Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000
Ziņas un neziņas to tīkliem un tīmekļiem
PACIŅAS VAI DRAVNIECĪBU?
Pagājušā gada agrā novembrī ziņās no Latvijas parādījās Vides investīciju fonda direktores Indras Sāmītes vārds. Vides ministrs Vents Balodis bija viņu atbrīvojis no amata, paziņodams, ka viens no iemesliem bijis viņās pārāk lielā alga − ap 2 400 latu mēnesī. Sāmīte vērsās tiesā un tika atjaunota amatā. JŽ
Sestdienas Dienā bija raksts, ka I. Sāmīte vinnējusi ne tikai atmaksu no savas Latvijas apstākļiem neparastās algas (LS 2 400) mēnesī, bet arī iespējams, atgūs direktores posteni, kuŗā turpinās gudri runāt un kalpot tautai. Tanī pat laikā ārzemju latvieši saņem lūgumus no cilvēkiem Latvijā, lai sūta vecas drēbes un apavus, jo nāk ziema un pensijas ļoti niecīgas.
Artūrs Porietis, ASV
Prieks, ka tautiešiem visā pasaulē netrūkst drosmes runāt arī par aktuālām, bet nepatīkamām lietām. Algas mums tiešām ir tikpat neparastas, cik pensijas. Tāpat var sacīt, ka ne visi ubagi un lūdzēji ir nabagi. Tālumā esošajiem paciņu sūtīšanai vajadzētu pieiet kritiski un apdomīgi. Ar valkātām drēbēm un apaviem Latvija jau pārplūdināta. Bagātajiem ārzemniekiem tērēties nevajadzētu, pirms apstākļu izdibināšanas. Varbūt ar nabaga radinieku labāk derētu noslēgt ķīlas līgumu par aizdevumu studijām, kursiem, biznesa sākšanai un tamlīdzīgām lietām, jo bankās aizdevuma procenti, salīdzinot ar vecajām demokrātijas valstīm, ir tiešām zvērīgi. Šejienes cilvēks ir pieradis ķepuroties, jo vienmēr kaut kas trūcis − senāk nebija ko pirkt, tagad nav par ko pirkt. Un valsts paļaujas uz to, ka gan jau pavalstnieki kaut kā galus savilks, citādi jau tik nekaunīgi nerīkotos. Ja valsts pārvaldīšanā būtu tāpat kā personīgajā biznesā, proti, nav panākumu, nav peļņas, tad dažam labam tūkstošu vietā varbūt pat minimālā alga nesanāktu.
Ausma Ābele, Madonā, Latvijā
Bagātie ārzemnieki, arī lielais vairums mazāk turīgo ārzemnieku, zina nu jau labu laiku, ka valkātu drēbju sūtīšanas laiks ir pagājis, jo cilvēki Latvijā, par spīti visām žēlabām, ir sasnieguši zināmu turību. Turīgajiem dažkārt gan grūti saprast, ka Latvijā, it sevišķi daudzbērnu ģimenēs laukos, vēl tāda palīdzība ir vajadzīga un tiek ar pateicību pieņemta.
Ir tiesa, ka bagātie ārzemnieki ir daudz darījuši, lai Latvija saimnieciski atjaunotos un turpinās to darīt. Vērts pieminēt Baltiešu Uzņēmēju fondu (Baltic Enterprise Fund), kas piešķiŗ kredītus maziem saimnieciskiem uzņēmumiem. Bez bagāto ārzemnieku aģitācijas Vašingtonā, tāda fonda nez vai būtu. Vai nevarētu arī visi tie daudzie Latvijas studenti, kas saņēmuši bagāto ārzemnieku atbalstu studijām ārzemēs, pastāstīt par to Ausmai.
Ne sevišķi ārzemniecisks, ne arī bagāts.
Indulis Lācis, Ņujorkā, ASV
Cepuri nost dažādu palīdzības fondu priekšā! Un tomēr, ja Tu šoruden būtu padzīvojis Latvijā drusku ilgāk, pats redzētu, ka žēlabas ir tieši proporcionālas strādāt negribēšanai. Ulmaņlaika sauklis − bez 5 latiem netraucēt! − ir spēkā arī tagad. Ja laukos atklāj kādu ražotni, pat pašiem mazkvalificētākajiem darbiem strādnieki jāmeklē pa vairākiem pagastiem. Kāds veiksmīgs zemnieks savam kalpam bija iekārtojis istabiņu, kuŗā pat televizora netrūka un, piedevām − maltītes pie saimnieku galda. Kā Tu domā, ko viņam izdevās sameklēt? − Pilsētnieku. Ne viena vien daudzbērnu ģimene laukos iztiek no bērnu pabalstiem. Skola kopā ar pagastmāju gudro, kā šos pabalstus materializēt, lai tie tiešām tiktu bērniem. Runa ir pat par putraimiem, citādi tie nieka latiņi tiek iztērēti kādai stiprākai precei. Ilgajos kolhozu laikos ieaudzinātā bezatbildība tagad lien laukā kā īlens no maisa. Pārāk neceru, ka visi šie vecāki būtu glābjami, taču daudzi skolasbērni no šīm ģimenēm ir vienkārši brīnišķīgi.
Ausma Ābele
Nemaz nevajag pabūt Latvijā ilgāk, lai saprastu un piekristu tam, ko Ausma šeit saka. Tas jau ir diemžēl redzēts un piedzīvots. Savā vēstulē es reaģēju uz pamācību bagātajiem ārzemniekiem. Vai nu viņi, ar savu darbu un gudrību pie tās bagātības tikuši, paši nevarēs atrast veidu kā Latvijai un tās ļaudīm palīdzēt? Tāpat arī tautieši Latvijā taču gan paši zinās, kas viņiem jādara, bez bagāto ārzemnieku pamācībām!
Indulis Lācis
Nepiekrītu un jūtos mazliet aizskarts par tādiem izteikumiem, ka Latvija esot pārplūdināta ar bagāto ārzemnieku lietoto drēbju un apavu sūtījumiem. Mūsu ģimene ir sūtījusi un turpina sūtīt daudz paciņu jau vairāk kā 40 gadu, un mūsu paziņas un radi ir vienmēr pateicībā sacījuši, ka viņi nezina, kā būtu iztikuši bez mūsu palīdzības, kuŗas dēļ viņi ir varējuši savu mazo naudiņu pataupīt citām vajadzībām. Ja arī dažas lietas esam sūtījuši lietotas, tās ir vienmēr bijušas tikpat kā jaunas − lupatas neesam sūtījuši. Par sūtīšanu vien izdodam diezgan daudz naudas. Dažkārt šie ļaudis saka, ka visvairāk noderētu nauda, jo Latvijā tagad varot dabūt visu. Bet cenas dolāros Latvijā ir daudz augstākas, jo tur vēl joprojām nepastāv īsts brīvais tirgus un nav tās konkurences starp veikaliem kā ASV, Kanadā vai citur Rietumos. Sūtīšanai mēs cenšamies atrast labas kvalitātes mantas par vislētākām cenām.
Pēteris Siliņš, ASV
Esmu aizskārusi vēl vienu novadnieku viņa labākajās jūtās. Izpalīdzība tiešām ir vērtīga īpašība, ne velti pat tautasdziesmā teikts: Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīli lūgt. Un tomēr − tautieši ārzemēs taču negribēs, lai Latvijā mūžīgi dzīvotu tie otrie, kas kalpotu kā fons, uz kā parādīt cik paši labi. Te visos laikos dzird arī tādus dialogus: − Mani par to ieliks cietumā. − Tad es tev nesīšu paciņas. Jā, ilgus gadus Latvija bija gluži kā cietums, un tur iederējās paciņas. Arī Zīgerists bija iedomājies, ka brīvo Latviju glābs paciņas. Pietika viņam arī sekotāju − kuŗš gan negribēs būt apgādājams līdz mūža galam. Ar ko tirgotāji šobrīd taisa lielāko biznesu? Ar pārtiku un humpalām (humanitārās palīdzības ceļā iegādātām mantām JŽ). Tāpēc jau Latvijā neattīstās nozares, kas saistītas ar apģērba ražošanu. Kamēr Latvijā nopelnītais bez pēdām zudīs blēžu un mafijas kabatās, nav izredžu nostāties uz savām kājām. Bet arī paciņas nelīdzēs.
Ausma Ābele
Visi jau grib būt lepni, bet tā tautas daļa, kas var atļauties sēdēt Internetā pie Sveika, tos neēdušos ne vienmēr saprot... Un vēl, kā teica Somersets Moams (Somerset Maugham): Never expect gratitude from a man you have done good to, it is quite enough he forgives you (Nekad negaidi pateicību no kāda kam tu esi labu darījis. Pilnīgi pietiek ar to, ka viņš tev piedod.)
Uldis Liepkalns Rīgā, kurš nesaņem paciņas ne no kurienes.
Gribu pateikt sirsnīgu Paldies! visiem tiem, kas grib un spēj cilvēkiem te palīdzēt. Pie mums pašlaik ļoti daudzi atrodas dziļā depresijā pat ja ir darbs, daudzi nespēj ne par dzīvokli samaksāt, ne pietiekami paēst. Var jau gudri spriedelēt, ka pašiem jāspēj sevi apgādāt. Ja iztikas minimums ir ap Ls 80 mēnesī, bet Latvijas Universitātes palīgpersonāls saņem ap Ls 50 vai 60 (uz papīra!), ja skolotāji tiek lamāti par to, ka gatavojas streikot, jo neprot ar šiem 50, 60 vai 70 latiem izdzīvot (Rīgā ziemā par dzīvokli vien jāmaksā no 30 līdz 80 latiem). Mēs, Ķīmijas fakultātē esam pateicīgi tiem Austrālijas un Kanadas latviešiem, kas savāca līdzekļus pasta izdevumiem, technikai un programmatūrai, ar kuŗu mēs ilgāku laiku varējām mācīt studentus un skolēnus, jo naudas šiem mērķiem mums te atrast ir gandrīz neiespējami. Vēlreiz paldies visiem, kas vislabāko nodomu vadīti, grib un spēj te cilvēkiem palīdzēt. Pie viena der atcerēties: nepateicība − pasaules alga un paēdis neēdušu nesaprot (tas par tiem te Latvijā).
Sigurds Takeris, Rīgā
Mīļie cilvēki! Nu nedrīkst pārvērst par normu, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atrodas dziļā depresijā, nespēj samaksāt par dzīvokli un pietiekami paēst! Ar kādām tiesībām mēs drīkstam ļaut trimdas tautiešiem atlikt malā savas problēmas un liet ūdeni caurā sietā. Jā, paciņas ir tikai ūdens liešana caurā sietā, ja netiek likvidēti cēloņi, kuŗu dēļ lielākā daļa tautas knapi velk dzīvību, kamēr valstī apgrozās milzu naudas un visu acu priekšā bez pēdām pazūd miljoni. Ja nekas neuzlabojas, to paciņu vajadzēs milzīgi daudz un milzīgi ilgi. Agonijas paildzināšana palīdz ne jau nabagiem, bet tiem, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem stūķē savās kabatās, nebēdājot par to, ka zāģē zaru, uz kuŗa paši sēž, cerot ļaunākajā gadījumā aizlaisties uz citu valsti vai atpirkties no atbildības. Nedomāju, ka vajag atņemt bagātajiem un sadalīt nabagajiem. Tāda mācība jau bijusi, un arī tas ir bijis tikai caurs siets. Bet tas nenozīmē arī to, ka vieniem drīkst būt tikai darbs, bet otriem tikai nauda. Arī tas jau ir bijis − vergu laikos. Tie, kuŗu rokās nauda un vara, atjaunotajā Latvijā ir darījuši ko grib, un te nu ir tas rezultāts. Lamāšanās vienīgi nolaiž tvaiku sašutumam, bet nemaz nepalīdz vērst dzīvi labāku. Godīgums, atbildība, atklātums − lielākais deficīts atjaunotajā Latvijā, kuŗa ļaunās sekas vēl nav pietiekoši vērtētas. Prasīsim to, nevis paciņas no tautiešiem. Un vīzdegunīgi neatraidīsim āra latviešu palīdzību tieši šajā jomā.
Ausma Ābele
Sveiki! Ausmai pilnīga taisnība. Ja paskatāmies uz mūsu valstsvīriem, viņu mērķis ir nokampt no vēl atlikušās tautas bagātības pēc iespējas lielāku pīrāga daļu. Bet neviens īstenībā nenodarbojas ar to, kam būtu jābūt viņu īstajam uzdevumam − nodrošināt valstī tādu uzņēmējdarbības vidi, kas atļautu būtiski palielināt nacionālo kopproduktu, it sevišķi ražošanas sfērā. Nacionālais kopprodukts Latvijā pēc deviņiem neatkarības gadiem joprojām ir stipri mazāks par pusi no krievu laikos sasniegtā. Man nav statistikas datu, bet kā bija pēc 1918. gada? Vai tiešām arī 1927. gadā Latvijas kopprodukts nesasniedza pat pusi 1913. gada rādītāja? Pat, ja nacionālā kopprodukta pieauguma tempi būs vidēji ap pieci procenti gadā (kas tomēr tā nav), tad Latvijas 1991. gada līmeni mēs sasniegsim ap 2011. gadu! Vai tas nevienu neuztrauc? Pašlaik, ja nemaldos, mēs esam kaut kur ap 1980. gada līmeni. Un cik tālu mums priekšā tad būs Eiropa, ASV, Āzijas valstis? Vai Jūs domājat, ka latvieši tad kavēsies emigrēt no šīs nabagmājas? Jau tagad talantīgā jaunatne un vidējā paaudze bariem aizplūst uz Rietumiem.
Tāpēc jau nav ko ēst, ka neražo. Un būs vēl sliktāk, jo nu jau ir nopietni jāsāk dzēst parādus, bet no valsts īpašumiem gandrīz nekā vairs nav ko pārdot un izsaimniekot. Bet TV, radio un preses uzmanību turpinām koncentrēt uz polītiķu savstarpējām ķildām, gultas problēmām, zākāt pensionārus, kas grib ēst vairāk, skolotājus, kas par velti negrib strādāt, meklēt kādu čekas maisā iesprūdušo utt. Vai nebūtu laiks atrocīt piedurknes un sākt strādāt? Es, piemēram, nevaru atrast darbiniekus pētnieciskām laboratorijām Latvijā, kas būtu strādāt griboši un varoši, jo visi labākie aiziet uz Juridisko un citām humanitārajām fakultātēm. Nu tikai visi būsim juristi, menedžeri, baņķieri utt., vai labākajā gadījumā − apkārtējās vides sargi. Bet tie taču neko neražo! Bet mans kliedziens jau laikam atkal izskan kā saucēja balss tuksnesī − kam to būtu jādzird, neklausās, bet kas dzird, tiem nav teikšanas.
Ivars Kalviņš, Rīgā
OK, bet ko Tu iesaki? Es te pavasarī noorganizēju biznesu naudasspējīgiem puišiem, nostrādāju trīs mēnešus, viss aizgāja, ne santīma neredzēju, bet šie teica OK, kad dalīsim peļņu, tad tik būs... Nu labi, laiks aizgāja, daži pirmie konteineri ar preci arī. Es teicu galvenajam: nu, tā kā kaut kādas naudiņas gribētos, sīkajam mājās ēst tā īsti nav ko dot... Uz to puisis, aci nepamirkšķinot, atbildēja: a tu zini, cik sīkajiem Zambijā šobrīd nav ko ēst... Kāpēc es viņu atcerējos? Redzēju Šķēli TV ārpus MK ar streikojošiem skolotājiem runājot. Nu izskatās šie kā dvīņubrāļi un kad vēl Šķēle atvēra muti − likās abi no vienas olšūnas...
Uldis Liepkalns
Bija viens brīdis, kad laukos vieniem piederēja zeme. bet otriem − technika. Tagad technika rūsē pa krūmiem bet zemē zied puķītes. Un šodien viens bitenieks ar sajūsmu stāstīja − Latvijā pašlaik ražo labāko medu pasaulē, nekur citur nav tik liela ziedu dažādība. Viņam taisnība − te jau sākam pat izlept − Latvenergo algas ļauj samaksāt ne tikai par dzīvokli, bet arī šo to nopirkt. Kad uz elektriķu ciematiņu atbrauc puisis no Cesvaines ar medu, ļaudis nekāro ne pēc agro ziedu saldumiņa, ne dzintarainā liepu ziedēšanas laika garduma. Viņiem, lūk, vajag to tumšo, pikanto, ko bitītes sanesušas, dzīvojoties pa egļu mežu. Varbūt lietderīgi lauciniekus, kas dzīvojas pa atkritumu izgāztuvēm, pārkvalificēt par biteniekiem un iekaŗot pasauli ar šo produkciju? Ja būs, kas aizsargā viņus no blēdīgiem uzpircējiem. Citādi notiks tāpat kā ar Uldi...
Ausma Ābele
He, he, he! Es to tā mazāk par sevi. Pats muļķis. Kam sūdzēsies? Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Un nomirsti izglītots. Bet dzirdot, ka valdības vadītājs skolotājiem stāsta, ka citur (neatceros, Mozambikā vai Zambijā, vai kur nu viņš tur minēja) ir vēl sliktāk... nu, tas mani ļoti nošokēja. Tādu demagoģiju kopš komūnistu varas laikiem nebiju dzirdējis.
Uldis Liepkalns
Ausma raksta par dravniecību. Vai par šādu nodarbošanos nevarētu piebilst kāds lietpratējs? Vai padomu nedod senču balsis? Nesen bija ziņās, ka caurmēra ASV pilsoņa svars nemitīgi pieaug par spīti slaiduma kopšanas kultūrai. Pietiekoši daudz fīziski nestrādā un nevingro, pērk neveselīgus masražotus ēdienus (junk food), kuŗu zemo vērtību un bezgaršību nosedz cukurs, tauki un visādas ķimikālijas. Turīgie amerikāņi turpretī piekopj veselības ēdienu (health food) kultūru − pieprasa ēdienu pēc iespējas dabīgi ražotu. Rietumieropā, pieņemu, ir apmēram tāpat, kā Amerikā. Tie, kas pratīs šo pieprasījumu apmierināt, būs ieguvēji. Pirms pāris gadiem tiku dzirdējusi par kaut kādām sēņu un dabīgo tēju sīksaimniecībām Latvijā. Vai tādas vēl ir? Liekas, nenāktu par ļaunu padomāt par iespējām ielauzties veselības ēdienu tirgū, kas tai pašā laikā arī palīdzētu saudzēt Latvijas neaprēķināmi vērtīgo dabu, mūsu senču mantojumu. Kā zinām, dainās bite ir apzīmēta par Dieva meitu. Tā iederas saules simbolu kompleksā. Arī čaklas, saticīgas, ražīgas meitas pielīdzinātas bitēm. Ar medu, biškokiem un dravniecību saistīti dziļi mitoloģiski dzīves ziņas priekšstati.
Aija Veldre Beldavs, Indiāņa, ASV
Latvieši − bitenieku nācija? Tas ļoti nāktu par labu tautas veselībai. Bitenieki mēdz dzīvot ilgu mūžu un maz sirgst ar daudzām izplatītām slimībām. Labs apliecinājums tam ir mana dzimtā pagasta vecākais iedzīvotājs − bitenieks Ernests, kuŗš augustā nosvinēja savu simto dzimšanas dienu. Viņš, šķiet, ir izkāpis no senas teikas − dzīvo viens pats savu senču mājā, neparko nav pierunājams pārcelties uz dzīvi pie bērniem (kam arī tagad jau pāri septiņdesmit), kopj bites un strādā galdnieka darbus, saglabājis gan fizisko spēku, gan skaidru saprātu un labu atmiņu.
Vents Zvaigzne, Rīgā
Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš
