SPARĪGI IESĀKTS LIELPASĀKUMS, TURPINĀJUMS SEKOS

Latviešu literatūras vēsture, 1. sējums. Rīgā: LZA literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1998. 416 lp.

 

Kā katrs literātūras vēstures pasākums, apskatāmais sastopās ar problēmām, kuŗu atrisinājumi nevarēs izpatikt visiem lasītājiem. No plānotajiem trijiem šis ir pirmais sējums, kā vēsta redkolēģijas zinātniskais vadītājs Viktors Hausmanis. Nevajadzētu atcerēties tautas teicienu, ka pirmie kucēni jāslīcina, taču sējums rada jautājumus par pasākuma metodoloģiju, kā arī, pasarg' Dievs, tipografiju. Sējums aptveŗ mūsu literātūru no pašiem sākumiem līdz 1918. gadam. Sastādītāji bija nolēmuši iesākt ar pirmām rakstiskām liecībām latviešu valodā, vadoties no principa, ka literātūra, kā jau vārds pats to norāda, nodarbojas ar rakstīto. Tas, protams, ir atvieglinājums izdevējiem, jo šāds redaktorisks lēmums nozīmē atstāt neapskatītu mūsu dainu lielo korpusu. Cittautu literātūras vēsturnieki apskatītu arī orālo jeb t.s. "preliterāro" literātūru. Šo apzīmējumu viņi neuzskata kā paradoksu vai pat pretrunīgu, jo rakstniecība jau nav vienīgais izteiksmes veids tautas radošam garam. Te nebūtu daudz ko pārmest redaktoriem, tikai varētu sagaidīt priekšvārdā kādu gaŗāku paskaidrojumu par izvēli.

Ja šī sējuma apzīmējums ir vēsture, tad varētu sagaidīt chronoloģisku sakārtojumu, kāds tas daļēji ir. Un daļēji, protams, arī nav. Redaktori ir gribējuši rādīt mūsu rakstniecības evolūciju, to ietilpinot pasaules rakstniecības žanriskā un tematiskā attīstībā. Līdz ar to rodas saskaldījumi, amputācijas attiecībā uz autoriem, ja viņu darbi ir jāsadala pa žanriem, kur katram var būt cits aplūkotājs.

Viena no problēmām, kas varētu arī būt priekšrocība, ir tā, ka šis izdevums ir daudzbalsīgs. Fakts, ka raksti nav saliedēti ne stilistiski, ne ideoloģiski (zināma chronoloģija ir ieturēta, taču ar atkāpēm), varētu dažu lasītāju mulsināt, citam likties saistošs, ja pat ne intriģējošs, taču kopiespaids kļūst visai svaidīgs attiecībā uz kvalitāti. Daži kritiķi atsaucas uz rietumu teorētiķu atzinumiem, kamēr citi citē krievu autoritātes, lai stiprinātu savus argumentus. Taču to nevajadzētu uztvert kā kādu anachronismu, jo marksistu pieeja literātūrā, ko savā laikā uzskatīja par saistošāko un progresīvāko, ir vēl joprojām padzīva, ja ne dzīva (kā, piemēram, L. Goldmana, G. Lukača u.c. teorijas). Tā šis literātūras vēstures sējums dod ieskatu arī par literātūras teoriju vēsturi un zināmā mērā par mūsu literātūras zinātnieku vērieniem.

Attiecībā uz apsvērumiem, kādiem lasītājiem šis izdevums domāts, ir zināmas neskaidrības. Raksti tikpat kā nekad nedod biografiskus datus par autoru dzīvi. Mūsdienās ir visai pieņemts, ka literārais darbs nav atvasināts no autora dzīves, taču rakstu autori pa laikam uz to atsaucas. Šķiet, būtu bijis pieklājīgāk pret lasītāju, ja kritiķi sniegtu kādus paskaidrojumus par autora dzīvi un darbu, it sevišķi ja starp tiem ir kāda kauzāla sakarība. Mesties kāda mazāk pazīstama darba analizē, pieņemot, ka lasītājs ir tikpat labi informēts kā kritiķis, ir zināma augstprātība, kas varbūt atbaidīs to lasītāju, kam šis pasākums ir domāts. Bet lielākai daļai no šiem kritiķiem ir maz žēlastības pret nabaga lasītāju. Teksts it bieži ir svešvārdu pārlādēts, kaut arī vietām ar mūsu pašu vārdiem būtu pieticis. Bet tad jau kritiķa personība izliktos mazāk impozanta, jo ir jau pieņēmums, ka tas, kas ir uzreiz saprotams, nevar sacensties gudrības ziņā ar samežģīto. Nav jau varbūt slikti, ka lasītājam rodas iespēja salīdzināt, teiksim, Jāņa Kalniņa "šīs zemes līmeņa" stāstījumu, kas nemēģina lasītāju nomākt, ar Viestura Vecgrāvja dziļo aizrautību klāstīt savu pārbagāto zināšanu teikumos, kuŗus autoram pagrūti nobeigt, jo viņam ir tik daudz ko teikt.

Pasauli radot, Radītājs nebūs laikam domājis par literātūras vēstuŗu redaktoriem, kuŗi atduras uz neatrisināmām problēmām. Vēsturei būtu jāietur kāda chronoloģiska secība, un visā visumā šis izdevums to arī panāk. Taču ja stāstījums ir jāiedala atsevišķos žanriskos aprakstos un literāro virzienu secībā, neizbēgama konsekvence ir tā, ka autori tiek saskaldīti, un atkārtošanās nevar neizpalikt. Un laika tecējums ir saraustīts. Bet no tā jau nevar izvairīties. Arī bibliografiskā daļa liekas samocīta. Kaut kādu, jādomā, svarīgu iemeslu dēļ sastādītāji ir atsacījušies no ierastā sakārtojuma, kad vispirms piemin autora darbus un pēc tam kritiskos rakstus par autoru, un katrā ziņā visai nemākulīgi ir apakšvirsrakstos atkārtot vārdu "par". Nepieturoties pie vispārpieņemtajām tipografiskām tradicijām, kas iesaka lietot kursīvo rakstu grāmatu virsrakstiem un cītējumus ieslēgt pēdiņās, redaktori nolemj tradicijas pārkārtot un uzsākt sava veida nolikumus. Chacun ą son gołt saka francūži. Lietot dabīgos vai mākslīgos mēslus arī esot garšas lieta (un Kains nositis Abelu par vecu joku stāstīšanu).

Atrast ko nepieņemamu šinī pasaulē, kas neesot radīta perfekta, ir ļoti pieņemta un svarīga nodarbība recenzentiem. Taču nedrīkstētu palikt nepateikts, ka pasākums būs droši vien lielākais, kāds šajā jomā pēdējos gados uzsākts. Līdzdarbnieki ir visi augsti vērtēti literātūras kopēji ar pieredzi un plašām zināšanām par savu lauku. Blakus labi pazīstamiem mūsu literātūras korifejiem, lasītājs uzies jaunus maz minētus vārdus, kuŗiem arī pienākas savs stūrītis atzinības. Viņu vērtējumi apstiprina déją vu (et lu, varētu piebilst) kā arī atklāj jaunas iezīmes mūsu laikmeta priekštečos. Mūsu zemes sarežģītā eolītiskā dzīve un ideoloģiskie slogi nav daudz pieminēti, un tā ir patīkama atelpa, jo reiz tie bija noteicošie faktori literātūras izvērtēšanā. Katrā ziņā būtu jāpateicas darba darītājiem un jāvēl labas sekmes iesākto turpinot.

 

Juris Silenieks

 

Recenzents ir JG līdzredaktors.