Laimons Eglītis

VIJAS CELMIŅAS DARBI VAŠINGTONĀ

 

Atzīmējot 25 gadu darbību un arī aizejošo gadsimtu, Hiršhorna muzejs ASV galvaspilsētā no 7.10.1999 līdz 27.01.2000 exponē starptautisku izstādi: Regarding Beauty − A View of the Late Twentieth century. Izstādes kataloga ievadā paskaidrots, ka izstādes nolūks apskatīt skaistuma nozīmi mūsdienu mākslā. Izstādei izmeklēti trīsdesmit sešu mākslinieku astoņdesmit astoņi darbi. Puse mākslinieku ir amerikāņi, pārējie angļi, franči, holandieši, itāļi, japāņi, kanādieši, šveicieši, vācieši un viens bahāmietis. Atskaitot amerikāņus, pārējās zemes pārstāv vai nu viens, vai pāris mākslinieku, tā kā varētu arī pieņemt, ka atskats uz aizejošo gadsimtu nav sevišķi plašs, bet kvantitātei varbūt arī nav sevišķi liela nozīme izstādes idejiskā pamatdomā. Amerikāņu grupas vienu galeriju aizpilda Vijas Celmiņas astoņi darbi − pieci grafita zīmējumi un četras eļļas gleznas. Redzēt Celmiņas darbus ievērojama muzeja prestīža izstādē vairs nav jaunums vai pārsteigums, jo pēdējās gadsimta dekādēs māksliniece ir tīri sistemātiski ieguvusi atzinību amerikāņu un ārzemju mākslas pasaulē. Viņa saņēmusi Award in Art no „American Academy and Institute of Arts and Letters” 1986. gadā, un reputāblo McArthur Foundation Fellowship 1997. gadā. Viņas darbi eksponēti gan grupu, gan personīgās izstādēs ievērojamākos muzejos pasaules mākslas centros. Daudzi iekļauti šo muzeju kolekcijās. Arī šajā izstādē redzamie darbi aizlienēti gan no muzeju, gan privātām kolekcijām.

Žurnālā Jaunā Gaita varam atrast vairākus rakstus par Celmiņu, kā arī viņas darbu reprodukcijas (JG132, JG187, JG211 u.c.)

Mazliet par izstādi, kas neapšaubāmi iedziļinās vienā no lielākām divdesmitā gadsimta pēdējo dekāžu kontroversijām − skaistumam mākslā. Jau greznā iespaidīgā izstādes katalogā kuratori Nils (Neal) Benezra un Olga M. Viso raksta: lai gan uzskatīt skaistumu kā mākslas sastāvdaļu liekas dabīgi un pareizi, pēdējās dekādēs skaistums un māksla šķituši viens otram neatbilstoši un pievēršanās skaistumam kā mākslas sastāvdaļai patreizējos laikos var likties frivola, pat bezcerīga nodarbība. Muzeja direktors Džeims T. Demtrions (James T. Demetrion) savukārt aizrāda, ka Parīzes kritiķis Claretie jau 1874. gadā rakstījis, ka Monē, Pissaro, Mlle. Moriso u.c. liekas ir pieteikuši karu skaistumam... 1948. gadā Barnet Ņūmans (Barnet Newman) deklarēja, ka modernās mākslas impulss ir vēlēšanās iznīcināt skaistumu.

Varbūt visspēcīgākais uzbrukums skaistumam un estētiskumam parādījās Dokumentā X, kur respektētā franču kuratore Katrīna Dāvida (Catherine David) ieskaitīja izvēlēto mākslinieku rindās tikai tos, kuŗu darbiem bija politiski kritiska ievirze. Dokumentā X nevarēja atrast mākslas darbu, ko jebkādā veidā varētu uzlūkot kā formālu. Mūsdienu mākslas uzbrukums skaistumam, tālāk raksta Demetrions, ir radījis apjukušu un apmulsušu mākslas publiku, kas vairs nav droša par mūsu kultūras un mākslas stūrakmeni − skaistuma meklēšanu.

Nedomāju, ka Hiršhorna izstāde mēģina dot galīgo atrisinājumu pašreizējai kontroversijai. Tur ir vēlme parādīt, ka skaistuma uztvere nav iežogota universālās robežās, bet ir mainīga indivīdu un kultūru pasaulēs.

Izstādei izvēlētie mākslinieki, izņemot Pikaso, DeKūnigu (DeKoonig), Lucianu Freudu, Lichtenšteinu un Vorholu (Warhol), dzimuši ap gadsimta vidu − lielais vairums gadsimta otrā pusē. Tātad mākslinieki, kas vai nu jau sasnieguši, vai tuvojas karjeras virsotnei. Viņi glezno, fotografē, uzstāda instalācijas. Un neliekas, ka skaistums kā īpatnējs elements vienādā vai otrādā veidā ietekmētu viņu darbus. Izstāde pat pierāda, ka priekšmetība, kas dažu uztverē varētu būt neglīta (piemēram Freuda gleznotās figūras), ir skaista gleznotāja lielās varēšanas dēļ.

Kataloga nobeigumā Fēlikss (Felix) Gonzales Torre norāda, ka skaistums ir spēks, ko mums vajadzētu pielietot mūsu pašu nolūkiem. Šo pieeju ļoti labi pielieto Vija Celmiņa. Viņas mākslinieciskais nodoms nav radīt skaistumu, bet, turot stingros grožos mākslas formālos principus, demonstrēt technisko varēšanu, idejas skaidrību un darba tikumu. Līdz ar to viņa rada skaistumu, kas nav ne apstrīdams, ne kontroversials.

Varbūt tiešam taisnība Pētera Sjeldala (Peter Schjeldahl) 1994. gadā izteiktajam domu graudam: There is something crazy about a culture in which the value of beauty becomes controversial (Ērmīga kļūst tāda kultūra, kurā apstrīdēts tiek skaistums).

 

 

Gleznotājs Laimons Eglītis dzīvo un strādā Keitonsvillē, Merilandē. 1971. gadā beidzi Tailera Mākslas skolu Filadelfijā ar MFA grādu. 1973. gadā kā pirmais no savas paaudzes, ieguvis Kultūras Fonda balvu par darbu glezniecībā. Rakstījis par mākslu trimdas latviešu periodikā.