JG220 Franks Gordons. Viņš tā arī nekļuva redzīgs

VIŅŠ TĀ ARĪ NEKĻUVA REDZĪGS

Maksis Šacs-Aņins. Mūžs, mantojums, liktenis − tā saucas grāmata, kuŗā sakopoti 1997. gada jūnijā Rīgā notikušās zinātniskās konferences materiāli. Grāmatu − krievu valodā − izdevusi Rīgas ebreju kopiena kopā ar Muzeju un dokumentācijas centru „Ebreji Latvijā” un M. Dubina vārdā nosaukto fondu „Šamir”.

Maksis Šacs-Aņins (1885-1975) bija vispusīgi izglītots sabiedrisks darbinieks, filozofs, tiesībnieks un publicists. Acu gaismas zaudēšana 1928. gadā nemazināja viņa kolosālo darba sparu, un viņa uzticamā dzīvesbiedre bija viņam neatsverams palīgs. Šacam-Aņinam diemžēl „piemetās” galējā kreisuma kaite. Polītiskā ziņā viņš tā arī nekļuva redzīgs, kaut gan 1953. gadā, neilgi pirms Staļina nāves, viņš tika apcietināts un dabūja pasēdēt Latvijas PSR Valsts drošības komitejas „iekšējā” cietumā − baismīgajā „Stūra mājā”.

„Kreisuma kaite” zināmā mērā piemīt arī šī krājuma autoriem − konferences dalībniekiem, kuŗi cenšas padarīt Maksi Šacu-Aņinu par sirdsšķīstu humānistu, kas visu savu gaŗo mūžu rosījies ebreju darbaļaužu interesēs.

Viens no konferences dalībniekiem − Grigorijs Smirins − pārmet „dažiem Izraēlas autoriem, bijušajiem rīdziniekiem” takta trūkumu, raksturojot „vēsturiskas personības, ja tām bija citi polītiski uzskati” (42. lp).

Viens no šiem bijušajiem rīdziniekiem biju es (skat. 15. vēri). Ko tad es rakstīju par Maksi Šacu-Aņinu savā grāmatā Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju? Citēju: 1919. gada beigās atgriezies Latvijā, Maksis Šacs-Aņins, izglītots un erudīts cilvēks, organizēja žīdu marksistu klubu un grāmatu apgādu „Arbeter-Heim”, kas bija legāls aizsegs aizliegtās komūnistiskās partijas pretvalstiskajām aktivitātēm. Viņš publicēja brošūras jidiša valodā par dažādiem ekonomiskiem un socioloģiskiem jautājumiem, uzstājās ar dedzīgām runām žīdu kreisās jaunatnes sanāksmēs un viņa neredzīgums nebija šķērslis spraigai darbībai Ļeņina utopijas īstenošanas labā. Un tālāk: Tiklīdz Rīgā 1940. gada 17. jūnijā ienāca Sarkanarmija, viņam pienāca, tā sakot, „ilgotais brīdis”: viņš kļuva par komūnistiskās žīdu avīzes Kamf un žurnāla Ufboj organizētāju, jūsmīgi cildināja „Staļina konstitūciju”, un tad jau varēja skaidri manīt, ka viņa aklums nebija fizisks vien (...) Sešdesmito gadu vidū man bija gaŗāka saruna ar šo jau visai vārgo vīru. Kaut gan Šacs-Aņins tai laikā sāka interesēties par žīdu nacionālo, nevis „internacionālo” kultūras mantojumu, varēja manīt, ka illūzijas par „cilvēces gaišo nākotni zem vienīgi pareizās Marksa un Engelsa mācības karoga” vēl arvien nebija „izsapņotas”. Maksis Šacs-Aņins tā arī nomira kā komūnists.

Kas te netaktisks, kur te smalkjūtības trūkums?

Otrs autors, kam Grigorijs Smirins pārmet takta trūkumu (skat. to pašu 15. vēri), ir nelaiķis Šmuels Ceitlins, kas savā grāmatā Rīgas ebreju dokumentālā vēsture (krievu val., Izraēlā, 1989) raksta, ka pēc tam, kad 1940. gada 5. augustā apcietināja Latvijas žīdu nacionālistiskās jaunatnes apvienības „Betar” vadītāju Dāvidu Vārhaftigu (Amiru), sabiedriskā darbiniece M.V. Hofmane griezās pie Šaca-Aņina, kas tai laikā bija advokātu kollēģijas priekšsēdis, un lūdza, lai viņš sekmētu Vārhaftiga atbrīvošanu. Šacs-Aņins nekavējoties reaģēja, teikdams: Ja viņu apcietināja, tad viņš to pelnījis un tiks notiesāts pēc visiem revolucionārās likumības noteikumiem (108). Tālāk Š. Ceitlins raksta: Šacam-Aņinam Latvijā par graujošu darbību pagrīdē Padomju Savienības labā tika piespriests ilggadīgs cietumsods, bet viņu apžēloja − tikai pateicoties Mordechaja Dubina (žīdu konservatīvās apvienības „Agudas Isroel” priekšsēdis, Kārļa Ulmaņa draugs − F.G.) pūlēm. Šacs-Aņins, jāsaka, diezgan labi „atlīdzināja” viņam (...) Kad Mordechaju Dubinu diviem lāgiem apcietināja, viņš ne pirkstiņu nepakustināja, lai atvieglotu viņa likteni. Bet nekas šim kretīnam nelīdzēja. 1952. gadā arī viņš uzskrēja uz sēkļa (217).

Nu labi, varbūt vārds „kretīns” ir pārāk ass, taču konferences dalībnieki Ceitlina minētos faktus nav atsaukuši...

Aplūkojamā krājuma autore resp. konferences dalībniece Anna Kopeloviča norāda, ka Saeimas laikos t.s. Tautas universitāte, kur darbojās Šacs-Aņins, bija tā vieta, kur legāli tikās viskreisākie, propadomiskie Latvijas ebreju iedzīvotāju elementi (23).

Kā atzīst jau pieminētais Grigorijs Smirins, Šacs-Aņins „apzinies”, ka jaunā Latvijas valsts kā alternatīvu boļševismam izraudzījusies nevis demokratiju, bet mākslīgi kultivētu nacionālismu (43). Vietējos sociāldemokratus, kam bija ļoti nozīmīga loma šīs valsts radīšanā, Šacs-Aņins uzskatīja par „izlīdzējiem”, kuŗiem piemitusi nacionālistiska „piegarša”. Smirins arī atzīst, ka Šacs-Aņins bija cionisma pretinieks un 1933. gadā, rakstīdams par Pasaules cionistu organizācijas 18. Kongresu, nosauca tā organizētājus par „elkiem” (krieviski istukani). Viņš rakstīja arī par „cionisma permanento bankrotu”. Īpaši asi Šacs-Aņins vērsās pret radikāli nacionālistisko strāvojumu cionisma − t.s. revizionismu un pret jaunatnes apvienību „Betar”. Smirins jau „no sevis” piebilst, ka šī apvienība, tāpat kā visas nacionālistiskās organizācijas, bijusi „ārkārtīgi nepatīkama”. Tā nu nav objektīva, zinātniska pieeja. Kā tas jāsaprot − „nepatīkama”? Ar ko šāds apzīmējums atšķiras no S. Ceitlina lietotās iesaukas „kretīns”?

Grigorijs Smirins raksta, ka pēc 1940. gada 17. jūnija (viņaprāt tā nav bijusi okupācija, bet gan „padomju kaŗaspēka papildu kontingenta ievešana”) Maksis Šacs-Aņins tāpat kā visa Latvijas progresīvā inteliģence, kas bija vērsusies pret (K. Ulmaņa − F.G.) diktatūru, iesaistījās radošā darbā.

Boriss Ravdins (53.-55. lp.) Aplūko Šaca-Aņina publicistiku avīzē Novij Putj, ko Rīgā izdeva padomju sūtniecība (postpredstvo). Ravdins norāda: Situācijā, kad pastāvēja izvēle starp sociālisma padomju variantu un buržuāziski kapitālistisko iekārtu, M. Šacs-Aņins deva priekšroku kapitālisma atmaskošanai (53-55).

Ārkārtīgi jūsmīgi Maksi Šacu-Aņinu slavina Leonīds Kovals, kuŗš Latvijā ieceļojis no Bobruiskas. Viņa vārdiem runājot, Maksis Urjevičs Šacs-Aņins bija paša likteņa izraudzīts, lai no ļaunuma tumsas iegūtu gaismas, taisnības un cilvēku brālības dzirksteles (70). Beigās Kovals uzsveŗ: Fašisms − visbriesmīgākā diagnoze, un Maksis Urjevičs darīja visu, uz ko viņš bija spējīgs, lai pieveiktu šo sērgu un glābtu pasauli no bojāejas. Komūnismu Kovals par sērgu neuzskata.

Michails Zorins atceras, kā Šacs-Aņins, kuŗu čekisti apcietināja 1953. g. 18. februārī un izlaida no cietuma tā paša gada 25. aprīlī, stāstīja: Es pavadīju cietumā 71 dienu − tikpat daudz, cik pastāvēja Parīzes Komūna (91). Pat šajā humoristiskajā salīdzinājumā atspoguļojas Šaca-Aņina neizārstējamais kreisais radikālisms.

Arturs Mauriņš apraksta Šaca-Aņina tezes par t.s. temporālismu, bet te runa ir par abstraktiem prātojumiem, kas varētu interesēt diezgan šauras filozofu aprindas.

Tatjana Aļeksējeva, rezumējot konferences norisi (94. lp.), uzskata par simbolisku to apstākli, ka tās organizēšanā piedalījās M. Dubina vārdā nosauktais fonds. Viņa uzsveŗ, ka Mordechaja Dubina un Makša Šaca-Aņina vārdi konferences programmā bija blakus viens otram: Tā droši vien vajaga, jo viņi abi pieder gan ebreju tautas, gan Latvijas vēsturei (94).

Tā gan... Tikai jāņem vērā, kā M. Dubins izturējās pret Šacu-Aņinu un kā M. Šacs-Aņins izturējās pret M. Dubinu. Par to šai krājumā nekas nav teikts.

Franks Gordons

Žurnālists, rakstnieks, tulkotājs Franks Gordons kopš 1972. gada dzīvo Telavivā, Izraēlā, kur bija līdzstrādnieks krievu laikrakstos. Latviski publicējis Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā (1974), romānu Mijkrēslis mikrorajonā (Laikā 1979-1980), tulk. Solžeņicina Gulaga archipelāgs. Raksti Latvijā Šodien, Laikā, Brīvībā u.c.