Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000
Auseklis Zaļinskis
RĪGA IR MŪŽĪGA PILSĒTA
PIE DZEJNIEKA ANDREJA EGLĪŠA MARTAS IELĀ
Kad šovasar augusta vidū ieradāmies Rīgā, avīzes un tālrādes raidījumi nepārtraukti atgādināja, ka apritējis tieši viens gads, kopš dzejnieks Andrejs Eglītis atgriezies Latvijā uz palikšanu. Izjautāja, intervēja viņu. Šādā gaisotnē vienā saulainā rītā gājām pa Tērbatas ielu, lai dzejnieku apciemotu. Lielais nams uz Tērbatas un Martas ielas stūra, kur piektajā stāvā dzīvo dzejnieks, apgādāts modernām ārdurvju aizslēdzām, un tikai šifra zinātājam atļauts iekļūt trepju telpā. Tad iekāpjam nelielā liftā, kas, nepārtraukti drebēdams, uznes mūs līdz ceturtam stāvam. No turienes pa kāpnēm dodamies uz dzejnieka dzīvokli.
Pēc brīža sēžam dzejnieka dzīvojamā istabā. Uz galdiņa liela bļoda ar zilajām plūmēm, kuras viņš pircis Matīsa tirgū. Mājastēvs mudina mūs tās nogaršot, un mēs neliekamies divreiz lūgties. Sākas saruna. Jautājam dzejniekam, kādā perspektīvā viņš redz Latvijas nākotni. Un viņš stāsta, ka daudz braucis uz lauku vidusskolām, kur, par spīti trūkumiem mācību plānā, aug rosīgi, nacionāli apgaroti jaunieši. Tā ir Latvijas cerība, ka nāks viņu paaudze un nomainīs bijušos komūnistus, kas tagad valda Latvijā.
− Kā veicas ar dzejošanu? Vai radies kas jauns? −
Pēdējā laikā esmu bijis jo ražīgs, katru dienu radies kāds dzejolis, daždien pat vairāki. Sāku tos lēnām likt kopā, tā veidojas krājums, par kuŗa izdošanu varētu domāt nākamgad. Taču daudz laika paņem tas, ko esmu darījis visu mūžu svešumā. Es strādāju Latviešu Nacionālajā fondā (LNF), vācu līdzekļus daudzbērnu ģimenēm pa puspasauli. Pagājšgad izdevās daudz savākt. Iepērkam datorus un dāvinām tos skolām. Esam nodibinājuši jaunu stipendiju. Tā saucas ANDAS stipendija, manas mirušās sievas vārdā, galvenokārt jauniešiem, kam gaišas galvas, bet kuŗus piemeklējis kāds fizisks trūkums, piemēram, Talsu katastrofā cietušajiem. No viņas testamenta nodevu naudu fondā, lai tā vairojas un mudina arī citas organizācijas ziedot fondam.
Latviešu Preses biedrības valdes priekšsēde Ilze Šīmane, ar kuŗu kopā atnācām, pasniedz Andrejam Eglītim aploksni no LPB ar $500 ziedojumu ANDAS fonda vajadzībām, ko dzejnieks ar pateicību pieņem. Pirms aizejam mājastēvs mūs izvadā pa savu plašo dzīvokli, izrāda darba istabu, virtuvi, guļamistabu (lai gan reizēm viņš vakaros nokrītot turpat darbistabā uz dīvāna un tikai uz rīta pusi pārvietojoties uz guļamistabu). Karaliska ir plašā, gaišā vannas istaba ar daudzām modernām ierīcēm, par ko viņu varbūt apskaustu dažs labs rīdzenieks, jo vietējā žargonā tā patiešām ir kolosāli forša, tāpat kā viss dzīvoklis. Bet ar visu to, dzejnieku grauž nemiers. Pašlaik nams piederot valdībai, bet klīstot baumas par nama privatizāciju. Un kā tad veidotos situācija ar viņa dzīvokli?
Pastaigā esam atgriezušies darbistabā. Atgādinu dzejniekam, cik sajūsmināts par viņa dzeju trīsdesmitajos gados bija Sējēja redaktors Jānis Lapiņš, kas to recenzējot bija patētiski izsaucies: Kur vēl citur ir latviešu dzejā tādi salīdzinājumi! Un citējis dzejas rindas: Un zelta vālodze aiz prieka kliedz, / Kad Dievs tai zelta rasu saujā sniedz! Tas izraisa Andreja Eglīša atmiņu plūsmu par viņa teiksmaino atbalstītāju. Jā, Lapiņš daudzas viņa dzejas Sējējā publicējis, aicinājis ciemā. Tā dzejnieks reiz ieradies ciemā pie viņa 1. Rīgas ģimnāzijā, kur Lapiņš bijis direktors. Gadījies tieši pusdienas laikā, un Lapiņš licis no skolas virtuves atnest bļodiņu zupas, nolicis viņam priekšā un teicis: Ēd nu, tu tāds vājš izskaties.
Kad ejam projām, mājastēvs stāv durvīs un vēro, kā mēs kāpsim lejup uz nākamo stāvu. Un pēkšņi es aptveŗu, ka kaut kas palicis nepateikts. Saku: Man iznāca Rīgu atstāt 1944. gada 17. augustā ar latviešu leģionāru kuģi, kas devās uz Vāciju. Nu pēc 55 gadiem atkal gadījās, ka mūsu lidmašīnai, no Kopenhāgenas nākot, iznāca nolaisties Rīgas lidostā tieši 17. augustā. Dzejnieks uzmanīgi klausās, tad pēc mazas pauzes domīgi piebilst: Jā, Rīga ir mūžīga pilsēta.
Ausekla Zalinska vārds bieži redzams trimdas periodikā zem rūpīgi izsvērtiem rakstiem un recenzijām.