KURŠU VIKINGI ATBALSĪS

Andrejs Migla, Valdis Rūmnieks. Kuršu vikingi. Karogs, 1998. 390 lp.

 

Visai reti kāds latviešu literātūras darbs tagad nonāk lielākas uzmanības lokā, avīžu un žurnālu slejās izskanot dažādiem viedokļiem, saduŗoties atšķirīgiem vērtējumiem. Parasti šāda plašāka publiskās atbalss lauka gluži vienkārši nav, jo to nerada pāris gaŗāku anotāciju vai viena divas recenzijas. Andreja Miglas un Valda Rūmnieka romāns Kuršu vikingi ir viens no tiem darbiem, ap kuŗu šis atbalss lauks plešas.

Es viens to romānu neuzrakstītu, un arī Andrejs viens - ne, atzinis Valdis Rūmnieks. Migla ir režisors, Rūmnieks - pirmām kārtām literātūrvēsturnieks, Aleksandra Čaka Kopotu rakstu sagatavotājs, abi kopā viņi rakstījuši ludziņas bērniem, Kuršu vikingi - viņu pieteikums romāna žanrā.

Kopdarbs vēsta par kuršiem 9. gadsimtā, romāna laiks ir īsais vēstures mirklis 853.-854. gadā - starp kuršu atgriešanos mājās ar bagātīgiem guvumiem pēc uzvaras pār dāņiem un kuršu sakāvi, zviedriem iebrūkot Jūrpilī (Grobiņā). Šajā laikā grodi savītas kuršu valdnieka Lokera, viņa brāļa Anda, mātes Dotes, kaŗaspēka dižā vedēja vecā Tontegodes, viņa meitas Dinges un dēla Valdūna, reģes Varigerbes, no dāņiem atvesto dreļļu Sigridas, Aldas, Hadinga un pārējo - gan autoru iztēles radītā personāža, gan vēsturisko personu - attiecības, romāna 99 epizodes spraigi seko cita citai, sižeta atsperei neatslābinoties. Šajā laikā Lokeru vairs neapmierina tikai salaupītā manta, viņam ir vajadzīga vara, valdnieka vara. Notikumu pavērsieni saistīti ar Lokera centieniem savu varu šajā Dižās jūras krastā nostiprināt - tāpēc jāapprec dāņu ķēniņmeita Sigrida, kā iespējamais šķērslis jānovāc no ceļa Valdūns, jāsūta Andis pie zviedriem, lai slēgtu mieru, utt.

Romāna valoda un tēli ir pietiekami ietilpīgi, lai kuršu dzīves ainas neuztvertu tikai to sižetiskajā virskārtā, bet redzētu dziļāka indivīda un tautas, mīlestības un varas, garīgās un materiālās pasaules pretstatā un vienībā, dzīvības un nāves mūžīgajā mistērijā.

Romāns presē aplūkots no dažādiem skatu punktiem, un vēstījuma spraigums ir gandrīz vai vienīgais, par ko vērtētāji ir vieni prātis, jā, tas šim darbam piemīt. Par daudz ko domas atšķiŗas.

It kā neapstrīdama šķistu autoru iedziļināšanās vēsturiskajā materiālā, sīksīki izzīmējot kuršu sadzīvi, romāna varoņu dzīves telpu. Pret priekšmetisko pasauli varbūt nopietnāku iebildumu nav, taču par raksturiem, to attiecībām un izpausmi tie jau ir strikti, noteikti.

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks, viens no Kuršu vikingu autoriem

Skandināvistikas speciāliste Agita Misāne uzskata, ka, rakstot par vikingiem, veiksmes pamatā varētu būt maksimāla pietuvināšanās pašu vikingu laikmeta tekstu valodai un sižeta uzbūves principiem. Vislielākā problēma man personīgi ir pieņemt romāna nosaukumu. Kuršu sirotāji šķiet daudz piemērotāks. Šī grāmata, izņemot varbūt epizodi par zviedru iebrukumu Kursā un Ūlava tēlu, nav par vikingiem un ne jau tādēļ, ka vikingi būtu valkājuši citādas drānas vai ēduši citādu ēdienu. Vienkārši vikingi tā nerunāja un neuzvedās. Neviens sevi cienošs vikings arī neatļautu par sevi tā rakstīt. (..) pilnīgs tabu vikingu laikmetā literātūrā bija seksuālo attiecību detaļu atainojums, kā arī lamuvārdi. (Misāne, A. "Vikingu laikmets vēsturē un literatūrā." Karogs, 1998, 7:182).

Atzinis, ka romāns ir zināma viena mīta dekonstrukcija un tajā vērienīgs dzīves reāliju loks, pret vīriešu un sieviešu attiecību tēlojumu iebilst Modris Sprudzāns: Romānā faktiski tiek apšaubīta iespēja pastāvēt monogāmām attiecībām ģimenes ietvaros. (..) Ja tā ir kursiskā dzīvesziņa, tad tai ir relatīva radniecība ar neandertāliešu sadzīvi. (..) Pirmatnējā vaļība, par kuru tik spoži rakstīts romāna lappusēs, starp citu, bija stipri reglamentēta. (..) Vaļības neadekvātums izpaužas dialogos, kuŗi.. ir pārsātināti ar frivolitātēm (Sprudzāns, M. "Paceļot senatnes plīvura malu." Jaunā Avīze 12.06.1998).

Prozaiķa Egīla Ermansona viedoklis: Kaislība, griba, mērķtiecība vada lielāko daļu romāna personāžu, kas cieši iesieti vidē un laikmetā. (..) Kuršu, dabas bērnu, intīmās dzīves tēlojuma valoda, manuprāt, ir autoru īpašs sasniegums. (..) Nerātnās tautasdziesmas mums jau ir, tagad mums ir arī nerātnā proza tādā pašā kvalitātē. (Ermansons, E. "Mēs kādreiz bijām senie kurši." Literatūra. Māksla. Mēs. 9./16.07.1998)

Kritiķis Guntis Berelis secina, ka Kuršu vikingi ir itin klasisks vēsturisks romāns, kuŗa autori meklējuši savu pirmgājēju taciņu starp klišejām un stereotipu dūksnājiem, lāgiem ar vienu kāju iešļūkdami stipri dziļi, bet tūlīt pat iztikdami laukā, un ērtības labad aplūko to trijos līmeņos: fizioloģiskajā, etnografiskajā un šimboliskajā, atzīstot, ka tie ne vienmēr labi saāķēti, un nožēlojot, ka dažas personas fizioloģiskajā līmenī netiek ielaistas. Recenzijas noslēgumā: ...autoru būvētā katedrāle - un savā ziņā tās arhitektūra ir patiesi iespaidīga, daudzās romāna līnijas vijas, krustojas, apraujas, veidodamas sarežģītu ornamentu - ir ar defektiem (..) Tā nav, ka katedrāle bruktu no mazākā kritikas pieskāriena, tomēr īsti stabila tā nav. (Berelis, G. "Divi rakstnieki uz slidenas taciņas." Karogs 1998, 7:177)

Romāna valodas plūdumu, tās radīto gaisotni atzinīgi vērtējuši Aija Lāce (LMM 16./23.04. 1998), Valdis Tīrmanis (LMM 21./27.05.1998), arī šo rindu autore (Karogs 1998,8). Bet Aīda Ošiņa raksta, ka šo darbu drīzāk sauktu par lielisku projektu - projektu vēsturiskam romānam ar piedzīvojumu un fantastikas elementiem, jo autoru idejas ir aizraujošas, vienīgi to izpildījums... Un Valodas neizstrādātība vispār.. ir romāna vājākā vieta. (Ošiņa, A. "Fantāzija par kuršu vikingiem." Grāmatu Apskats, 1998, 7:35).

..kursismu lietošana vien un neprātīgi daudz pašmērķīgu salīdzinājumu iepludināšana tekstā neliecina par īpašu valodisku smalkumu - tā savukārt Ingūna Beķere rakstā "Ko iesākt ar nacionālo bestselleru?" (Karogs 1998, 8:225-230). Viņasprāt, romāns ir populāras literātūras (vai triviālliterātūras) paraugs, vēsturiskās kostīmu drāmas paraugs ar plaši izvērstu, izteikti polārizētu un diezgan statisku tēlu sistēmu, romānā sieviešu kaislības bulvārlektīras cienīgā intensitātē...banāli šabloniskas situācijas utt.

Uz Ingūnas Beķeres jautājumu, ko iesākt ar nacionālo bestselleru, un uztraukumu, ka publisko "bestselleru" vietā ir pieprasītāko grāmatu saraksti (kāpēc tāds uztraukums - "bestselleri" taču arī nozīmē visvairāk pieprasītākās grāmatas) var atbildēt pavisam vienkārši - neko nevajag iesākt. Jo kas gan būtu jāiesāk?

Un, lūk, Valda Rūmnieka atzīšanās: Mēs diezgan daudz šajā darbā ielikām, ir bijušas labas recenzijas, bet galveno vēl neviens nav uzodis (LMM 29.10./5.11.1998). Tātad - vai slikti "ielikts", vai slikti meklētāji?

Atzīstot dažlabu konkrētu iebildi, kopumā romānu uzskatu par rosinošu ieguvumu mūsu literātūrā. Vai šis atbalss lauks, viedokļu kolāža arī to neliecina? Un arī to, ka vienoties par kritērijiem ir grūti ne tikai postmodernismā...

 

Ildze Kronta

 

 

Romāns ieguvis pirmo godalgu žurnāla Karogs un R. Gerkena 4. romānu konkursā 1998. gadā (JG red).

Literātūrkritiķe Ildze Kronta (kopā ar Jāni Peteru) sastādijusi Ojāra Vācieša piemiņas grāmatu (1984) un Zigmunda Skujiņa darbu Izlasi (1986). Viņas raksti sakopoti krājumā Gadi. Darbi. Personības (1986).

Dzīvo Rīgā.