Jaunā Gaita Nr. 22, 1959. gadā

 

 

MAREK HLASKO. NEDĒĻAS ASTOTĀ DIENA (OSMY DZIEŅ TYGODNIA)

 

Viens no interesantākiem literāriem jaunumiem, kas parādījās pēdējā padomju "atkušņa" laikā, ir jaunā un apdāvinātā polu rakstnieka Mareka Hlasko novele "Nedēļas astotā diena". Šī būtībā vienkāršā novele radīja patiesu polītisku un literāru sensāciju. Polijas bijušo Kultūras ministru Kurileku atstādināja no amata par noveles filmēšanu. Noveli tomēr nofilmēja poļu un vācu valodā. Pēdējā versijā filma izkļuva brīvā pasaulē, guva ievērību Venēcijas filmu festivālā un ar panākumiem demonstrēta arī Amerikā.

Autors radīja jaunu sensāciju un reklāmu grāmatai, kā arī filmai, kad viņš sāka publicēties poļu emigrantu izdevumos un atteicās atgriezties no kāda Rietumeiropas izbrauciena Polijā. Par to viņu oficiālās poļu valdības un rakstnieku biedrības aprindas asi kritizēja.

Novele ir par mīlestību. Pareizāk varbūt būtu teikt, ka tā ir par smago padotību visu slāpētājam režīmam, kas iezīmīga dzīvei diktātūras apstākļos. Arī mīlestība tādēļ cieš. Protams, novelē tas viss nav pateikts tik atklātos vārdos, bet tomēr likts saprast tiešām lieliskos un pārliecinošos tēlojumos.

Īstenība Polijā ir pelēka, drūma un bezcerīga. Noveles virsrakstā minētā astotā diena būtu tā, kad noveles raksturi redzētu savu ilgu un sapņu piepildīšanos. Studentei Agnesei un tikko atlaistajam polītiski ieslodzītajam Pēterim, kas nekad nav spējis atklāt savas apcietināšanas iemeslus, sapņu un ilgu piepildījums būtu atrast istabu, četras sienas, kas piederētu viņiem un kuŗā viņi varētu būt vieni ar sevi un savu mīlestību.

Agneses brālim Gregoram astotā diena būtu tā, kad viņa mīļotā meiča atnāktu un viņu vairs neatstātu. Viņu gaidot, Gregors slīcina stundas un dienas alkoholā. Kad līgava atnāk un uzzina, ka mīļotais kļuvis žūpa, viņa atkal aiziet.

Agneses tēvs gaida, kaut varētu atbrīvoties no apnikušā darba un sievas, kas dienas pavada slimības gultā, vīru nepārtraukti baŗot un peļot.

Novelē notēlotie cilvēki izmisīgi pūlas, lai sagaidītu ilgoto astoto dienu. Tā tomēr nenāk.

Autoram izdevies notēlot smagi pelēcīgo, nežēlīgo un atbaidīgo ikdienas dzīvi Gomulkas Polijā. Agneses brālis kādā vietā izsakās, ka Polijas "jauno cilvēku" vislabāk raksturo skumjš žūpa, streipuļodams ar degvīna pudeli padusē. Nebeidzamais dzīvokļu trūkums nomāc jauno mīlētāja pāri - viņi piedzīvo pazemojumus, pilsētas nolaistajos rajonos staigādami, padoti rupjajām piedzērušo gaŗāmgājēju un dīkā stāvošo piezīmēm.

Varbūt noveles tēlojumi nav "stiprāki" par dažos amerikāņu stāstos aprakstītajiem ASV dienvidiem vai austrumu piekrastes pilsētu nolaistajiem rajoniem, bet novele paspēj parādīt pareizā gaismā Gomulkas "uzlaboto" Poliju. Nešaubāmies tomēr, ka poļu tauta un tās jaunatne ir pateicīga autoram par viņa drosmīgo un patieso dzīves notēlojumu.

Grāmatas izskaņa ir bēdīga un ciniska:

"Nākamgad traktoru riepu produkcija celsies par piecpadsmit procentiem. Uzspiestais īrnieks Zavadskis beidzot aizies no mūsu dzīvokļa; un mūsu debesis nav tukšas; priekš dažām nedēļām avīzēs bija poļu strūklu iznīcinātāju uzņēmumi. Mēs eksportējam arī poļu automobīļus uz Pakistanu, un to kalnraču skaits, kas brīvajā laikā nodarbojas ar biškopību, pieaudzis četrkārtīgi. Viss ir labi - tikai nejautā man, ko es domāju!"

 

Silvija Pakalna..