nemitīgā dažādu domu rosināšanā latviešu trimdas sabiedrībai iespējams atrast labākos darba veidus Latvijas brīvības atgūšanai.

 

Jānis Peniķis