Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000
Nikolajs Bulmanis
PIEZĪMES PAR VENĒCIJAS BIENĀLI 1999
Latvijas izstādes ēka.
Foto: Ingrīda Bulmane
Šis bridis Latvijai, pilntiesīgi būt lepnai par savu mākslu Venēcijas 48. Bienālē, pienācis tikai tagad − tā Dienā 14. jūnijā raksta Laima Slava. Braucam skatīties, kā tas īsti izskatās (gan tikai 18. septembrī). Latvijas izstādi San Giovanni Novo baznīcā meklējām pēc Slavas norādījumiem − netālu no Sv. Marka laukuma, pāris kvartālus aiz Dodžu pils. Nelielā skvērā baznīcas priekšā patīkamu kontrastu ar Marka laukuma burzmu te rada liels miers. It kā te ar savu mākslu dzīvotu tikai Inta Ruka, Anita Zabiļevska un Ojārs Pētersons. Virs baznīcas durvīm gaišs Intas jaunas sievietes attēls. Arī iekšā liels miers, ja nu neskaita daudzo balsu murdoņu no Zabiļevskas audio lentes. Viņas 4x4 video monitori novietoti telpas priekšplānā uz grīdas. Ekrānos Latvijas zeme un dažreiz cilvēku kājas, un tad vēl tā balsu murdoņa. Telpas lielumlielo daļu ieņem Pētersona konstrukcija, kuŗas vienā galā sārtas sievietes lūpas it kā stāstītu nedzirdamu stāstu. Manuprāt šis tēls bija erotisks. Pārsteidza, ka visa lielā koka konstrukcija nebija nokrāsota oranža, kas līdz šim ir bijis Pētersona darbu īpašs raksturojums. Intai Rukai baznīcas telpā četras krietni palielinātas fotogrāfijas, tad vēl San Giovanni Novo sānu kapelā bija ievietoti no Limbažiem atvesti, ar jauku laika patīnu nosegti divvietīgi skolas soli. Tur skatītājs varēja apsēsties un vienā mierā papētīt Sorosa fonda Rīgā izdoto Rukas grāmatu ar 126 fotogrāfijām no viņas lauku ļaudīm ar daudziem fotografes komentāriem par atsevišķo darbu tapšanu un tur redzamiem cilvēkiem. Pie kapellas sienām bija izlikti vēl citi ielogoti darbi.
Tā viņi tur stāvēja un atsaucīgam skatītājam un klausītājam radīja, ja nu ne lepnumu, tad tomēr tādu labu sajūtu, kas dabīgi pilnīgi neatbildēja jautājumu, kamdēļ taisni šie trīs Latvijas debijā Venēcijas bienālē? Daļēju atbildi dod kuratores Demakovas komentāri Studijā (1999,6) Oļegs (Tilbergs,) tur nevienu nevarētu pārsteigt; Kristaps Ģelzis un Leonards Laganovskis − mēs nespētu ar šo mākslu kādu īpaši ieinteresēt, ja neieguldītu milzu līdzekļus; un glezniecību nevar izstādīt, jo īrētā telpā nav iespējams noregulēt vajadzīgo gaisa mitrumu. Bet vai tad Tilbergs, Ģelzis, Laganovskis un gleznotāji bija vienīgās alternatīvas? Un kāpēc Ģelzis un Laganovskis pēkšņi kļuvuši tik nepasakāmi dārgi? Un par to glezniecību − johaidī! Vai godīgāk nebūtu teikt, ka kuratore uzskata glezniecību par vecmodīgu, šim video laikam neatbilstošu mākslu?
Latvijas izstādē bija par brīvu pieejams glīts krāsās iespiests salocīts trīslapis ar īsu kuratores ievadu. Man īsajā aprakstā palika nesaprotams, kā trīs vienaudžus var uzskatīt par trīs dažādu latviešu mākslinieku paaudžu pārstāvjiem?
Latvijas izstādes dokumentācijā vēl ietilpa katalogs Stories, Storytellers (94 lp) un Intas Rukas Mani lauku ļaudis (293 lp). Abas publikācijas bija iespiestas angļu, latviešu un itāļu valodā. It kā steigā iespiestas ar paviršu iekārtojumu uz bieza papīra ar tādiem kā pagaidu vākiem. Un vai tad nu ikkatru vārdu vajadzēja atkārtot 3 reizes? Kaut vai gaŗās listes ar personu vārdiem izstādes katalogā 3., 5. un 7. lappusē, vai Rukas katalogā 3 reizes atkārtotais personas vārds 50. un pēc tam vēl vairākās lappusēs. Izskatās visai muļķīgi. Rukas katalogam bija pazudusi vāka bilde, par kuŗu liecināja vēl saglabājies uzraksts atkal 3 reizes uz atsevišķām sākuma lapām augšējā kreisā stūrī. Rukas katalogs ar visai bāli iespiestām bildēm maksāja 40.000 liras. Saprotams, ka šie ir sīkumi, bet man tomēr žēl Intas Rukas. Varēja būt interesants katalogs par pirmo Latvijas piedalīšanos Venēcijas bienālē, bet jāapmierinās ar visai amatierisku salikumu.
* * *
Spānijas paviljonā Dārzos izstādītas Manolo Valdes gleznas un skulptūras. Vispirms portreti, vai meklējumi pēc mūžam cilvēciskā. Vitāli, raupji bez izskaistinājuma. Kolāžējumi vai pamata meklējumi daudzslāņainajā maisu audumā. Koka skulptūrām neizsīkumota raupja apdare. Apjomīgi cilvēku tēli, bez amerikāniskās hiperboliskās pompozitātes. Tad vēl gleznas gandrīz pilnīgi brīvas no priekšmetības − raupji, gandrīz brutāli uz maisa pamatnes devīgi uzziesta vai uzķepēta krāsa. It kā evolūcijas pirmsākums. Nosacīti zilas zivis − tā šodien varētu gleznot Ojārs Ābols. Pulkstenis vai kāds cits laika skaitīšanas instruments, bet neapšaubāmi tiek skaitīts un tek uz priekšu, vienmēr tikai uz priekšu. Un tas viss tik nepārprotami spānisks. Tu sajūti Tapies, vai Čilidu (Chillida), vai mūsu pašu Rūdolfa Piņņa draugu Antoni Klavē (Clavé), kuŗš tepat Spānijas paviljonā lika mums apstāties 1984. gadā.
 Spānijas paviljonā Foto: Ingrīda Bulmane |
Ejot uz paviljona otru galu, satiekamies ar Valdes kollēģi Esteru Ferraru. Nelielajā gaitenī uz sienas uzraksti − vai jūs vēlaties, lai nākamā NATO operācija tiktu rādīta tikai CNN kanālī? Kāpēc? Vai jūs vēlaties riskēt ar savu nacionālo identitāti vai valsts kopproduktu (gross national product)? Kāpēc? Galerijā ar no divām šķietami identiskām, vertikāli pārdalītām pašportreta pusēm noklāta visa siena. Zem katras no pusēm norādīts uzņemšanas gads, kas mainās no 1981. līdz 1999. gadam. Kas tad īsti ir cilvēks, kā viņš mainās, vai vispār mainās? Otrā zālē visas sienas pilnīgi baltas, katra gala sānos durvis. Vidū liels tukšs zelta logāts telpas dimensijās un viena siena tam pretī pilnīgi klāta ar spoguli. Ienākot telpā un apstājoties pie durvīm, lielajā rāmī uz pretējās sienas parādās, kā gleznā redzami ienācēji. Rodas interesantas kompozicijas, liekot domāt par spāņu 17. gadsimta gleznotāja Valeskess slaveno darbu Las Meninas! Spānijas izstādes dēļ vien bija vērts braukt uz Venēciju un tad tak arī vēl Latvija un viss pārējais!
* * *
Daži atmiņu piesitieni no visa pārējā. Beļģijas paviljons reizē uzdod jautājumu un ietveŗ atbildi − kas ir šodienas māksla? Migla, kas visnotaļ ir tikai pagaidām un drīz izgaisīs, kā jau agrāk vienmēr ir noticis.
Nīderlandes paviljonā harmoniska, atturīgi iekārtota glezniecības izstāde. Šodienas glezniecības lielo vārdu parafrazes. Lūk, trīs ļoti precīzi nostrādāti Poloka detaļu palielinājumi. Kā tuvplānā pievilkts un apstādināts laiks. Zilā studija kā homāža Matīsam vedina domāt par pašu unikālāko latviskās ikonografijas tēlu pēdējās desmitgades latviešu mākslā − Ilmāra Blumberga pielīkušo cilvēka stāvu.
Ieeju bienāles galvenā kuratora Haralda Scēmaņa (Harald Szeemann) valstībā Itālijas paviljonā kā elles nezvēri sargā aplī izvietotas, ar kopā savītām astēm, milzu žurkas. Jā, patiesi uz paaugstinātas platformas šīs 2.8 metru melnās Katarīnas Fričes veidotās poliestera un dzelzs skulptūras iedveš bijību pret šodienas mākslu. Monumentālas − patiesi! Un ja nu izraisa tikai bijību un ne bailes, tad tamdēļ, ka skatītājs jūtas visai drošs, ka nost no sava paaugstinājuma viņas nekāps. Bet ja nu tomēr?
Martina Kippenbergera (1953-1997) nozāģētas un līdz grīdai pieliektas ielu laternas un vēl citi priekšmeti. Tāds kā krustojums starp gondolu un kanu laivu, un galerijas kaktā iedzīta ģērbta plastikas figūra ar varenām štrābantēm. Varbūt pašportrets tikai gadu pirms mākslinieka nāves. Tad vēl Scēmaņa īpaši aicināti daudzi citi mākslinieki. Daudzi īpaši nodalītos atsevišķos kambaros videomākslinieki. Liela daļa no tiem ķīnieši. Pats Scēmans ir deklarējis, ka viņa izraudzītos māksliniekos uzsvars likts uz jaunību, ķīniešiem un sievietēm.
Augsti pret debesīm izslējušies ir 9 milzīgi 30 pēdu augsti koka stabi, kuŗu vairums izauguši cauri Francijas paviljona stikla jumtam un kuŗu galos uzsēdinātas pelēkas mistisku nezvēru alumīnija skulptūras. Izrādās, ka šoreiz Francijā strādājis ķīniešu mākslinieks Huans Jong Pings (Huan Yong Ping). Šos tēlus, kas daļēji it kā no cilvēka, daļēji no dzīvniekiem darināti briesmoņi, mākslinieks pārņēmis tieši no ķīniešu mitoloģijas, kas tur reprezentē dažādas priekšā paredzamas briesmas. Jā, kā tad būs ar 21. gadsimtu?
Pāri ceļam to visu uzmanīgi vēro viena milzu acs. Vācijas paviljonā uz vērienīga lieluma ekrāna visu laiku projektēta Rozmarijas Trokeles videoinstalācijas centrālā daļa. Pasēdi un pavēro, un tik tiešām rodas sajūta, ka tu veries cilvēka
dvēseles spogulī. Un kāpēc tas nevarētu būt saistīts ar dzīvības iesākumu un mūžību? Rodas sajūta, ka patiesi nav tikai, tas ko saredz acs .............Un kā ar Japānu? Trīs iepriekšējās reizēs bija ļoti interesanti. Šoreiz otrajā stāvā tumšā, bezlogu telpā zilās gaismas avots ir tikai mazas gaismiņas, kas iedegas uz mirkli un tad nodziest. Mazi skaitlīši no paneļiem, kas veido visas telpas sienas. Japānas izstādes nosaukums Kurp māksla? Apakšstāvā stāsts par kaki kokiem, no kuŗiem pēc atomu sprādziena Hirošimā saglabājies tikai viens, daļēji ievainots eksemplārs. Tas rūpīgi kopts, vairojies, un tagad Japānā jau daudzas kaki birzes. Pie sienām izlikti daudzi bērnu zīmējumi, kas top par daļu no kaki koka stāsta. Arī tu vari dabūt kaki koka sēkliņas!
Par ekoloģijas trauslumu un ievainojamību iejūtīgas instalācijas Šveices paviljonā. Viena telpa pārvērsta labības laukā (grīdā iestiprināti vienāda gaŗuma tievi koka stiebri), kuŗā ievelta postoša eļļas muca.
Šveices paviljonā. Foto: Ingrīda Bulmane |
Britu paviljonā plaša Gerija Hjumes (Gary Hume) gleznu izstāde. Šī ēka kalna galā pašā Dārzu kompleksa spicē. Pa atvērtiem logiem vējo silts vējš, un atsedzas skats uz plašo ūdens atvērumu Dārzu salas galā. Ne visām valstīm ir savas ēkas Dārzos, kaut vairākas ir ļāvušas saviem paviljoniem manāmi deteriorēties. Cik rūpīgi koptas iepriekšējās bienālēs ir bijušas Skandināvijas, Dānijas mājas! Venecuēlas paviljonā skatītājs paliek nesaprašanā, vai uz grīdas sasviestās dzelzs stalažas ir izstādīts mākslas darbs vai daļa no vispārīgā nolupuma?
Uz Arsenālu no Dārziem varēja aizbraukt ar kuģīti vai arī, maldoties pa ielām, tiltiem un gar kanāliem aiztikt uz Arsenāla otru galu. Pats Arsenāls ir sen vairs nelietots, gari izstiepts 400 gadu vecs kuģu būvniecības un flotes instalācijas komplekss. Jau 1986. gadā, krietni īsākā variantā, tur bija atsevišķu valstu izstādes. Austrālijai toreiz vēl nebija patstāvīgas mājas Dārzos, un tā Imants Tillers pārstāvēja savu dzimto zemi itin prāvā Arsenāla šķēlē. Šoreiz tur atradām Lietuvas izstādi un ļoti daudzos galvenā kuratora Scēmaņa speciāli ieaicinātos māksliniekus. Daudzi video nodalījumi, daudz ķīniešu mākslinieku, instalācijas, gleznas, no mēbelēm veidotas bungas. Ak, kas tik viss tur nebija! Kuģīša galā telpas bija vietām tikai daļēji atbrīvotas no gadiem krāto drazu slodzes, bet pa lodziņu var vērot iekšā it kā iekūņojušos instalāciju. Tur pasaules lidlauki, tur milzīgā telpa ar visur, pilnīgi visur izliktām tukšām glāzēm. Ja skatās pa gabalu, mirdz vien. Vienā telpiņā atrodam irāņu mākslinieces Širinas Nešatas divu kanālu video Turbulent (nepakļāvība pastāvošam). Katrā telpas galā videokamera. Vīrietis dzied irāņu meldiju uzmanīgiem vīriešu klausītājiem. Pēc nobeiguma paliek kā sasalis stāvot, un uz otra video ekrāna sāk dziedāt un dzied arvien drošāk irāņu mūķene. Un viss tas notiek islamu sabiedrībā, kur sievietēm nav atļauts publiski dziedāt. Labs video, citādi jau Helēna Demakova to nelietotu avīzes artiķelī, lai pamācītu latviešu lasītājus uzņemt šādas tādas sistemātiskas zināšanas par laikmetīgās mākslas pasauli (Diena − 21.07.1999)
Šķiet, ne pārāk tālu dun, rīb un dimd. Un tur jau ir Francijā strādājoša ķīnieša Čena Dzeņa (Chen Zhen) aplī izkārtotas, uz mēbelēm uzstieptas bungu plēves, un grupa skatītāju ar dažādiem sitamiem bungo cik jaudas. Mainās izpildītāji, bet kopnoskaņa ir nevis chaotisks troksnis, bet varens daudzveidīgs ritms.
Dabīgi visu nevar ne atcerēties, ne uzrakstīt. Kopiespaids no Arsenāla izstādes un arī no visas 48. Venēcijas bienāles − viss bija milzīgi daudz, bija grūti aptveŗama dažādība, un pārsvarā šī māksla ir tuvu ļoti daudzveidīgai spēlei. Šķiet, ka ļoti liela tās daļa nav veidota, nedz arī sagaida ilgu dzīvošanu. Šodienas māksla šodienai, kas rītdien tiks aizpūsta kā pēdu nospiedumi jūrmalas smiltīs.
* * *
Daudzveidības un spēles noskaņas autors ir bienāles galvenais kurators, šveicietis Haralds Scēmans. Jā, viņa galvenie uzsvērumi bija jaunība, sievietes un ķīnieši. Apmēram divas trešdaļas no 100 Arsenālā izstādītajiem, Scēmaņa speciāli ielūgtiem māksliniekiem ir dzimuši pēc 1960. gada − no tiem ap 25% ir sievietes un 20% ķīnieši. Pēc Scēmaņa domām jaunībai piemīt optimisms, enerģijas un izdomas bagātība un tā nav saistīta ar smagu tradicijas vai pagātnes nastu.
Visatvērtā (dAPER Tutto) Scēmaņa speciāli aicināto mākslinieku izstāde gan Itālijas paviljonā Dārzos, gan Arsenālā, kā raksta Ed. Kļaviņš (Studija 1999,8 − daļēji citējot Scēmani), ir avangarda gadatirgus, kur tie, kas ir aicināti, var piedāvāt visu, kas ienāk prātā. Vienas idejas vietā proklamēts optimistisks gars, izstādei jābūt, priecīgam notikumam, uz nākotni orientētas mūsdienības apliecinājumam, devīgu, svaigi pozitīvu mākslinieku pienesumam. Vai, kā tai pašā Studijā raksta Daiga Rudzāte: Izstāde ir atvērta vistiešākā nozīmē − dažādām kultūrām, dažādiem mākslas medijiem, dažādām paaudzēm un dažādām domāšanām, kur 20. gadsimta beigās iespējams saprast, kāda ir šī gadsimta beigu māksla.
Bet te noteikti jāpiebilst, ka viss tas noteikti ir Haralda Scēmaņa skatījumā. Un ja vēl 3. jūlija Sestdienā Ed. Kļaviņa reportāžā var saklausīt arī zināmas šaubas, kad viņš jautā, vai bija vērts pūlēties un tērēties? Atbilde: no mākslas augstāko meklējumu viedokļa varbūt arī nē, bet no valsts ārējās kultūras politikas viedokļa − noteikti jā. Šīs šaubas, kā tad īsti bija no tīri mākslinieciskā viedokļa, šķiet pilnīgi izzudušas pēc pāris mēnešiem Rīgā Studijā (1999,8) rakstītam, kur bez iebildumiem, šķiet, akceptēts Scēmaņa viedoklis par atteikšanos no nacionāliem geto par labu starptautiski atvērtai sacensībai. Bet tad jau viņam būtu jāorganizē cita izstāde, jo Venēcijas bienāles galvenais uzsvars jau vienmēr ir bijis nacionālie paviljoni Dārzos. Neatkarīgu valstu izstādes tiek pazeminātas par it kā atvērtu starptautisko sacensību traucējušiem geto. Paradoksāli, kā šāds labākā gadījumā nepārdomāti pretrunīgs uzskats, tiek sludināts no alpu mierā sen aizsnaudušās Šveices dēla un tiek bez ierunām pieņemts no Eiropas nemierīgās krustcelēs tikai pirmo reizi bienālē pieņemtās Latvijas pārstāvjiem.
Un patiesi unikāli ir laimējies Latvijas kuratorei Helēnai Demakovai. No viņas izraudzītiem trīs māksliniekiem divas ir sievietes un visi trīs strādā vairāk vai mazāk šodienīgos medijos. Bet vai nu tā ir laimīga sakritība? Drīzāk jau Scēmans ir Demakovai līdzīgi domājošs.
Tad vēl visas trīs Baltijas valstis (vai, cik padomiski skan bienāles dokumentācijā konsekventi lietotais apzīmējums republika) savās uz kopējā fona pieticīgajās vai pat pelēkajās ekspozīcijās bija ietilpinājušas pa video māksliniekam.
Interesantu ieskatu par Igaunijas un Lietuvas izstāžu koncepciju un mākslinieku atlasi sniedz Ievas Kalniņas saruna ar kuratoriem Sāru un Jablonskieni (Studija 1999,7). Jautāts, kā tu skaties uz savu projektu kopīgā igauņu mākslas kontekstā, Sārs atbild: Pats jēdziens igauņu māksla ir vecmodīgs. Es vairāk domāju par māksliniekiem, kas dzīvo Igaunijas territorijā. Lai gan formāli, protams, tas ir Igaunijas valsts projekts.
Jablonskiene par savu ekspozīcijas koncepciju skaidro, ka Venēcijā var izstādīt tikai profesionālus un starptautiskā līmenī zināmus autorus. Lietuvas gadījumā Egle Rakanskaite (video) un Mindaugs Novāks (skulptors) atbilst šai prasībai. Tomēr tā nav valsts reprezentācija. Es to uztveru kā lietuviešu laikmetīgo mākslu reprezentējošu. Valsts līmenī noteikti tiktu spriests par daudz tradicionālākas ievirzes autoriem. Dažādi uzskati un tomēr līdzīgi rezultāti.
Nikolajs Bulmanis - publicists, mākslas kritiķis, kollekcionārs un Jaunās Gaitas Mākslas nodaļas redaktors (1980-1995). Kopš 1973. gada publicējis recenzijas, rakstus par mākslas un kultūras jautājumiem emigrācijas un Latvijas periodikā. Dzīvo Toronto.
