Jaunā Gaita Nr. 22, 1959. gadā

 

 

IZGLĪTĪBA - BRĪVĪBAI

Aldous Huxley. Brave New World Revisited

 

A. Hakslija jaunākajā grāmatā ir nodaļa ar šo virsrakstu. Liekas dīvaini, ka brīvības izpratnei un iedzīvināšanai būtu jāizglītojas? Tomēr ir pierādījies, ka zināšanu un veselīgu principu vien nepietiek; lai atceramies vienas daļas Latvijā audzinātās sabiedrības sajūsmu par bolševismu; otras - par fašismu.

Vājums nav papēdī, bet jūtās. Tie morālisti, kas ļoti noskaitušies par dzimumu kaislībām, parasti neredz polītisko, nacionālo un rasu aizspriedumu kaislību ļaunumu. "Sišanu uz jūtām" propagandisti izdara ar v a l o d a s palīdzību, vai tāpēc valoda būtu a i z l i e d z a m a ? Hakslijs, ņemot vērā viņa vecumu un zināšanu kalnus, diezgan naīvi domā, ka būtu jāmāca pareizi lietot valodu. "Nekur vēl bērni netiek sistēmatiski mācīti, kā šķirot patiesu apgalvojumu no nepatiesa, jēdzīgu no bezjēdzīga". Kāpēc? Tāpēc, ka vecāki to nevēlas. A. H. atstāsta "sirdi aizkustinošu" Propagandas analīzes institūta īsvēsturi, ko nodibināja 1937. g. un slēdza 1941. g. Teorētiski skaidrs, ka tagadnes aukstā kara vīriem tā būtu īstā akadēmija, bet izrādās, ka "pastāvošās kārtības" galotnēm ir iebildumi, kas nepieļauj šāda institūta celšanu un zelšanu.

1. Zināmi izglītības resora darbinieki ir pret šādu propagandas sofistika atmaskošanu, jo - jaunatne varot izaugt ciniska!
2. Militāras autoritātes ir tam pretī, jo rekruši varot sākt analizēt seržantu ģeķības un - nepaklausīt!
3. Mācītāji ir pretī, jo analīze varot mīnēt ticību un - baznīcām nebūs apmeklētāju!
4. Komerciālās reklāmas noteicēji tam pretī, jo analīzes spēju attīstīšana varot samazināt veikalu apgrozījumu!
5. Skaidrs, ka katra veida polītiķi, kas ignorē faktus, sizdami pie krūtīm skaļu saukļu ritmā - būs tam pretī.

H. piezīmē, ka būtu sava taisnība "tirdošo jautājumu" aizliedzējiem (ą la mūsu Jānis Rudzītis), kamēr runa par "vienkāršo tautu" (ļaudis pretendē uz maizi un cirku, un - diezgan!). Bet, no otras puses, vai ir jābrīnās, ka lielākā boļševiku partija rietumos ir tieši Itālijā, kur pāvesta palīgi jau sendienām ir pret katru "tirdošu jautājumu" ? Nelaimīgā kārtā tas saskan ar Kremļa viedokli. To savās kaislībās daudzi citādi tīri prātīgi cilvēki piemirst.

Meklēdams praktisku "zelta vidus ceļu", ko analīze viena pati tā kā tā varbūt nedotu, H. min trīs vērtības, (brīvība, mīlestība un inteliģence), kas - dibinoties uz faktiem - varētu mums piegādāt mērauklu propagandas izvērtēšanai. Bet tas ir burvju riņķis, kuŗam nav laimīgas atbildes, jo pēdējā nodāļā H. atkal atgriežas pie izglītības brīvībai ... kā stāsti par balto vistiņu. Par brīvību runā, kliedz, čukst, krāc, sprauslā u. t. t., bet neviens nevēlas to konkrētizēt, dzīvot, resp. respektēt otra individuālo brīvību, ne Lielā veikala, ne Lielā brāļa paradīzēs.

Minētās grāmatiņas beigās H. piemin Dostojevski tikai gaŗāmejot. Šajā sakarā ieteicams atkal pārlasīt prof. T. Celma 1931. g. runu L. U. Kanta biedrībā Kants un Dostojevskis (sk. Tagadnes problēmas, 1952. g., Kalnāja izd.)

 

H. S.