Jaunā Gaita Nr. 22, 1959. gadā

 

 

FOREIGN RELATIONS OF THE UNITED STATES. DIPLOMATIC PAPERS. 1940. (Washington: GPO, 1959), I sējums, 832 lpp.

 

Šis Amerikas ārlietu ministrijas izdotās dokumentu sērijas sējums veltīts 1940. g. notikumiem. Gandrīz simts lappusēs ievietoti ziņojumi par notikumiem Baltijas valstīs laikā, kad krievi ierīkoja militārās bazes un pievienoja Baltijas valstis Padomju Savienībai (nodaļa "Forcible Occupation of the Baltic States and their Incorporation in the Soviet Union", pp. 357 - 444.). Ziņojumu un memorandu autori ir ASV sūtniecību vadītāji un piederīgie Baltijas valstīs un Maskavā, ārlietu ministrijas vadoši darbinieki Vašingtonā un Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji ASV. No dokumentiem varam spriest, kādu informāciju par Baltijas valstīm saņēma ASV valdības iestādes, tāpat kāda bija ASV nostāja Baltijas valstu likvidēšanas dienās. Tā kā amerikāņu sūtņi regulāri satikās ar Baltijas valstu valdību locekļiem gan pirms, gan arī pēc inkorporācijas, interesanti lasīt, kā šo valdību locekļi attiecīgā brīdī izvērtējuši notikumus.

Piemēram, 30. aprīlī ASV sūtnis Latvijā ziņo, ka Rīgā vairojoties pretvalstiska propaganda, tiekot lipināti plakāti, kas aicinot uz sacelšanos 1. maijā. Kad sūtnis Vailijs (Wiley) par šo jautājumu runājis ar sabiedrisko lietu ministru A. Bērziņu, tas viņam ziņojis, ka neesot iemesla uztraukumam, jo 65% Latvijas iedzīvotāju esot valdības pusē. Bērziņš arī apgalvojis: nedomājot, ka Maskava atbalstot šīs pretvalstiskās akcijas. Amerikāņu dokumenti skaidri apraksta, kā aptuveni 500.000 Padomju bruņoto spēku locekļi īsā laikā okupēja Baltijas valstis. Zīmīgi, ka jaunais Latvijas ministru prezidents Kirchenšteins ziņojis: viņam neesot rīcības brīvības, bet esot jāseko PSRS instrukcijām. Daži Lietuvas jaunās valdības locekļi pārsteidzošā kārtā ieņēmuši pat naidīgu nostāju pret Padomju Savienību.

Amerikāņu dokumenti apraksta samērā sīki visus nozīmīgākos notikumus Baltijas valstīs šinī posmā. Galvenā vērība tomēr veltīta Baltijas valstu īpašumu "iesaldēšanai" rietumu pasaulē, tāpat amerikāņu īpašumu nodrošināšanai Baltijas valstīs. Ir vērts atzīmēt, ka Padomju iestādes noslēdza līgumus ar vāciešiem un zviedriem, kuŗos tie apsolījās samaksāt par tiem atsavinātiem īpašumiem. Zviedru gadījumā tas arī noticis - kā pretvērtību zviedri izdeva PSRS Baltijas īpašumus. Krājumā aprakstīts arī, kā nokārtot Baltijas valstu sūtniecību financēšanu rietumu pasaulē.

Ja amerikāņi toreiz, kā arī tagad konsekventi neatzīst Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai - gluži formāli un morālisku iemeslu dēļ - reālā plāksnē tie jau toreiz bija visai neieinteresēti Baltijas valstu liktenī. Tas pilnīgi atbilst tradicionālai amerikāņu nostājai Baltijas jautājumā. Šo faktu, protams allaž savās notās uzsveŗ Padomju Savienība, norādot, ka ASV ārkārtīgi negribīgi atzinusi Baltijas valstu nodibināšanu pēc pirmā pasaules kaŗa. 14. oktobrī Kordels Halls (Cordell Hall), ASV toreizējais ministrs, teicis, ka būtu pat ar mieru atdot Padomju Savienībai iesaldētos Baltijas īpašumus, ja tikai krievi apsolītos ieņemt stingrāku nostāju pret ass valstīm: uz quid pro quo bazes.

Līdz ar iepriekšējiem šīs sērijas sējumiem šis ir pirmās šķiras avots Baltijas valstu nesenai vēsturei.

 

Jānis Krēsliņš