Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000

 

 

Māris Čaklais

TRĪS PASAKAS

 

Dzejnieks, rakstnieks, esejists Māris Čaklais, viens no jaunā un šimbrīžam vienīgā Latvijas kultūras laikraksta Literatūra un Māksla Latvijā redaktoriem. LML iznāk reizi nedēļā. Viņa trīs pasakas ir pirmpublicējums. Attēlā redzams autors deviņdesmito gadu pirmā pusē Rīgā. Foto: Rolfs Ekmanis

Pētera Pelna Lieldienas

Reiz dzīvoja Pēteris Pelns. Un viņa lielākie svētki bija, nē, ne Jāņi ar savu zaļo reiboni, nē, ne baltie, ar pūdercukuru apbārstītie Ziemassvētki, - Pētera Pelna svētku svētki bija un palika Lieldienas.

Pavasarī, kad zeme atvilga un māls uz takām bija gatavs iemūžināt ik pēdas nospiedumu, Pēterī kaut kas sašūpojās.

Visupirms iešalcās tā kā vēsma pērnajā zālē, sakustējās priekšpavasaŗa kaparzari, un acu skatiens debesīs iesāka dejot - no viena zara uz visu koku, no koka uz mākoni, no mākoņa - pa visu padebesi.

Saules zaķīši ļempatoja pa ziemas vēl stindzinātajiem redzokļiem, bet zaķi, pelēkie pavasarzaķi, meta cilpas pa meža malu - prom no biezokņa, tuvāk pie zaļajiem dzietiem.

Un tad bija nedēļa - vēl pirms lielajiem svētkiem, kad mājinieki kļuva klusi kā pērnā zāle, kā bezvēja rīts, kad urgas jau noklusušas.

Ne skaļi izklaigāties, ne izsvilpoties kā nākas, pēcziemas priekšpavasara rāmums likās tik mokošs.

Toties svētdienas rītā... Kailām kājām ap māju trīs reizes apdrasējis, Pelns upītē nomazgājās, tad - prom uz šķūni un līgačās iekšā. Augšup un lejup, augšup un lejup, tā, kamēr galva sāk griezties un klons tāpat augšup un lejup skriet.

Un ripoja diena pa tēva sētu kā ola, oliņa, sīpolmizu un zaļo dzinumu nokrāsota.

Zirņi burbuļoja pa katlu, un čurkstēja gaļa, cepās speķarauši un plātsmaize.

Un ritēja rīti cits pēc cita, bet likās, ka gadi velkas, - ak, ašāk būt lielam! Līdz...

„Maizes atkal nav. Tuvojas pareizticīgo Lieldienas. Uz tām liekas lielas cerības. Zīmēju apsveikumu kartītes ar zaķiem, olām, cāļiem un citiem tādiem zīmējumiem. Skumji vēroju, kā arvien īsāki kļūst krāsaino zīmuļu galiņi. Ko darīšu nākamreiz?

Svētku gaidās paiet divas nedēļas. Pārtiekam no saimnieces dāvātiem kāļiem, kam mamma pieber pa saujai kviešu.

Ubagiem, kādi nu esam mēs, dod līdzi pārtiku - tā ir pieņemts.

Vakarā pārradāmies pie mātes ar nesamo, acis mums priekā mirdzēja. Bijām neizsakāmi laimīgi par to, ka šoreiz mēs kaut ko esam atnesuši mātei. Taupīgi dzīvojot, varēja baudīt maizes garšu vismaz astoņas dienas.” Ojārs Mednis. Trīs burtnīcas. No izsūtītā zēna dienasgrāmatas.

„Ojāra Medņa atmiņas ir daļa no mūsu aiznāvētās dzīvības. Brīva un neatkarīga cilvēka gara apliecinājums, kad pat verga važas uzskatāmas par rotu.” Jānis Peters.

Un tad bija gads un tad bija diena, kad iesākās atceļš Ojāram, Artūram, Andrim, Harijam, Pēterim - simtiem un tūkstošiem.

Bet - kur bija viņu mājas? Kas bija viņu mājas? Lauku mājās mita ļaudis, kas runāja svešā mēlē.

Un negaidīja neviens Pēteri Pelnu i pilsētas dzīvoklī. Sētā kā krievu Neapolē vējš pluinīja pelēkus palagus. Pudeles svaidīja savādi, tādi kā sādžas bērni. Un Pēteris pameta namu, kur bija sācies, bet kur viņam vairs nebija vietas, un izgāja pavasarīgajā ielā. Tantes uz ielas stūra - uz tā paša ielas stūra - pārdeva pūpolu slotiņas, bet blakus puspiedzērušas klepoja tādas kā sādžinieces, uzbāzdamās garāmgājējiem.

Saukļi latviešu valodā vēstīja komunisma uzvaru - bet vai tad tas jau sen nebija uzvarējis?

Vien debess un mākoņi nebija aizķellēti vēl ciet. Jā, un putni... Sašūpojās Pelnā kaut kas.

Dunēja baznīcu zvani neapklusināmi. Un nepaguva vēl pacelt galvu pret debesīm Pēteris Pelns - viņa plecam pieskārās putns. Bet, kad viņš atskatījās, - nē, tas bija kaut kas cits.

„Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs.” Mateja evaņģēlijs, 28. nodaļa.

Bet - ar katru mirkli zibens kļuva rimtāks un baltās drēbes krāsojās pavasarzaļas.

„Es zinu, tu esi ceļā,” teica eņģelis mēmām lūpām. „Es zinu pat, kurp.” Un dzirdēja Pelns to un sajuta sevī dzietus, veselu zaļu lauku sajuta sevī viens mazs un tomēr pasaulē vienīgs Pēteris Pelns.

„Tu esi Lieldienas nopelnījis,” teica balss kāda, tuva un pazīstama.

„Es neesmu pelnījis itin neko,” atteica Pēteris Pelns, „tas ir pavisam vienkārši - pēc mazas dienas nāk Liela diena, pēc daudzām mazām dienām Lieldiena nāk.”

 

 

Pasaka par balsi

Reiz piedzima Jānis. Piedzima Jānis, un Jānim bija balss. Visiem cilvēkiem bija balsis, un nevis parastas balsis, bet dziedamas balsis. Dziedošas balsis. Bet ne jau cilvēkiem vien bija balsis - suņi runāja, kaķi dziedāja, bērzu birzis staigāja mājām apkārt un sita plaukstas. Bet kad bija rimušas staigāt, kad bija rimušas plaukstas sist, čukstējās sudraba čukstiem. Vecie vītoli viedi valodoja ar jaunajām kārklu audzēm, bet ozoli kā tūbas, liktenīgus refrēnus izverdot.

Katrs runāja savā balsī, it sevišķi pavasaŗos, kad nebija jābaidās vairs, ka varētu aizkrist balss, aizsalt pēkšņā ziemas atgrieznī. Visapkārt pogoja, trallināja, trairoja, trillināja. Zeme prasīja piepildīt atvērto klēpi, aprauta skanēja zirgu un cilvēku sasaukšanās, tikai cīrulis vīteroja, vedžerēja, vižulēja. Un kad dzeguze savu inventarizāciju bija jau pabeigusi, Jānis juta - juta caur kāju pēdām, juta caur pirkstu galiem, juta no pļavām un mežu ielokiem, juta no noslēpumainajiem krūmiem - kāds signalizē no dzīles - līgo! Mosties un dziedi! Līgo taču līgo!

Pa gadskārtu Jānīts nāca... Un viņš, Jānis, bija te, pirms tik un tik vasarām ieradies pasaulē, viņš bija te! Kā Elza Stērste teica jau pavasarī: „Un roka pirmo tulpi plūc ne Holandē, bet šite.”

Īsa bija nakts, tālumi kā zaļas segas ar balsu rakstiem. Sasaukšanās un apkampšanās, apdziedāšanās un sadzirdēšanās - skanīgi svētki - Līgo!

Tad nogranda pērkons, bet lietus vairs nenāca tam pa pēdām. Putekļu mutuļi auga pār pakalniem šurpmāk un šurpmāk. Zilisudrabainmelni ieroči iemirdzējās, ieņirdzās asiem un atvērtiem zobiem - balsis, spožajiem atnācējiem visupirms vajadzīgas bij mūsu balsis! Jāņa balss, Pētera saucamais, Kristapa junda... Nu, protams, i lopi šie, medi šie, vaski, šie līči, šie krasti, bet pāri pār visu - mūsu balsis.

Un notika tā kā solīts - saudzēti tika tie, kuŗi savas balsis atdeva labprātīgi, un ko viņiem pārmest - labāk dzīvot bez balss, bet vispāriņ dzīvot. Bira balsis sudraba skutulos, Latgales bļodās, Kurzemes krūzēs, uz māllēpenēm vai ūdeņrožlapām balsis tika pienestas klāt. Nepaklausīgiem zvaniem gan izrāva mēles, un nepārkausētas tās snauda muzeju pagrabos, iegrāmatotas.

Un aizvērās Jānis kā gliemežvāks, aizvēra sevi un pasauli sev. Mēmi ļaudis mita mēmajā zemē - vieni mijās un mānījās, mujās un mānījās klusēdami, otri tā kā kurlmēmie murmināja kaut ko tomēr augšā iz dzīlēm.

Skanēja marši un himnas, sasaucās kaŗadraudzes, klusēja Jānis un ļaudis, dungoja vien pa savām dvēseļu pažobelēm.

Vienu vien reizi gadā balsis atgriezās.

Un - atskanēja no malu malām - no pļavām, no norām, no birzēm un pakalniem. Jāņzāles dzindzēja vaiņagos savijušās, meijas skandēja mežu sev līdz: „Pīlādzi, palīdzi balsij tikt mājās!”

Balsis piecēlās, piecēlās kājās...

Bet īsa bij naksniņa pār visām naksniņām - aizlidoja atpakaļ balsis uz saviem mūŗiem un aplokiem, aizlidoja klusēt un kalpot. Jāņa balss smagi noslīga zemē.

Bet katrureiz pabēga dažas balsis un liecināja bez baiļu. Dunēja zvani ar tukšajiem dobumiem - prasīja mēles atpakaļ.

Un teica viens dzejnieks, viens Rīdzinieks: „Ja divi miljoni mīlētu, salā uzplauktu roze. Ja divi miljoni ienīstu, vara sabruktu pīšļos. Ja divi miljoni minētu, kāds uzminētu.”

Nevar saziedot balsi, nevar atņemtu atņemt, balss ir jānobriedē, balss ir jāuzbur, jāuzmin, cilvēka balss.

Un atkal bij pavasaris, zeme dvašoja brīnuma gaidās. Kur ņemsi brīnumu? Un runāja pumpurs uz skalbi, ļaudis trīsēja gaidās, divi miljoni dunēja gaidās, mēle meklēja zvanu, šermuļšalkas uzšalca mēļu mežs.

Balss pārplēsa telpu, spalga, prasīga cilvēka balss un savienojās ar zemi, puķu saknēm un putnu alkām. Tā nebija izdzīvotgriba vairs - tā bija griba dzīvot - piepildīt zemes piltuves zaļās, piesildīt pakalnus drošām bezbēdu dziesmām.

Un izsvīda gaisma, nokrita mošķi, un ieraudzīja Jānis, ka važas kā mizas, kā čaulas mētājās apkārt. Balss bilda lepna: „Ja gaidīji Jāņa bērnus, atver logus, atver durvis. Ja negaidi, tad atsaki - iesim projām līgodami.”

Ne nu ies vairs, nekā. Logi vaļā un durvis vajā, bet pie cilvēka - cilvēka balss. Pakalnus meklē, mežu tāles un ūdeņus spožus, debesis, apvāršņus, dzīles. Jānim Jāņa, Pēterim Pētera, Margrietai - Margrietas balss.

Joprojām, latvietis dzied vēl uz iekšu. Dzied rāmi, lēnām, pamazām, dzied klusi, surdinēti, dungo velk. Bet labi, ka dzied. Velk jaunā tūkstošgadē iekšā.

 

 

Eņģelītis Eņģītis

Reiz dzīvoja eņģelītis. Tas ir - viņš bija dzīvojis vienmēr. Bet, kas tas ir vienmēr - par to eņģelītis nedomāja nekad. Eņģeļi un bērni par to nedomā.

Kam viņš pēc izcelsmes piederīgs, kas lai to zina, bet - latviski viņš tūlīt tika adaptēts par Eņģīti. Nē, ne tāpēc, ka viņam tur augšā būtu jāgādā par to, lai šī pasaule kaut cik turētos eņģēs. Par to gādāja citi Dieva palīgi, dienestu darbinieki, viņš vienkārši bija eņģelītis Eņģītis.

Tas tikai tā mums ļaudīm, savās rūpēs ierausušamies, liekas, ka putni tur debešos laidelējas bez mērķa. Arī eņģelīši nelaidelējas tikai tāpat, par mums priecādamies. Eņģelīši strādā. Eņģeļu darbs ir vēstnešu darbs.

Bet ko tas nozīmē - vēstnesis? Zīlīte žubīte nes vēsti, krauklis krauc sliktu vēsti.

Vēsti par grieķu kaŗaspēka uzvaru pār persiešiem 42 kilometrus 195 metrus no Maratonas ciema tieši līdz Atēnām skriešus atnesa nezināms grieķu kaŗavīrs un turpat uz vietas arī nomira.

Bet eņģelītis, lai kāda bij vēsts, nenomira nekad.

Katrs cilvēks, atskaitot brīnumbērnus un konkursu dalībniekus, vienmēr ir domājis un nereti arī apjautis sava veidola nepilnīgumu - mute par lielu, deguns par garu, ausis atšāvušās, meitenes par mollīgu, zēni šauriem pleciem. Bet eņģelītim šis pārdzīvojums bij aiztaupīts. Jo - kā jau zinām, eņģelīšiem ir viens vien - garīgais ķermenis. Droši vien skaists, klasiski daiļš, bet - garīgs. Un to eņģelītis pārdzīvoja, kad nonāca mūsu pasaulē. Reiz pēc kādas svarīgas vēsts, tāds kā noguris no tālā ceļa, tāds kā iztukšojies, Eņģelītis atsēdās pilsētas parkā uz soliņa un - cik bezbēdīgi, it kā nemērķtiecīgi skraidīja bērni, cik viņi bij draiski un atraisīti, kā sarka vaigi un snīpji un dvašoja siltā elpa kā mazajām lokomotīvītēm tur debesu muzejā!

Un čukstēja eņģelīša lūpas: „Arī es gribu pikoties! Arī es gribu ar kamaniņām! Arī es gribu būt ar sarkanu snīpi! Arī es gribu...”

Bet debesu peidžers jau deva ziņu viņa siltajā kabatā: „Lūdzu... steidzīgi... atgriezties... bāzē... gaidāma... vēsts...”

Visas telefonbūdiņas bija aizņemtas, visi zvanīja kas zin kam, gaisā riņķoja kaut kādas gaidas, un eņģelītis ar visu savu nogurumu nolēma lidot. Pārlidojis rotaļu laukumam, slidkalniņam un karuselim, pameta sveicienu sniega vīram un kustīgajiem, jautrajiem, draiskajiem, gaviļpilnajiem līksmotājiem salstošo, stingstošo, drebelīgo mammu ielenkumos:

„Atā, man ir vēsts! Man ir vēsts...”

Kur laiku nav, tur gadsimti sajaucas, tāli laiki un tuvi gani dzen savus ganāmpulkus kopā ar lapu červeļu červeļiem pār plakankalnēm, taisnā ceļā uz šodienu, uz mūsu esamību.

Kad Eņģītis atlidoja, Tā Kunga Galvenais eņģelis jau stāvēja žilbinošā spozmē. Vizmošana pieņēmās spēkā, biedēja arī.

Gani skatījās pārsteigumā, bet arī paļāvībā.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:

Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus tas Kungs.

Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Tā Lūkas evaņģēlijs vēsta 2. nodaļā. Bet evaņģēlijs vēsta arī par debespulku draudzi, kas slavē Dievu un saka:

„Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Tad nu starp šiem teicējiem bija arī eņģelītis Eņģītis. Arī viņš dziedāja draudzes korī, prata deklamēt un pauzes ieturēt. Bet tas bija pārsteigums! Vēsts vēstnesi nepārsteidza - pārsteidza viņu kas cits.

„Bet tad jau arī viņi ir glābti - tie tur parkos un ielās, un laukumos!” - iešāvās prātā Eņģītim.

Un skanēja baznīcu zvani šurpu no zemes, skujiņas pieglaudās savam zaram, zari izpleta rokas pretī ļaudīm un izplatījumam, dega lāpas un sveču liesmas, pukstēja sirdis priecīgā ritmā ar pārsteigumpārsitieniem.

Un eņģelītis Eņģītis attaisīja debesu lodziņu -parks bija tukšs, sniegavīrs stāvēja vientuļš ar visu snīpi, pusnakts vējš skrēja pa slidkalniņu, bet bērni sēdēja pie savām zaļajām eglītēm, baltu vati sasegtām, zvaigžņu piezvaigžņotām un gaidpilnām acīm vērās plīvojošos un švirkstošos brīnumos. Un Eņģītim atkal sagribējās būt tur, tur pie viņiem, tur - parkā, tur istabā, tur, kur griežas tumsas un gaismas karuseļi...

Un tad viņu pasauca Kāda balss un teica: „Tev taču tā pasaule patīk. Es tevi ieceļu par Pasaules Vēstnesi. Turpmāk tu būsi mans palīgs Pasaules lietās.”

Pazemībā un priekā noliecās eņģeļa galva, spārni atkal bij gatavi lidot, un tad viņš sadzirdēja tādus kā čīkstus, tādu kā virināšanos, varbūt pat nopūtas, nedod Dievs, klusus vaidus!...

Un eņģelītis Eņģītis atkal bij gatavs lidojumam, lidojumam uz pasauli, kur kārtējo reizi eņģēs kaut kas tomēr tā īsti vēl neturējās.