Doms domā savu domu,

gadu simtiem vecu.

Zvans zvana savu zvanu

dod ganāmpulkam ganu.

Met gaŗu ēnu tornis,

klāj bruģim raupjo seju.

— Eju jau eju,

nedomā, ka neeju! —

Cepuri rokā,

sirdi pavērtu,

pārkāpju slieksni.

Rūc, dūc ērģeles

kā tūkstoš kameņu spieti.

Simtiem acu pāŗu,

simtiem ausu,

simtiem pliku,

simtiem apaugušu pakaušu.

Izstieptu kaklu ceļu savu garu,

cik varu, uz augšu — pie stabulēm.

Rūc, dūc ērģeles,

doma ēd akmeņus,

ausīs gadsimti —

senči, veļi, ceļi.

Es ar savu somu

atnācis uz Domu.

Gaišzilas pienenes

dzeltenās debesīs

iesējušās.

Zila saule

pa ķēķa grīdu taustās,

it kā klibo, it kā raustās.

Sarkans elles kaķis

uz Eiropas palodzes

apēd kādas tautas iekšas.

No priekšas skatoties

tas citiem liekas pieņemami.

Kūkumā saliecies vīrs

ar koka vienlemesi

stāda vagā kartupeļus.

—        Absurds kvadrātā! — smejas visi.

Bet vai tādēļ izsamisi?

Vistas perē, cilvēks cerē...

— Ak raganas, raganiņas,

vai nava brīva vieta

uz slotas kāta eiropiskā,

uz zobu birstes lillā?

Es noturēšos,

sirds man tur piesieta.

Ielūkojos

piecdesmit piecos logos —

iekšā neaicina.

Nams muti atvēris,

kā gaisu rīdams,

sabirzušām kāpnēm priekšā

ilgojas zobārsta urbi

un plombi dvēselei.

Apskurbis vīrs

ar roku biklu

tausta saplīsušo durvju stiklu.

Kaut kur,

uz čuguna pannas,

mīkstas kā dēles,

cepas sīpola šķēles.

Deguns kā grib,

Kā negrib ēst...

Apnicis skurstens lāga nevelk.

Uz tā sēž vārna

bez latviskas mēles

un saka:

— K r a ,

jeb varbūt -

krasnaja zvezda...

ARĢENTĪNIEŠU

Formālā elegancē

turu viņu kā plānu porcelānu,

kā mānu, kā taureņa spārnu. -

Slīdu pa grīdu

ar mazu pietupienu.

Kāļa bīda kāju -

rafinēta šacha spēle.

Melni-balti bandinieki,

skavās — karaliene.

Tad —

intīms tuvums,

acu sadūrieni,

gūžu skrūves,

kāju virves,

virtuozi palēcieni.

Smaržas — JOY, vai kas tamlīdzīgs.

Divas sejas, divas vīna glāzes

brīžiem it kā padzeŗas, it kā izlejas.

Pēkšņi, bet ar nodomu

mainu taktiku — roku apliktu.

Vilkt sāku soļus

kā otu pa audeklu, paleti.

Tango nav balets,

nav flirts,

ko dejo kaut kāds Ģirts.

Tango ir  a t k l ā s m e...  

Sirds vēl tagad bango.

JG mākslas nodaļas redaktora, dzejnieka un gleznotāja Voldemāra Avena dzejoļi

izdoti krājumos Caurumi (1968) un Avis (1989). Strādājis par projektētāju un

architektu Ņujorkā, kur arī ieguvis augstāko izglītību (Ņujorkas Mākslas studentu

līgā un Kolumbijas Universitātē). Veidojis patstāvīgas gleznu izstādes, rakstījis

kritikas un apceres par mākslu.

Gunars Andrejs Irbe (1980)

Reata Pass AZ

Foto: Rolfs Ekmanis

I

Skaidrs, ka nakts nāk virsū un

manu saslauku kaudzītē ieklīst Zemgales augstieņu ēnas,

Līvānu ledāji, Daugavas līvu tālbraucēji kuģi,

okeāna dzelmēm izsprukuši, tepat vien krastā

sapuvuši dēli pa dēlim.  Vienīgi Ciemupes

milzīgā, plašā, govslaidarainā grīva vēl glabā

vakara debesu sārtumu

Daugavas ūdenī zem klintīm pie Puigām.

Vakars.  Tumsa salido uz sikspārņu spārniem ap

mani, vientuļā vietā rok kapu, un tāds ir bijis

šis gājums no sākuma līdz beigām.

Ne tur ko saprast, ne sagremot. Lēni ļēpo

lēpu lapa

uz rīta pusi, kad zibens nobeigs.

III

Uz kratelīga viļņa

kopā ar ģermāņu drazām

atnāk Rīga

un raustās.

Neiekrīt! akā, es sapnī saucu

pa tēvamāju sētsvidu brienot,

zāle līdz ausīm, viens

stārķis

pa timotiņu sapļautas vardes lasa.

Cilvēks ir mežābelei piepotēts

baltais dzidrais.

Vēju dienu gaidām. Saule brien apvāršņa strīpā,

nokrāso balto sarkanu.

Poproka sajaukta dvēsele.

Asinspiloša sirds.

IV (ačgārņi)

Man ir pašam savas debesis.

Akmens šķembā.

Uzkrīt gaisma. Zvīļo akmens zvaigznes

akmens debesīs.

Šķemba kreisā pusē,

blāķu plaušām,

no zviedru tērauda.

Nerūsē un ir bez zvaigznēm.

Rakstnieks, kritiķis un sociologs, Stokholmas Universitātes filozofijas zinātņu kandidāts Andrejs Irbe
(īst.v,. Gunars Irbe), ilgus gadus viens no JG veidotājiem, izdevis vairākus prozas un lirikas krājumus.
Jaunsudrabiņa Fonda balvas laureāts par stāstu krājumu Marisandra kaza (1966). Dzejoļi zviedru
valodā sakopoti krājumā Född i f. d. svenska Lifland (Dzimis bij. Zviedru Vidzemē, 1976).
Ievietotie dzejoļi ir no cikla „Disrepatriācijas ačgārņiem”. Dzīvo Stokholmā.

Sanāca simtiem vārdiņu, vārdu:

lietas, vietniek, kādeņi, noriseņi,

skaitleņi, saiklīši, tie uz izsaucējiem kārie...

Sapazināmies, sabučojāmies, sadevām dunkas.

Noriseņiem iekšās salādēju vitamīna devas,

kādeņiem sakāru kaklos spiguļus, miguļus

vietniekvārdiem nospodrināju kurpes

un tad visus aicināju dziļāk.

Tur priekšā jau sēdēja mans „es”,

piepūties, uzpūties, sadūdzis.

Nekā no diplomātijas, izsvērtas liekulības.

Pats par to maksāja,

citi to norāva, pastūma sāņus.

Un tad, pārņemot vadību, sākās kautiņš,

vārdu brēkas, balsienu ņudzeklis,

burtu murgi,

bet, kā jau nolemts,

viss beidzās labi:

p o s t m o d e r n i s m ā !

Lasu bereliskas rindkopas, minu ingunistiskas mīklas..

Priecājos,

ka savos gados jūtos vesels

un par bezmiegu nevaru sūdzēties.

Vai vajadzēja runāt tik skaļi?

Ja par to rakstītu karogotām lapām,

saņemtu redaktora atbildi:

„Paldies par parādīto interesi, bet, diemžēl, nē!”

Māja soļo uz mani, kā jau pēc darba.

Durvis mani atveŗ,

un slieksnis, nospļaudamies pār manu plecu,

pārkāpj man pāri.

Visi nu siltumā un prasa ko kost!

Gaļas bļoda krauj mani galdā,

un rupmaizīte sagriež glītās šķēlēs.

Nu tik visi mielojas un slavē, cik gards

ir mans sāns, dibens un plecs.

Pēc tam prasa citas baudas un priekus,

ko mīļajiem nespēju liegt.

No krusttēva mantotā vijole

spiež mani plecā un rauj vaļā romanci tādu un tādu.

Glāze paceļ mani pie lūpām,

un cigārs ievelk no manis reibīgu dūmu.

Visi, baudījuši mani, kļūst lēni un gurdi,

grīdsega ļengani sabrūk pār mani,

samīcās spilveni virsū,

un iemieg visi manā miegā.

Kā es tevi gaidīju — tevi, rīta avīzi!

Par tevi sapņoju visu garu nakti.

Un kad rītā tu man atvēries —

nolāpīts papīrs!

Mana futbola komanda zaudējusi,

birža sakritusi

un sēru sludinājumos vēl jaunāki par mani...

Nometu! Grūžu caur zobiem: tu melo!

Ķēros pie brokastīm,

garšo kā vienmēr.

Visus cietumus vajag atvērt bezgalīgi ziedošu pļavu vidū

un izbeigt stāstīt leģendas par bankām.

Rūpnīcu dūmeņus jānovēl apīņu ziņkārības priekam

un jāaptur tālākā cementkrūmu sakņošanās,

lai vēji, kas iztek no tāluma, var atpūsties

katrs pie kājām.

Mājas pārstādāmas ar saknēm neskārtībā,

lai atsūcas nelaimes, influences, impotences,

un apturas komunālo eņģeļu aprakstīto ankešu plūdi.

Tauriņiem piešķiŗama nemirstība un viņiem domātos tīklos

jāķeŗ nacionālā produkta pieauguma eksperti.

Ceļa malā augošais dābols ar likumu pielīdzināms baznīcai,

kuŗā katrs var iegriezties un lūgt,

lai koki nekad neieaug debesīs!

JG, Brīvības, Brīvās Latvijas u.c. trimdas izdevumu līdzstrādnieks Jānis Viesiens (īst.v. Jānis Gulbītis)
Upsalas Universitātē iegūst filozofijas zinātņu kandidāta grādu, strādā par skolotāju un ilgus gadus
darbojas Stokholmas Latviešu teātrī (valdes priekšsēdis, aktieris, režisors). Radio Brīvā Eiropa ārštata
darbinieks. Sarakstījis vairākas lugas un dzejkrājumu Māla bezdelīgas (1968). Dzejoļi ir no topošā
cikla „Sadomas un sacīšanas”. Dzīvo Upsalā.

VĒL DESMIT DIENU

Tik desmit dienu vēl martā!

Tā ierakstīts Saules Chartā.

Tad pavasaris būs klātu,

Lai ledājus pludinātu,

Šurp cīruļus mudinātu.

Vai vaga tev, ruden artā,

Vēl nestāv tā — pusnovārtā?

Bet sirds jau viegla kā pūka:

Ar pūpoliem pildāma krūka!

Nedēļas nogali — nenoguli!

Celtņa rūsganā spogulī

Uzsmaidi pats sev: Lūk, lūk kā!

Tik desmit dienu vairs martā!

Tā ierakstīts Mūžības Chartā.

Viens uzvilka švīku. —

Kāds lielīja: — Labais! —

Otrs pāršņāpa krustus:

Hm. — Talants. Nobls, stabils. —

— Par augstu! Par zemu!

Dažs paļāja tēmu.

— Nav tur ne velna! —

Cits lingoja pelnos...

Sāc dziesmu no gala!

Sāc vēlreiz no gala!

Sāc vēlreiz no gala,

Lakstīgala!

Bez literāriem darbiem un apcerēm trimdas periodikā, Mirdzas Čuibes devumā ietilpst

viens dzejkrājums un trīs prozas grāmatas. Torņu un drupu bezdelīgas saņem Krišjāņa

Barona prēmiju (1976), bet Grēkāboli Kultūras fonda balvu (1982). Dzīvo Stokholmā,

kur ilgus gadus ir Latviešu palīdzības komitejas grāmatvede.